Līgo laivas pa Salacu.

  • 3 min lasīšanai
Piektdiena. Bijām nolēmuši ieturēt pērnās līgo tradīcijas un arī šogad paplūst ar laivām pa kādu upi. Izvēle krita uz Salacu. Sākotnēji plānojām no Staiceles līdz Jūrai, bet vēlāk paklausot profesionāļu ieteikumiem nolēmām no Rozēniem līdz Salacgrīvai. 9 cilvēki. 2 laivas. Aizbraucām, iekārtojāmies Rozēnu viesu namā. Ļoti laipna saimniece, draudzīgas cenas, vakarā badmintons, ugunskurs, šņibis, un salds miegs svaigā gaisā zem telts jumta. Sestdienas rīts. Desmitos brokastu pankūkas ar ievārījumu (tikai 0,50 ls porcija!!!). Kravāšanās, laivu pūšana un... lietus. Bet smidzināja pietiekoši maz, lai nesatrauktos... "Līgas" nopina vainadziņus un ceļš varēja sākties. Pirms tam gan pirmais nepatīkamais pārsteigums: vietā, kur sākām savu laivošanu, bija apmetusies vēl viena kompānija - pašā upes krastā. Piefiksējot, ka viņi ir visi sakāpuši laivās un taisās pelst projām, redzu, ka ugunskurs vēl kūp un pie tā nolikts liels, pelēks maiss. Skaidrs, ka tur iekšā ir atkritumi. Pieeju pie tiem laivotājiem un saku: "Jums tur viens maisiņš aizmirsies...", jo nu konkrēti besī, ka cūkmeni atstāj savus sūdus aiz sevis. Mirklis apjukuma, atbilde apmēram: "Nu jā, tā jau misene palika"... Saku: "Tas skaidrs, ka misene. Kas jūsuprāt (jau ar mazo "j") viņu no turienes aizvāks...?" Mirklis vēl lielāka apjukuma un sākas stostīšanās tipa: "Ai, nu jā, mēs jau brauksim atpakaļ, mums tāpat te mašīnas, tad jau savāksim, bla, bla, bla..." Noticējām... Ko citu vajadzēja darīt? Sakāpām laivās un sākām irties... Secinājām, ka ņemt divas lieeeelas, astoņvietīgas laivas un irties pa tādu lēni tekošu upi, bija mūsu lielākā kļūda. Papildus tam gandrīz visu dienu ik pa laikam līņāja sīks lietutiņš it kā ar domu - tiklīdz šitiem drēbes sausas, tā davai atkal biš pamērcēšu... Bet nu nekas. Iramies dziedot un lietojot to pašu (beer) līdz nākamais "pārsteigums": upes malā tusējas kaut kādi urlas un bļauj mums lai paskatāmies uz otru krastu, un ka "tas tur" arī tādas pašas dziesmas dziedāja... paskatamies - wuaaaah!!! Tur smuki krastā izklājies guļ... cilvēka līķis!!! Šoks, apjukums. Ko darīt? Vai viņš īsts? Daļa no mums piebrauc tuvāk - jā, īsts! Smuki smird, ūdenī jau peldējis ilgi, un no sejas palikuši tikai sapuvuši vaigi - pārējais pazudis un rēgojas smuks galvaskauss. Pārējās vietās paskats līdzīgs... Nu ko?! Nu neko! Stājam malā, "pioņervažatijs" kāpj krastā, iet uz tuvākajām mājām un jautā vai šamie zin, ka žmuriks krastā sauļojas. Jā, šie zinot gan, vakar (!!!) esot bijusi policija atbraukusi, piefiksējusi u.t.t. Nu un šajā brīdī radās daži jautājumi: 1) kā tie fukin urlas spēj patusēt pretējā krastā, ņemt ūdeni un mazgāt kartupeļus, zinot, ka otrpus upei guļ viens pussadalījies cilvēka līķis! Tas, ka augstāk pa upi redzējām zaros ieķērušos uzpūtušos bebri vēl būtu norakstāms uz dabisko atlasi, bet nu pus sapuvis cilvēks upes krastā manuprāt nav nedz ikdienišķs nedz parasts skats!!! 2) kāpēc policija līķi neaizvāca sev līdzi? Nu kāpēc vismaz neapklāja??? Nu jomajo! Kas notiek? Atbraucam, nu jā, ok. Viens tur atņirdzies. Ak sapuvis? Nu nekas! Paspārdām, piefiksējam ka neelpo un braucam tālāk...??? Gan jau pēc Jāņiem atbrauksim ar ātro palīdzību, morga auto vai varbūt tāpat visi par viņu aizmirsīs...? Dīvaini, ne...? Bet nu apspriežot šo notikumu ceļojam tālāk. Viss tālāk ir vairāk vai mazāk skaisti, neņemot vērā, ka ik pa brīdim atkal uzlīst jau kārtējo reizi samērcējot tikko izžuvušās drēbes. tā noiramies līdz vakaram mocīdamies savaldīt lielās laivas. Pabraucam garām jo smukajām Sarkanajām klintīm un nu jau ir pienācis vakars. Vajadzētu tā kā meklēt apmešanās vietu. Visur pilns, visur jau ļauži tusē. Piestājam pie kādas privātmājas un mājas saimniece laipni atļauj palikt viņas pļaviņā. ierāda, kur kurt ugunskuru un kur meklēt malku. Nākošajā rītā viņa neņem nedz naudu, nedz "graudu"... Tā ka ir vēl arī labie tēli pasaulē, par ko protams liels prieks un paldies! Bet nu neko. Sakurinām uguni, uzvārām gardu sautējumu, pa sauszemi mums pievienojas vēl viens mūsu atpalikušais jāņabērns un līgo vakars tiek pavadīts dziesmās, smieklos un no rūguma sēnītēm radušos dziru patērēšanā. Svētdiena. Pamostos agri. Izlienu no telts. Papriecājos par to, ka nelīst, ir zilas debesis, saule, migla uz upes un kolosāla ainava apkārt. Kaut ko nobildēju, mēģinu pamakšķerēt, bet laikam lielā zivs vēl guļ un vēlreiz uzmetis aci kolosālajai ainavai lienu vēl pasust. Pēcāk pamostamies, sakravājamies un airējam tālāk. Jāsaka, ka airēšana notiek nepārtraukti un tā kārtīgi atslābt un pagulēt bezrūpīgi dreifējot nemaz i nesanāk. Bet nu nekas - toties spīd saulīte un vakardienas sīkie kašķi (kas neizbēgami sākās pašā vakarā kad sāka satumst un kādu laiku nespējām atrast atrašanās vietu) jau ir aizmirsušies. Sparīgi airējamies līdz pat Salacgrīvai un par spīti satikto cilvēku prognozēm, nonākam tur diezgan ātri - ap 17:00-18:00. Izkāpjam krastā, izpūšam laivas. Esmu pamatīgi apdedzis saulē... Kārtējo reizi salikās, ka pret apdeguma krēms nenoderēs un kārtējo reizi esmu sarkans kā vēzis... Smieklīgākais tas, ka sēžot un airējot vēdera zemādas tauku slāņa krokas ir palikušas baltas un vēders tagad man kā zebrai: sarkan-balt-sarkans... Patriotiski! :D Atceļā vēl piestājam krodziņā "Rakari" un iebraucot Rīgā nobrīnāmies, ka Juglā sastrēguma nav vispār. Kopumā līgojāņi pavadīti kolosālā kompānijā, svaigā gaisā un kolosālā atmosfērā, kas patiesībā jau arī ir galvenais! Ja kāds vēlaties braukt pa Salacu ar laivām, labāk ņemiet 2-3vietīgas gumijas laivas vai vēl labāk - kanoe. Jā, būs varbūt dārgāk, bet nu labāk samaksāt vairāk un pavadīt laiku slīdot pa upi, nevis visu laiku saspringti iroties ar domu, ka tik paspējam laikā līdz galam. Turklāt lejtecē Salaca ir ļoooti plata un ļoooti lēna vietām ļoooti sekla. Lai veicas Jums un mums! Paldies ka izlasījāt līdz beigām un nākamgad atkal tiekamies uz upes! ;o)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais