Kazahstānas piezīmes. Almaty

  • 9 min lasīšanai
Almaty, 2004/2005.g. Izlidojot no Briseles, lai caur Frankfurti dotos uz Almaty, bija tāda nojauta, ka pametam nu jau ierasto civilizāciju Eiropā uz ilgāku laiku. Daļēja taisnība bija. Sīkumos nekavēšos un mēģināšu tā globāli aprakstīt te gūtos iespaidus. Kazahstāna ir devītā lielākā pasaules valsts, kuras platība ir 2,7 miljoni kvadrātkilometru. Tas ir apmēram tikpat cik Rietumeiropas valstis kopā. Tās ziemeļos atrodas Krievija, ar vienu no garākajām robežām pasaulē (6846km), dienvidos Turkmenistāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna, bet austrumos Ķīna. Kazahstānai ir gara robeža ar Kaspijas jūru un savdabīga robeža ar Arāla jūru . Arāla jūra pārdzīvo ekoloģisko katastrofu un par to ir vērts rakstīt atsevišķi, citā reizē. Almaty ir bijusī Kazahstānas galvaspilsēta, kas joprojām ir pilsēta nr.2, jeb dienvidu Galvaspilsēta. Pavisam tādu lielo pilsētu ir kādas piecas un tas tūlīt atspoguļojas dzīves dārdzībā. Viesnīcas dārgas, cenas augstas visa veida precēm, ieskaitot pārtiku un, jo sevišķi precēm un pārtikai, kas nāk no Eiropas savienības. No Amerikas ievestā pārtikas produkcija te ir lētāka. Nosacīti protams, jo piedāvājums ir stipri ierobežots. Tomēr amerikāņu te ir daudz un vēstniecība viņu ērtībām un labklājībai ir izveidojusi atsevišķu servisu, iesaistot tajā vietējos kazahu pārstāvjus. Viltīgi, bet efektīvi. Nav jācīnās pašrocīgi ar vietējām problēmām, ieskaitot korupciju visdažādākos līmeņos. Lai nu kā, Amerikas valdība par saviem pavalstniekiem rūpējas. Almaty un tās apkārtne ir pievilcīga Tjanšana kalnu grēdas skaisto dabas skatu dēļ, tomēr atbaida drausmīgā netīrība, nevīžība, korupcija, bezkaunība un attieksme pret iebraucējiem. Katrs ierēdnis, ieskaitot robežsardzi un muitu, pacentīsies iesist sev labumu! Ja daudz tiepsies un vilcināsies, tad tavi papīri vēl ilgi klīdīs no galda uz galdu, varbūt pazudīs krava muitas noliktavā, kas vēlāk atradīsies utt. Tas attiecas pilnīgi uz visu un visiem, ieskaitot diplomātiskās misijas un to darbiniekus. Korupcija ir bezkaunīgi atklāta, sākot no trolejbusa kasiera līdz augstākajai vadībai. Smiekli sanāca vērojot prezidenta Nazarbajeva uzrunu Austrijā 2004. gada rudenī, Vīnē, kad Eiropa tika aicināta nākt ar savām investīcijām uz plašo zemi ar tik lielajām iespējām! Ne jau ideja ir slikta, bet gan izpildījums ar sekām. Nazarbajevs ir Kazahijas prezidents kopš 1990.gada. Rudenī pārvēlēts jau trešo reizi. Galvaspilsēta Astana ir ļoti jauna un moderna. Valdība turp pārcēlās 1997.gada decembrī. Pamatojums bija vienkāršs- vairāk uz zemes vidieni, lai visiem būtu ērti un sasniedzami. Patiesībā bija vairāki zemūdens akmeņi. Līdz ar to ārvalstu vēstniecības ir spiestas domāt, vai pārcelties uz Astanu, vai atvērt tur jaunu, atstājot šeit filiāles un konsulātus. Tie visi ir milzīgi papildus izdevumi. Mūsu kaimiņi lietuvieši, jau sen nodibinājuši diplomātiskās attiecības ar Kazahiju, kamēr Latvijas valdība par šādas institūcijas nepieciešamību domā tikai tagad, pēc Prezidentes vizītes oktobra sākumā. Almaty gan esot Latvijas goda konsulāts, tomēr par tā darbību un panākumiem neatradu vairāk informācijas kā vien adresi un Konsula vārdu. Lielākās Eiropas aviokompānijas joprojām lido tikai uz Almaty. Air Astana, ar modernu gaisa floti un, kā runā labu servisu, arī lido uz Eiropu un veic savienojošos lidojumus uz Astanu. Vēl neesam pabijuši Astanā, bet noteikti aizlidosim turp kādā nedēļas nogalē. Almaty var viegli apjaust sabiedrības slāņojumu. Vidējā alga vietējā darba tirgū esot ap 200-300 USD mēnesī. Daudz starptautisku kompāniju, kur vietējais darba spēks pelna ap 1000 USD un vairāk. Pilsētā ļoti daudz dārgu automašīnu ieskaitot Hammerus, Lexus un Mercedes. Mašīnu cenas pārsteidz ar lielo dārdzību, arī lietotās. Lētāk var iegādāties lietotas Japānā ražotas automašīnas, bet tām visām stūre labajā pusē. Jāsaka, brauc kazahi neiedomājami nekulturāli un bīstami. Ārkārtīgi daudz avāriju ar letālām sekām, jo labu ceļu tikpat kā nav, tie netiek pienācīgi kopti un ir izdauzīti, nelīdzeni, pārsvarā bez ceļa zīmēm. Valdība tikai bezspēcīgi plāta rokas, tomēr nedara neko, lai aizliegtu lietot auto ar stūri labajā pusē, kas ir pirmais priekšnosacījums drošu manevru veikšanai. Pilsētā policija it kā ir un darbojas, tajā pašā laikā nesoda elementārus likumpārkāpējus. Te ir tāds bīstams niķis līst krustojumā pie sarkanās gaismas. Tas jau nekas, ka stop līnija ir uzkrāsota, bet gājējiem jālavierē starp mašīnu burzmu, slaukot draudīgus aizsargstieņus (ķengurus) un motoru pārsegus, cerībās tikt pāri pie legālas zaļās gaismas! Vispār gājēji te visi pelna ordeņus par drošsirdību, pacietību un izveicību! Pasarg’ Dievs, ja krustojumā kāds iesprūst! Tad auto taures un atvērtie auto lodziņi izverd tādus uzmundrinošus toņus, ka tonusa pietiek visai dienai. Vēl degot sarkanajai gaismai, asi pamanās jau iebraukt krustojuma vidū. Sabiedriskais transports šķiet salasīts pasaules mēslainē. Ir gan tramvaji (palikuši tikai divi maršruti, kas sliktā sliežu ceļa dēļ velkas gliemeža ātrumā), gan trolejbusi (kuriem stangas regulāri krīt pagriezienos, veidojot satiksmes sastrēgumus) un autobusi. Pēdējie pelna zināmu ievērību. Pilsētas maršrutos pārsvarā ripo neizteiksmīgas, bet izturīgas Daewoo „kastes”. Ir vēl pa kādam Ikarusam un Lazam pirms sabrukšanas stāvoklī. Toties komercbusiņu te ir daudz, pārsvarā jauni korejiešu un ķīniešu ražojumi līdz 25 pasažieru vietām. Tos iegādājas un ekspluatē uz līzinga privātie pārvadātāji. Katrā transportā ir kasieris- bļauris, kurš pie katras pieturas mikrofonā, vai tāpat caur logu, pilnā rīklē sauc virzienu un maršrutu, lai gan tas ir skaidri salasāms uz maršruta zīmes. Eksotika! Augustā par braucienu sabiedriskajā transportā reti kad izsniedza biļetes. Šobrīd stāvoklis ir uzlabojies, lai gan kontrolierus man nav nācies sastapt. Rudens mēnešos, kad kokiem birst lapas, tramvaju vadītājiem iet ļoti grūti. Pilsēta kalnaina. Riteņi buksē un uzsākt kustību pret kalnu ir vērā ņemama nodarbe. Ar ielu un ietvju tīrību te neviens neaizraujas, ja nu vienīgi galvenajā laukumā. Arī pienācīgu tehniku te nav nācies ievērot. Parki tiek pavirši apgrābstīti, celiņi netiek tīrīti. Pamatojums esot vienkāršs- zemas algas. Paši vēl neesam iegādājušies braucamo, tomēr bez tā šeit neiztikt. Lai nu ko domājam par Krievijas autobūves sasniegumiem, man jāatzīst, šeit tie joprojām tiek daudz izmantoti un ir augstu novērtēti tieši zemo ekspluatācijas izdevumu dēļ. Esmu jau iemēģinājis jauno Chevrolet NIVA GLS top versiju. Biju patīkami pārsteigts par vieglo vadāmību, salīdzinoši ērto un plašo salonu un komfortu. Lai gan bāzes agregāti ir no standarta „Nivas”, tomēr konstrukcija ir pavisam cita. Interesenti sīkāku un pilnīgāku informāciju var atrast internetā, vai moderni sakot, globālajā tīmeklī. Diemžēl cena līdz ar to sasniedz 13.000USD ieskaitot nodokļus. Tad nu rodas vecā labā dilemma- pirkt šo jaunu, vai jau pārbaudītu, lietotu Toyota, Mitsubishi, vai Suzuki Grand Vitara. Arī te ir problēma, jo atrast jau nenodzītu, kas to vien gaida kā nomainīt īpašnieku un tad dārgi tusēties pa servisu, nemaz nav tik viegli. Esam redzējuši kā ielas Mersītis tiek dzīts akmeņainos kalnos, kā tiek triekti džipi lejup no kalna lidojot pa metram virs zemes utt. Arī te tik populārā standarta Niva mūs nevaldzina, lai gan ir lēta, toties ar kaudzi sekojošu problēmu! Esam apceļojuši Almaty apgabala tuvāko apkārtni, tūristu ceļvedī minētos dabas liegumus (Zapovedņik) un esam stipri vīlušies. Visur ož pēc nolaistības, pamestības un netīrības, tomēr nauda tiek nekaunīgi iekasēta par katru iebraukšanu, vietām no ārzemniekiem trīskāršā apmērā, citur pēc braucēju skaita, citur pēc noskaņojuma. Vienojošais ir tas, ka biļetes netiek izsniegtas. Jaušams, ka Padomijas laikos te daudz kas ir bijis savādāk. Kalnos, skaistā vietā, bijusī Pionieru nometne. Vārti salauzīti, sarga būda šķībi greiza, asfaltētais ceļš kā tanku poligonā. Vasarā te tomēr esot bijusi nometne bērniem! Atpūtas vietas tūristiem neiekārtotas, stihiskas ugunskuru vietas ar mēslu kaudzēm! Polietilēna pudeles te ir vesela problēma! Dzirdēju, ka Latvijā veras vaļā pārstrādes cehs. Tāds te lieti noderētu un ko pārstrādāt te būtu gadiem! Valdību tas šķiet neuztrauc, jo šie paši veido savas slēgtās oāzes un parkus, un bauda Eiropas kultūru aiz augstiem žogiem. Tautas izglītošanai kultūras jomā šķiet nav vērts tērēt pūles un līdzekļus. Nē, skolā iet visi, lai analfabētu nebūtu, tomēr ielu kultūrai un higiēnai uzmanība netiek pievērsta. Redzējām kā bariņš skolēnu veic apkārtnes sakopšanas un labiekārtošanas darbus pie skolas teritorijas. Sākumā apstulbām, tad sākām smieties. Grābekļi, lāpstas, kārtīgas slotas? Neceriet! Latvijā lieto tādas sietas salmu slotiņas pārsvarā nelielu klona grīdu, garāžu uzkopšanai. Te tādas bija divas uz apmēram desmit skolēniem. Pa Almaty ielu malām ir betonēti grāvīši, kuros laiku pa laikam laiž ūdeni no Almatinkas upes, kas plūst no kalniem. Šī konstrukcija ir ļoti efektīga karstās, putekļainās dienās, ja vien caurtekas netiktu ātrāk piegružotas kā iztīrītas. Rezultātā vietām veidojas nelieli plūdi. Tātad, divas meitenes līkņāja ar slotām no zālāja izmisīgi cenšoties saslaucīt sabirušās zīles(to te ir mežonīgi daudz), citi ar kājām stumdīja mēslu čupiņas ne jau uz miskasti, vai kādu maisu, bet gan tieši iekšā šajā apūdeņošanas kanālā! Pilsētā regulāri var manīt policijas patruļas. Tā, kādā jaukā pēcpusdienā meklējot civilizētu frizētavu, skatos- trīs patruļas brašuļi stāv netālu no ielas stūra kādas ēkas paēnā. Divi ko ēd, trešais smēķē. Liekas rācijā kas noskanēja un šie slāj tālāk. Degoša cigarete izkaltušā zālājā, divas pusnograuztas ābolu serdes turpat uz ietves un visam pāri pārspļauj zaļu harču! Apetītlīgi!!! Ko tad tādi var apkarot, ja paši jāliek spaidu darbos? Šķiet, spļaudīšanās te ir vesela māksla, jo to piekopj pat meitenes. Pāris reizes ir palaimējies paiet garām jauniešu pulciņam, par mata tiesu izvairoties no slaida spļāviena. Varbūt tāpēc te tik augstu godā kamieļus? Pilsētā miskastes ieraudzīt var reti kur. Parkos hronisks sēdekļu trūkums. Tagad oktobrī, piemēram Panfiloviešu parkā sākusies rosība. Tiek nomainīti salauztie soli un vietām parādās arī mēslu urnas. Mūsu mītnes mājai ir paliels pagalms, kurā savā laikā ticis domāts par bērniem. Ir pat dažas miskastes saglabājušās, smilšu kastes vieta un slidkalniņa un šūpoļu atribūti. Ir arī sētnieks, kurš katru dienu ar milzu salmu slotu (tādas te dod sētniekiem) apslauka tikai braucamo daļu un piekārto centrālās miskastes novietni. Bērnu laukums tā arī paliek savā nodabā- dienā bomžiem, vakaros mīlas reibinātiem jauniešiem. Lieki piebilst, ka vakaros labs apgaismojums ir tikai uz lielajām ielām. Pagalma otrā pusē ir apsargājama autostāvvieta, kas sen jau nespēj nodrošināt pieprasījumu. Tas netraucē apsardzei iekasēt vēl papildus naudu no tiem, kas tur auto ārpus nožogotās teritorijas- sak, pieskatīsim! Par kārtīgu žogu, asfaltētu laukumu un apgaismojumu, nerunāsim. Visā šajā netīrībā vairāk pārsteidz tas, ka neredz ne peles, ne žurkas. Sikspārņu gan te ir daudz un bezkaunīgi. Nekautrējas vakarā pa balkona logu ielīst istabā un tad naktī taisīt jandāliņu. Ej nu tad noķer un izmet šos ārā! Un vēl tās spiras… Pusotra mēneša laikā esam jau trīs reizes izbaudījuši īslaicīgu elektro-padeves trūkumu. Tad tumsā ietinas viss kvartāls un var tikai zīlēt, kad atkal taps gaisma. Sevišķi jauki ir braucot ar liftu! Plaukš un tu sēdi pilnā tumsā, nesaprazdams kas noticis. Turklāt lifts atpakaļ pats neieslēdzas. Kad laimīgi ir atgriezusies strāva vados, ir jāsauc mehāniķis, lai izpestītu no tās kastes ārā! Tā ir samērā ilgstoša atrakcija. Nu ko tad vēl? Vidējā pensija valstī no trīsdesmit USD, pārtikas cenas līdzvērtīgas Latvijai, valsts milzīga un dažādām klimata joslām, jo ir gan kalni, gan tuksneši, gan jūra un ezeri. Dzelzsceļš Padomijas stilā, netīri vagoni un stacijas, pārpildīti reisi, jo iet pārsvarā divas reizes nedēļā, ceļā pavadot pa trīs, četrām diennaktīm atsevišķos maršrutos. Esam lasījuši apkārtrakstu par Arāla jūru, tās postu un bēdām. Netālu no mūsu dzīvokļa ir Arāla jūras glābšanas fonds. Vēl jau neko daudz nav izglābuši. Pilsētā, lielo tirdzniecības vietu tuvumā, apgrozās daudz čigānu un diedelētāju, turklāt smalki apguvuši auto nr. zīmes. Savējos netraucē. Paliels un interesants zoodārzs, atpūtas parks ar Akvaparku, kas nu jau gan slēgts jo vasarā izcēlās lipīgais meningīts. Tas rodas karstuma un tās pašas netīrības dēļ. Te jau ūdenī dara visu! Kādā nedēļas nogalē aizbraucām uz Kapčagajas ūdens krātuvi, kas tūristu ceļvedī minēta un ieteikta. Jā, tur bija visi dabas un civilizācijas jaukumi! Gan mašīnas pludmalē, gan spiedzoši bērnu bari, gan motorlaivas un moči, atkritumu jūra un pat teļi, kas netraucēti dusēja diendusu pa pusei ūdenī, pa pusei liedagā. Nezinu kāpēc mēs no turienes ātri aizbraucām! Nav brīnums, ka padlatvijas laikos Rīgas Jūrmalu sauca par Eiropas pērli. Ir jau arī kāda puslīdz civilizēta vieta tuvumā pie Almaty- Medeu un netālu esošā ziemas paradīze slēpotājiem- Čimbulaks. Cenas nebūt nav zemas. Toties ir normāli pacēlēji, garš un dažādas sarežģītības nobrauciens. Ir slēpošanas skola, neliela viesnīca un kafejnīcas. Vasarā jaušams zināms pagurums, bet viss notiek. Bijām uzbraukuši līdz sniegotajai virsotnei. Tas aizņem krietnu laika sprīdi, jo divreiz jāpārsēžas uz citu pacēlēju. Katrs posms maksā 400 Tengas (viens dolārs ir ap 132 Tengas). Tātad viena persona līdz augšai var uzbraukt par apmēram 9 USD. Tad ir sasniegti 3600m virs jūras līmeņa un var vālēt lejā. Lieki piebilst, ka augšā ir stipri vēss un vējains. Dzīvokļu cenas ir diezgan iespaidīgas. Mikrorajonos vienas un divu istabu dzīvokļi maksā ap 20 – 50 tūkst. USD. Nepārtraukti tiek paplašināts dzīvojamais fonds. Jaunās ēkas un pat veseli to kompleksi, piesaista ar patīkamu un ērtu arhitektūru. Nepareizi domā tie, ka šeit būvē tikai zemas celtnes. Almaty atrodas seismiski aktīvā joslā, tomēr modernās tehnoloģijas celtniecībā, ļauj būvēt gaišus un plašus daudzstāvu namu kompleksus. Dzīvokļi tiek izpārdoti visi, vienīgi jābrīnās, kur tauta rauj tādu naudu! Ir arī super villas, kur mūsu „elitei” būtu ko pamācīties. Gaumīgi, plaši un pārdomāti! Protams, dārgi. Baseini un tējas namiņi ir neatņemamas sastāvdaļas. Gaumīgi veidoti zālieni un puķu dārzi. Tādu māju ir daudz, pat veseliem kvartāliem, jeb tā saucamie „Kompoundi”. Ir arī rajoni ar vecām koka būdām, bez ērtībām. Pilsētas centrā ir „Zaļais tirgus” ko es nokrustīju par Šanhaju. Nu neaprakstāmi! Pagodināju ar savu klātbūtni auto tirgu, bet uz tā saucamo „baraholovku” laikam arī neaizbraukšu. Šis raksts nav domāts atbaidīšanai, bet brīdinājumam tiem, kas kavējas sentimentālās atmiņās par bijušiem „ērtiem” laikiem. Atlidot uz Almaty nav lēti, uzturēties tāpat. Tūrismu, bez firmas, vai zinoša gida palīdzības arī neiesaku iesākt. Interesanti ir tiem kam pāri četrdesmit, jo tad var reāli redzēt, apjaust un domās salīdzināt esošo ar bijušo. Pārsteidz pilsētā izvietoto tūrisma firmu skaits, tomēr tās vairumā vērstas uz ārpusi ne uz pašu zemi un valsti, kur tiešām ir bezgala daudz skaistu, vēsturisku vietu. Nomadi*- mostieties!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais