Nedēļa skaistajā un kontrastu pilnajā zemē Marokā

22.04.2005
19 min lasīšanai
22 foto

Esmu nolēmis reizi par visām reizēm uzrakstīt apcerējumu par Marokas ceļojumu, kas norisinājās nu jau vairāk kā pirms gada. Vispār jau es esmu absolūts iesācējs šādu aprakstu radīšanā, tādēļ lūdzu neņemiet ļaunā nemākulīgo stāstīšanas veidu. Izmantošu savas ceļojuma piezīmes un šo to, kas vēl galvā palicis, kā arī ceļabiedru papildinājumus un labojumus (pagaidām tikai daļēji – pēc laika ielikšu pilnīgāku versiju), un Ineses un Anetes brīnišķīgās fotogrāfijas, lai ilustrētu ceļojumu. Vispirms gribu pateikties galvenajiem ceļojuma organizatoriem un šoferīšiem – Sandijam (ne jau Semjonovam) un Andim, kura vecais, uzticamais Mercedes busiņš ar ugunīgā ‘innolīda’ ratiņa simbolu šajā 12 000 km garajā ceļojumā turējās godam... Vispirms laikam tā īsi jāiepazīstina ar visiem ceļotājiem. Kopā bijām deviņi. Bez rūdītajiem ceļotājiem Sandija un Anda brauca arī nešķiramās draudzenes Inese un Anete, ģeologs Juris ar māsu Evitu, kuru mazie strīdiņi uzjautrināja, Zigis, kam vienmēr bija gatavs biznesa plāns, bioloģijas doktors un Visocka cienītājs Andris un es... Protams, ceļojuma laikā neiztikām bez kašķīšiem – īpaši jau atpakaļceļā, kad visi noguruši un neēduši, bet kopumā bija OK... Sākšu ar mazu ieskatu par to, kā mēs kārtojām vīzas. Jau šajā procesā sāka iezīmēties marokiešu attieksme pret sadzīviskām lietām. Lieta tāda, ka vīzas mēs kārtojām ar pasta starpniecību Dānijā. Tā nu – visi aizsūtījuši pieteikumus, pases – gaidījām. Pēc kāda laika (protams, ilgāka nekā bija domāts) tika atsūtītas kādas 4 vīzas un pases – par pārējām ne vēsts... Tad bija kārta mazliet stresainiem mēģinājumiem sazināties ar Marokas vēstniecību, kuras darba laiks bija ļoti interesants. Precīzi neatceros, bet apmēram 11 – 14. Arī šajā laikā zvanot gadījās dzirdēt, ka atbildīgajam ierēdnim tagad esot lūgšana... Bet īsi pirms brauciena (sākumu mazliet nācās atlikt šīs epopejas dēļ), visiem, izņemot Sandiju, vīzas tomēr bija kabatā... Par Eiropas šķērsošanu daudz neiedziļināšos – līdz Madridei braucām bez apstājas. Gandrīz visu ceļojumu gulējām braucošā, pa retam (tikai Marokā) stāvošā busā, izņemot kādas divas, trīs naktis Marokā, kad gulējām teltīs. Jāatzīst, ka nebija tik traki kā izklausās, jo buss bija ērts (viens varēja arī uz grīdas likties garšļaukus), un galu galā pie visa pierod... Tā nu Madridē Sandijs veiksmīgi nokārto vīzu, un laižam tālāk (ja nebūtu ticis pie tās, viņš būtu jāliek bagāžniekā, šķērsojot robežu)... Spānijā pēc ‘ārstu ieteikumiem’ iepērkam stipro dziru, ar ko mērdēt baciļus, un pirmo reizi vārām mūsu tradicionālo silto ēdienu – griķus ar tušonku un sīpoliem, kā arī svaigiem gurķiem un tomātiem. Un vēl Anetes krusttēva žāvētais speķis...mmm... ļoti gardi... Par to liels paldies mūsu dāmām... 27.02. piektdiena Īsi pirms saullēkta nonākam Tarifā – skaistā Spānijas pilsētiņā pie Gibraltāra šauruma, kur jau jūtama arābu kultūras elpa – dažas mājas celtas tipiskā arābu stilā... Pēc pastaigas gar Atlantijas okeānu un pilsētiņas senajām ieliņām dodamies mazliet atpakaļ uz Alhēsirasu (Algeciras) pie paša Gibraltāra, kur ceļamies pāri uz Āfriku. Nonākam Spānijas anklāvā Seūtā (Ceuta), kas īpaši neatšķiras no Dienvideiropas pilsētām. Iemainām vietējās naudiņas (dirhamus) un dodamies uz Marokas robežu. Robežpunkts samērā askētisks – divas garas mājas ar maziem lodziņiem, virs kuriem ar krītiņu uz sienas uzrakstīti numuri. Pa vidu mājām barjeras un liela rosība... Protams, arī pie katra lodziņa burzma. Bet cauri tiekam samērā ātri. Vietējais kurators ar berberu apmetni un smēķi zobos ir ļoti laipns un izstāsta visu, kas un kā jādara... No Seūtas dodamies pa taisno uz dienvidiem gar Vidusjūru Tetuānas (Tetouan) virzienā. Pirmais skats Marokā – tūlīt aiz robežas milzīgs dubļains placis, pilns ar vecajiem Mercedesiem (70/80-to gadu mijas izlaiduma) – tie visi ir takši, kuros parasti sēž vairāk par 5 cilvēkiem – kādi 3 priekšā un 4 aizmugurē... Pēc neilga brauciena apstājamies un pirmo reizi speram soļus uz Marokas zemes – aizejam līdz jūrai, palasam gliemežvākus un dodamies tālāk. Cilvēku gandrīz vai nav – visi kaut kur pazuduši. Laikam šīs piekrastes pilsēteles aktīvas ir tūrisma sezonā... Tiklīdz iebraucam Tetuānā, blakus joslā viens vīrelis bez priekšzoba uz mocīša kaut ko māj un sauc, un seko mums. Kad apstājamies netālu no Tetuānas medīnas (vecpilsēta), vīrelis jau ir klāt. Viņš kaut ko stāsta, ka viņa brālis mācās Čehijā un prasa no kurienes esam. Izrādās šādi Marokā var tikt pie gida... Sākumā neliels uztraukums par to, vai mūs neapzags vai nenotiks kaut kas tamlīdzīgs. Andis pat paliek busā un paguļ kādu brīdi, jo vieta, kur atstājam busu, atgādina Maskačkas tipiskākos pagalmus... Tā nu tiekam ierauti Tetuānas medīnā, kur ieliņas šauras, ēzeļi nes paunas un cilvēki rosās pa dažnedažādām darbnīciņām vai vienkārši sēž ielas malā, kas ļoti raksturīgi Marokai... Gids, stāstot, cik ļoti mums ir paveicies, ka esam atbraukuši tieši šodien, jo berberi nokāpuši no kalna un tirgojas ar saviem darinājumiem, aizved mūs pie kāda paklāju tirgoņa, kur tiekam laipni uzņemti un cienāti ar tēju – kaut kas līdzīgs piparmētru tējai, tikai ļoti salda. Sākumā ir nedaudz bail dzert nenosakāmas krāsas dziru, jo vēl ir neliels satraukums, ka tik kādu bacili nenoķer. Visādas domas, ka neesam sapotējušies un vai tas ūdens ir bijis kārtīgi uzvārīts... Ar laiku rodas uzticība... Ar šādiem stāstiem un gardām tējām ceļojumā laikā tikām cienāti ne vienu reizi vien... Tirgotājs atstāj inteliģenta cilvēka iespaidu un labi runā angliski (pārsvarā marokāņi no svešvalodām zin tikai franču valodu – kā nekā kādreiz Maroka bija Francijas kolonija). Vispirms tirgotājs uzved uz savas mājas jumta, no kura redzama Tetuānas ainava uz Rifa kalnu fona... skaisti. Tad ejam uz lielu, greznu istabu, kur paklāju klāsts bagātīgs un skaists – daži no tiem brīnumainā kārtā rotāti ar latvju rakstiem un auseklīšiem. Pēc dažnedažādiem stāstiem un paklāju ‘prezentācijas’ sākas tirgošanās process ar kaulēšanos, kur mēs vēl esam galīgi zaļknābji. Beigu beigās gandrīz visi tiekam pie jauniem tepiķiem... Es savējam cenu nokaulēju gandrīz desmitkārt, ar nosacījumu, ka stāstīšu draugiem un rakstīšu internetā par šo visu. Tā nu beidzot arī pildu solījumu... Tālāk tiekam vesti pie zālīšu, krāsvielu, garšvielu utt. tirgotāja – šeit gan tik ilgi neuzturamies, taču pietiekami, lai Anete tiktu pie hennas tetovējuma uz sejas un Zigis tiktu kārtīgi izmasēts... Protams – pēc masāžas izrādās, ka jāmaksā... Steidzamies atpakaļ uz busu ar skaisto paklāju paunām un modinām Andi. Gidam sametam mazu naudiņu, un laižam ārā no Tetuānas. Jutu tādu kā nelielu reiboni pēc visas tās kņadas... Iespējams tā bija tēja, jo arī pēc citām tējas dzeršanas reizēm uznāca tāds neliels, patīkams atslābums. Tā arī īsti netikām skaidrībā, ko viņi tajā tējā liek, jo paši šo ārkārtīgi stipro un ļoti, ļoti saldo dzērienu sauc par „berber whiskey”... Varbūt arī kultūršoks pēc tik straujas iekrišanas pilnīgi citā pasaulē... Pēc nesakarīgas sarunas ar gidu par maksu, nesamaksājuši viņam (nebijām sapratuši to sistēmu vēl), laižam prom, bet vīriņš seko mums uz sava mocīša un kaut ko plātās sašutis... Tad uz brīdi atraujamies no viņa. Nepaiet ne pāris minūtes, kad maldoties pa Tetuānas ielām, vīrelis uz mocīša atkal jau ir uz pēdām... Priekšā policija – pirmā doma, ka tas gids ir kaut kāds spiegs un tagad mūs nodos, ka gribējām pirkt hašu, bet, redzot policiju, vīrelis pats pazūd, un policija, protams, apstādina mūs... Likumvīrs gribēja laikam kādu naudiņu, jo teica, ka mēs esot apstājušies, kur nedrīkst, lai arī tā nebija. Pēc pāris minūšu diskusijas, tiekam vaļā, jo laikam neizskatamies pēc tiem naudīgākajiem ar savu veco, aprūsējušo busu, ar kuru gan mēs perfekti iederējāmies Marokā, jo tur gandīz visi auto ir veci Mersedesi un busi tieši tādi, kā mūsējais, tikai aprīkoti ar stieņiem aizmugurē un platformām uz jumta, lai palielinātu vietu skaitu... Izskatījās, ka tur vidēji kādi 15 cilvēki brauc šādos busos... Šis nelielais incidents ar policiju bija nelāgs izņēmums, jo turpmākā ceļojuma laikā likumsargi bija ļoti laipni un bez vēlmes meklēt, kur piesieties... Braucam dziļāk Marokā – ceļš vijās pa zemiem, zaļiem kalniem ar retiem kokiem. Apstājamies kādā ļoti skaistā paugurā ar vientuļu, vecu koku. Tā dobumā, kur aizvējš, mēģinām uzstiķēt plītiņu, lai uzvārītu kārtējo gardo griķu maltīti. To es saku bez ironijas... Pēc maltītes jau ir tumšs – tur satumst daudz straujāk, nekā pie mums. Pavērojam zvaigznes – atrodam pāris Latvijā redzamus zvaigznājus, un laižam tālāk... 28.02. sestdiena Naktī nonākam Čefčauenā (Chefchaouen). Pie pirmās apstāšanās Andis paņem ceļvedi un sāk lasīt, ka šajā pilsētā čum un mudž no ‘kif’, kā vietējie sauc marihuānu. Brīdī, kad viņš tik tālu ir izlasījis, jau viens klapē pie loga un kaut ko murmina... Pēc brīža jau divi itāļu panki mūsu busā saspiedušies rāda ceļu uz viņu busu... Vēl pēc brīža apstājamies kaut kādā tumšā laukumiņā un delegācija (Andis, Sandijs un Andris) dodas kārtot lietas. Pusstundas laikā viņi ir atpakaļ ar mazu brūnu pikucīti kabatā... Vispār šī pilsēta varētu būt piemērota sadraudzības pilsēta Amsterdamai... Dodamies tālāk – mazliet izbraukuši no pilsētas, apstājamies uz kaut kāda nomaļa ceļa, kura malā ieriktējamies uz nelielu dusu. No rīta, gaismai austot, mostos ar rīta gaiļiem un lūgšanu dziesmām, kas plūst kaut kur no tuvējā minareta. Šīs skaļruņu izdvestās lūgšanu dziesmas man radīja spēcīgu, emocionālu noskaņu, kuru grūti aprakstīt vārdiem... Pabraucam tālāk līdz kādai pļaviņai, kur veicam rīta rosmi ar visu skaitīšanos uz pirmo, otro un zobu tīrīšanu, un ieturam brokastis. Tikmēr jau nez no kurienes uzradušies divi puišeļi ar spainīti, kas pilns ar kaktusa augļiem. Par mazām naudiņām nopērkam kādu čupiņu. Diezgan garšīgi (vēl gan mazliet pazaļi), tikai ķēpīgi tos tīrīt, jo dzelonīšus jau tā īsti negribas norīt... Braucam tālāk uz Meknēsu (Meknes). Īsi pirms tās kādā līdzenumā piestājam aplūkot senas romiešu pilsētas drupas – Volubilis (celta ap 3. gs.). Tur mūsu dižciltīgākie stārķi savijuši ligzdas kolonnu galos. Drupas iespaidīgas – saglabājušās daudzas grīdu mozaīkas un arkādes. Toreiz cilvēki būvējuši no sirds, ja jau 17 gadsimtus tik labi saglabājušies viņu darinājumi... Meknēsā nolemjam nekāpt ārā un dodamies pa taisno uz Fēzu (Fes), kura kādreiz bijusi Marokas galvaspilsēta. Tajā ir lielākā medīna Ziemeļāfrikā. Pie viena no pirmajiem krustojumiem atkal jau blakus joslā aktīvi žestikulē potenciālais gids, šoreiz jau iekš Peugeot 205... Tagad jau gidu nolīgšanas veidu aptvēruši, vēsu prātu apstājamies un sarunājam ar viņu ekskursiju Fēzas medīnā par konkrētām naudiņām. Šamējais izskatās solīdāks par Tetuānas gidu, un nestāsta par savu brāļu studiju gaitām, arī visi zobi vietā... Fēzā vairs jau nav tāds kultūršoks kā Tetuānā, jo nu jau mazliet aprasts ar šeit esošo lietu kārtību, un maldīgais priekšstats par apzagšanas briesmām jau izkūpējis, jo cilvēki tomēr šeit godu tur lielā cieņā atšķirībā no kapitālistiskās patērētāju sabiedrības rietumvalstīs... Nolemjam, ka vienreiz taču jānobauda kārtīga maltīte kādā vietējā restorānā. Nonākam mājīgā, diezgan solīdā vietiņā, kur nobaudīju tradicionālo kus – kus ar ļoti gardu vistu. Ar vēderu pēc tam arī viss bija kārtībā... Vēlāk tiekam izvadāti pa Fēzas medīnas dažnedažādām vietām un darbnīciņām. Daudzās vietās durvis, logi vaļā vai vispār nav – tā, ka var redzēt, kā tur vietējie ņemas ar viskautkādām uzpariktēm. Ejam uz ādu apstrādes ‘cehu’ – iekšpagalms ar vannām, kur salieti dažādi kāsvielu šķīdumi. Tur gan ellišķīgi smako (katram tiek iedalīta neliela piparmētru buntīte, ko turēt pie deguna). Šeit otro reizi dzirdu lūgšanu dziesmas no tuvējiem minaretiem, kas atkal rada tādu patīkami dīvainu grūti aprakstāmu noskaņu... Vēl pabijām pie pirtnieka, kas lielā, tumšā telpā melnu muti krāmēja krāsnī skaidas; pie maiznieka, kas cepa gardus apaļus klaipus, un, protams, neiztikām bez vizītes pie paklāju tirgotāja ar tradicionālo tējas dzeršanu. Beigās gan nabags neko nenotirgoja, bet viņš neapvainojās, dzirdot mūsu stāstu par Tetuānas paklāju epopeju. Tad arī vairāk iepazinām viņu tirgošanās mentalitāti – nav jākautrējas nepirkt. Grūti gan latvietim tādu stereotipu lauzt, jo tāpat jau šķiet, ka pārdevējs apvainosies, ja neko nenopirksi... Pēc Fēzas pastaigas vakarpusē braucam uz Ifrānas (Ifrane) pusi augšup pa Vidusatlasa ziemeļu nogāzi... 29.02. svētdiena Naktī sēdēju priekšā ar karti un lūkoju, lai Sandijs nesāk svērt tabaku... Pēkšņi, kā ar nazi nogriezts, sākās pasakains, milzīgu ciedru mežs ar sniega paklāju. Šeit sākās ziema – bijām gandrīz 2000m augstumā. Pēc laiciņa iegriežam mazākā celiņā (kā par brīnumu asfaltēts) un apstājāmies pagulēt. Bija sasodīti auksts – kādi 5 grādi mīnusos, bet rīts bija tik saulaini skaists, ka aizmirsu visu nakts salšanu. Visapkārt reti, lieli ciedri, kam pa vidu vietām akmensozoli (šeit mums noderēja bioloģijas doktora Andra zinības, kurš gan specializējies rāpuļu jomā)... Pagājos kādus pārsimt metrus līdz meža malai, kur atklājās skaista ainava – liela kalna nogāze, tālumā vīd Azrū (Azrou). Pēcāk, turpat netālu no busa, dāmas sniegā uzgāja pēdas – nē, sniegacilvēks tas nebija gan, bet acīmredzot kāds pērtiķis... Ap desmitiem rītā laižam tālāk pāri Vidusatlasam Mideltas (Midelt) virzienā. Kā jau līdzenuma iemītniekam kalnu ainavas mani fascinē... Tālumā jau vīd Augstā Atlasa ziemeļu gala sniegotās kalnu grēdas (augstākās virsotnes ap 3700m) un skan Mobija ‘18’ – skaisti... Mazliet apstājamies, lai Sandijs ar Andi varētu nomainīties – pēkšņi redzam, ka pār lauku viens pēc otra šurp diedz bērneļi, kas ar bēdīgām ačtelēm diedelē bombongas. Izsniedzam vienu šokolādes salavecīti, ko vēl Rīgā Maximā iegādājāmies – akcija bija. Kaut kā likās, ka bija vairāk to salaveču – es gan vienu pats apēdu vēl Eiropā, bet tāpat tikai kādi 2 – 3 bija palikuši Marokas bērneļiem... Vēlāk piestājam pie viena kalnu ezera izlocīt kājas un pamielot acis ar skaisto plašumu. Braucot lejā pa Viduatlasa dienvidu nogāzi, kur sniegs gandrīz jau pazudis, piestājam... te pēkšņi no nekurienes atskrien berberu meitenīte... Ļoti amizanti, bet gandrīz vienmēr, apstājoties kādā šķietami pilnīgi neapdzīvotā vietā, no nezkurienes jau kāds skrien... Pēc Vidusatlasa sniegs pazūd, un iebraucam pustuksnešu rajonā, kur saulītē jau ir ļoti silts (kādi 25 grādi) – es pat nevēlos iedomāties, kā tur ir vasarā... Vēlāk mazā miestiņā piestājam un iedzeram tēju ceļmalas ēstuvītē. Juris vēl paspēj no vietējiem bērniem sarunāt velosipēdu un izmet pāris cilpu pa laukumu... Laižam tālāk Er Rahīdijas (Er Rachidia) virzienā, šķērsojot Augstā Atlasa pašu ziemeļu galu, kur kādā nomaļā vietiņā kalnos ceļa malā piestājam pie tirgotāja. Šī vietiņa man ļoti patika. Vīrelis, kas tirgojās, tāds omulīgs un labdabīgs – apkārt skraida viņa bērneļi... Sievas gan nekad netiek rādītas, tik vien kā pienes tēju un prom ir! Atkal tikām cienāti ar tēju, un, protams, neiztikām bez tirgošanās. Kaulēšanās process jau bija daudzmaz apgūts – pirmoreiz izmēģināju ļoti labu triku – kādu laiku kaulējies, tad it kā atmet ar roku un ej uz busu. Pēc pāris sekundēm jau pavisam labs piedāvājums garantēts... Šovakar nolemjam beidzot nakšnot teltīs un atlaisties garšļaukus – netālu no Er Rahīdijas iegriezām Gīras hamādā (līdzens, akmeņains tuksnesis) un pabraucām kādu kilometru iekš tā. Šeit varēja braukt, kur deguns rāda, jo ceļi nebija nepieciešami. Pie kāda krūmāja pudura nolemjam apmesties. Ja debesis būtu sarkanas, te izskatītos pēc Marsa. Vakarā uzkurinam ugunskuru (no blakus pudura izejmateriāliem), ieturam burvīgu griķu maltīti, uzvelkam dūmu un dziedam. Atveru arī beidzot savu pirmo Tērvetnieku, ko speciāli vedu no Latvijas, lai izdzertu tuksnesī... Brīdī, kad Andris sāk sist savas bundziņas, sākās brīva instrumentāla improvizācija – lietā tika likts viss, ar ko var dabūt skaņu – karotes, bļodas utt. Nezinu, kā tas izklausītos tagad no malas, bet toreiz tas skanēja lieliski un visiem bija liels prieks... Kā sak’, katram pašam ar sevi bija interesanti... Naktī bija gaišs, jo spoži laistījās Mēness... 01.03. pirmdiena No rīta mostamies, ēdam brokastis, laižam... nē – busu nevar pielaist! Nu neko darīt – jau prātojam, kā stumsim busu kilometru līdz šosejai... Bet nekas – tiek izņemti priekšējie sēdekļi, kurus dāmas lietderīgi izmantoja kā atpūtas krēslus, un pagozējās saulītē. Tagad var tikt tuvāk lācīša vēderam. Lietā tiek liktas plaķenes un liela monēta, kā rezultātā vajadzīgais kontakts tika saorganizēts un motors iegriezts... urā! Virzamies joprojām uz dienvidiem Erfūdas (Erfoud) virzienā. Pa ceļam jau atkal fantastiski kalnu skati. Apstājamies pie kāda grandioza kanjona – Zīzas (Ziz) upes ielejas malā. Kā jau ierasts, nez no kurienes uzrodas vīrs sinepju krāsas apmetnī, vārdā Hasans, kuram vajag nokļūt Merzūgā (Merzouga). Paņemam viņu busā, jo virziens mūsējais. Busā Hasans uzlaiž bungu solo mums par prieku un saka, ka mums derētu aizlaist uz Risāni (Er Rissani), kas esot pa ceļam. Dodamies arī uz šo salīdzinoši nelielo pilsētu. Tur apskatam senu kasbahu – nocietinātu pilsētiņu. Apciemojam arī kārtējo paklāju tirgotāju, vārdā Kadifs – laipns un patīkams cilvēks. Kārtējo reizi baudām tēju. Šoreiz jau vairāk runājam arī par dažādām citām tēmām, jo jau pašā sākumā atzīstam, ka tepiķi mums jau ir. Pastāstam, no kurienes esam, Kadifs mazliet pastāsta par savas zemes kultūru un sadzīvi. Uzzinām, ka izdevīgi var tirgoties ar dažādām sadzīves mantām, sevišķi lielā vērtē te ir džinsi, teltis, guļammaisi, mūzikas diski, alkohols utt. Mazliet jau pieklājības pēc pakaulējamies, bet neko nenopērkam. Vainas sajūtas vairs nav, jo nu jau ir pierasts, ka tas ir normāli... Risāni vēl nopērkam lielo kasti ar gardiem, tikko ceptiem maizes klaipiem – viņiem tā ir apaļa un plakana, mazliet atgādina itāļu ciabatas. Laižam uz Merzūgas pusi - vedam Hasanu uz viesnīciņu, kas izrādās viņam ar brāli pieder... Te tev nu bija stopotājs... Tāda maza, skaista, vienkārša un mājīga pils bez krāšņiem apdarinājumiem pašā smilšu tuksneša malā ar grandiozām kāpām fonā, kas izskatījās sirreāli. Tiekam laipni aicināti iekšā. Beidzot nodušojamies, tad tiekam aicināti uz telti, kurā cienājamies ar tēju, un Hasans vēlreiz spēlē bungas, šoreiz lielākas... Šādā teltī, pat vēl necilākā, Lībijā tās vadonis Kadafi tikās ar Blēru (atceros, ka to rādīja ziņās pa TV). Pēc tam sarunājam mazu izjādi smilšu kāpās ar dromedāriem – vienkupra kamieļiem. Kāpas grandiozas – lielākā 204m augsta. Pagājuši kādu gabalu, dromedāri ar baigiem rēcieniem tupstas gar zemi, un kāpjam nost. Paejam vēl kādu gabaliņu augšup pa kāpām, kurām ļoti skaistas, perfektas kores – mēs gan drusku izmīdījām tās, bet nekas – vējš jau ātri vien izlabos mūsu radītos defektus... Līdzenais akmeņainais tuksnesis (ziemeļrietumu pusē) no tāluma izskatās pēc jūras – tāds zilgani pelēkā dūmakā tīts. Uz otru pusi tikai smilšu kāpas, kur pēc pārdesmit kilometriem jau ir Alžīrijas robeža. Pēc siseņu uzlidojuma, kuri gan nebija agresīvi kā Mūmijā vai līdzīgās filmās, dodamies atpakaļ, kur jau abi dromedāru vedēji uzsākuši tirgoties ar slīpētām fosīlijām... Tā kā angliski neviens no viņiem nerunā, kaulēšanās notiek ar žestiem un ciparu rakstīšanu smiltīs... Viltīgajam tirgonim gan matemātika nebija stiprā puse – kaulēšanās gaitā piedāvājumu pirkt trīs fosīlijas katru par 50 dirhamiem viņš ‘atlaida’ uz 230 dirhamiem par četrām fosīlijām vai kaut kā tamlīdzīgi... Kaut arī, iespējams, viņš domāja, ka mums matemātika nebūs stiprā puse... Beigās gan nokaulējām līdz 30 dirhamiem (ap 3 eiro) gabalā, un visi bija laimīgi... Tad ar dromedāriem devāmies atpakaļ uz Hasana pili. Starp citu, kāpu pusē pie viesnīcas bija pieslietas slaloma slēpes ar visiem zābākiem un nūjām – kā vēlāk Hasans atzinās, sniegā viņš nekad nav slēpojis... Atkal dzeram tēju un uzdziedam pa kādai latviešu tautasdziesmai namatēvam... Saulrieta gaidās uzkāpjam uz jumta, kur, malkodams savu pēdējo Tērvetnieku, vēroju pasakaino smilšu kāpu peizāžu, kas joprojām šķita nereāla. Debesīs gan sabrieduši daži mākoņi, kas mazliet aizsedz burvīgo saulrietu... Uzcienājam ar alu arī Hasanu, kurš atzina to par labu esam. Vaicājām, kā ir ar alkoholu, kurš, starp citu, ir arābu izgudrojums. Nav tik strikti – kamēr vīriem nav ģimenes, varot arī iedzert pa kādam malkam – tas gan esot ļoti reti, jo tur alkohols ir ļoti dārgs, kas dabonams tikai lielo pilsētu supermārketos. Un kam viņiem tas vajadzīgs, ja katru rītu ievelk pa dūmam un visu dienu labs garastāvoklis... Vakarā dodamies iekšā un ieturam vakariņas. Pa to laiku Hasans ar biedriem atkal jau rībina bungas. Pirms tam Zigis bija izmantojis gadījumu un notirgojis pusstopu Hasana brālim, kas šajā priekšnesumā diezgan spilgti izpaužas – visi ļoti priecīgi un aktīvi, ik pa laikam arī omulīgā namamāte iznāk no virtuves un pievienojas jandāliņam... Pēc laiciņa dīzeļģeneratora pukšķēšana tiek pārtraukta, un vakars turpinās sveču gaismā. Uzvelkam pa dūmam, aprunājamies ar Hasanu – attiecībā uz stopošanu viņš saka, ka mašīnu neuzskata par labu naudas ieguldījumu... Kamieļi tuksnesī ir labāki... Pēc tam dodamies pie miera uz mūsu teltīm, kas turpat blakus uzceltas smiltīs... Šī bija visburvīgākā, piepildītākā un sapņainākā ceļojuma diena... Galvenais, ka neko jau īpašu nebijām plānojuši – viss norisinājās pats no sevis... Paņēmām Hasanu kā stopotāju, un lūdzu jums dieniņa... 02.03. otrdiena Naktī par lielu brīnumu pilināja lietus, kas Sahārā nemaz tik bieži nenotiek – kaimiņteltī pat sākās kņada, un steigā tika stellēts telts jumts... Hasans no rīta pastāsta, ka pie viņiem ir teiciens: „ja līst lietus, atbraukuši labi cilvēki”... Tā mēs agri no rīta sirsnīgi atvadāmies no Hasana un dodamies tālāk uz rietumiem Augstā Atlasa virzienā... Pa ceļam vienā līdzenumā redzam lauku ar tādiem kā maziem smilšu vulkāniņiem... Apstājamies un ejam skatīties šos koniskos rakumus, kam pa vidu caurumi kā akas – droši vien kaut kas saistīts ar ūdensapgādi... Tālāk braucam gar Augstā Atlasa dienvidu malu līdz Todras upes ielejai (Gorges du Todra), pa kuru pabraucam augšup... Iespaidīgi augstas, stāvas kalnu nogāzes, ko izgrauzusi maza upīte, gar kuru vijas ceļš... skaisti. Pa ceļam paņemam busā kādu vīreli, atkal jau vārdā Hasans (turpmāk Hasans II) un atkal vedam viņu uz mazu viesnīciņu augšup kalnā, kas atkal pieder viņa saimei... Hasanam II dikti patīk Gorillaz mūzikas ritmi. Pie viņa viesnīciņas teltī atkal iemalkojam tēju un uzvelkam kopīgu dūmu. Kamēr saceram tekstu viesugrāmatai (kaut ko par rūķiem sarakstījām), ar velosipēdu ierodas Pols – angļu jaunietis, kas dīvainā kārtā pēc busa numura pats nosprieda, ka esam no Latvijas... Tāds diezgan nerunīgs, kaut pāris vārdu par futbolu pārmijām... Tad braucam atpakaļ, jo augstāk bez 4x4 nav ko rādīties. Hasans II mums brauc līdzi uz savām mājām Tinegīrā (Tineghir), kur tiekam atkal aizvesti pie paklāju tirgotāja – šoreiz daudz necilākā un vienkāršākā vietā nekā iepriekšējās reizēs – parastas istabas lieluma telpa. Šeit bija interesanti redzēt, kā turpat uz vietas berberu sievas strādā pie tepiķiem. Tad atvadamies no Hasana II, kurš mūs mazliet piemānīja, jo solīja pilsētiņā ievest mūs pie saviem vecākiem un iedot vīģes... Dodamies uz tuvējo veikalu ūdenspīpes meklējumos. Pēc ierobežoti ilgas kaulēšanās samainu 2 ūdenspīpes pret dažām naudiņām un 10 matricām ar mūziku. Kad skrienu atpakaļ uz busiņu, kur visi mani gaida, ap busu jau salasījies vietējo ziņkārīgo bariņš, un Andis jau izliecies pa logu ar tiem pļāpā... Laižam tālāk uz rietumiem, un netālu aiz Varzazātas (Quarzazate) paliekam pa nakti, kur ieturam kārtējo brīnišķīgo griķu maltīti pie kaut kāda maza, tukša namiņa blakus laukam. Turpat netālu Andris ziedo savus džinsus Allāham, sadedzinot tos... 03.03. trešdiena No rīta dodamies uz mazu pilsētiņu Aīt Benhadū (Ait Ben Haddou), kur atrodas milzīgs kasbahs, kur filmēts Gladiators, pāris agrīnās Bonda filmas u.c. Pilsēta ļoti mierīga – cilvēku uz ielām pamaz. Lai tiktu uz kasbahu, jābrien pāri upei. Ūdens tur bija sekls, bet sasodīti auksts – ne velti tur bija ēzelītis, kas nesa bērneļus pāri upei uz skolu... Lielajā nocietinājumā vietām kāda maza tirgotava vai darbīciņa... Klaiņojot pa mazajām ejām, uzgājām arī lopiņu kūti un kādu askētisku mitekli, kur pie sienas pustumsā rēgojās plakāts ar Raselu Krovu no filmas ‘Gladiators’... Namiņa vienīgā iemītniece rīta stundā bija meitenīte, kura mums izrādīja māju un beigās paprasīja naudiņu... Skats no kasbaha augšas skaists – tālumā sniegots Augstais Atlass ar savu augstāko virsotni Tubkalu (J. Toubkal), kas ir 4167m augsts. Tālāk dodamies uz Marakešas pusi, šķērsojot Augsto Atlasu... Par fantastiskajiem kalnu skatiem nav ko iedziļināties... tas ir vienkārši jāredz. Pa ceļam kalnos apstājamies mazā ceļmalas tirdziņā un mazliet patirgojamies. Andis šeit notirgo savu segu... Marakešā kā par brīnumu neviens gids nepiesakās – droši vien tāpēc, ka mēs iebraucām no DA puses – lielākā daļa tūristu jau brauc no Kasablankas puses... Bet mums šoreiz arī nav vēlēšanās pēc gida, jo viss jau daudzmaz redzēts. Meklējot apstāšanās vietu, netīšām iemaldāmies kaut kādā mazā ieliņā, kas drusku platāka par mūsu busu līdz nonākam līdz arkai, kas, ja mēs mēģinātu izbraukt to, ‘paņemtu’ līdzi mūsu bagāžnieku... Tā nu bija jābrauc atpakaļgaitā kādus pārsimt metrus pa šauru, cilvēku pilnu, ieliņu... Vietējiem atkal bija izklaide par brīvu... Beigu beigās nolikām busu pie kāda parka netālu no Koutoulia mošejas. Tur pēc ilgāka laika varēja just svaigi pļauta mauriņa smaržu, un ejam staigāties pa Marakešu, kas jau ir nedaudz eiropeiskāka, salīdzinot ar Tetuānu un Fēzu, nemaz nerunājot par austrumu mazajām pilsētiņām, kurās pabijām. Bet tirgu gan iepazinām pilnā krāšņumā. Normālam cilvēkam pēc desmit minūtēm tur sāk sāpēt galva no tā trakā jandāliņa – visapkārt čum un mudž no cilvēkiem, skan mūzika, lokās čūskas, tirgoņi kaut ko bļauj, piedāvājot savu preci utt. Šeit iepērkam ūdenspīpes un citus štruntus, nopērku arī tabaku un ogles... Saulei rietot, atskan lūgšana no apkārtējiem minaretiem, kas atkal rada īpašo noskaņu... Maldīgi uzskata tie, kas domā, ka lūgšanu laikā tur visi klāj tepiķīti un metas zemē lūgt Allāhu. Uz ielas nekas īpaši nemainās – dzīve rit savu gaitu kā parasti. Vakarā turpat tirgū nogaršojam vārītus gliemežus, kas tik traki nemaz negaršoja, tikai mazliet nepatīkama pēcgarša no garšvielām, kas bija bagātīgi liktas lietā. Vēlāk, kad saule jau norietējusi, aizgājām uz vienu palētu restorānu vakariņās... Uz busu ejot, noplūcu pāris apelsīnus, kas karājas kokos virs ietvēm, bet tie ir nežēlīgi skābi – tie izrādās ir kaut kādi dekoratīvie apelsīni, ko izmanto apstādījumiem. Ievelkam pa dūmam un laižam tālāk uz El Džadīdas (El Jadida) pusi, kas atrodas jau pie Atlantijas okeāna... 04.03. ceturtdiena No rīta pamostos ar skatu uz okeānu, kas neko īpaši neatšķiras no mūsu pašu jūras – Sandijs novietojis busu pludmales smiltīs. Pēc tam nācās mazliet busu stumt... Kad Anete ar Inesi gāja peldēties, netālu pulciņš jauniešu pārstāja spēlēt futbolu, un visi kā viens vēroja, kā ‘nenormālie’ cilvēki peldas ziemā... Paēduši brokastis, dodamies uz slaveno Kasablanku. Kasablanka burtiskā tulkojumā nozīmē ‘balta māja’... un patiešām tur visas mājas bija baltas... Apskatām grandiozo Hasana II mošeju okeāna krastā, kura būvēta pavisam nesen – no 1986. līdz 1993. gadam. Iekšā gan netiekam, jo notiek lūgšanas. Celtne būvēta ar vērienu – tā ir otrā lielākā mošeja pasaulē (vislielākā ir Mekā). Minareta augstums ir 200m. Tālāk ejam pastaigā pa skaisto pilsētu ar brīnišķīgām palmu alejām... Pilsēta gan neko daudz neatšķiras no Dienvideiropas pilsētām... Daži vietējie staigā vēl dūnu jakās, lai arī ārā saulītē ir ap 20 grādiem. Braucot ārā no Kasablankas, bija labs piemērs, kas raksturo turieniešu satiksmi uz ielām – lielā krustojumā, veicot kreiso pagriezienu, blakus sastājās kādas septiņas mašīnas, un Andis pamanījās vēl būt par astoto... Satiksme Marokā, lai arī šķietami haotiska, plūst tīri raiti. Tur jau cilvēki nesatraucas par sīkām buktītēm, ja tādas gadās... Vakarpusē laižam uz Rabātas pusi... 05.03. piektdiena Rabātā gan nokļūstam tikai naktī, kad visi jau devušies uz čučumuižu. Es uz brītiņu pamostos un redzu, ka braucam pa tukšu ielu cauri kaut kādam nomaļam rajonam gar lielu mūri, kur cilvēki bariņos ap ugunskuriem mucās kaut ko rosās... tas arī viss, ko no Rabātas redzēju... No rīta pamostos ļoti skaistā vietā ar retiem kokiem uz smilšainas kraujas Atlantijas okeāna krastā... Paēdam brokastis un laižam tālāk uz ziemeļiem. Jau manāma tāda skumja noskaņa, jo šī ir pēdējā diena Marokā – vakarā jau būsim Spānijā... Pusdienlaikā iebraucam Asilā (Asilah), kas atrodas nedaudz uz dienvidiem no Tanžēras (Tanger). Tā izrādās brīnišķīga, maza, sena ostas pilsētiņa, ko cēluši portugāļi. Daudz mazu ieliņu ar baltām, vecām, patīkamu noskaņu raisošām mājām... Pēc ilgiem laikiem redzam arī kristiešu dievnamu... Iedzeram tēju kādā āra kafejnīciņā un slājam uz busu. Pilsētele radīja tādu jauku atvadu noskaņu... Pa ceļam vēl manām milzīgu izgāztuvi, pa kuru rosās svēteļu ordas... Pēcpusdienā jau atkal esam uz Marokas robežas ar Seūtu un pēc kāda laiciņa jau ceļamies pāri Alhēsirasas virzienā... Protams, gribējās jau ilgāk paceļot pa skaisto, kontrastu pilno zemi Maroku, bet tomēr arī pēc šīs nedēļas jutu piepildījumu, ka tomēr šis tas ir redzēts un justs... Neko nezinu teikt par Marokas viesnīcām un kūrortiem, bet nebija arī lielas vēlmes tos iepazīt... Tas būtu tāpat, kā dzert ūdeņaino Aldara alu un pēc tā spriest par Latvijas aliem... Es jau vispār īsti nesaprotu tos cilvēkus, kas vasarā ņem atvaļinājums un dodas uz Maroku, kad tur ir nežēlīgi karsts, pilns ar tūristiem un visādām ‘zarazām’... No sirds novēlu visiem aizbraukt un paceļot pa šo skaisto zemi, un nevajag baidīties braukt ar savu transportu – cilvēki tur ir tik atsaucīgi, laipni un godīgi, ka jums nepavisam nav par sevi jāraizējas... Marokā stiprinājās ticība labiem cilvēkiem – ka visi planētas iedzīvotāji nav zagļi, krāpnieki un laupītāji... Un neaizmirstiet ņemt līdzi visādus džinsus, teltis, guļammaisus, mūzikas diskus utt., ar ko tirgoties... P.S. Kā jau minēju sākumā, pēc kāda laika ievietošu mazliet papildinātu stāsta versiju ar pārējo ceļabiedru piezīmēm...

Nedēļa skaistajā un kontrastu pilnajā zemē Marokā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem