Bolīvija, tipiskā.

25.06.2007
8 min lasīšanai
231 foto

2006.gada augusts-septembris, pavasaris. Datorizēt visas Bolīvijas piezīmes neļauj slinkums un laika trūkums. No visas dienasgrāmatas ievietoju aptuveni 1/30 daļu jeb notikumus 24h laikā. Šim rakstam laba ilustrācija ir internetā atrodamais fails drivinginbolivia.pps. 19/09/06 No rīta meklējam brokastu vietu. Veģetāriešu restorāns, kas ieteikts LP (Lonely Planet) izrādās bankrotējis. Atrodam citu ēstuvi, kur taisa īstu kafiju. Tas brokastīs ir galvenais. Ja redzi kafijas automātu, tad zini, ka te var dabūt Īstu Kafiju. (Beidzot uzzinu, kas īsti ir ēdienkartēs minētā bolīviešu kafija- no pudeles ņemts kafijas koncentrāts atšķaidīts ar ūdeni. Dzēriens, kas garšo pēc šķīstošās kafijas). Tā kā šonakt plānojas nakts brauciens, tad tirgū nopērkam kaut ko ēdamu. „Kaut kas“ sastāv no vietājā siera (a la Mālpils), maizes (a la hačapuri), mandarīniem un ūdens. Pusdienot dodamies uz «El German». Mana veģetārā lazanja izrādās tik liela, ka visu notiesāt nav spēka. Ilgi pētu, beigās tā arī nenopērku kokas miltu cepumus, kas te ir visdažādākie. Ņemam taksi un braucam uz autoostu. Biļetes esam iegādājušies firmā «Bolivar». To, kā labāko, ieteica senjora no informācijas centra autoostā. Pasažieru pārvadājumu jomā te ir liela konkurence. Kā jau visās autoostās staigā saucēji saukdami: «Potosi! Potosi! Potosi! Santa Cruz! Santa Cruz! Santa Cruz! Sucre! Sucre! Sucre!» Tā kā analfabētisma līmenis te ir augsts, sevišķi sieviešu vidū, tad labāk kārtīgi pabļaut, nekā cerēt, ka kāds izlasīs norādes. Katrai firmai ir savs ofiss virs autoostas platformas. Šeit arī atstājam savu bagāžu, ko vēlāk no otrā satāva nolaidīs zemē, lai iekrāmētu autobusa bagāžniekā vai uzliktu uz jumta. Nav lielas starpības, kur nonāks tava bagāža, jo beigās tā būs noputējusi līdz nepazīšanai. Izvēloties maršrutu, lai nokļūtu Samaipatā, kur domājam uzturēties pāris dienas, mums bija divas iespējas. Pirmā, braukt ar līkumu pa jauno ceļu uz Cochabamba un tad uz Samaipata ar Santa Cruz busu. Vai arī otrs variants, brauk pa taisno 10 stundas. «LP» taisnais ceļš aprakstīts kā ceļš ar efektīgiem skatiem. Pēc pieredzes zinu, ka efektīgi skati = briesmīgi kalnu ceļi. Visu kompāniju autobusi uz Santa Cruz iet tikai naktī, un visi attiet vienā laikā -16.30. Tālajos maršrutos starp lielajām pilsētām kursē flotas. Tā šeit apzīmē autobusus lielākus par 40 sēdvietām. Kā jau visa vietējā tehnika, neviens no autobusiem nav jaunāks par 15-20 gadiem. Arī autobusa marka ir nenosakāma - Marcopolo. Uz stikliem rakstīts, ka tie taisīti Bolīvijā. Kur autobuss, nezinu. Samaksājam autoostas nodokli un ejam ārā uz platformas. Skatāmies, kā autobusos krauj bagāžu. Uz liela āķa, kas piesiets trīsī iekārtā virvē, lejup no otrā stāva balkona tiek laistas somas un kastes. Smejamies, ka mūsu somās kā kautķermeņos iedurs milzīgo āķi un nolaidīs no balkona. «Bolivar» izrādās āķa nav bet ir slidkalniņš no skabargainiem dēļiem, no kuriem ārā lien naglu galvas. Viens no augšas palaiž somas, otrs lejā ķer. Ja darbības netiek saskaņotas, bagāža aizveļas pa platformu. Kā pa rīvi lejā nonāk arī mūsējās. Lēnām ap autobusu sāk pulcēties cilvēki. Kā jau uz nakts braucienu, visi nāk ar segām. Citam tipiskās bolīviešu vilnas segas, citiem flīsa pledi. Mums nekā. Pie mums pienāk indiāniete ar lakatā iesietu zīdaini pie krūts. Zīdainis jau sen aizmidzis bet brūnā krūts joprojām plika. Mēģina mums pārdot vafeles. Saku, ka negribam vafeles, jau tā somā pietiek ēdamā. Viņa neatkāpjas un lūdzas lai nopērk, esot lēti 2,5 boliviano. Nu kur es to lielo vafeļu paku likšu?! Vēlreiz atsakāmies. Nopētam savu autobusu. Protams, tas nav tas, kas bija firmas reklāmas plakātā, bet pietiekoši liels. Šis ir pirmais transporta līdzeklis, kura riepām ir saskatāms protektora zīmējums. Līdz šim bija tikai plikņi. Kāpjam autobusā un ieņemam savas vietas. Viss, protams, pieputējis un viegli lipīgs, bet pie tā jau esam pieraduši. Galvenais, lai sēdēt ir ērti un pietiek vietas kājām. Tas, ka visiem autobusiem ir vienāds attiešanas laiks, nenozīmē, ka visiem būtu reizē jāstartē no savām platformām. Bet te tā nav. Trīs busi reizē startē atpakaļgaitā. Viens pamanās izlīst pirmais un aizšķērso ceļu mūsējam un vēl vienam. Kad tas ir prom, abi autobusi reizē mēģina izpildīt teorētiski neiespējamu manevru. Tas viss beidzas ar to, ka ar otra autobusa spoguli tiek izspiests mūsējā durvju stikls. Gan pasažieriem, gan pavadītājiem baigā jautrība, izņemot šoferus. Mums šoreiz tādi jauni puikiņi pagadījušies. Man labāk patīk, kad stūrē vecie indiāņu onkas, kas mierīgi un līgani nobrauc visu maršrutu neliekot tev pārciest visas autobusa tehniskās nepilnības. Kamēr šoferi noskaidro attiecības, puikas – palīgstrādnieki savāc lauskas un varam doties ceļā arī bez durvju stikla. Jau autoostas teritorijā šoferis spiež gāzi grīdā. Tik pat agresīvi braucam cauri pilsētai. Šim autobusam piekare daudz mīkstāka nekā tam, ar ko braucām no Uyuni uz Potosi. Tas bija tik ciets, ka likās izsitīs visas zobu plombes un atsitīs smadzenes. Bez tam cietības dēļ tas īsti neturējās uz smilšainā kalnu ceļa un bieži mētājās. Toties šis zvērīgi šūpojās pagriezienos. Saprotu, ka mierīga nakts šī nebūs. Autoostā mēģināju uzzināt vai ceļš uz Santa Cruz ir asfaltēts. Man atbildēja, ka sākumā asfalts, tad ne un tad atkal asfalts. Protams bez spāņu valodas nevarēju noprecizēt cik ir tas „ne“. Izbraucam no pilsētas. Ceļa segums gluds un mēģinu lasīt Bukovska „Jug bez priznakov severa“, bet kaut kā nesanāk. Autobusu šūpo tā, ka ik pa laikam ieskatāmies aizās vai nomēram attālumu no klinšu sienas. Ar pārtraukumiem izlasu stāstiņu par Konstanci, kas visiem dod; Hemingveju un Mr. Čikanski; Kidu Bārtu; un par hipijiem ar Vjetnamas karogu. Vairāk palasīt nevar. Jāvēro ceļš un „jākantē“ buss. Uldis, lai audzinātu raksturu un nedomātu par braukšanu, paņem iPod un iegrimst «St. Germain» un «St. Etiene». Sāk krēslot un beidzas arī asfalts. Ja pa jauno asfaltēto ceļu šoferi tā mērc, tad nezinu, kā viņi savāksies uz vecā smilšainā ceļa. Izrādās, ka ne es vienīgais vēroju ceļu. Daži vietējie arī pieplakuši pie atvērtajiem logiem un cītīgi „vēro dabu“. Braucot pa kalniem ir tikai divas problēmas: ārējās kores un iekšējās. Braucot pa ārējo var neierakstīties pagriezienā, bet braucot pa iekšējo, neaprēķināt gabarītus un ar pakaļējiem riteņiem ieslīdēt aizā. Nu jā, vēl „izmīšanās“ ar pretim braucošiem. To var izdarīt ne katrā vietā, jo reti kur pietiek vietas diviem. Sēžu kā mazais koka uklenders sasvīdušās rokas uz ceļiem salicis un domāju par to, ka var taču atrast simts-un-vienu citu nodarbi atvaļinājuma laikā, kā braukt pa trakajiem kalnu ceļiem. Kāpēc man vienmēr rodas idejas brauk uz tādām vietām, kur pēc tam pats sēžu ne dzīvs ne miris. Protams, Bolīvijā nav tie paši trakākie ceļi. Nepālā brauc pa tādām kalnu takām, kur pat teorētiski izbraukt nevar. Sāku atcerēties, ka Tibetā četrās dienās strauji novājēju no braukšanas vecā landcruiserā, kam katra riepa bija savas markas un visas vienlīdz gludas. Sāku domāt par to, ka var būt vajadzētu nodarboties ar daivingu vai sērfingu. Braukt, nezinu, uz Ēģipti vai Maldivu salām. Kāpēc es vienmēr izvēlos valstis, kur nav normālu ceļu un tie paši gar aizu malām. Iekāpjot autobusā brīnījos, kāpēc roku balstos izplēsti tādi robi. Tagad pats jūtu, kā nagi iecērtas mīkstajā materiālā. Uldis, aizvēris acis un iegrimis krēslā, vienu kāju pacēlis vertikāli gaisā līdz pašam plauktam, klausās mūziku un tēlo, ka guļ. Noteikti meditē par karuseļiem lunaparkā. Kādu brīdi kalnu ceļi beidzas. Spriežot pēc abās pusēs tumsā vīdošajiem kokiem un kaktusiem, braucam pa kaut kādu līdzenumu. Brīžiem šķērsojam upju gultnes. Autobuss nesas pa tumsu diezgan lielā ātrumā. Krata spēcīgi, bet straujus pagrieziena manevrus nemana. Lēnām sāku atslābt un mēģinu gulēt. Pēc trīs stundu braukšanas, iebraucam kaut kādā miestā. Ieraugot stendus ar ceptiem vistu spārniem, saprotu, ka būs ēšanas pauze. Man kuņģis no nervozēšanas sarāvies čokurā un ēst nemaz negribās. Gribu vīnu. Izsaku Uldim „pateicību“, ka džina pudeli nodevis bagāžā. Ar sapratni viņš manu „pateicību“ pieņem. Miests, kurā atrodamies, kā jau visi miesti, kur pietur autobusi, smird pēc čurām. Nav brīnums, jo no visiem autobusiem pasažieri savas vajadzības kārto neatejot tālk par divdesmit metriem no busa. Eju pa naksnīgā miesta vienīgo ielu, kas līdzinās Vienības gatvei, un meklēju bodi, kur būtu «Kolberg» vīns. Visur mani pavada čuru smaka. Te ne tikai «Kolberg», te vispār vīna nav. Beidzot vienā bodē atrodu vīnu bet tas ir kaut kāds saldais. Labāk ņemšu argentīniešu brendiju „Tres Plumas“. Nogaršošu mazo škaļiku. Nogaršojam. Rādās, ka tie kas ražo šito, paši ir nedzērāji, Nu kā var uztaisīt kaut ko tik salkanu! Pajautāju šoferim, cikos būsim Samaipatā. Saka, ka ap 3.00. Tas nozīmē, ka jācieš vēl kādas septiņas stundas. Ar škaļiku būs stipri par maz. Braucam tālāk. Paņemu iPod un domāju, kas varētu būt tāds nomierinošāks un atslābinošs. Izvēlos Nina Hagen „Om Namah Shivay“. Noklausos dazas dziesmas. Mīļš disks bet vajag kaut ko vairāk transam. Uzlieku «Infected Mushrooms». Gabaliņš uz stundu un sešām minūtēm. Kad beigsies, būs vismaz kaut kāda laika atskaite. Tā kā braucam pa līdzenumu, tad uz mirkli iemiegu. Mēģinu izstiept kājas ejā, bet tur kāds guļ. Uldis arī mēģina gulēt, abas kājas atstutējis pret griestiem. Vienmēr brīnos, kā viņš tā var nosēdēt. Brīziem pievelk ceļus pie zoda, brīžiem kājas saceļ svecītē. Pamostos no tā, ka atkal baigi šūpo. Protams, atkal ejam kaut kur augšup. Caur spraugu šofera aizkariņā redzu, ka apliecam kores vienu pēc otras. Miegs vairs ne prātā. Arī sēnes beigušas skanēt. Jāņem kaut kas smagāks. Lai iet «Shpongle», tas mani pavelk. Īsi pirms pusnakts apstājāmies kalnu miestā. Visapkārt tumsa. Redzu dažas smagās mašīnas. Visi metas un baņō (kura te nav). Secinu, ka visdrošākā vieta ir ielas vidū. Tevi neviens neapčurās un tu nevienam virsū neuzskriesi. Uldis tumsā gandrīz paklūp uz ceļmalā tupošām bolīvietēm. Citi pauzi izmanto lai pavemtu. Kaut kur parādās gaisma. Vietējais puišelis atvēris veikalu un stiepj ārā atspirdzinošus dzērienus. Eju prasīt vīnu. Vīna nav, ir alus. Samiegojusies meitene izvelk no ledusskapja aukstu alu. Paskatos sev blakus, pie galdiņa mūsu šoferi met aliņu. Super! Rādās, ka viņiem arī bail. Pastāstu to Uldim. Tas viņu neuzmundrina. Uzdodu Uldim jautājumu- Kāpēc visi busi šeit iet naktī. Uldis saka, - Lai neredzētu to, kas ir ceļa malās. Tālāk braucot nekāda gulēšana nesanāk, jo ir tikai kalni un kalni. Pēc brīža ieraugu tālumā ugunskuru. Piebraucot tuvāk, redzu, ka CAPITAL flota stāv vertikāli -nolidojusi no ceļa. Labi, ka uzkārusies. Izskatās, ka visi dzīvi un veseli. Vienīgais tas, ka nabagiem te tagad jāsalst kalnos visu nakti. Šoferi pārmij dažus vārdus savā starpā. Kā rādās mūsu palīdzība nav nepieciešama. Visu šo redzot strauji izdzeru alu, uzlieku Shpongle un ieslīgstu krēslā. Skatos uz tumsā šūpojošā autobusa griestiem un uz ēnām, kas slīd pa salonu. Viss sāk atgādināt neapturamu karuseli ar apdullinošu mūziku. Galvenais, lai iPod baterija izturētu. Piekūstu no baidīšanās. Brīžiem krītu snaudā. Uz grīdas guļošais puisis, autobusam šūpojoties, sitas man pret kājām. Pamostos no tā, ka autobuss svārstoties pa labi un kreisi, brauc lejup. Rādās, ka sācies asfalts, jo nekrata un braucam ātri. Miegs pārgājis. Vēroju ceļu. Tā lejup braucam minūtes divdesmit. Drīz nonākam līdzenumā. Varētu pagulēt bet negribas pabraukt garām Samaipatai. Ap 2.30 esam Mairanā. Pēc Mairanas līdzenums beidzas un atkal ejam augšup. Sāk smidzināt, parādās migla. Ieraugu ēkas, uz kurām firmu nosaukumos rakstīts Samaipata, un modinu Uldi. Viņš saka, ke nemaz neesot gulējis. Rāpjamies pāri uz grīdas guļošajiem un bīdāmies uz šofera kabīnes pusi. Viens pasažieris mūs aptur, lai pagadām, viņš nevar pamodināt uz grīdas guļošo dēlēnu. Kaut kā klupdami krizdami izveļamies no autobusa. No bagāžas mums izsniedz divus smagus un noputējušus maisus. Kā savējos tos atpazīstam pēc McKinley logo. Šoferis izliecies pa logu sauc mani. Stiep roku lai atvadītos. Aizdomīgi priecīgs. Toč’ šmigā! Paspiežam rokas un buss pazūd tumsā. Ir trīs naktī. Stāvam siltā naktī naksnīgas ielas vidū un esam priecīgi un apmierināti ar dzīvi. Ātri ātri tiek sameklēta džina pudele. Pirmais malks tiek ziedots Pachamamai (Zemesmātei) pateicībā, ka esam ārā no šī „lidojošā tramvaja“. Jāiet meklēt viesnīca. Nav tikai sajēgas kurā virzienā. Mēģinu uzrunāt vienu piedzērušos tēlu, kas pēkšņi uznirst no nekurienes. Jautāju, kurā virzienā ir viesnīcas. Viņš neko nesaprot. Prasu „habitation“ un jautāju virzienu. Viņš norāda virzienu, ka izrādās īstais. Uldim saku, lai meklē «LP» sarakstu ar viesnīcām un skatās tādu, kurai ir baseins. Viņš pasaka par mani visu, ko domā. Brienam kalnā uz pilsētiņas centrālo laukumu. Šis kā jau visi Bolīvijas mazpilsētu centrālie laukumi, ir pilns ar palmām, ziedošiem kokiem, skulptūrām, soliņiem, nojumēm. Šis laukums izceļas ar sevišķu pārsātinātību. Nometam somas uz soliņiem, pamājam nojumē guļošajam soksim, iedzeram džinu. Atpūšamies un dodamies klauvēt pie pietuvāk esošo viesnīcu durvīm. Bildes: fotki.lv lietotājs: marcoandpolo

Bolīvija, tipiskā.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem