Īsais Igaunijas-Latvijas pierobežas ceļojums
|
Laura Ausmane
|
Īsais Igaunijas-Latvijas pierobežas brauciens
Ceļojuma laiks: 2011. gada 11. jūlijs
Maršruts: Salacgrīva – Rannametsa-Tolkuse (45km) – Häädameeste (8km) – Kabli (10km) – Ainaži (20 km) – Salacgrīva (12km)
Ceļā pavadītais laiks: no plkst:13:30 līdz 20:00
Nobrauktais attālums: ap 95 km
Maršruta veikšanas temps: lēns, nesteidzīgs
Ceļojumu sākam no Rīgas. Diena solās būt karsta, tāpēc nolemjam, ka viena diena Igaunija būtu pašā laikā. It īpaši – ja bijām jau nolēmuši braukt apciemot Salacgrīvas draugus.
No Rīgas izbraucam pēc plkst.11. Ap plkst.13 esam Salacgrīvā. Maza pauze un dodamies tālāk jau četratā.
Ceļojuma mērķis iepriekš nav konkrēti izdomāts, tomēr varianti ir – Rannametsa- Tolkuse purva taka un/vai dabas taka Laikassarē. Nolemjam sākt ar purva taku. Viens no mums jau ir izgājis visu taku, vēl divi ir bijuši tikai skatu tornī, tomēr tas neattur no šī mērķa. Purva taka atrodas Rīgas-Tallinas šosejas malā, aptuveni 31 km no Latvijas-Igaunijas robežas.
Šoreiz sākam ar gājienu uz purvu, skatu torni atstājot „saldajā ēdienā”. Sākumā pastaiga vijas pa dēļu laipu caur mežu. Diena karsta, mežs smaržo, tad nu soļojam tik tālāk. Te mums priekšā ir norāde – igaunisks apraksts par ķirzakām. Nē, igauniski nemākam, bet ķirzakas bildi pazīstam. Tā kā esam apstājušies pie norādes, paveramies apkārt – un jā – pāris ķirzakas jau satupušas saulītē pasildīties. Diemžēl cilvēks ir kas tāds, no kura ķirzakas mūk. Apskatījušies ķirzakas, cik nu tās ļauj, dodamies tālāk. Kamēr ejam pa mežu, ķirzakas redzam vēl vairākkārt. Tomēr – jo skaļāk iesi, jo mazāk redzēsi.
Drīz vien ir jauna norāde par čūskām, kas mīt purvā. Paziņoju visiem, ka gribu redzēt čūsku. Harijs saka, ka viņš gribot purvā redzēt pīli, kamēr puika paziņo, ka viņš gribot redzēt citplanētiešus.
Kādu brīdi vēl ejam pa laipu caur mežu, tomēr tālumā jau manāms gaišums – esam atnākuši līdz purvam.
Purvā lielu koku nav, staigna zeme, mazi krūmi un koki. Ik pa laikam ir manāmas ūdens lāmas.
Redzam arī kukaiņēdājaugu – rasenes. Tā kā esam tās redzējuši jau iepriekš, tad atpazīstam, bet nezinātājs mierīgi aizies tām garām – rasenes ir ļoti mazas un grūti pamanāmas.
Tā ejot, esam nonākuši līdz tālākajam takas punktam, kur taka sāk griezties atpakaļ. Pie neliela purva ezeriņa ar brūnu, necaurskatāmu, bet bezgala siltu ūdeni mūs pārsteidz kāds gados vecāks vīrs, kas pēkšņi metas šādā ezeriņā un sāk peldēt lielus līkločus pa to. Paveramies uz peldētāju, bet, kaut nokarsuši, ūdeni nemetamies.
Atsākam pastaigu, bet šoreiz jau raitākā solī. Joprojām mēģinām ieraudzīt to, ko nu katrs iepriekš bija noskatījis.
Drīz nonākam pie lielā skatu torņa, kas atrodas Tornimägi (Torņakalnā). Tornis ir 18 m augsts un atrodas Igaunijas augstākajā kāpā – 50 m v.j.l.. Tornis izskatās stabils, tāpēc visi uzkāpjam augšā, pat tas, kuram no augstuma ir bail. Augšā izbaudām spirgto vasaras vējiņu, veramies uz jūru, kur var saskatīt Kihnu salu un vēl vienu mazu saliņu. Ainažus ar vēja ģeneratoriem tomēr neizdodas ieraudzīt. Arī purvs un koki no augšas mums patīk.
Nokāpuši lejā, jūtam, ka pelde šobrīd būtu pats labākais, ko vajadzētu. Pa taku dodamies līdz mašīnai un nez kāpēc nolemjam paskatīties, kas ir otrā ceļa pusē. Naivi iedomājāmies, ka varbūt tiksim līdz jūrai. Uzkāpuši vēl vienā augstā kāpā, ieraugām piknika galdiņus, bet ne miņas no ūdens. Dodamies pa kreisi, pa iemītu taciņu. Tomēr nogājuši kādu puskilometru pa kāpas augstāko vietu, nonākam līdz straujai kraujai un saprotam, ka jūra tik tuvu tomēr šeit nav, lai mēs „uz dullo” to meklētu.
Atgriezušies pie mašīnas, nolemjam, ka otru dabas taku šodien vairs nevajag. Nolemjam doties pa veco Rīgas-Tallinas šoseju, lai baudītu skaisto ceļu, lai paēstu un lai atrastu peldvietu. Sākumā peldvietu ceram atrast Häädameeste, tomēr nesapratuši igauņu valodu esam nogriezušies pa ceļu, kas mūs aizved pie/gar randu pļavām. Ceļa galā stāvam pie stenda un apkārt mums ir bezgalīgs plašums ar niedrēm, zālēm, puķēm. Jūru redzam, bet līdz tai tikt nav iespējams. Drīz dodamies atpakaļ un nonākam Häädameeste mazpilsētā.
Atmiņa mūs nepieviļ un esam atraduši arī krodziņu (Trahter Magic, Pärnu mnt 40a, Häädameeste). Pasūtam pusdienas un gaidām tās pie galdiņa uz terases. Novērojam, ka vieta ir vietējo iecienīta, jo galdiņi tukši nestāv. Gaidot esam izpētījuši, ka dzērieniem mums atnesa PSRS laikā ražotās glāzēs un galda piederumi arī ir no tā laika. Cena 91 kop, materiāls - „ņerž”. Un jāsaka, ka ne glāzēm, ne dakšiņām nebija ne vainas – nolietojums nebija manāms. Nopriecājamies par to, ka par pusdienām varam maksāt eiro, bet lietojam padomju galda piederumus. Pusdienas mums maksāja 3-4 EUR, dzērieni – 1-2 EUR.
Mazliet uzēduši, iegriežamies vēl tuvējā pārtikas veikalā. Kāda igauņu šokolāde, kāds igauņu alus un aidā – dodamies tālāk.
Karte rāda, ka peldvieta jāmeklē Kabli. Ciemu atrodam, peldvietu arī un esam ļoti apmierināti ar redzēto. Beidzot mums ir jūra. Pludmale smilšaina, labiekārtota, citi atpūtnieki ir, bet ne traucējoši daudz. Jūra šķiet ļoti silta. Kārtīgi izpeldējušies (puika atzina par labāko vietu niršanai), varam doties tālāk.
Lai arī Ainaži nav tālu, tomēr, braucot uz Latvijas pusi, mūs sagaida apmākušās debesis. Gaiss silts, salīt nebaidāmies, tāpēc dodamies vēl pastaigā pa Ainažu molu. Mols ir interesants ar to, ka uz tā savulaik ir bijušas sliedes. Tagad sliežu nav, bet tā vietā akmeņu klājumā ir nogludināta akmeņu sleja (apmēram pusē no mola garuma). Sākumā abpus molam ir lieli niedru laiku, gaisā jūtama vīgriežu saldā smarža. Vismaz trešdaļa mola jānoiet, līdz abpus molam var ieraudzīt jūru. Ainažu pusē redzam smilšainu pludmali, bet Igaunijas pusē – ar jūraszālēm un putnu mēsliem aplipušu un, jāsaka godīgi, smakojošu pludmali. Cilvēku tur nav, kas ir ļoti loģiski.
Ainažu pludmale (uz D no mola)
Turpinām ceļu pa akmeņu krāvumu, līdz nonākam līdz mola galam.
Mazliet pasēžam un paveramies tālēs. Sagaidījuši pirmās lietus piles, dodamies uz mašīnu. Retām lietus pilēm krītot, noejam atpakaļceļu. Lietus sākas, kad esam jau mašīnā. Pēc 10km esam atkal Salacgrīvā, kas ir arī mūsu īsā izbrauciena galamērķis.