vēl par SIBĪRIJU

26.06.2007
4 min lasīšanai
4 foto

I - kur nav Sibīrijas Ir piedzimšana un atnākšana. Bet pēc tām uz Sibīriju labāk nebraukt. Šad un tad, un aizvien biežāk nākas dzirdēt, ka Rietumos vairs neko nevarot atrast - tik uz Austrumiem, tik Austrumiem velkot. Skaidrs, ka Rietumu no sekluma pārplūdušās raktuves austrumnieka sirdij uz paplātes ir īss mērķis. Sirdis, kas paaudzēm uzpildītas ar progresa, lielās nākotnes potēm, mērdē nost tik nežēlīgi acīmredzami pārejoša labklājības iespēja. Austrumeiropietis tiecas uz vecumu. Ja visu laiku idejas attīstības vēsturē ir bijis tā, ka ķermenis ir bijis slogs un kavētājs, tad austrumeiropietim tā ir tikai piesaiste pirmsākumam - viņš it kā dzīvo savā ķermenī, ar to pārvietojas, veic pamatbioloģiskās funkcijas, taču gara piesaiste ķermenim tam ir daudz niecīgāka nekā reitumeiropietim. Austrumeiropietim vajag garīgās telpas plašumu, nevis fiziskās - un šīs garīgās telpas robežlīniju meklējumus viņš transformē gājienā uz vecumu. Berlīnē, tādā varbūt pat pozitīvākajā Rietumeiropas atraugu atcerēties vērtajā pilsētā, ir spēcīga sociālā parādība: milzīgi sabiedrības slāņi sirgst ar ostaļģiju. Tildes datorprogramma acumirklī šo vārdu zinīgi pārveido par „nostaļģiju”, bet es spītīgi pārlaboju atpakaļ uz „ostaļģiju” un tagad šis vārds jau divās vietās šai tekstā ir pasvītrots ar zig-zag sarkano. Šī kaite, runa ir par ostaļģiju, ir samērā postmoderniska: kad ir apnikusi šļurganā , personiskās interpretācijas vadītā vestaļģija, kad gribas atkal iegulties kādā shēmā, sistēmā, lai varētu kaut necik spēt uztvert savu fokusu. Vēsturiskā atmiņa kā pēdējo diapozitīvu ar šādu aprakstu piedāvā tieši Austrumberlīni. Vestaļģijas Eiropā nekad nav bijis, pēc Padomju Savienības sabrukuma uz mirkli Baltijā parādījās nordaļģijas sindromi: mēs par katrām varītēm gribējām ja ne tapt, tad lai vismaz mūs pieskaita Ziemeļeiropai. Bet ostaļģija (sarkanais zig-zag) ir netieša pašuzlabošanās vēlme tad, kad vairs nepalīdz matu krāsas, papēži un zemi auto ar augstiem cigarešu dūmiem. Ostaļģija varbūt ir Sibīrijas uvertīra, taču pēc šīs uvertīras nekad nepacelsies priekškars, jo nebūs neviena, kas spēlētu. Maz būtu to, kam izlejamais kvass un pelmeņi būtu labklājības arhetips. Sibīrijā varbūt vēl drusku ir ostaļģija, taču ostaļģijā nav ne druskas no Sibīrijas. Ostaļģija un Sibīrija: tās ir divas atšķirīgas telpas, kuras izkopušas atšķirīgas sāta sajūtas. Viena pakļauj sev dienu kā zirgu, bet otrai diena vēdī krēpes. Viena aplīp ar cilvēkiem, bet otra sadalās tajos. Ostaļģijai pietiek ar domāšanu, atcerēšanos, taču Sibīrija nedomā, Sibīrija iet plašumā, Sibīrija iet uz vecumu. Citu starpā, Sibīrijas nav postmodernismā, jo postmodernismā nav vecuma. Postmodernisms ir šķavu apspridzinātas flīzītes, salīdzinot ar Sibīrijas astmu. II - kur Sibīrijā nav Sibīrijas Kamēr Krievijas inteliģence 20. gadsimta 20tajos-30tajos gados aizrāvusies ar formālisma idejām, iznīcina subjektu un noliedz subjekta lomu vispār, tikmēr pavisam netālu, tikai pāris tūkstošu kilometru attālumā dažādos Sibīrijas ciematiņos vienlaikus par pašu no formālisma izrietošo strukturālismu daudz stabilāka struktūra - vīrieša kults, kur sieviete izšķīst savā objektā. Parasti gan - vairākas sievietes vienā objektā, jo šo objektu trūkums, kā varētu nojaust, nav tikai Latvijas specifiskais jautājums. Sibīrija un sievietes ir sāncenses Sibīrijas vīriešu iesūkšanā. Tā taču ir, ka vide reflektē cilvēku un cilvēks - vidi. Taču Sibīrijas vīrieši ir kaut kas īpašs. Vismaz lielākā viņu daļa. Mani senči nākot no Priekšurāliem, bet antropoloģiski es pārstāvot senskandināvu tipu - nu, visādi ir un visādi gadās, bet Sibīrijas vīrieši nav gadījums - tā ir fenomenu ķēde vai īpašu dabas parādību kopuma koncentrāts, ja mēs atgriežamies pie tēzes, ka cilvēks reflektē vidi. Sibīrijas vīrieši sejā un stājā ir viss, kas nav pārējā tās daļā: šaurība, beigu sākums, burtiski embrionāls vārgums un mīts. Sibīrijā nav mīta, jo ir vīrietis: es nākšu, viss būs, sēdi klusa. Vīrietis ir Sibīrijas mitoloģija, kuru uztur, protams, pati sieviete. Sieviete, kas visu izdara, paspēj, piekopj savu gan ikdienas, gan sakrālo menedžmentu. Vīrietis ir svētums un svētumam jau nepieskaras ik mirkli. Svētums jau sākas tad, kad viņš ir, bet nevar aiztikt. Ar abām nozīmēm - ne pieskarties, ne nokļūt. Viņš var nerunāt, var nespēt un negribēt, jo viņa nepieciešamība ir tabu. Robežas, garīgā telpa, kurā var notikt Sibīrijas vīrieša domāšana, ir viņa paša ziņā, jo viņš ir Viņš. Ar lielo burtu. Manā Sibīrijā, kādu sastapu viņu es, nebija spoguļošanās kultūras. Pilsētās spoguļu gandrīz nekur nav - ne tualetēs, ne vestibilos. Veikalu un sabiedrisko transportu logi netīri, briļļu stikli aizsvīduši. Lauku sādžās spoguļi tuvu pie griestiem ieslīpi piestiprināti. Veci, aprūsējušām malām, greizi spoguļi, kuros, lai ieskatītos, ir īpaši jāpaceļ galva. Aku arī nav, kur mēnesim ielekt, tikai pumpji. Peļķu arī nekādu nopietno, jo viss pārvēršas momentānos dubļos. Istabās ir mākslīgie ziedi, jo kāpēc gan vītināt tos, kuri var augt pie loga. Paliek tikai metāla spaiņi un kaimiņš kā sevis paša atspulgs. Tās priekšmetiskās nomaiņas ir tik niecīgas, ka to nepārtraukta aplūkošana kontekstā ar sevi nav nepieciešama. Tāpēc tīri automātiski pretējā ielas puses pārvēršas par sevis paša spoguli. III - kur nav Sibīrijas, bet ir Es esmu manas atmiņas, bet Sibīrijas tur nav, ja neskaita manu lapsu skapī. Sibīrija ir tur, kur viņa ir viņa pati. Man paliek tikai vēlme tapt neredzamam, stāstot kādu ideju vai domu. Domas jau ir tikai tas, kas paliek. Pat ja tās ir par un ap Sibīrijas tēmu, bet tā vairs nav Sibīrija. Domāju, vai Sibīrijas latgalieši varētu saplūst ar kādu citu nāciju tikpat organiski kā ar krieviem? Tomēr starp šīm divām nācijām ir milzu līdzības: atvērtā mentalitāte (sirds uz paplātes), nepamatotais vīrieša kults un sievietes krampis. Un vispār, cik daudz ir iespējams saprast vienam no otra? Laikam 1999. gadā biju Ņižnij Novgorod, kur nopirku no vienas fotogrāfes foto ar iardaņ-cereomniju. Tās ir kristības krusta formā cirstā āliņģī. Pie 50 grādu sala sibīrieši brauc kamanās uz kādu tuvējo ezeriņu un apliecina savu morālo stāju. Mācītājs pats gan bildē tāds iecibojies piecos vateņos, bet reliģiskās potes izslāpušais kails līdz gāmuram krusta āliņģī. Cik daudz es no tā visa saprotu, respektīvi, saprotu to, kas tas patiesībā ir? Ļoti jau drosmīgi ejam svešos dārzos un spriežam par viņu ražām un darba rīkiem. Domāju arī, kā tas nākas, ka es mākslu vēroju, bet Sibīrijas cilvēks pats ir māksla. Un atkal nonāku pie slēdziena, ka viņa augstākā un laikam jau arī vienīgā māksla ir šis prasmīgais, izjustais, klusi intensīvais, ārkārtēji godīgais gājiens uz vecumu. Sibīrijas cilvēks nekad nav vecs, viņš prot iet uz vecumu, nekad tur nenonākot. Laikam jau tikai gudrība sākas ar godīgumu. Un māksla jau tikai savā tapšanā ir māksla. Visīstākā viņa ir tad, kad viņas nepietiek. Nepietiek ar viņas nojaušanu, ieniršanas prieku, ir, vienkārši, jāspēj uz savas ādas iznest no ezera ūdeni ārā un padzirdīt. Tik vien, nevis tā, kā tagad jau pieņemts par normu, ka ap pašu mākslas faktu notiek daudz vairāk, nekā tā pati māksla ir vērta. Visbeidzot domāju, kas tad manī varētu būt no Sibīrijas. Varbūt, ka nekā, nekā. Tikai tik, cik skumju, jo skumjas ir vissimpātiskākās - viņām nav ambīciju. Skumjas kā filma, kuras subtitros rāda, cik katrs kadrs maksā. Gan pati filmēšana, gan aktiera honorārs, gan rekvizīti. Antifilma par filmu biznesu iet gar acīm. Sibīrija tomēr ir par dārgu emociju bankai, ar kuru Rietumu cilvēks ir pieradis operēt. Tas tev nav vienkārši: baznīciskais aiziet un atdot, un gaidīt lielo atpestīšanas apskaidrību un visas pārējās ekstras, XS, XL utt. Sibīrija ir dārgākā monoizrāde pasaulē. Cilvēka kartstākā temperatūra ir viņa piedzimšanas brīdis. Tad nu lūk - Sibīrija ir izrāde par atdzišanu un ceļu uz vecumu.

vēl par SIBĪRIJU

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem