Maskava bez asarām..
|
Ilze Bruņeniece
|
Atgriešanās atmiņās par grupu ceļojumiem. Kādā pēcpusdienā tiekamies Rīgas autoostā, lai sakāptu mūsu transporta līdzeklī, iepazītos ar pārējiem braucējiem, grupas vadītāju un šoferiem un galu galā – dotos ceļā. Tā kā diezgan daudz agrāk esmu ekskursiju organizēšanu redzējusi no „virtuves” puses, vēroju procesu un izdaru savu novērtējumus, taču ar tiem nevienam neuzbāžos. Ja man dzīvot netraucē, kāpēc gan man izlikties gudrākai nekā esmu? Skaistā pavasara pievakarē, saulei rietot caur mākoņiem, lietiņam retas un smagas piles birdinot, braucam caur Latvijas austrumu galu zem varavīkšņu tiltiem. Kā par spīti – sen tik skaista Latvija nav redzēta. Un mēs – sagatavojušies to pamest uz 4 dienām. No sākuma vēl ceļa zīmēm sekojam un skatam apkārtni, ar laiku ko nu kurš – cits kādā grāmatā iegrimis, cits iesnaudies.. Līdz robežai vēl gabaliņš.
Robeža. Gabaliņš izrādās īsāks nekā likās, it sevišķi tiem, kas aizsnaužas. Mostos. Tumsa. Šurpu turpu braukājam. It kā Terehova vien ir, bet tad nepareizā joslā ietrāpām, tad kādu iesniegumu esam aizmirsuši uzrakstīt, tad vienkārši pa priekšu palaižam satiksmes autobusu. Veselus 3 patiesībā. Un apmēram tādā garā uz robežas pavadam apmēram 4 h. Kādā brīdī saņemam iebraukšanas/izbraukšanas kartes, kas jāaizpilda. Pēc tam ar visām somām uz oficiālo procedūru – skenē visas somas, reģistrē pases. Miegaini, bet visi veseli un neizkratīti tiekam pāri. Nu var laisties miegā līdz rītam. Teorētiski.
Krievija un tās ceļi. Praktiski tas īsti nav iespējams. Drīz vien saprotam, ka tie, kas nav paspējuši zobus izmazgāt robežas tualetē, tos šovakar nemazgās un ar tualeti ir tāpat. Hmm.. Man kā neatkarīgajai ceļotājai tāda brīvības ierobežošana ir nepieņemama. Situāciju gan atrisinu, bet mīnuspunkti autobusu eksursiju kontā sāk krāties. Tūliņ pat tiem pulcējas lielākais mīnuspunkts ever – Krievijas ceļi (nu vismaz šis viens, kas no Terehovas ved uz Maskavu) kombinācijā ar mūsu ne pārāk jauno autobusu ir moku rīks. Nopietni. Braucam mēs uz max 50 km/h pa šoseju. Pa bedrēm krata tā, ka gulēt nesanāk, vienīgi šad un tad atlūzt uz kādām minūtēm, pusstundu. Pēc laika sajūta, ka iestājas viegls smadzeņu satricinājums, no krēsla krītu nost. Skarbi.
Krievijas plašumi. Ap 5 no rīta lielākā daļa beidz savus centienus un sāk rosīties – kāds pēc tējas atnāk pie autobusa aparāta, cits maisiņus čabina. Gulēšana vairs nav prātā. Gaišs jau ar kā dienā. Pirmā pietura ceļmalas benzīntankā. Tam apkārt lauki, blakus dubļains stāvlaukums, kas asfaltu nav redzējis nekad. Tam maliņā zināmā M un Ž būdiņa no dēļiem. Par eiropeiskām labierīcībām sākam aizmirst. Nu galvenais jau – lai tādas ir vispār. Daži gan pamanījušies arī ar kafejnīcas saimnieci sarunāt. Tur jau salīdzinoši pa glauno. Pēc rīta pauzes un Krievijas gaisa ieelpošanas kratāmies tālāk. Pa ceļam baudām dabas skatus. Te mazliet viļos savās gaidās, tomēr pozitīvā izpratnē – apkārtne kopta, lauki apstrādāti un nekādi džungļi tur nav. Varbūt tikai gar šoseju, bet kopumā iespaids labs. Un plašumi, ui, skaisti! Lauki lieli, meži dziļi. Prieks.
Novorižskoje Shossee. Tas ir tas brīdis, kad sākas ne-kratīšanās. Kādi 500 km no robežas un apmēram 160 km pirms Maskavas. Lielākā daļa ieslīgst snaudā, lai kaut mazliet atgūtu zaudēto nakts miegu. Bet ko nu vairs – to neatgūt. Pa ceļmalām nu jau manāmi būvlaukumi, top jauni ciemati (Eiropa ienāk arī te), šur tur pa kādam helikopteru nosēšanās laukumam. Pretī mums brauc gan žiguļi, gan porši. Un reklāmas, reklāmas, reklāmas. Gan par to, ka māja jāpērk, gan mēbeles tai, kas jau iepirkta, nerunājot par mašīnām nemaz. Un vēl – laba tiesa par to, ka mežā mēslot nevajag, uzvesties vajag pieklājīgi un vispār jādzīvo draudzīgi. Skalo viegli tur smadzenes, taču par šāda veida skalošanu tiešām priecājos. Mums bi paskalotu, bet nē – tik šad un tad, kampaņveidīgi.
Krievijas – Maskavas robeža. Jo tiešām pārliecinos, ka Maskava nav Krievija. Un šī robeža sastāv no milzum daudz tirdzniecības centriem, viens blakus otram un veseliem ciematiem. Kad beidzas šī zona, sākas purvciems/pļavnieki/ zoļiks/ imanta – sauc kā gribi, bet blokmājas nereālos daudzumos un pavisam citos augstumos, kādi pierasti mums. Un gar tām mēs braucam iekšā Maskavā. Kādas 3 h braucam.
Hotel Izmailovskaja. Nu kad esam Maskavā, vēl laiciņu pa mērenu sastrēgumu, bet patiesībā vienkārši ciešā plūsmā pa loku braucam tai apkārt, lai nokļūtu austrumu pusē un mūsu viesnīcā. 80tā gada Olimpisko spēļu ciemats nu ir pārbūvēts un pielāgots, tajā atrodamas viesnīcas un dažādas citas tūrisma industrijas celtnes. Esam klāt un palēnām tuvojamies brīdim, kad mūsu rokās ir istabiņu atslēgas. Lai kā arī runā par Maskavu, kā steidzīgu un stresainu pilsētu, šeit neviens nekur nesteidzas. Lēnā garā, nokārtojot neiztrūkstošās birokrātiskās lietas, tiekam pie lapiņām, kas apliecina mūsu dzīvošanu šai viesnīcā un dod tiesības nākamajā dienā no recepcijas saņemt atpakaļ pases (tās tur jāatstāj uz vienu nakti). Dzīvojam 27.stāvā, par ko varen nopriecājamies. Istabiņas atslēgas gan glabājas pie „stāva pārvaldnieces”, kas tās izsniedzot gan paziņo, ka numuri nav tīrīti (vai tad jums to neteica??!! Ai, ai, ai..), bet mēs esam ar mieru iekārtoties arī tādos, lai laiku lieki nekavētu. Iztīrīs vēlāk.
Mainam plānus. Tā kā Maskavā esam ieradušies 4 h vēlāk nekā paredzēts, un pamatīgi līst lietus, sarunājam, ka mūsu plānotā Maskavas apskate tiek pārcelta uz citu dienu. Šodien esam laimīgi par apmaksātām pusdienām viesnīcā (kas bija OK, bet nu ne tā, ka mēli rīt.. ) un Tretjakova galerijas apmeklēšanu. Iemācamies braukt ar Maskavas metro, iegādājam biļeti 5 braucieniem (par 135 rubļiem, brauciens vienai reizei maksā 28 rubļus), kas kā e-talons jānopīkstina ieejot metro sistēmā. Caur skaistām metro stacijām ar pārsēšanos tiekam līdz Tretyakovskaya pieturai, kur arī galerija pavisam tuvu.
Tretyakovskaya. Vienā lielā barā ienākam galerijā. Pa ceļam paspējam sadzirdēt, ka biļetes mums gādās gidi, tādēļ gaidam. Citi nedzirdēja un nopirka paši. Vēl vienas. Bardaks piestāv Maskavai. Sagaidam un ejam tik iekšā. Par muzeju biļetēm tur tāda interesanta lieta – pilnīgi oficiāli ārzemniekiem ir jāmaksā 2-10 x vairāk nekā vietējiem, tas cenu lapā pat ierakstīts, šeit 180 rubļi vietējiem un 360 rubļi pārējiem, nepiefiksēju tikai – cik studentiem. Ja proti krievu valodu, visas iespējas tikt iekšā pa lēto, ja vien neizskaties aizdomīgs un tev nepajautā pasi. Galerijā biļešu tante pat pabrīnījās, kāpēc mums „normālajiem, krieviski runājošajiem” tādas dārgas biļetes. Bet nu barā šmaukties protams ir grūtāk nekā atsevišķi. Pati galerija – visu cieņu. Saprotu, kāpēc slavena, kaut nemaz neesmu muzeju un gleznu cilvēks. Izskrienot cauri pirmajām zālēm, tālāk jau nemanot solis palēninās, skatiens aizķeras, pēc brīža pieķeru sevi jau lasam un meklējam autoru vārdus, pievienojamies kādai skolnieku grupai, lai paklausītos gida stāstījumu. Skaisti un kultūr-izglītojoši. Ir vērts. Arī tādiem blandoņām, kā man.
Brīvs vakars. No galerijas iznākot vairs neesam ar grupu saistīti. „Brīvais laiks”, tā teikt. Sarakstos ar savu paziņu Fjodoru no Maskavas, kas pēc darba ar prieku 2 latviešu meitenes izklaidētu. Līdz tam lēnā garā aizstaigājam līdz Kremlim, apejam un apskatam to no ārpuses (iekšā neejam, jo tas mums plānots nākamajā dienā). Lēnām pierodam pie 10 joslu krustojumiem, pie Maskavas izmēriem, kas gan ap vecpilsētu mazāk manāmi. Satikšanos ar Fjodoru atzīmējam varen garā pastaigā, jo lietus vairs nelīst un ir pienācis ļoti skaists vakars, uzspīd pat saulīte. Secinam, ka Maskavas laika apstākļi ar laikam nav diez ko prognozējami. Pēc laika, kad aparāts pilns ar bildēm un sāk jau krēslot, ieejam "MuMu" uz Stary Arbat ielas, lai ieturētu vakariņas. Te nu jāsaka, ka tā pa īstam izjūtam Maskavas cenas – ēstuve kā mūsu lidiņš, tomēr katra par savām ne pārāk lielajām vakariņām samaksājam ap 8 LVL. Njā. Pēc vakariņām atkal daudz staigājam (jo te ir kur aiziet un cauri nevar izstaigāt), uzejam pat foto izstādi parkā, apskatam rajonu, kur katrā mājā kāda slavena persona dzīvojusi kādreiz. Līdz beidzot ap 12tiem mums spēki sāk aptrūkties. Diena bijusi gara. Fjodors mūs pavada līdz metro, atvadu bučas un braucam uz viesnīcu.
Obzornaya ekskursiya. Nākamais rīts jau rādās saulains. Pēc viesnīcas brokastīm, kur izvēle liela, tai starpā tikko ceptas pankūkas, sakāpjam autobusā, lai pāris stundas vizinātos pa Maskavu un klausītos mūsu vietējo gidi Jeļenu. Pēc maniem novērojumiem gide laba un profesionāla, tomēr tas nemazina manu aizmigšanas ātrumu, sākoties vispārējas informācijas un vēstures faktu vēstījumam. Nekā personiska. Bet tāda nu ir mana reakcija. Pa vidu tomēr paspēju arī šo to redzēt – gan vecās celtnes, gan milzīgās ielas, gan mašīnas, cilvēkus, parkus, debesskrāpjus utt. Ik pa laikam izkāpjam, lai pamostos un šo to apskatītu tuvāk. Gan pie universitātes, gan "Mosfiļm" studijas, gan centrā. Lai kā man nepatiktu ekskursijas, šī bija vērtīga, jo lai to pašu apskatītu savām kājām, Maskavā jādzīvo vismaz nedēļa, ja ne divas. Ieskats ir gūts.
Kremlis. Nu kur tad bez tā? Ātri izejam caur sarkano laukumu un steidzam tikt pie biļetēm ieejai Kremlī. Te nu gan paspēju nošmaukties un uzdodos par studentu (ar apliecību, tā man ir) un rezultātā par ieeju maksāju 100 rubļus nevis 350. Tā, ka vienmēr ir vērts pajautāt un izmantot. Protams – ja runā krieviski. Lai nu kā ar tām biļetēm – mazliet padrūzmējamies pie skeneriem, kas jāpārdzīvo, lai Kremlī tiktu – un iekšā esam. Tā kā jau līdz šim man Maskavā viss patīk, arī te esmu iepriecināta par skaisto dārzu, baznīciņām, vērienu, ar kādu tas viss būvēts. Tūristi mazliet bojā sajūtas, bet kā nu bez tiem. Atrodam kādu mazu, klusu stūri aiz baznīcām un tur sabildējamies. Ne tas ka baznīca, bet laba fotografējamā gaisma un ļoti labas fona krāsas atrodam.. Lai gan - abi. Krustu šķērsu izstaigāts Kremlis, lai gan ir stūrīši, kam mums tuvoties neļauj policistu kungi. Izrādam cieņu un neuzmācamies. Maskavā vietas pietiek visiem. Turpat blakus Sarkanais Laukums. Ļeņins dus un viesus šodien vairs nepieņem, mauzolejam žogs apkārt un sargs priekšā. Mēs izvēlamies apbrīnot baznīcu torņus, vēstures muzeja un GYM arhitektūru, izbaudīt īpašo slāviski, tūristiski ņudzošo noskaņu. Izstaigājam „cukurbaznīcu” un lēnā garā dodamies atpakaļ uz viesnīcu, kur mums solītas sponsoru sarūpētas vakariņas. Take what comes un mēs tā arī daram.
Brīvsolī. Nākamajā rītā grupai paredzēts doties uz brīvdabas muzeju „Kolomenskaya”. Nav gluži tā, ka ļooti alkstam to redzēt, kā arī cena nav īpaši draudzīga mūsu maciņiem, tādēļ izvēlamies „izmukt” brīvsolī un sarunājam ar grupu tikties pēcpusdienā, lai kāptu autobusā mājup. Iepriekšējās dienās esam noskatījušas Pyotra I statuju, ko vēlamies apskatīt tuvāk, tiltus, no kuriem paveras skaisti skati, kartē atrodam Gorky Park. Un izlemjam rītu veltīt tiem. Metro brauciens pa jaunām stacijām un esam klāt. Statujai tuvumā gan ceļu neatrodam, bet iepazīstam nelielu skulptūru parku un Tretyakovskaya jauno korpusu (gan tikai no ārpuses). Pastaigājušas pa tiltu un izpriecājušās par skatiem, dodamies uz Gorky Parku, jo saprotam, ka laika nemaz nav palicis tik daudz.. Parks mūs pozitīvi pārsteidz. Mazliet žēl, ka no Padomju šarma maz kas palicis un tas kļuvis diezgan eiropeisks, tomēr priecē sakoptība, puķu dobes, ziedoši koki un mīlīgas vasaras kafejnīcas – šašlikēstuves un aliņdzertuves. Saulīte izkrāso dienu, top daudzas skaistas bildes. Baudam vasaru!
Meklējot autobusu. Tramīgi skatamies pulkstenī un saprotam, ka veiklā solī laiks doties uz metro pusi, lai laicīgi varam paspēt nokļūt līdz „Kolomenskaya” un satikt pārējo grupu. Mazi metro piedzīvojumi saistībā ar dažiem remontiem. Mazi pārpratumi ar cilvēkiem, kas man šķiet vēlas palīdzēt, tomēr māsai liekas pārāk uzbāzīgi. Kultūru atšķirības un tā. Esam tikušas līdz tuvākajai metro pieturai un izkāpjam. Sajūta dīvaina, jo esam Maskavā, bet skati pilnīgi jauni – visapkārt tāds kā palielināts purvciems. Mājas lielas, ielas tādas kā Jūrmalas šoseja, katra. Līdz tuvākai mājai aiziet un apskatīt ielas nosaukumu prasa labu laiku. Izvēlamies apjautāties policistu kungiem, patiesībā 2 jauniem puišiem policijas formās. Gan jau izpalīdzēs 2 meitenēm.. Kad apjautājamies par virzienu, viens parāda, ka jāiet pa labi.. Tomēr, labi, ka sarunai pieslēdzas otrs un norāda, ka tomēr pa kreisi un labs gabaliņš ejams.. Noticam otrajam, jo izskatās, ka zin ko saka. Un ejam. Un ceram, ka pareizi. Ik pa laikam nočekojam kartē – it kā šķiet, ka virzieni sakrīt, tikai uz priekšu virzamies pavisam lēni. Njā, ar to te jārēķinās – vienā dienā cauri Maskavai neiziesi. Esam tikušas līdz muzeja vārtiem, un uzzinam, ka mūsu atobuss aizķēries kādā no sastrēgumiem. Balvā par laicīgu ierašanos pagūstam apskatīt daļu parka (par ko nav jāmaksā) un izbaudīt dabas tuvumu ābeļdārzā pašā Maskavas viducī. Skaisti.
Shoppings. Kad nu beidzot (pēc pāris stundu gaidīšanas) esam tikuši pie sava autobusa, sākam ceļu ārā no Maskavas. Tas arī aizņem stundas. Un mums vēl priekšā plānotā iespēja iepirkt suvenīrus mājās palicējiem kādā no tirdzniecības centriem Maskavas pievārtē. Suvenīros kas nu kuram, bet pārsvarā vodka, cigaretes.. Atminoties briesmīgo ceļu, kas sagaida mūs 500 km garumā, kompānijā sametamies vienai butelītei arī pa ceļam – sak, ja nevaram izvairīties, tad mainam attieksmi.
Mājupceļš. Gana daudz jautrības pa ceļam, gana labs miedziņš pēc tam. Jo gana patukšota glābējbutelīte. Bet tāda laikam ir tā Krievija, ka pavisam skaidrā prātā saprotama tikai retajam. Kādā no pilsētām pa ceļam mums vēl ir iespēja iepazīt vietējo publiku, kad pārmijam pāris vārdus labierīcību meklēšanas nolūkā. Uzzinam, ka par 10 rub jebkurš pat savā mājā mūs ielaidīs. Tomēr atrodam autoostu un ciemos īsti nav jāiet. Vēl kādā citā pieturā jau tumsiņā benzīntankā tiekamies ar kādu krievu vīriešu kompāniju, kas ar pamatīgu džipu un savu laivu tā piekabē uz „ribalku” dodas ar burku vodkas, klātpiekožamā speķa trauku un rupjmaizes krājumiem. Sacienā arī latvju meitenes pa ceļam un aicina piebiedroties.. Diemžēl „ribalka” mums izpaliek, jo vīzas draud beigties.. Bet kas zin – varbūt citu reizi.. Miegaini izejam robežas procedūru, par laimi nevienu īpaši nekrata, izskatamies laikam uzticami vai arī muitniekiem slinkums. Vēl pāris stundas un esam atpakaļ mājās.
Krievija mani uzrunāja. Un Maskava ar. Labākais iespaids no šī ceļojuma – nepiepildījās manas aizdomas par pelēku monstrpilsētu vai rupjiem cilvēkiem. Palīdzēja pavasaris, laimīgs gadījums vai mana attieksme. Vai viss kopā. Un es gribu vēl.