Itālijas ziemeļi, skaistākie Itālijas ezeri

Jolanta Priede (Jasukeviča) 19.07.2011 11 min lasīšanai

Tā kā ceļojām visa ģimene – es, vīrs un mūsu abu meitas Marta (4 gadi) un Paula (9 mēneši), tad šķiet absolūti loģiski, ka izvēlējāmies ceļojumu plānot paši, nevis izmantot kādas tūrisma firmas pakalpojumus. Izvēlējāmies lidot uz Bergamo, īrēt automobili un tālāk jau viss pašu rokās. Tas noteikti nesanāca dārgāk, nekā braukt ar auto no Latvijas līdz Itālijai, bet noteikti dārgāk, nekā izmantot kādas firmas pakalpojumus ceļojot grupā, kas ar 2 maziem bērniem ir nereāli. Nolēmām arī 10 dienu ilgajā uzturēšanās laikā Itālijas ziemeļos nemainīt apmešanās vietu un par vispiemērotāko variantu šķita dzīvokļa īre. To vīram izdevās atrast tiešām lielisku, absolūti neskartā Itālijas ciematiņā kalnos – Cornalba. Apmēram 30 km no Bergamo. Dzīvokli var aplūkot http://www.tranquillitaholidays.com/. Tas nebija lēts, bet noteikti tā vērts – tīrības, baltuma, miera un atrašanās vietas pēc. Vienvārd sakot, visi ideāli priekšnosacījumi lieliskai atpūtai.

Braukt gluži bez plāna būtu muļķīgi, tādēļ palūdzām vienai zināmai gidei, kurai Itālija ir sirds lieta, sastādīt mums piemērotu ceļojuma plānu, lai arī ne tuvu 100 % nepieturējāmies pie tā, bet tas bija lielisks atskaites punkts. Man par lielu pārsteigumu šo plānu mums sastādīja par brīvu, īpaši uzsverot, ka nekādu atlīdzību saņemt nevēlas. Urrā, ka ir vēl tādi cilvēki, kas kaut ko dara tikai idejas, prieka pēc. Paldies Ilzei!!!

Cilvēki

Manuprāt, pilnīgi loģiski, ja stāstu sāk ar pašiem itāļiem. Tā kā šī nebija pirmā reize Itālijā, tad nekādi diži pārsteigumi mūs nesagaidīja. Itāļi ir laipni, draudzīgi, atsaucīgi, bet tomēr ziemeļos viņi ir stipri mierīgāki un atturīgāki, nekā dienvidos. Puiši un meitenes, kas plāno uz Itāliju doties pievilcīgu pretējā dzimuma pārstāvju meklējumos, var droši palikt tepat Latvijā. 10 dienu laikā nesatikām nevienu skaistu sievieti (un tas ir mana vīra, nevis mans viedoklis). Redzēju tikai 2 skaistus, koptus vīriešus un abus Veronā. Pludmalē pamanīju atnākam simpātisku (ne skaistu) sievieti ar bērnu, domāju, ka pārāk glīta itālietei, tad, kad viņa uzrunāja bērnu krieviski, sapratu, ka no itālietes tur nav ne smakas. Varat arī aizmirst par to, ka kāds runās jums saprotamā valodā. Lai arī tūrismu tur lielā godā un Itālijā ir pat tūrisma ministre, tikpat kā neviens apkalpojošā sfērā nerunā citā valodā kā itāļu. Un interesantākais ir tas, ka pat, ja tu pasaki, ka neko nesaproti, viņi turpina intensīvi runāt itāliski un neiespringst ar zīmju izmantošanu, lai tu saprastu. Uz jautājumu, vai viņi runā kādā citā valodā, piemēram, vācu, atbilde skan – nē. Līdz ar to nācās iemācīties dažus svarīgus vārdus itāliski – lago (ezers), lido (pludmale), pishina (baseins). Ar šo minimumu pilnīgi pietika.

Itāļi ir kā traki uz bērniem, it sevišķi uz mazāko. Var nākt runāties, iepazīties, apjūsmot, pat pieskarties. Mūsu mazā Paula viņiem tiešām bija top cilvēks. Kas ir savdabīgi ar visu draudzīgumu, tomēr kafejnīcās un restorānos viņi neizceļas ar īpašu laipnību un neiespringst uz izcilu apkalpošanu. Toties laukos, kur dzīvojām, visi kaimiņi smaida un sveicinās, kas būtu absolūti neiedomājams pie mums. Nestādos priekšā, ka kaut kur Ziepniekkalnā regulāri tiktu izīrēts dzīvoklis ārzemniekiem un tagad katram atbraucējam kaimiņi smaidītu un runātos. Kā vēl plusu varu minēt to, ka es pazaudēju mobilo un mans vīrs uztaisīja zīmīti par pazaudēto dārgumu un pielika pie žoga ar celofāna maisiņiem. Kāds kaimiņš bija pārlīmējis ar līmlenti, vai nav mīļi?!

Ēstuves, ēdieni

Ēšanas tradīcijas atšķiras, bet tās mums nav svešas. Visi zina, ka itāļi ir izslavēti ar savām picām, makaroniem, sieru, vīnu, vītinātu gaļu un saldējumu. Mēs gan ar pilnu krūti neizbaudījām visus Itālijas virtuves labumus, jo brokastojām un pārsvarā arī vakariņojām mājās. Noteikti vasarā baudiet saldējumu (gelatti), tas ir visneiedomājamākās krāsās (pat zils), ar dažnedažādām garšām. Mans favorīts noteikti ir mango un meža ogu saldējums. Saka, ka saldējuma meka Itālijā ir Sirmionē, bet atļaušos apgalvot, ka tas ir vienlīdz gards arī citās pilsētās un lētāks, nekā Sirmionē. Neizbaudījām ar pilnu krūti sierus, tie gan nestāv blakus Šveicies sieriem (labāku par Grijēras neesmu ēdusi), bet tiem ir savs šarms un smeķis, un tie noteikti ir labāki par Latvijas sieriem. Ar picām un makaroniem gāja dažādi. Picas, kas tika pasūtītas un ēstas mazā ciematā Serenā bija izcilas, tām pat forma nebija regulāra, bet garšās īpašības vienreizējas. Bet, piemēram, Veronā pie centrālā laukuma pasūtītā Carbonara lika man vilties, Jūrmalā uz Jomas ielas Lighthouse taisa daudz labāku un lētāku Carbonaru. Savukārt, lazanja pie Garda ezera bija lieliska, trekna gan bez gala. Man ļoti patika risinājums Bergamo. Pašā centrā uzgājām picēriju, kur jau gatavas uz plātēm stāv ļoti daudz un dažādas picas. Tu izvēlies sev tīkamo, meitene ar šķērēm (!!) nogriež gabalu un padod tālāk cepšanai, pa to laiku, kamēr cepas, samaksā un jau citur saņem siltu gardu picu. Tās nebija lētas, bet patiesi gardas. Krogos mājas vīns ir ļoti lēts un var dabūt sev vēlamu tilpumu no ¼ litra līdz pat litram. Vienu dienu mums klājās īpaši plāni, iekļuvām krogā, kur negatavo ne picas, ne makaronus un, protams, nav ēdienkartes angliski un neviens apkalpotājs nerunā angliski. Es pasūtīju kaut ko, kas saucās līdzīgi kā kotlete un dabūju panētu ne visai gardu karbonādi, bet vīrs pasūtīja grilētu zirga (cavallo, tas ir vēl viens vārds, kas paliks mūsu atmiņā uz mūžu J) fileju. Viņš dabūja 2 paprāvus gabalus ar viegli uz grila aprautu gaļu – principā pilnīgi jēlu. Apēst apēda (normāls latviešu skopums), bet nākamā dienā pods bija labākais draugs. Tā kā mūsu silts ieteikums tomēr pieturēties pie picām un makaroniem, jo tad vismaz zini, ko dabūsi. Lai gan Latvijā Mc Donald neapmeklēju nekad, ārzemēs to ik pa laikam daru, jo tur var salīdzinoši lētāk paēst un skaidri zini, ka dabūsi to pašu, ko Latvijā. Esot Itālijā noteikti jāizbauda arī proshutto (neesmu pārliecināta par rakstību). Ja nemaldos tā ir vītināta gaļa, bet tur tā garšo dievīgi. Un pats svarīgākais, ja ceļojat vasarā, kaudzēm jāēd augļi. Mielojāmies ar fantastiskām aprikozēm, persikiem, nektarīniem, arbūziem, ķiršiem, plūmēm, kivi utt. It sevišķi gardi bija tie, kas pirkti tādos kā mobilos veikalos (uz riteņiem) no mazumtirgotājiem, bet arī lielveikalā dabūjamie bija gardāki, nekā LV. Ja ir iespēja gatavot pašiem, tad noteikti ir vērts iepirkties veikalos un gatavot, tā sanāks daudz lētāk. Jārēķinās, ka pārtika ir dārgāka, nekā Latvijā. Krogā vidēji, lai 2 paēstu vajag 30 un vairāk eiro.

Satiksme, ceļi

Bergamo īrējām automašīnu, kura iepriekš tika norezervēta. Nudien jāatzīst, ka šis serviss ir visaugstākajā līmenī, pie tam mums paveicās, ka dabūjām pavisam jaunu ar 40 km nobraukumu Opel. Ja braukā tikai pa maģistrālēm un lielceļiem var mēģināt iztikt bez navigācijas, bet tomēr labāk, ja Tomtoms ir pa rokai. Un pat tad ir iespēja iebraukt strupceļos, tā kā lieti noderētu arī karte. Nereti navigācija izvēlēto maršrutu plānoja pāri (caur) kalnu pārejām, bet ērtāk tomēr izmest līkumu, bet izvēlēties ceļu pa maģistrālēm. Norāžu uz ceļiem it kā netrūkst, taču reizēm to daudzumā var apjukt. Lai arī ceļu infrastruktūra Itālijā ir augstākajā līmenī, tomēr satiksme ir visnotaļ nervus kutinoša. Uz bāņa mašīnu, ka mudž. Divas joslas aizņem fūres, tad vēl kādas sēnes atļaujas ierāpties trešajā joslā, rezultātā satiksme no 130 km/h var vispār apstāties un tā vienā mirklī un atkal atsākt kustību, un tas viss bez iemesla. Vispār brauc viņi traki, joslas maina nerādot pagriezienus, var izlīst uz šosejas, lai gan skaidri redz, ka nepaspēs uzņemt ātrumu utt. Vienvārdsakot, sastrēgumu garantēti gandrīz katru dienu. Uz ielām ļoti daudz motociklistu un velosipēdistu. Mēs trāpījām laikā, kad tuvojas Gio di Italia (velomaratons), nu tad pilni serpentīni ar trakajiem velobraucējiem – pārsvarā vīriešiem pusmūžā. Itāļi kā traki atbalsta un gaida šo pasākumu. Pilni ciematiņi ar rozā riteņiem, izrotātas ēkas un ielas ar stilizētiem rozā T-krekliem. Tas laikam viņiem ir svarīgs notikums. Lai brauktu pa serpentīniem, vajag labas bremzes automobilim un pašiem stabilu vestibulāro aparātu. Jau pirmajā dienā žvangošanās pa serpentīniem beidzās ar to, ka 4 gadīgā meita iztukšoja savu vēdera saturu, un es pati arī jau jutos nelāgi. Citās dienās bijām gudrāki un izvēlējāmies maksimāli plakanākus ceļus. Stop zīmes itāļi arī neievēro un gājējus sevišķi nerespektē, taču man par lielu pārsteigumu Ziemeļitālijā viņi nenodarbojas ar pīpināšanu, kā tas ir dienvidos. Pie dažiem ciematiņiem pat izliktas zīmes, ka pīpināšana aizliegta. It kā zinājām, ka Itālijā ceļi ir par maksu, tomēr bijām aizmirsuši tam ierēķināt naudiņu. Pa 10 dienām savi 30 eiro par ceļiem tika izdoti. Degviela arī ir dārgāka – vidēji 1,4 eiro par dīzeļdegvielas litru. Jāatceras, ka arī lielākā daļa stāvvietu ir par maksu, kas nav maza ap 2 eiro par stundu, uz to mums arī aizgāja daudz līdzekļu.

Ezeri

Ezeru aplūkošana un laika pavadīšana to krastos bija mūsu galvenais mērķis. To neizdevās īstenot simtprocentīgi, taču pabijām pie Garda, Iseo, Como un Endi ezeriem. Nebijām pie Majoras ezera. Ar pludmalēm pie ezeriem ir diezgan švaki. Pie Garda ezera bijām SIrmionē, skati vienreizēji un viduslaiku pils ezera krastā to padara par īpaši krāšņu, pašā pilsētas centrā ir publiskā pludmale – tāda akmeņaina strēle. Nopeldēties tur noteikti var un vajag, bet tāda čilošana pie ezera nesanāks gan. Mazliet tālāk gan bija arī privāta pludmale (par maksu), tā izskatījās daudz labāka, bet to neapmeklējām. Noteikti iesaku no Sirmiones centra doties pastaigā gar ezeru tam speciāli paredzētā taciņā. Arī pusdienu baudīšana ar skatu uz ezeru bija laba izvēle. Garda ezers ir tik milzīgs, ka pat skaidrā laikā nevar saskatīt tā otru krastu.

Pie Como ezera bijām dūmakainā laikā, bet tas vienalga atstāja neaizmirstamu iespaidu. Vienalga kādā ciematā apstājoties pie Como ezera, noteikti jāizmanto iespēja pabraukāt pa to ar kuģīti, pārcelties pāri ezeram uz kādu citu ciematiņu un pavadīt tur laiku. Šie ciematiņi pilnīgi apbur un tajos ne tuvu nav tādas drūzmas kā Sirmionē, kas ir viens no galvenajiem tūristu apskates punktiem. Gar ezeru iz izveidotas skaistas prominādes ar palmām, ziediem, strūklakām. Vienkārši super! Arī pie Como ezera neredzējām nevienu lielu publisku pludmali, lai gan pataustot ar kāju, secināju, ka ūdens ir dievīgs. Noteikti, ja būtu ar vīru divatā, tad izīrētu motorlaiviņu, kuterīti un pabraukātu vismaz stundu pa ezeru divatā, malkojot labu itāļu vīnu.Lai iznomātu laivu, neprasa nekādas vadīšanas prasmes un nebija arī sevišķi dārgi – ap 60 eiro stundā, degviela iekļauta. Tas lai paliek citai reizei...

Iseo ezers apbūra visvairāk. Tā vidū atrodas Eiropā lielākā sala saldūdenī. Uz pašas salas nebijām, bet tās izmērus un varenību no krasta jau varēja just. Iseo ezers nav tik liels, lai tam neapbrauktu apkārt. Tas noteikti ir jāizdara, skati dievīgi. Iseo ezers arī bija vienīgais, kurā bija virkne pludmaļu. Vienā pat iegriezāmies divas reizes. Pirmo reizi redzēju pašvaldības iekārtotu pludmali, kur par visu padomāts gan labierīcības, gan duša, gan soliņi, gan sauļošanās vietas, gan sportam viss ir un ideāls bērnu laukums, fonā skan patīkama mūzika, viss tīrs un kārtīgs un par brīvu. Idille pārākā! Krāsa ūdenim arī apbur, tā ir tik skaisti zilganzaļa.

Visbeidzot apmeklējām Endi ezeru, kas ir ezers tāda Latvijas izpratnē – visi krasti saredzami no jebkura punkta – tātad maziņš. Nekādi sevišķi apskates objekti tur nav, bet uzdūrāmies uz feinas pludmalītes, kura arī bija par brīvu, tikai par stāvvietu jāmaksā. Nopeldējāmies un devāmies tālāk.

Bija plānots, ka pie kāda no ezeriem pacelsimies ar funikulieri kalnos, taču to tā arī neizdarījām. Tas ir iespējams pie lielajiem ezeriem un noteikti būtu jāizmanto.

Pilsētas

Pilsētas nebija šī ceļojuma mērķis, pat neapmeklējām salīdzinoši netālu esošās Milānu un Venēciju, taču pabijām Veronā (filmas „Vēstules no Džuljetas” iespaidā) un Bergamo. Verona ir ļoti skaista pilsēta. Protams, Džuljetas māja un viss ap to vītais ir īsts mārketinga triks, taču vecākā meita bija tā apburta ar šo stāstu, ka tikai to vien gaidīja. Arī stāsts par Romeo un Džuljetu bija jāatkārto ik pa stundai. Pie Džuljetas mājas legāli uz sienas var atstāt savus mīlestības vēstījumus, mēs gan neizmantojām iespēju šādi publiskot savas jūtas. Interesants bija suvenīru veikals, kur vīriņš vai sieviņa sēž pie šujmašīnas un pēc klientu pasūtījuma uz auduma salvetēm, galdautiem, priekšautiem vai kāda cita auduma izstrādājuma izšuj norādīto vārdu vai vārdu salikumu. Tas man šķita oriģināli. Veronā ir gājēju ieliņa, kas izlikta ar baltu marmoru, tas karstā laikā patiesi bija veldzējoši. Tā kā apģērbs man nebija piemērots + 31 grādam, tad izmantoju iespēju pārģērbties veikalā – nopirku gaisīgu kleitiņu par 30 eiro. Veronā ir milzīgs forums, varbūt ne tik liels kā Romā, bet vienalga ievērojams. Pārsteidza fakts, ka Veronas slavenākajā baznīcā par ieeju tiek iekasēta maksa, tas ir ļoti netipiski katolisticiskajai Itālijai. Principa pēc iekšā negājām. Dievnamam jābūt brīvi pieejamam jebkuram. Veronā ir fantastisks centrālais laukums, kā jau daudzās Itālijas pilsētās, bet šis man šķita citādāks. Tur kūsāja no dzīvības – krodziņi, veikaliņi, tirdziņš... Mēs izmantojām iespēju izbaudīt maltīti centrālajā laukumā. Veronā arī ir vēl citi apskates objekti, kuriem mums nepietika laika un enerģijas, piemēram, slavenas dzimtas kapenes, kurai senatnē piederēja gandrīz visa Veronā, arī kāds skaists parks.

Bergamo atšķiras ar to, ka lielākā pilsētas daļa ir plakanā vietā, kas Itālijai nav raksturīgi, savukārt vecpilsēta ir stāvā kalnā, kur var uzbraukt arī ar speciālu tramvajiņu. Pilsēta nav tik izcila kā Verona, bet arī tai piemīt savs šarms. No vecpilsētas paveras fantastisks skats uz pilsētu. Pastaigājoties gar pilsētas mūriem, to var aplūkot no dažādiem rakursiem. Itālija noteikti ir tā zeme, kur var pirkt saulesbrilles. Tur ir tik daudz saulainu dienu, ka saulesbrilles ir neatņemams ikdienas lietošanas rīks. Izvēle ir patiesi liela, brendīgās brilles gan arī tur ir dārgas no 200 eiro uz augšu, bet var atrast arī ļoti labas brilles bez skanīga vārda. Latvijā ilgi biju nomocījusies, bet tā arī neatradu sev tīkamas brilles, tur tas man izdevās vienā mazā bodītē un šķiros tikai no 17 eiro.Bergamo ir publiskais āra baseins, ko noteikti varētu apmeklēt, bet mēs to šoreiz neizdarījām.

Sanpelegrino Terme ir ideāla vieta, kur gūt mieru un absolūtu baudījumu. Fantastiskais kalnu gaiss, kas tiek papildināts ar kalnu upes veldzējošo caurteci sniedz izcilu kombināciju. Man par lielu pārsteigumu absolūti vienreizēja milzīga viesnīca bija slēgta un pamesta. Pilsētā valda pilnīgs miers un ir īpaši izveidota vieta, kur par brīvu baudīt termālos ūdeņus. Pilsētā ir pieejamas arī citas izkliedes iespējas, bet tās nebija ar mazu bērnu ratos pieejamas. Izbaudījām arī vietējo baseinu, kuram bija āra terase pašā upes krastā. Nevar arī nepaslavēt ideālos velo / pastaigu celiņus, daļu no tiem arī baudījām.

Zoo

Sākotnēji plānojām apmeklēt Gardaland, kas ir tāds kā atrakciju parks, taču satikām krievieti no Murmanskas, kura tur jau 9 gadus dzīvo, viņa pārliecināja, ka nav vērts ar maziem bērniem apmeklēt šo parku un ieteica labāk doties uz safari parku, ko arī izdarījām. Daļa parka bija iekārota tā, lai tajā pārvietotos ar auto, visiespaidīgākais bija piebraukt žirafei pie kājām un saprast, cik lielas tās ir. Varēja braukt garām visu veidu ragu lopiem, kā arī izbraukt caur lauvu krātiņu. Pārējais bija iekārtots kā klasisks zoodārzs. Nekādu īpašu pārsteigumu tajā nebija, jo tomēr mūsu Rīgas zoo ir līmenī, taču interesanti, ka bija uztaisīts tāds kā Jurasic parks, ar oriģinālā lielumā izveidotiem dinozauriem. Tas bija kaut kas neredzēts un uz 4 gadīgo meitu atstāja varenu iespaidu, kā arī bija izglītojoši. Visnotaļ ieteikšanas vērts pasākums, kas aizņēma visu dienu. Netālu bija arī Movieland, bet nekādas sīkākas informācijas mums par to nebija un neapmeklējām to.

Kapi

Varbūt šī sadaļa šķiet dīvaina, bet, manuprāt, kapi ir neatņemama kultūras sastāvdaļa. Nepārprotiet, nenodarbojāmies ar kapu apmeklēšanu un izpēti, taču daudzi no tiem ir ceļu malās, tā kā braucot garām izdevās gūt kaut nelielu priekšstatu par tiem. Kapi stipri atšķiras no Latvijā zināmajiem. Tie visi ir baltā granītā (vai kādā citā akmenī veidoti). Tos apjož mūra sienas, kurās arī tiek veikti apbedījumi. Izskatās tā it kā sienā būtu daudz atvilktnītes viena virs otras, viena, otrai blakus un katrā no tām mīt kāda cilvēciņa mirstīgās atliekas (urna ar pelniem). Nu it kā diezgan loģisks risinājums, ņemot vērā, ka kalnos ierakties nav kur, lai veiktu klasiskus apbedījumus. Dažus brīvos caurumus aplūkojot jāsecina, ka tajos nevar ievietot veselu zārku, tā kā acīmredzot nelaiķi tiek kremēti vai arī tās vienkārši ir piemiņas vietas bez jebkādām atliekām. Katrai vietai ir plāksnīte (jāatzīmē, ka fons visām ir vienāds), uz kuras ir iegravēts vārds, uzvārds, dzimšanas, miršanas dati un fotogrāfija. Pilnīgi izpaliek kapu kopšana, jo maksimums, ko var izdarīt, ir pie plāksnes piestiprināt kādu puķu pušķīti, kas pārsvarā ir veidots no mākslīgiem ziediem. Bet kopumā pa gabalu kapi veido tādu gaišu tēlu, nekā drūma un biedējoša.

Nobeigums

Šī mums ar vīru jau bija 4. reize kopā Itālijā un skaidri zinām, ka atgriezīsimies šajā zemē vēl un vēl. Roma noteikti ir mūsu pilsēta, kuru gan šoreiz neapmeklējām. Itālija izceļas ar to, ka katra pilsēta, katra vieta ir ar īpašu personību. Itāļi var lepni teikt esmu no Milānas, esmu no Kaprī salas, esmu no Venēcijas un katrs zinās, ka tā ir Itālija. Skaista, pasakaina zeme, košām krāsām, kūsājošiem cilvēkiem pilna. Katram būtu jāredz vismaz vienreiz mūžā daļiņa no Itālijas, lai pašam izlemtu, vai mīlēt šo valsti tā kā mēs to mīlam.