Nokavēt pēdējo vilcienu uz Lisabonu…

  • 5 min lasīšanai
  • 23 foto

Uz Portugāli devos tādā kā darba komandējumā… piecas dienas dzīvoju ļoti eksotiskā ciematā ar nosaukumu Tamera. Ne tikai palmas un tuksnesīgā daba veidoja šo eksotiku, bet arī ciemata īpatnības – 150 cilvēki šeit būvē ekoloģiskas mājas, saimnieko pēc permakultūras principiem un dzīvo ar neparastiem sociāliem modeļiem…Interesanti, ka Tamera ir vācu ciematiņš – tikai 10 iedzīvotāji šeit ir vietējie.

Komandējums līdz pat pēdējai dienai noritēja kā plānots – pat nedaudz garlaicības mākts un svelmainās saules nogurdināts es tieši nodomāju: re, atlicis vairs tikai iesēsties vilcienā, vakarā izstaigāt Lisabonu un nākamajā rītā jau lidmašīnā un mājās atpakaļ vecajā ritmā.

Nu tad tā, vilciens, ko, kā jau noprotiet no nosaukuma,es veiksmīgi nokavēju, izbrauc no blakus ciematiņa 18:30 vakarā un nieka divās stundās sasniedz Lisabonu. Man biļetes jau nopirktas, somas sakravātas, tāpēc vēl stundu pirms vilciena mierīgi plunčājos Tameras dīķī (kas arī ir ļoti eksotiska parādība tuksnesīgajā Portugālē). Esmu sarunājis ar savu portugāļu paziņu Silviju, kura atbraukusi uz Tameru ar savu automašīnu, ka viņa mani aizraus līdz stacijai. 45 minūtes laika mums ir, lai veiktu apmēram 20 kilometrus līdz stacijai, tāpēc bez kādiem uztraukumiem paļaujos uz Silviju, kura gan nespēj atcerēties īsto ceļu, lai izkļūtu no Tameras ciematiņa… Ar divu vietējo cilvēku palīdzību tomēr atrodam ceļu ārā un nonākam taisni eikaliptu plantācijā. Silvija sāk uztraukties, jo šādu ceļu šurpbraucot viņa gan neatceras. Pēc mirkļa tomēr sasniedzam civilizāciju. Priecājamies, ka nu ir asfaltēts ceļš – tad jau tūlīt būsim ātrā braucienā uz staciju. Silvija gan īsti nav pārliecināta par virzienu, tāpēc piestāj pie kāda fermera, kurš strādā ceļmalā. Paiet 5 minūtes karstasinīgās diskusijās, pēc kurām Silvija atzīst, ka neko nav sapratusi, jo šis portugālis neskaidri runājot… Braucam tālāk. Laiks vēl 20 minūtes, tāpēc paļaujamies uz ceļazīmēm. Lieki teikt, ka vajadzīgās ceļazīmes ar norādi uz staciju vai pilsētu, kur tā atrodas, nekur tā arī nepamanījām. Atlika stādināt visus garāmgājējus un garāmbraucējus pēc kārtas… Šajā lauku apvidū tādu gan bija tikai pieci. Izmisuma kulminācijas brīdī Silvija leca ārā no auto un skrēja pa šoseju vicinādama rokas un stādinot pretimbraucējus. Diemžēl viņu stāstītais nereti bija pretrunīgs un lielu skaidrību neviesa. Dažbrīd nācās griezties atpakaļ un tad mums uzmācās šī jaukā doma, ka laikam jau tepat vien riņķojam ap staciju, kuru nav lemts sasniegt. Ar nolemtības sajūtu skatos pulkstenī, ka atlikušas vien septiņas minūtes. Un te – beidzot dzelzceļš! Vēl pēc mirkļa atrodas arī stacija! …izdemolēta un pamesta pirms dažiem gadiem… Nu neko, nolemjam turpināt meklējumus, lai gan paspēt vairs neceram. Īsto staciju sasniedzam ar nieka pusstundas nokavēšanos, tāpēc mūsu kvēlā cerība, ka vilciens stipri kavēsies, arī nepiepildās. Vienīgais cilvēks stacijā – apkopēja, kas mazgā tualetes – zina teikt, ka pēdējais vilciens ir aizgājis un citu nav un nebūs…

Nākamais variants ir atrast kādu autobusu. Silvija zvana saviem draugiem, kuri mūs iepriecina ar ziņu, ka pēc 5 minūtēm būs pēdējais autobuss uz Lisabonu no lielākās pilsētas 15 km attālumā. Principā uzreiz jau sākam domāt par pēdējo iespēju- stopēt kādu auto, kas brauc uz citu lielpilsētu, no kuras ies autobuss. Silvija dzīvo pilnīgi pretējā virzienā, tāpēc tuvāk aizvest nevar. Turklāt šajā mirklī pamostas viņas trīsgadīgā meitiņa, kurasklusēšana un gulēšana iepriekš mūs glāba no patiesa murga piedzīvošanas.

Piestājam lielceļa malā, lecam ārā, un baukšķ – ar galvu ieskrienu nepamanītā ceļazīmē! Tiešs trāpījums pa deniņiem, asinis tek, bet priecājos, ka neesmu sevi nositis. Nav laika uztraukties, grābjam somas un skrienu uz sava mūža pirmo stopēšanas piedzīvojumu. Jau pēc pusstundas kāds apžēlojas par Silviju un viņas meitiņu. Viltus taktika ir nostrādājusi – Silvija sarunā, ka mani aizvedīs līdz 50 km attālajai Bejas pilsētai. Atsaucīgais marmormeistars Luis ceļa laikā pastāsta, kāpēc tagad strādā par pavāru kādā viesnīcā, ka viņa divi dēli dzīvo pie šķirtās sievas un ka Portugāli gaida tāda pati krīze kā Grieķiju. Ap astoņiem vakarā esam Bejā, ar vietējo palīdzību atrodam autoostu (kādā krustojumā Luis aptur auto, lai pa logu apjautātos ceļu un 5 min laikā rada pamatīgu sastrēgumu) un pēc tam Luis noskaidro, ka tuvākais autobuss ir rīt, bet lidmašīnas nokavēšana ir garantēta… Luis gan mani īsti nepamet nelaimē un aizved līdz pareizajam aplim, no kura man jāstopē tālāk.

Saulīte vēl turas virs horizonta – nolemju, ka gan jau līdz rietam dabūšu auto. Pirmā mašīna pietur pēc stundas, bet nevar palīdzēt… Piestāj vēl trīs mašīnas, bet visas brauc uz kādu tuvumā esošu ciematu. Atsakos arī no šiem piedāvājumiem, jo nevēlos nakts vidū nonākt kādā lauku miestā nekurienes vidū – tad jau labāk rīt no rīta braukt ar autobusu.Paliek tumšs un auksts (lai gan dienas ir karstas, naktīs te var nosalt). Sāku meklēt somās vējjaku un atskāršu, ka esmu to veiksmīgi atstājis Tamerā… Pulkstenis jau vienpadsmit, mašīnas paliek arvien mazāk, riekstiņi apēsti… Cik gan forši ir apzināties, ka līdz lidmašīnai vēl 9 stundas, bet Tu jau esi to neglābjami nokavējis… ja vien neuzradīsies kāds dīvainis (angliski runājošs šoferis, kurš dotos uz 200 km attālo Lisabonu), kurš nakts vidū paņems pārsalušu stopotāju T-krekliņā un ar brūci galvā… Apsveru domu, ka nu ir jāņem telefons un jāpaziņo mājiniekiem, lai rīt mani negaida mājās – būšu dažas dienas vēlāk un tas maksās dažus liekus simtus latu…

Piestāj liels un melnsBMW. Iekšā pāris, kas runā angliski. Nebrauc uz Lisabonu, bet vismaz 50 km tajā virzienā. Nedaudz vilcinos, bet nolemju, ka nav jau vairs ko zaudēt – tuvāk vismaz. Braucu un stāstu savu bēdu stāstu par nokavēto vilcienu un ceļazīmju neesamību, kas ļautu atrast reģiona lielāko miestu, kur piestāj pat starppilsētu ekspresis. Šoferīts mani labi saprot, jo pats daudz ceļojot – tiesa, ar lidmašīnu, bet zina, kā tas ir, kad nakts vidū esi iestrēdzis kādā svešā pasaules malā… Brīdi padomājis viņš paziņo – ja neatradīsim vilcienus vai autobusus no tuvējām pilsētām, vedīšu Tevi uz Lisabonu! Lai gan sieviņa čakli spaidīja mobilo internetu, neko derīgu tā arī neatrada… Un, lai cik neticami tas nebūtu, patiesi veda mani uz Lisabonu. Pa ceļam gan piebraucam viņu mājās. Tipisks portugāļu ciematiņš ar baltām mājelēm un krāsainiem pamatiem. Nuno un Leila dzīvo labi mēbelētas privātmājas otrajā stāvā. Vecāki esot lieli arbūzu un meloņu audzētāji, tāpēc arī mani pacienā ar sulīgu un svaigu arbūzu, ko no manis cenšas izdiedelēt viņu klēpjusunītis, kurš augļus ēdot tik kāri, ka varot pat uzpūsties. Sievasmāte man sagatavo paciņu ceļam (portugāļu sviestmaizes, suliņa un jogurts) un varam doties tālāk.

Var just, ka Nuno lepojas ar savu valsti, jo visu ceļu stāsta par Portugāles vēsturi, kultūru un sasniegumiem. Cita starpā arī jautā, ko latvieši domā par portugāļiem… Kad runas apnikušas, tad Nuno ieslēdz vareno mūzikas sistēmu, kas ieved portugāļu mūzikas pasaulē. Nuno apgalvo, ka portugāļiem un spāņiem ir īpašs mūzikas žanru dalījums un tos visus tad man arī atskaņo, par ko es ļoti priecājos, jo vāciskajā Tamerā no portugāļu kultūras nejutu gandrīz neko. Mašīna vienmērīgi slīd ar 180 km/h ātrumu pa maksas lielceļu (10€) un mēs tuvojamies Lisabonai… Sasnieguši to, Nuno neved mani taisni uz lidostu, bet dodamies nelielā nakts ekskursijā pa Lisabonu, apbrīnojam 25. aprīļa tiltu, redzam prezidenta pili, apskatam zvejnieku bastionu un piebraucam arī pie Atlantijas okeāna pludmales, kur spoguļojas mēness. Lisabonas centrā mūs pamanās apstādināt poliči, kuri vismaz pusstundu nelaiž tālāk. Viņiem nepatīkot, ka Nuno mašīna reģistrēta Spānijā… Beigās tomēr palaiž vaļā un izsaka atzinību, ka Nuno ir pirmais autovadītājs šonakt bez alkohola promilēm… (bet ja būtu, tad sodu tāpat neliktu, jo šamējie meklē narkotikas).

Četros no rīta nonākam lidostā. Nuno un Leila ātri atvadās, sakot, ka ātrāk grib nokļūt mājās, un te es esmu – neticu acīm redzamajam – tomēr esmu lidostā. Bezgala laimīgs, bet nu ļoti pārguris gaidīju savu lidmašīnu vēl četras stundas. Dažbrīd likās, ka aizmigšu kājās stāvot. Izbaudīju zinātnieku apgalvojumu, ka nogurums līdzinās dzērumam – koridorā nevarēju noiet pa taisnu līniju, lai kā centos. Par laimi lidmašīnā mani ielaida un tur es arī uzreiz aizmigu, noguļot maltīti, kuru pēc tam vajadzēja īpaši izlūgties stjuartei… Vēl viena pārsēšanās Venēcijā un tad jau mājās, gultiņā 15 stundu miedziņā…



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais