Vienreiz redzēt, uz mūžu iemīlēt.
|
Klinta Gintere
|
Šis drīzāk būs tāds kā izjūtu dienasgrāmatas izraksts par ceļojumu, kurā devos 2008. gada augusta sākumā. Braucu individuāli un tāpēc tas pārsvarā balstīts uz dabas izbaudīšanu. Tas aptver ne tikai Šveici, bet arī Franciju un nedaudz Itāliju...
1.diena ...pie Varšavas mūs pārsteidz vētra. Pēkšņi visapkārt nav redzams it nekas, jo lietus šaltis gāžas no debesīm tā, it kā kāds būtu palaidis vaļā ūdens aizsprosta slūžas. Priekšā braucošajai automašīnai redzamas tikai divas sarkanas actiņas. Koki gar ceļa malām draudīgi zemu noliekušies. Liekas, ka vējš tos vēlas piespiest klanīties varenajai vētras karalienei. Pārņem nedrošības izjūta. Bet tik pat pēkšņi, kā sākusies, vētra pāriet pāri un man priekšā paveras nopietns postažas skats. Dieviņš stāvējis mums klāt - esam sveiki un veseli. Cenšamies apbraukt uz ceļa esošos kokus un to zarus.
2.diena Brauciens cauri Vācijai mani pavada ar svilpojošu bagāžas kasti uz automašīnas jumta, pēc kuras esmu iemanījusies pat noteikt ar kādu ātrumu braucam.
3.diena Šveice ir sasniegta. Visapkārt plešas vieni vienīgi kalni. Tie pārspēj manas iedomu cerības un es apjaušu, ka nākošajās dienās piedzīvotais liks būt modrai ik uz soļa.
...Jau no stāvvietas iespējams dzirdēt Reinas ūdenskrituma varenību, tomēr tā patiesais izskats mani pārsteidz apbrīnā. Baltās putu vērpetes, kas veļas uz leju, apskauj kādu saliņu ūdenskrituma vidū un liekas, ka tās teju vai aizraus līdzi vai vēl ļaunāk - aprīs to ar visiem Reinas apbrīnotājiem. Mazie kuģīši, kas mēģina tūristus pievest tuvāk ūdenskritumam, atgādina laiviņas, kas grūti vadāmas jūras vētrainajos viļņos. Arī es ar tādu izbraucu un saņemu savu devu Reinas svētības.
Trimmelbaha ūdenskritums ierauj mani piedzīvojumu tuneļos, jo tā kaskādes vērojamas no kalna iekšienē izveidotām ejām. Ūdenskrituma spēks rada netverami spēcīgu dārdoņu un augstākajā kaskādes skatu punktā kalna iedobums pat vibrē - zeme zem manām kājām dreb no Trimmelbaha varenības. Arī mana sirsniņa nedaudz trīs no šī milzīgā spēka.
4.diena Zobratu vilciens mani paceļ līdz vilcienu maiņas stacijai Jungfrau (4158 m v.j.l.) pakājē. Slavenā Eigera (3970m) klinšu siena paceļas skatiena kreisajā pusē. Tās pakājē pavadīta iepriekšējā nakts. Tā līdz šim neesmu sapratusi, kādam nolūkam, tumsai iestājoties, klintīs parādās 5 spožas gaismas uguntiņas, kas atgādina 7 rūķīšu laternas no akmens raktuvēm līdz mājām.
Pa labi paceļas Jungfrau Eiropas virsotne (3454m) - skatu laukums, kur nokļūt iespējams tikai ar vienīgo augstāk braucošo zobratu vilcienu Eiropā. Tomēr vienu pieturu uz priekšu var arī kāpt. Tā nu man pamazām paveras Jungfrau apkārtnes skaistums - Lauterbrunnenas ieleja (tajā paslēpies Trimmelbaha ūdenskritums), sniegotās kalnu virsotnes, kurās ik pa laikam ieķeras kāds vēja nests gubu mākonis un tuvējais ledājs, kurš pēkšņi pārtrauc majestātisko klusumu ar spēju dunoņu. Visu skatieni pievēršas skaņas izraisītajai vietai un es ieraugu, kā no lielā sniegotā ledus pakalna atdalās mazāks un, sprakšķēdams sadaloties mazākos gabalos, noslīd zemāk kā ledus upe. Secinu, ka šo kalnu saltums un majestātiskais miers ir mānīgi - tie var būt ļoti bīstami.
Vējš šajā dienā ķersta mākoņus un dzenā kopā kā aitu baru un Jungfrau pamazām ieskaujas mākoņu aizsegā, it kā meklētu patvērumu no daudzajiem acu skatiem. Tāpēc brauciens uz virsotni tiek atlikts citai reizei...
5.diena "Tomtoms" saukts Ivara vārdā šajā dienā izdomā ar mums parotaļāties, aizvedot pa maldu serpentīnu, kas kā krāsaina čūska aizlokās arvien augstāk kalna virsotnē. Automašīnas riteņi ik pa laikam bīstami pietuvojas kraujainajām un stāvajām ceļa malām, kur mākoņi staigā savu brīvo gaitu. Un kad pretī tuvojas tāda pati iemaldījusies tūristu mašīna, sirds it kā nemaņā apstājas un asinis dzīslās sastingst, jo izmainīšanās nav iespējama - tikai īpaši tam atvēlētās vietās. Viltīgā čūska mašīnu ieved strupceļā un, adrenalīna devai arvien vairāk palielinoties, nu ir šis pats ceļš mērojams lejup, lai rastu cita ceļa iespējas, kas īstenojas ar pacēlāja palīdzību. Tomēr tas vēl šajā dienā nav viss - pacēlājs pēkšņi apstājas un es palieku virs klinšainās kraujas karājoties gaisā vagoniņā, kuru vējš ar prieku pašūpo. Zem manis mākoņi ar zemi satiekas un nav iespējams noteikt, cik augstu virs zemes es šūpojos. Šis vēja un mākoņu dūmakas ieskautais mirklis liekas kā neizmērojams laikā. Taču tas beidzas un es veiksmīgi sasniedzu vēlamo mērķi.
Aleča šļūdonis (UNESCO sarakstā ietvertais 25 km garais un lielākais Eiropas ledājs) paveras skatam netveramā sirrealitātē, kuru ieskauj sniegotie kalni. Šajā dienā mākoņi ar sauli rotaļājas un rada nebeidzamu gaismēnu spēli, kas šo it kā sastingušo ainavu ik mirkli pārvērš absolūtā brīnumā. To papildina arī gājiens pa stāvo un akmeņaino taku gar krāsaino ledus upi, kura it kā snauž mūžīgajā sasalumā. Tomēr arī tai ir sava dzīvības dvesma, jo gadā spēj pavirzīties līdz 200 m uz priekšu. Šeit viss ir nemitīga apslēpta kustība - dzīvība, kas dzīvo ar savu neatkārtojamo dabas dvēseli.
6.diena Vilciens uz Zermatu man sagādā patīkamu pārsteigumu - beidzot esmu sagaidījusi, ka ar savu rotaļīgo parādīšanos uz skatuves mani aplaimo divi bezbailīgi Eiropas murkšķi. Tie it kā tīšuprāt padižojas tūristu priekšā un pēc mirkļa pazūd kalnainajā nogāzē. Manai iekšējai sajūsmai ar to pietiek, tagad ir pārliecība, ka diena būs saules pielieta.
No pilsētiņas Šveices Alpu lepnums - augstākā virsotne Materhorns (4478 m) paveras nepilnīgi, taču augstāk kalnos tas izslejas stalts it kā vēlētos sasniegt sauli. Pirmajā mirklī izjūtu vilšanos, jo cilvēka rokas te iejaukušās daudz industriālāk, bet ejot tuvāk Materhornam, no mana skata izzūd izjauktās dabas nogāzes un es palieku ar augsto kalnu gandrīz viena. Tas patiešām ir varens. Kā neieņemams cietoksnis tas tiecas augstāk uz debesīm, ik pa laikam noķerot pa kādam gubu mākonītim, kas nebēdnīgi nomaldījies no pārējiem brāļiem un māsām.
Materhorns ir karalis, bet atgādina vientuļnieku. Tas ir tik bargs pret visiem apkārtējiem, jo karaļa dvēsele ir norobežojusies un nevēlas, lai kāds to traucētu. Varbūt tāpēc tā virsotni spēj sasniegt tikai 4. pakāpi ieguvušie alpīnisti.
Es stāvu tā pakājē (2900 m) uz varavīksnes krāsas akmeņiem. Visapkārt man vizuļo saules staru apmirdzētie akmeņi un maldina kā malduguns naksnīgā meža purvājā. Tur viz vara, zaļā un violetā krāsa. Domas neviļus pieķeras dārgakmeņu klātesamībai. Šie krāšņie, bet skarbie akmeņi liek man doties gan augšup, gan lejup, katru reizi paverot skatienam jaunu daiļuma ainavu.
7.diena Šodien ceļš ved prom no Šveices uz Franciju. Ivariņa humora izjūta mūs atkal ieved nebeidzamos kalnu serpentīnos. Milzīgi masīvie kalnu stāvi mani sagaida viens aiz otra kā dabasmātes sargi, kas drūmi noraugās no augšas kā tās saucamās saprātīgās būtnes cenšas izlauzties caur viņu neieņemamajiem mūriem. Lai arī reizēm šis milzīgums nospiež dvēseli, tas paver bezgalīgi skaistās Zemes veltes. Daudzās stundas paiet nerimstošos apbrīnas mirkļos.
8.-9.diena Man šīs dienas ienes atpūtas smaržu. Esmu pie tautieša ciemos Les 2 Alpes (~2000m) un baudu viņa brīnišķīgo kulinārijas mākslu. Ceru vēl sagaidīt vēja mātes piekrišanu paraglaidinga izbaudīšanā, tomēr tā kategoriski jau 2. gadu man atsaka. Tā nu ir jādodas tālāk...
Pārbrauciens ir vārdos grūti aprakstāms. Tās ir ~6 stundas brauciena pa pasakai līdzīgu kalnu līkločiem vītu augšup-lejup ceļu. Ir +27 grādi silts un draudīgu negaisa mākoņu ieskautas garām traucas fantastiskas kalnu virsotnes - zaļa zāliena pārklātas un klinšaino grēdu izceltas, tās savdabīgā veidolā iezīmē zili melno horizontu visapkārt. Ja vēlies zināt, kurš ir romantiskākais un pasakai līdzīgākais ceļš, tad noteikti izbrauc pa Napoleona ceļu no Grenobles līdz Kannām.
10.diena Kaut gan kā šī ceļa noslēgumu es sauktu Castellani, nevis Kannas. Tā ir maza, senatnīga Francijas pilsētiņa, kas mani pēkšņi pārsteidz iznirstot no kāda ceļa līkuma. Tajā noteikti kādreiz uzkavēšos ilgāk. Tās mazās ieliņas un franču stila mūra mājiņas, kurām garām aizvijas kalnu upīte, paver skatienam kādu nenosakāmi augstu klinšu krauju, uz kuru aizvijas taciņa un aizved pie baznīcas, kas lepni izslējusies pašā klints virsotnē. Jūtos kā ne šajā gadsimtā, ne šajā pasaulē - pasaka, fantāzija un īstenības tagadne savijas vienkopus un rada iemīlēšanās izjūtu - taureņu lidojums un laimības izjūtas apgarotība. Ja kādam nepieciešama iedvesma, tad Castellane ir īstā vieta pasaku radīšanai. Cilvēkam piemērota Paradīze Zemes virsū.
Kannas mani sagaida ar saules svelmi un Vidusjūras zilo piekrasti. Pilsēta plešas gar jūru kā zirnekļa tīkls agrā rīta stundā, kam rasas pērļu vietā ir mājas un smilgas, zāles un zarus iemainījušas palmas un palmpriedes.
Kā man patīk siltums! Kaut arī spožā zelta ripa pie debesīm ir gaisu sasildījusi pāri +35 grādiem un vienā mirklī man jāiemūk baznīcā palūgt mīļo Dieviņu, lai pēkšņi mani nepārņemtu īslaicīga apziņas tumsa, es atkal un atkal secinu, ka Adrijas un Vidusjūras piekraste ir iemīlēšanās cienīga.
Savukārt Monako mani izjautrina. Monte-Karlo greznības spozme apžilbina parastos tūristus, kuri sametušies kā bites uz medu ceļa malās un, nespēdami atraut skatienu, gaida un vēro katru nākošo "zelta" automašīnu, kura piestāj pie viesnīcām kā karaļnamiem. Te nobāl mīļā Saule, kas apzeltī jūru un kalnus visapkārt ar vizuļojošiem saules zaķīšu putekļiem. Tai šeit cita loma piešķirta - izgaismot cilvēka radīto bagātību. Ir vērts redzēt cilvēku sajūsmā, apbrīnā, skaudībā pavērtās mutes, bet vai ir vērts kļūt par tādu cilvēku...?
Mīļā Itālija, Tevī esmu iemīlējusies jau kopš vasaras saulgriežiem. Kā es jūsmoju par siltajiem vakariem jūras krastā. Mēness šonakt ir gandrīz pavisam apaļš kā nomērīta sudraba monēta. Tas spoži izgaismo jūrā celiņu, lai vērotājam būtu iespēja aizceļot tālāk par savām fantāzijas robežām. Siltā nakts ieskauj mani ar Itālijas īpašo dvesmu un es aizmiegu mīlestības apskāvienos...
11.diena Saules pielietajā liedagā slejas saulessargi kā sēnes pēc lietus. Dzidri zilais Vidusjūras ūdens mani pievelk kā magnēts un es nespēju atstāt šo vietu pāris stundas neizbaudījusi miera aplaimotību. Arī šeit es saņemu savu daļas svētības - nerātneles medūzas dzēlienus. Tad nu ar to arī beidzas mana jūras izjušana
12.-13.diena Tuvāk mājām - tuvāk realitātei un domām par to.
Ceļš mājup paiet pārdomās par dabas varenību un cilvēka vēlmi to apsteigt. Tomēr nekas nespēj pārspēt skarbos Šveices Alpus savā smagnējā, masīvajā, milzīgajā un sniegotajā varenībā. Šīs mežonīgās dabas valdzinājums slēpjas cilvēka nespējā to līdz galam pieradināt. Tur cilvēks nevar paredzēt, kad zemie pērkondārdi, kas atbalsojas katrā kalna korē un aiztraucas pāri ielejām netveramā ātrumā pieņemoties spēkā un dunot kā ūdenskrituma dārdi, pārsteigs to. Visbiežāk daba sasniedz cilvēku nesagatavotu un izbiedē ar saviem mākoņu vāliem, kas vēja dzīti veļas pār kalniem kā sniega lavīna vai milzīgs putojošs okeāna vilnis ierauj tevi neredzamā baltā tukšumā.
Un kas gan spēj pārspēt Francijas Vidusjūras piekrastes kalnu burvību, kurus šķērsojot cilvēks jūtas kā citā valstībā nonācis - kur dzejnieks spētu radīt savu izjustāko mīlas liriku un mākslinieks - savu skaistāko Paradīzes dārzu?
Šeit cilvēks vienīgi spēj dot citiem cilvēkiem izbaudīt Zemes dāvāto skaisto varenību...
Un daži praktiski padomi braucot pa Šveici:
·Pirms braukšanas noteikti apskatiet savu automašīnu un atstājiet mājās aparatūru, kuru nav atļauts izmantot arī braucot pa mūsu ceļiem, citādi uz Vācijas – Šveices robežas to konfiscēs un būs jāmaksā liela soda nauda;
·Iebraukšana Šveicē maksā 25 EUR (maksa par ceļiem) un ir derīga gadu;
·Ja izvēlas gulēt kempingos, tad jārēķinās, ka pieteikties iespējams tikai līdz plkst. 22:00, jo pēc tam tie tiek slēgti uz visu nakti;
·Kalnu pakājē naktis var būt diezgan aukstas, it īpaši, ja guļ teltīs;
·Braucot ar personīgo auto, kalnos labāk nodrošināties ne tikai ar „Tomtomu”, bet arī ar kartēm, jo citādi Ivariņš izvēlas īsāko, bet bieži vien ne drošāko ceļu;
·Pacēlāji vai zobrata vilcienu cenas uz vienu pusi ir dažādas, bet parasti ~ 20 EUR, bet uz Jungfrau virsotni gan jārēķinās ar ~ 100 EUR (turp un atpakaļ);
·Un nūjas, kalnu apavus un labu, lietus necaurlaidīgu apģērbu, ja Šveicē plānots iet un kāpt aktīvi kalnos, patiešām ir tā vērts iegādāties;
·Un noteikti, bez rakstā pieminētajām apskates vietām, jāredz ledāja alas, kas atrodas pie Materhorna, Mazā Materhorna virsotnē.
