Vienkārši Indija un Nepāla

27.06.2007
8 min lasīšanai

Maršruts Braucot uz Indiju, zināju, ka gribu redzēt tibetiešu bēgļu apmetnes, no kurām lielākā atrodas Daramsalā Ziemeļindijā, kā arī pavadīt pāris nedēļas Nepālā - gan pilsētās, gan pie dabas. Mazliet gan mulsināja Nepālā ik pa brīžam uzliesmojošie nemieri, karaļa varai cīnoties ar maoistiem, kā arī indiešu pretrunīgie viedokļi - daži to raksturoja kā ļoti bīstamu, daži kā pilnīgi drošu zemi priekš ārzemju tūristiem. Beigās noticēju pēdējiem un rezultātā par to biju ļoti priecīga, jo šī zeme tiešām likās drošāka kā Rīgas ielas tumsā. Pārējo atstāju atvērtu sajūtām, kas rodas uz vietas un negaidītiem vilinošiem piedāvājumiem. Piemēram, bez plānotā, 2 dienas palīksmojos indiešu kāzās, sapazinos ar diviem indiešu studentiem un aizbraucu uz Pundžabi štatu, kur pavadīju pāris dienas sikhu sabiedrībā, pāris dienas aizkavējos džungļos, jo nespēju beigt baudīt lieliskās pastaigas ziloņu mugurā un rimto mieru pēc cilvēku pārblīvētajām Indijas un Nepālas pilsētām. Galvenie pieturas punkti un dažas ceļa izmaksas · lidojums Rīga - Londona - Deli - Londona - Rīga, aviobiļetes cena ar British Airways 420 Ls, tā pirkta kā British Airways speciālais piedāvājums. Lidojuma ilgums Rīga - Londona - 3 stundas, Londona - Deli - 8 stundas, bet lidojuma laikā var noskatīties pāris filmas, un laiks paiet salīdzinoši ātri. Londonas lidostā jābūt vismaz 3 stundas pirms izlidošanas, pretējā gadījumā British Airways kadru samazināšanas politikas rezultātā var arī vispār nekur neaizlidot, jo nepietiek laika izstāvēt visas daudzās rindas. Bez tam, tā kā bija pārdotas vairāk biļetes nekā sēdvietas, man gan turpceļā, gan atpakaļceļā piedāvāja lidot nākamajā dienā, apmaksājot kompensāciju (250 britu mārciņas skaidrā naudā) un sedzot visus transporta un viesnīcu izdevumus. Tā, ka, ja nav jāsteidzas, tas ir diezgan labs veids, kā operatīvi nopelnīt naudiņu. Cik dzirdēts, caur Maskavu, izmantojot Aeroflot speciālos piedāvājumus, var aizlidot lētāk - aviobiļetes cena ir 260 Ls un, ja nav jāmaina lidosta un savienojuma reisa gaidīšana nav ilgāka par 24 stundām, arī vīzas nav vajadzīgas. Lidojumi šajā gadījumā ir īsāki, jo visu laiku tiek lidots uz austrumiem, bet gaidīšana lidostā - ilgāka. · Deli – Šimla (Shimla) - ceļojums ar diviem vilcieniem - 7 stundas līdz Kalkai (Kalka) un 6 stundas līdz Šimlai ar burvīgu šaursliežu vilcienu augšup kalnos, cena abām biļetēm augstākās klases vagonos - ap 20 ASV dolāri. · Daramsala (Dharamshala) - Deli - 10 stundas nakts autobusā, biļetes cena - ap 10 ASV dolāri. · Deli - Katmandu (Nepālas galvaspilsēta Kathmandu) - 30 stundas autobusā (parasti gan tas ir diennakts brauciens, bet 2006. gada martā Nepālā bija samērā mierīgs, bet tomēr pilsoņu kara stāvoklis, kā rezultātā daudzās vietās uz ceļiem bija armijas posteņi, kur autobusam nācās apstāties un gaidīt - dažreiz vienkārši tāpat, bet dažreiz arī dēļ apbruņotiem kareivjiem, kas pārmeklēja autobusu), biļetes cena - 30 ASV dolāri. Jāsaka gan, ka brauciens ir interesants, jo var ieraudzīt tos Indijas nabadziņus, kas saslējuši kaut ko līdzīgu apmetnēm praktiski visu 16 stundu ilgā brauciena garumā pa Indiju, kā arī visu saimniecisko dzīvi, kas notiek uz ielas un arī kakājošu cilvēku galviņas sinepju laukos. Tomēr man pietika ar vienu šādu braucienu, jo Indijas ceļi ir pārāk bedraini un brauciens un autobusa aizmugurējā beņķa pārāk atgādināja trakulīgu rodeo, reizēm pat palecoties kāda pusmetra augstumā, kad bezamortizatoru autobuss uzbraucot uz kāda, piemēram, tilta, kas vienmēr nez kāpēc atradās par kādiem 30 cm augstāk nekā pārējā ceļa virsma. · Katmandu - Deli, aviobiļetes cena ar Sahara Air - 100 ASV dolāri, lidojums 1 stunda. Nepatīkamākais gan atklājās lidostā, kad izrādījās, ka aviobiļetes cenā nav iekļauti lidostas nodokļi (~ 14 Ls), kas jāsamaksā vēl pirms aizlidošanas. Protams, ka iepriekš to nezināju un visu pārpalikušo naudu biju ieguldījusi dažādos krāmos... Kopumā jāsaka, ka, salīdzinot ar Rietumeiropas, un arī Austrumeiropas cenām, sabiedriskā transporta līdzekļi ir patiesi lēti. Vislētākie ir sabiedriskie autobusi, to pārvietošanās grafiks gan ļoti aptuvens un pārsvarā tiek uzturēts mutvārdos, nevis rakstiski, parasti tie bija arī pārpildīti, ar cilvēkiem un visa veida kravām uz jumta, un arī uzraksti rakstīti indiešu vai nepāliešu burtiem, no kuriem neko nevar saprast. Tad vislabākā taktika ir atrast kādu, kas dodas līdzīgā virzienā, parasti tas nav nemaz grūti, jo cilvēki ir ļoti draudzīgi. Vēl viena iespēja ir pārvietoties ar t.s. tūristu autobusiem, kas parasti gan ir dārgāki, bet tajos ir garantētas sēdvietas un tie ir arī ērtāki. Tomēr arī tas, protams, neizslēdz iespēju, ka tūristu autobusi ik pa brīdim mēdz iegāzties kalnu aizās. Dzīvošanas izmaksas Kopumā visa ceļojuma laikā ceļošanai un dzīvošanai Indijā un Nepālā iztērēju ap 600 ASV dolārus. Viesnīcas Pārsvarā izvēlējos t.s. budžeta viesnīcas, to cenas stipri atšķīrās no atrašanās vietas, piemēram, Deli kā jau galvaspilsētā tās bija dārgākas - ap 7 Ls par nakti, citās pilsētās - ap 2-3 Ls par nakti. Galvenokārt skatījos, lai izskatītos daudzmaz gaišs un tīrs, cik nu tas Indijā iespējams. Pāris naktis Deli aiz pārskatīšanās paliku kādā dārgākā viesnīcā (ap 15 Ls par nakti), un sapratu, ka man tas galīgi nepatīk, jo visapkārt bija visvisādi darboņi, kas mani mulsināja - vēra vaļā durvis, pucēja spoguļus, nesa somas un vienkārši sēdēja un smaidīja. Ja gadās iegriezties kādā no Pundžabi (Punjab) štata pilsētām, visdrīzāk, ka arī atradīsiet kādu no sikhu tempļiem gurdvarām, kurām blakus parasti arī izvietotas askētiskas viesnīcas, par uzturēšanos kurās vispār nav jāmaksā. Ēšana Ēšanas izmaksas arī ir ļoti atkarīgas no vietas - tūristu viesnīcās cepti rīsi ar dārzeņiem vai rīsi ar kari (curry) maksāja ap 1,5 - 2 Ls. Savukārt vietējos ielu restorāniņos var paēst 2 -3 reizes lētāk, bet tur arī pedantiskiem cilvēkiem būtu grūti samierināties ar apkārt valdošo netīrību (pēc mūsu standartiem). Ja redzēju, ka ēdiens tiek kaut cik uzticami sagatavots, ēdu šajos restorāniņos, jo tikai te tā pa īstam var izbaudīt indiešu virtuvi un arī pabūt starp vietējiem, kas taču ir ikviena ceļojuma viens no galvenajiem mērķiem. Nereti gan vietējo skatieni bija tādi, kā raugoties uz ceļojošo cirku, bet attieksme bija pilnīgi pozitīvi un interese neviltota par manu vārdu, zemi un ģimenes stāvokli. Ēdieni, salīdzinot ar mūsu tradicionālo virtuvi ir diezgan asi, bet tas paplašina asinsvadus, līdz ar to ir vieglāk panest karstumu un arī nokauj nevēlamos mikroorganismus, līdz ar to problēmas ar vēderu ceļojuma laikā neizbaudīju. Daudz grūtāk ir atkal pierast pie mūsu nereti diezgan bezgaršīgā ēdiena. Jāuzmanās ar ūdeni - krāna ūdeni nevārītu dzert nav ieteicams, tāpēc to pirku pudelēs, pie kam rūpīgi pārliecinoties, ka pudeles korķis ir neskarts (jo it bieži lētticīgajiem ārzemniekiem tiek pārdots vienkārši pudelēs iepildīts krāna ūdens). Ļoti iegaršojās saldā masalas tēja, kas sastāv no stipras melnās tējas un piena uz pusēm, kas tiek rūpīgi uzvārīti, pievienots cukurs un speciālais garšvielu pulverītis masala, tā maksā pāris santīmu un saucās gluži kā krievu valodā – čai, nu drīzāk jau krievi gan nosaukumu ir aizguvuši no indiešiem. Augļi arī ir lēti, bet vienmēr tos rūpīgi mazgāju un arī mizoju, ja vien tas bija iespējams. Kaulēšanās Par ēdienu kaulēties nav pieņemts, ja nu varbūt vienīgi par augļiem, ja jūt, ka cena ir pārāk augsta un pērkat tos lielākā vairumā. Par visu pārējo - viesnīcām, takšiem un galvenokārt jau tūrisma suvenīriem var un vajag kaulēties, protams, ievērojot saprāta un sociālā taisnīguma robežas. Gan indieši, gan nepālieši pirkšanu – pārdošanu uzskata ne tikai par peļņas gūšanas veidu, bet arī par komunikācijas procesu, kā rezultātā abām pusēm jāpaliek apmierinātām. Protams, mana baltā ādas krāsa bija nenoslēpjams pierādījums, ka atbraukusi nauda, kas ir jāpaņem. No otras puses vēlme pārdot ir ļoti spēcīga, jo konkurence šai ziņā ir milzīga. Tā nu parasti kopīgā sarunā, iesaistot visdažādākos vaibstus un sejas muskuļus, centāmies rast kompromisu. Lai arī man tīri labi patika kaulēties un vērot šos socioloģiskos eksperimentus, nekad nemēģināju cenu nosist līdz iespējamai preses pašizmaksai, jo, salīdzinot ar mūsu cenām, viss ir lēts, bet cilvēki strādā smagi, tāpēc vienmēr paturēju prātā, kādu prieku peļņa dos pārdevējam un viņa ģimenei. Katrā gadījumā šādu labdarības veidu uzskatīju loģiskāku par vienkāršu naudas došanu uz ielas sēdošajiem diedelniekiem. Bet vispār īpaši neaizrāvos ar nepārtikas preču pirkšanu, jo tas padarīja nervozu gan mani, gan pārdevēju. Mugursoma (bez parasti ceļojumā ņemamajām lietām) · plāns, viegls un mazs guļammaiss - tā kā ne vienmēr gultasveļa bija tīra, ļoti labi noderēja, jo tad varēja iekūņoties savā patīkamākā mikrovidē, · drēbes - gaišas un vieglas, pārsvarā kokvilnas, viegli mazgājamas, jo tās ļoti ātri paliek netīras, par ko gan uz beigām vairs šausmīgi nesatraucos, · ūdens vārāmā spirāle, kafija un tēja - ja nu nav nopircies dzeramais ūdens, krāna ūdeni var uzvārīt. Bez tam viesnīcu cenā nav iekļautas brokastis un indieši dzer tikai šķīstošo kafiju, kas iejaukta pienā, līdz ar to rīta kafiju dzēru viesnīcas numuriņā, · kabatas lukturītis - Nepālā ļoti bieži uz pāris stundām pazūd elektrība, arī uz ielām, un tad lukturītis noder, lai atrastu viesnīcu, savu istabu un gultu, · labs fotoaparāts un pietiekošs daudzums atmiņas kartes - gan Indija, gan Nepāla ir ļoti krāsainas - cilvēku tērpi, mašīnas, reklāmas, tempļi, veikali - tas viss tā vien aicina fotografēt, · mp3 atskaņotājs - šajās brīnumlietiņās var sarakstīt milzumu daudzumu mūzikas, kas ļoti palīdz jautrākā omā pārciest garos pārceļojumus, kā arī saldāk iemigt ne tik jauku viesnīcu gultās, · zīda vai kokvilnas šalles - tās gan vislabāk ir nopirkt uz vietas, un tās lieti noder, apmeklējot tempļus un arī vienkārši ceļojot, jo šķietami mazliet novērš vietējo uzmanību, · labs ceļvedis – es izlīdzējos ar Lonely Planet, kas gan nenovēršami noved pie biežas satikšanās ar tādiem pašiem grāmatu lasītājiem, kas grauj īsta piedzīvojumu meklētāja pašapziņu, · neliela formāta Eirāzijas karte, kurā iezīmēta arī Latvija – interese par zemi, no kuras nāku bija liela, bet diemžēl praktiski neviens par Latviju pirms tam nebija dzirdējis, un pēc manis izrunātā arī variācijas bija visdažādākās – Latria, Lakavia un pat Utopia, · vēdera zāles - ja gadās kāda saindēšanās. Ceļot vienai - + un – + pilnīga brīvība un iespēja elastīgi mainīt maršrutu, + lieliska iespēju un arī stimuls sapazīties un aprunāties ar vietējiem cilvēkiem, + iespēja arī labāk iepazīt sevi, - austrumu valstīm raksturīgā uzmācība ar visdažādākajiem piedāvājumiem diezgan stipri nogurdina un uztur spriedzi, - nespēja izbaudīt visus lieliskos piedāvājumus, piem., pat pēc īsas sarunas nereti indieši jau aicināja uz mājām, kas izklausījās ļoti vilinoši, bet tomēr neriskēju to izmantot. Knifi - kā tikt galā ar indiešu haizivīm Indijā iedzīvotāju blīvums vidēji ir 10 reizes, bet Nepālā – 5 reizes lielāks kā Latvijā, tātad ja Latvijā mums nāk pretī 1 cilvēks, Nepālā šī viena cilvēka vietā ir jau 5 un Indijā jau 10 pretimnācēji. Tāpēc visu laiku neatstāja sajūta, ka dzīvoju tirgū. Līdz ar to tūristu haizivju daudzums ir ļoti iespaidīgs tādās vietās kā stacijās, tirgos un tūristu iecienītās vēsturiskās vietās. Konkurence ir liela, tāpēc neviens nesnauž, nu un arī ceļotājiem zaudēt modrību nav ieteicams. Galvenais izaicinājums ir saglabāt možu un priecīgu garastāvokli. Ar laiku man izstrādājās vairākas metodes, kuras pielietoju, atkarībā no garastāvokļa un mērķgrupas, piemēram: - tēloju mēmu un nepieskaitāmu, un, tuvojoties kārtējam tirgonim tikai smaidīju, bolīju acis un plātīju rokas, tas ievērojami samazināja interesi par mani un bija lieliska atslodze mutes muskuļiem, - reizēm biju rupja un pēc neveiksmīgiem pieklājīgiem mēģinājumiem tikt vaļā, pateicu angliski, lai tinas prom, ko gan liela daļa nesaprata un jautāja, ko tas nozīmē, jo, acīmredzot iepriekš satiktie tūristi bija bijuši pieklājīgāki, - reiz, sev pašai par brīnumu, izlauzās draudi ar policiju, kas nostrādāja fantastiski efektīvi, - reizēm runāju vienkārši latviski un tēloju, ka neko nesaprotu, - uz ielas diedelējošiem bērniem prasīju kāpēc viņiem to naudu vajag, labāk ģērbtie un godīgākie parasti iekrita, jo teica, ka nesīs naudu mammai vai skolotājai, uz ko es, savukārt, sūtīju viņus pakaļ mammai vai skolotājai, un šķīrāmies ar cerību sirdī, - biju arī manīga pret veiklajiem oranžās drēbēs tērptajiem vīriņiem, kuru acis iemirdzējās un roka jau stiepās spainītī pēc sarkanā pulvera mani ieraugot, lai aktivizētu manu trešo aci un uzspiestu uz pieres sarkano punktu bindu, pēc tam par to paprasot krietnas naudiņas. Kopumā jāsaka, ka brauciens tiešām bija lielisks. Tā kā pati mazliet nodarbojos ar jogu un arī ļoti cienu Dalailamas XIV uzskatus un vērtību sistēmu, laikam jau biju mazliet idealizējusi austrumus. Tā kā šī brauciena mērķis bija vienkārši cilvēktūrisms, nevis kādu augstāku dzīves mākslu apgūšana, sapratu, ka arī zemēs, no kurām nāk ļoti daudz garīgu vērtību un izcilu dzīvesgudru cilvēku, pārsvarā jau dzīvo tikai ļoti cilvēciski cilvēki, kas mīl un dusmojas, smejas un raud, krāpj un piedod, un šodien vēlas paēst labāk nekā vakar. Ja brauktu vēl – droši vien vairāk pavadītu laiku dabā – kalnos, upēs un džungļos, bet tad droši vien, ka neceļotu gan vienatnē.

Vienkārši Indija un Nepāla

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem