Indija - atklāsmju zeme

  • 30 min lasīšanai
Mana Indija 2007. gada februārī (nepieredzējuša un uz to brīdi neapgaismota ceļotāja acīm) Ilgi domātais un beidzot pārrakstītais Indijas brauciena apraksts. Emocijas, izjūtas, ļoti maz noderīgas informācijas un faktu. Sākās viss vairāk nekā interesanti... Aizgāju no darba. Beidzot. Iepriekšējā dienā biju uzlikusi atlūgumu, atnāku no rīta uz darbu, un tur ir e-pasts no draudzenes Kristīnes: „Rakstu meilu šāda iemesla dēļ: Nu jau vairākus mēnešus esmu ieciklējusies uz vienu domu – gribu aizbraukt uz Indiju! Pastaigāt pa Himalajiem, aizkāpt līdz Gangas iztekai Himalajos, apskatīt Tadžmahalu, tempļus ar bagātīgajām ilustrācijām no Kamasutras utt. Biju jau baigi safanojusies, visu laiku lasu arī grāmatas par ceļojumiem uz Indiju, bet sanāca tā, ka kursa biedrene, ar kuru gribēju braukt, nevar dabūt tajā laikā atvaļinājumu (domāts februāris, marts). Nu iestājies diezgan paliels besis, jo vienai tomēr braukt negribas. Šobrīd esmu ceļabiedru meklējumos – jo tiešām negribas atteikties no šīs dullās idejas - gribas sajust mazliet citas realitātes, a to viss pieriebies. Vai es varētu Tevi iekārdināt uz tādu piedzīvojumu, ja nē – varbūt zini sakarīgus cilvēkus, kam tas varētu interesēt?” Es mēma. Visu laiku biju meklējusi, kur varētu aizbraukt atpūsties, kur varētu iztīrīt smadzenes, izgāzt ārā visu to, kas lieks un nevajadzīgs. Un te nāk tāds piedāvājums! Mēnesi gatavojāmies, informāciju meklējām, sēdējam ar mūsu Bībeli – Lonely Planet – rokās un urbāmies pa internetu. Mācēju vēl saslimt, patrāpīties slimnīcā, bet laikam jau bija lemts aizbraukt. Tā lēnām pienāca 2007. gada 12. februāris. No rīta stress ne pa jokam, kuņģis čokurā, nervi beigti. Nu neko darīt - brauksim kā ir. Nevienai neticas, ka tas tiešām ar mums notiek. Visiem atvadu bučas sadotas, visi atstāti mājās, telefoni izslēgti... Sākās... Sākās jau lidmašīnā, kad Kristīnei blakus apsēdās vietējās izcelsmes somu krišnaīti. Hmmm... Interesanti, interesanti... Ommm... un lūgšanu krelles... Varbūt nebija ommm, varūt bija kas cits, bet Kristīnei acis lielas. Tālāk sekos dienasgrāmatas piezīmes. 12/02/2007 Lidojam uz Deli caur Helsinkiem. Lidmašīna pilna ar somiem un somu krišnaītveidīgajiem. Mūs izsēdina atsevišķi, bet baro labi - laikam solidaritāte ar indusiem - pusdienās rīsi, spināti ar turku zirņiem un salātiem, vakariņās diētiska siermaize. Nolaižoties apmetam četrus līkumus ap Deli - lidostā "heavy traffic jam". No rīta bija tāda "mandražka"! Aizsūtīju savējiem pāris īsziņas vēl no Rīgas lidostas, pasmējāmies, pajokojām... Bailes palika. Deli tomēr mūs sagaidīja no Hotel Star Paradise - ar manu vārdu rokās. Paldies tur kādam augšā, rezervācija bija aizgājusi pēdējā dienā! Tāds atvieglojums! Jo ļipa trīcēja, oi, kā trīcēja! Kaut kādi divi latviešu bāleliņi piesējās mums - meitenes uz kurieni ceļo? Izstāstījām – nebija pa ceļam. No lidostas savāca mūs taksis. Apžēliņ!!!! Murgs!!!! Ārprāts!!! Satiksme pa pretējo pusi, viss smird, ielas mēslos, taksists vienu dziesmu pa astoņām reizēm spēlē... pīpina, taurē, tālās gaismas slēdz, Kristīne gribēja piesprādzēties, bet nav jau kur! Viesnīca Paharagandžā, Main Bazaar ielā... Getliņi ir skaisti! Murgs!!! Toties bija tualetes papīra rullītis... Mjāāā... 13/02/2007 Ap 3:30 naktī it kā gājām gulēt (pēc LV laika būtu ap pusnakti). Ap 6:00 bijām augšā, ne acu aiztaisīt. Duša... hmmm... rituālā apmazgāšanās zilajos graudiņos... Lietus gāž kā ar spaiņiem. Pētām ēdienkarti, domājam, ko darīt. Ap 8:00 paēdām brokastis - tēja ar pienu un mīklā cepti dārzeņi. Izgājām ārā ievērtēt apkārtni, ap +11C, līst. Main Bazaar iela - mēslu un dubļu šļūdonis! Govis visur. Ēd atkritumus un zaļā tirdziņa puvušus dārzeņus. Velorikšas, autorikšas, moči, motorolleri, mašīnas - viens gar otru taurēdami brauc, bērni, suņi visam pa vidu. Mēs līdz potītēm pa dubļiem, botas slapjas, kājas slapjas. Šoks totāls. Nabadzība. Ubagi. Skrandas. Kristīnei pandu lāča acis. Man valoda raustās. Bailes toties pazudušas. Sajūta - skatos filmu. Es šeit nepiedalos. Tikai skatos. Maziņas "lavočkas". Uzbāzīgi pārdevēji. Viesnīca, kuru gribējām rezervēt izskatās kā grausts. Ienāk prātā doma palaist to somu tūristu grupu, ar ko kopā lidojām, pa vienam ar minūtes intervālu pa Paharagandžu. Lai sterilitāte zūd. Minūtes 3-5 bijām ārā, izmirkām, aizgājām atpakaļ. Negulētā nakts liek sevi manīt - plīstu nost. Saaukstēšanos un citas kaites dzenam prom. Ap 11:00 nokāpām lejā aprunāties ar ekskursiju piedāvātāju par maršrutu ar šoferi. No cerētajiem 400 USD uz abām summa pieauga līdz 650 USD. Mjāāā... Nu toties uz Varanasi aizvedīs. Jācer. Kaulēties mēs nemākam, bet šādā tempā lēnām tuvosimies bankrotam. Pusdienās thali - rīsi ar visādām piedevām un maizīti. Paēst var. "Sjedobno", teica Kristīne. Tad sekoja ekskursija pa Deli Tata Indica mašīnā. Sākām ar tālo dienvidu galu, jo tur mēs pašas vēlāk nenokļūsim. Lotosa templis. Skaisti. Elpu aizraujoši. Svinīgi. Plikām pēdām pa trepītēm uz augšu, nepierasti pagaidām. Vietējās sievietes - pasakaini skaistas savos krāsainajos sari, rokassprādzēs, rotaslietās. Krāšņas! Humajan tomb - kaut kas līdzīgs aizvēsturiskam mauzolejam, kura plāns līdzīgs Taj Mahalam. Ar satriecošu dārzu. Mazas, pelēcīgas vāverītes ar dzelteni svītrainu muguriņu un gaiši zaļi papagaiļi. Pilnas debesis ar viņiem! Vāveres pēc tam visur sastapām. Gaiss kā botāniskā dārza tropu siltumnīcā. Viens pret vienu! Sēdējām uz soliņa un kaifojām. Smaids kā jau parasti dienvidos - līdz ausīm. Un turpat jau atkal - izgājām ārā - netīrība, mēsli, ubagojoši bērni... tas sit pa nerviem pamatīgi. Kaut kā jocīgi ap sirdi. Saproti jau, ka palīdzēt visiem tāpat nevari, bet... gaidu savu lūzuma punktu. Iekšā viss saspiests, ārā vēl nenāk. Bet gan jau. Šoferītis aizveda mūs uz sikhu templi. Viņš pats ir tai ticībai piederīgs. Mjāāā... Dziļi mūs basām kājām ieveda. Zivis baseinā. Tad vēl pilsēta ar domi, parlamentu utt. Ap 18:00 bijām atpakaļ. Izgājām vēlreiz uz Main Bazaar ielu. Ar citādu attieksmi. Iepirkām tunikas ar biksēm, t.i. pandžabi un iešļūcenes. Lai pārāk no pūļa neizceltos. Paēdām vakariņas "roof top restaurant". Labi un daudz. Katra pa 2 masala chai izdzērām. Labs!!! Ar kanēli un garšvielām. Vakarā mēģinājām mazgāties, kājas ar zilajiem graudiņiem skalojām. Kakls sāp no Deli putekļainā gaisa. 14/02/2007 Interesantākais apsveikums Valentīna dienā: bijām pusdienās krodziņā pretī mūsu viesnīcai Džaipurā (Karni Varas). Vietējais restorāniņš. Palūdzām oficiantu ieteikt kaut ko vietējo. Ieteica - no menjū ne vārda nesapratu, bet labs! Pie blakus galdiņa divi vietējie puiši sēdēja, eiropeiska izskata, laikam jau no biroja pusdienās atnākuši. Nu ko, savstarpēji aprunājam viens otru. Viens no viņiem palūdza man salvetīti, uzrakstīja uz tās kaut ko un pasniedz mums ar Kristīni atpakaļ. Atveram vaļā - tur rakstīts Happy Valentines day! Un viss. Pasmaidīja, paēda un aizgāja, ar sarunām un pārdošanas mēģinājumiem neuzbāzās. Fantastiski! Un otrs apsveikums Valentīna dienā bija pašā vakarā. Braucām no Chokhi Dani ciematiņa ap 21:00, mūsu Indicai pārsprāga riepa. Apstājāmies kaut kādā analoģiskā Maskačkā. Piebrauc divi puiši ar moci pie šoferīša. kaut ko parunājas, paskatās uz mums, atkal parunājas. Pieparkojas mums blakus: Nu, meitenes, no kurienes esat, kā sauc, ko darāt? Laimīgu Valentīna dienu, starp citu! Svinat? Svinam. Alone??? Mēs sākām smieties. Puisis uz moča pēc vietējā mēroga pilnīgs siekalzaķis :). Tikai zaķim zobi jāsalabo... Pārmaiņus safočējāmies, gan jau būsim kādu laiku vietēja mēroga zvaigznes. Pa to laiku mums cilvēki kādi padsmit apkārt salasījušies... Sāk kļūt neomulīgi. Laimīgā kārta riepa jau bija salabota. "Nice to meet you! If this had not happened, we would not meet you and talk to you..." Forma jocīga, bet skaisti! Bet ja sāk no sākuma, tad 7:00 no rīta čekojāmies ārā no Deli viesnīcas, administratoram kā reiz rīta lūgšanas laiks. Vīraks kūp, mūzika, tb mantras skan, pats 118-o reizi murmina kaut ko zem deguna. Viesi pagaidīs... Tas nekas, ka jau rinda aiz durvīm savākusies. Ceļš uz Džaipuru paiet vienā taurēšanā , pīpināšanā un bremzēšanā. Brauc viņi kā nenormāli, mūsējais šoferītis vēl ir samērā nosvērts! Pa ceļam govis (tādas pelēkas ar kupriem), kazas plantācijām. Pie Džaipuras sāk parādīties kamieļi, tad ziloņi, kas soļo uz Amber Fortu. Mērkaķis tirdziņā un mežacūkas pie viesnīcas. Smagās mašīnas ar krāsainām aplikācijām un Ziemassvētku pušķiem pie riteņiem. Ceļmalas dzīve - katastrofa!!! Cilvēciņi ēd, smejas, mazgājas, tīra drēbes, nokārtojas turpat ielas malā. kaut kādas būdeles uzslietas dubļos. Skarbi. Pilsētā ubagi. Bērneļi klauvē pie mašīnas loga: hello, hello, hello! Tu skaties uz otru pusi, bet viņš kliedz uzstājīgāk, gandrīz līdz histērijai. Cits skrien pakaļ pa ielu, uz rokām nesdams mazuli. Skrandas un netīrība. Smirdoņa. Kaut kas starp vīraku, kafiju, saldumiem un mēsliem. Pašas atradām, kur paēst pusdienas, aizgājām paklaiņot pa pilsētu. Neiespējamā misija - tiec dzīvs pāri ielai! Murgs, ne satiksme! Ubagi stiepj rokas. Šoks. Tik liela atšķirība starp dzīvi šaipus sētai un tur - ārā... Vakarā braucām uz Chokhi dani - etnisko ciematiņu. Vēderdejotāja ar torni uz galvas dejo uz bļodas malas un uz dunčiem! Jāju ar kamieli! Tikai par 5 rūpijām jeb aptuveni 6 santīmiem mūsu naudā!!! Silts tāds. Un liels. Piebaroja mūs tur ar vietējām vakariņām - tagad plīstu no čapati maizes, rīsiem, mērcēm, zupām un saldumiem. Spocīgi, bet labi. Laikam no iecerētās diētas nekas nesanāks. Gaidām tagad, kad varēsim tikt pie interneta, jāpadod mājiniekiem ziņa, ka viss ir labi. 15/02/2007 Kristīnes spārnotie teicieni: "Melnās vīnogas garšo pēc zeķēm, indiešu zeķēm!" No rīta nenormāli nāk miegs! Modinātājs no 7:30 tiek pārlikts uz 8:00. Sarunāts, ka 9:00 šoferītis (Mr. Sikhi?) mūs gaida braucienam uz Amber Fortu. Tik ļoti gribējās izvizināties ziloņa mugurā, bet rinda nežēlīga. Gājām visu ceļu augšup starp ziloņiem... Bija laikam vērts stāvēt! Mjāā... visur piekakāts, smird pēc mūsu zoo, ziloņi milzīgi, bail. Kaut kā izlavierējam starp viņiem. Forts iespaidīgs. Kadri no LP (mūsu Bībele - Lonely Planet) un interneta bildītēm uzpeld. Spoguļstikla rotājumi. Izložņājām, kur var un kur nevar, mēģinājām tikt lejā no forta pa kreisajām trepītēm... Nu te nav Latvija, kur visi pagrabi izložņāti... te strādnieki atjauno fortu tik noslēpumainā un baisā gaisotnē, ka bail. Nu man jau tikai vajag kaut kur ielīst! Trīcošu ļipu metamies prom. Bet vispār iespaidīgi. Zilonīti gribu! Gids joprojām uzdevuma augstumos, sagaida mūs, pavada. Ūdens pilij viss ūdens izžuvis, tikai dūņas palikušas, kur mežacūkas rokas. Pusdienas paēdām gida ieteiktā krogā - daudz, asi, garšīgi un dārgi. Kristīne vēl rotaslietas iepirka. Izbraucām ar ziloni turpat pilsēta par 550 Rs (11 reizes dārgāks par kamieli!). Snuķi paglaudījām. Liels tāds... un dzīvs. Čūsku dīdītājam blakus pasēdēju. Kristinka uzberza tulznas, braucām uz viesnīcu līmēt plāksterus, tad uz City Palace. Nu OK, nupat jau sākas arhitektūras pārpilnība un mērens apnikums. Hawa Mahal redzējām tikai pa logu. Sāka līt. Vietējā tirdziņā iepirkām augļus un braucām uz viesnīcu. Mācēju vēl uzsist adrenalīnu, turpat tirgus placī pagaršojot nemazgātus augļus... Nu labi, taisnības pēc jāsaka, ka tikai 2 mazus auglīšus, nosaukumu nezinu, bet Galtas pērtiķi par viņiem bija sajūsmā, visu ceļu grauza, kamēr mēs tur staigājām. Nogurums baigais, miegs nāk. Dezinfekcijai iedzērām Jamesonu (bijām paņēmušas līdzi 0.5 l, bet bija par maz uz visu mēnesi), uzēdām augļus, nosmējāmies līkas. Ieraksts dienasgrāmatas pēdējā lapā - ESI SVEICINĀTA, MĀSA DIZANTĒRIJA! Tā sākās mūsu rituālā apmazgāšanās zilajos graudiņos. Vēl kas - bijām Galtā pērtiķu templī. Mjāā... pērtiķi, protams, ir... Kamēr kāpām augšā, viens vietējais sekoja pa pēdām, ne par gabaliņu neatpalika. Jau pašā kalna virsotnē, no kurienes zilās mājas fočējām, aizgāja mums garām. Pēc brītiņa ieraudzījām viņu krūmos... tā sirsnīgi... Maz gan indiešu vīrietim vajag - redzēt divas baltās meitenes, paltrakos satītas... Taisījāmies pēc iespējās ātrāk prom. Pērtiķi izrādīja neviltotu interesi par mums, raustot mūs aiz pandžabi malām. 16/02/2007 No rīta braucam ārā no Džaipuras. Šoka moments joprojām jūtams - nabadzība, grausti, mēsli, govis, tupētāji, 4 cilvēki uz motorollera, govju mēslu kurināmais. Pandas acis mums abām. Kamieļi velk pajūgus. Pusdienas paēdām vietēja benzīntanka krodziņā - beidzot kuņģis pateica, ka ir par asu - asaras birst, deguns tek, vēderu dedzina. Uzzinām, ka lassi tiek gatavots no ķēves piena. Prātā nāk paziņas brīdinājums par ierūgušu kumisu. Bet viss OK. Pievakarē iebraucam Agras fortā, skaists skats uz Taj Mahal. Tur arī noprotam, ka kaut kas nav īsti kārtībā ar mūsu apģērbu. Vietējās skatās, smaida: "Nice dress!" Pēc mana "Thank you!" atskan skaļš rēciens. Kristīni pat aptaustīja. Vēlāk vēl divas indietes atplauka smaidā līdz ausīm, mūs ieraugot. Tad vēl... Bija skaists nodoms - būt kā visiem, neizlēkt no pūļa. Nesanāca. Nenocietos, uzjautāju šoferim, lai taču paskaidro, kas par lietu, citādi mēs te kā putnu biedēkļi visiem par apsmieklu staigājam. Izrādās, ka mums bikses par īsu. Nu jācer, ka tas bija vienīgais misēklis... Mjā... indietes jau visas maziņas, uz mūsu standarta latviešu augumiem kaut ko nopirkt nav reāli. Uzbāzīgi tirgoņi visur!!! Čum un mudž! Labi, ka norunājām tagad neko nepirkt, lai nav lieki jāstaipa smagums mugursomās. Viesnīcā uz brīdi pazūd elektrība. Kristinka, ar galvas lukturīti apbruņojusies, sit ar avīzi moskītus. Dušā ūdens ledusauksts. Nogurums baigais, bet rīt agri jāceļas. 6:30 braucam uz Taj Mahalu. Vēl pa dienu bijām Fatherpur Sikri - mirušajā pilsētā. Šoferītis mūs jau laikus brīdināja, lai uzmanāmies no "gidiem" un tmldz., un nevienam neko nemaksājam. Piesējās mums viens uzbāzīgs jauneklis ar saviem pakalpojumiem, mēs speramies garām. Šis neatpaliek, it kā sievietes šeit vienas nedrīkstot staigāt! Muļķības! Tā uzkrita puisis uz nerviem, ka nelabā balss tonī latviski viņam mēģināju niestāstīt, ka viņa pakalpojumi nav nepieciešami. Un tad nāca ārā viņa domas par baltajām sievietēm, kas negrib maksāt viņam ne par ko. Garastāvoklis totāli sabojāts. 17/02/2007 6:30 braucam uz Taj Mahal. Nu jāāāāā... Ļoti iespaidīgi - ar to nekas nav pateikts. Uz saullēkta brīdi asara nobira. Tiešam skaisti, ļoti skaisti. Burbulis tur iekšā pārplīsa, kļuva krietni vieglāk. Vārdos tik un tā neizstāstīsi to skaistumu, kas tur valda, pielūgsme, apbrīns, cieņa... Mjā. Lai tas paliek atmiņās. Pec Taja braucām uz Khajuraho. Pa ceļam pusdienas šofera ieteikta ēstuvē. Garšīga lēcu "pahļobka" (konkretizējot - Dahl Makhani). Pēc tam pirkām ūdeni litriem, un es mācēju iekrist uz šoferīša laipno piedāvājumu, pakošļāt kaut kādu zaļu lapa, tipa "fresh, fresh". Māte mīļā! Vēlāk jau izpīpējam, ka tā ir zaļa zelējamā tabaka! Mute kā zem anestēzijas, mēli nejūtu! Organismam lielas acis! Govis, mēsli un atkritumi turpinās. Vakarā Khajuraho knapi atrodam viesnīcu, atdodam mazgāt krekliņus, sarkanais pandžabi visu maiciņu sakrāsojis - atmazgāt nav iespējams. Un skatāmies "Independence Day". Aizsūtu e-pastu savējiem. Starp citu, Indija rāda "Gribi būt miljonārs?" - pat ar to pašu meldiņu. 18/02/2007 No rīta pašas pamodāmies jau ap 7:00, taisījāmies ap 8:00 iet ārā un sākt iedzīvoties Khajuraho. Brokastis paēdām viesnīcā, tie mācēja piestādīt traku rēķinu par ceptu kartupeļu - miltu pankūku. Khajuraho tempļi... Mjāāāā... Erotiskie. Kamasutras pirmsākumi. Vismaz man tā domāt, ka pirmsākumi, varbūt viņiem tas ir kas vēl senāks, bet fakts, ka pirmie tempļi uzcelti pirms 1000 gadiem, kad Eiropā valdīja tumšie viduslaiki, ir patiess. Safočējām laikam pilnu atmiņas karti :) Pirmais iespaids - Nu vai ziniet ko! Un vēl nav kauna teikt, ka staigāt ar atsegtām potītēm ir nepieklājīgi! Tādi akti attēloti statujās, tādās pozās... Eiropa nerullē... :) Otro iespaidu guvām vakarā, kad nejauši nokļuvām "sound & light show" turpat tempļos. Iespaidīgi pasniegta Khajuraho vēsture - kā maharadža mīļotajai sievai dāvāja dēlu, kas uzcēla templi; par kariem, par arhitektiem stāstīja, par mākslu un skulptūru veidošanu. Par valdnieka nāvi un faktu, ka briti templi atrada džungļos tikai 1839. gadā. Viss notiek vakarā, kad ārā tumšs, tempļi tiek izgaismoti, teksts ar mantru mūziku un spožas zvaigznes virs galvas... Aizskāra kaut ko dvēselē. Skaisti. Bet visiespaidīgākais bija Old Village apmeklējums šodien. Gājām meklēt Jain templi, pa ceļam piesējas divi pavadītāji. Tiek atkārtots viss standarts par mūsu dzīvesvietām un braucienu, pēkšņi skatos, mēs ar Kristīni tā forši sadalītas - ejam pa pāriem ar pavadītājiem. Nu paldies! Atvadījāmies no zēniņiem ļoti pieklājīgi. Pie nākamā krustojuma, laikam jau pēc sadalītas teritorijas principa, mūs pārņēma nākamais pavadītājs, aizveda līdz templim, un vēl vilkās pakaļ. Paldies, nevajag. Jau bijām atpakaļ pie viesnīcas, kad izdomājam, ka neesam vēl vienus nomaļos tempļus redzējušas. Griezām atpakaļ. Labākais lēmums šodien. Pārķēra mūs viens sīcis ar riteni. Ļoti labi un prātīgi iztirgoja mums savus gida pakalpojumus. Bet visu cieņu! Nebija žēl beigās naudiņu puikam iedot. Izstāstīja par mirušo koku, par līķiem, ko sadedzina un palaiž Gangā, par ciematiņu. Aizveda mūs pie sevis uz mājām, māsa uztaisīja masala chai. Bija sajūta, ka sīkajam mājas netiek ne vārda iebilsts, mazais pelna naudu ģimenei. Parādīja otras māsas kāzu albūmu, skaisti, protams. Tā arī cilvēki dzīvo - akmens būda bez durvīm, ar lupatu aizklājama, virtuve uz grīdas, ar krāsniņu maizes kastes lielumā, toties savs altārītis pagalmā, māsa mazgā drēbes atsevišķā stūrī uz grīdas, mazs sunītis mājās - viņu kucei piedzimis. Turklāt ģimenīte bija no brahmaņu kārtas, tā teikt, no ciemata biezā gala. Apsolījām sīcim bildes aizsūtīt. Skolu redzējām, arī fočenēs. Sīkie sēž uz grīdas un lasa grāmatas. Nav ko teikt. Iespaidu daudz. Pēc pusdienām braucām uz tā saucamo ūdenskritumu. Pieļauju, ka musonu laikā te novērojami pamatīgi ūdenskritumi, mums sanāca redzēt melnus dolomīta, dzeltenus kvarca un vēl kaut kādus sarkanus milzīgus akmeņus kanjona malās. Redzējām divus gumijkokus - no viena taisa košļājamās gumijas, no otra... izklausījās, ka viņš runāja par svecēm, bet es varētu "hinglish" arī pārprast. Nezinu. Vēl mango koki... auglīši tikko aizmetušies. Tā arī nedabūjām nogaršot. Aizrāva mūs 6km tālāk - esot tur krokodiliem jābūt - bet nav! Nu lai takš nestāsta pekstiņus! Dabas parks izkaltis, nevienas lapiņas nav. Redzējām pāris briežus un parastās zilās govis. Un pērtiķus, protams. (Forši - pērtiķi nupat jau skaitās „protams”) :) Ļoti garšīgas vakariņas paēdām viesnīcas blakus durvīs - thali, bet riktīgi labs thali, ne pārāk ass. Vienīgi banānu lassi šķita ierūdzis... Rezultātu redzēsim rīt. 19/02/2007 Pārbrauciens no Khajuraho uz Varanasi 10h. Ceļš ka jau parasti - ar nabadzīgiem ciematiem un Latvijai līdzīgu lauku ainavu. Tikai palmas tā pa vidu dzimtajiem bērziem. Ap 17:00 iebraucām Varanasi. Tāds besis sāka raut! Caurejas mocīti suņi un velorikšu vadītāju saplaisājušie papēži... Kristīnei viegla histērija. Varanasi - emocijas nenormālas. Viesnīcas aizņemtas. Mēsli visur. Veda mūs pa tādām ielām, kur mēs savu kāju nespertu! Murgs! Ar ceturto vai piekto piegājienu atrodam viesnīcu, kur mums pilnīgi vēsu sejas izteiksmi paņēma 900 Rs par nakti... Viesnīca - mēslu bedre! Toties attieksme ģeniāli vienkārša – nebija viņiem karstā ūdens viesnīcā - jauko piedāvājumu par karsto ūdeni – mēs jums spainī atnesīsim – mēs nez kāpēc noraidījām... WELCOME TO HELL !!! Visur līķu dūmi, malka sakrauta kaudzēs, un vienu ar puķēm pārsegtu aiznesa garām. Nokurināt. 20/02/2007 No rītiņa ap 8:00 braucam uz Sarnath - budistu svētvieta, kur radušies budisma pirmsākumi, šķiet Buda tur pirmo reizi sprediķojis. Daļējās drupas / celtnes - budistu stūpu paliekas, brieži, pāvi, lokāla mēroga zoo. Beidzot tikām arī līdz krokodiliem. Ja ne kā savādāk, tad vismaz svaigu gaisu paelpojām, jo pēc Varanasi... Nu ceru, ka esmu pirmo un pēdējo reizi šajā murgainajā pilsētā! Šoferītis atvadījās no mums ap 11:00, pilsētu tik un tā viņš nezinot, tur viņam grūti un šeit viņam grūti, pagājušo nakti esot mašīnā gulējis, viesnīcas aizņemtas... Nu atvaino, vai mums būtu jāklausās, ka mūs nekur aizvest nevar un parādīt arī neko nevar?!? Turklāt viņam esot neizbraucamā zona pilsētā un korķi, uz vilcienu mūs aizvest nevar, lai ņemot rikšas... Īsāk sakot, apnika, atlaidām to cilvēku dienu ātrāk un sākām patstāvīgu dzīvi - ar velorikšu. Ekstrēms sporta veids. Bet vietējie to izmanto sabiedriskā transporta vietā. Kad braucām otro reizi, bija jau vairāk vai mazāk OK, pieradums, tā teikt. Nomainījām viesnīcu pret citu pie Assi Ghat, tā nu mēs esam pie pašas Gangas. Visu dienu nenormālā ēšana, bikses vairs ciet neturas. Pa karstumu gar ghatiem aizgājām pēc mugursomām, kas bija atstātas iepriekšējā viesnīcā, atnācām pilnīgi beigtas! Nenormāls karstums un putekļi! Jaunajā viesnīcā vismaz drēbes izmazgājām, izžuva ļoti ātri. Pēcpusdien vēlreiz pagājāmies gar ghatiem, rokassprādzes nopirku, lakatu. Saldumus beidzot iemēģinājām, augļus sapirkām - fizālīšus pārdod, sasietus pušķītī. Vakarā Ganga Aarti - pasākums Gangai par godu. Mūki ar dažāda veida lāpām, laikam domāti svētie, balti nokrāsojušies veči, pilnīgi pliki, pinkaini. Daudzi oranžajās lupatās, ubagu pilns. Šermuļi skrien par kauliem. Baigi iespaidīga mūzika, zvani un dziedāšana... Šovs skaists un aizraujošs, bet... gribu mājās!!! Nu labi, varbūt uz kalniem! 21/02/2007 No rīta ieplānots brauciens ar laivu gar ghatiem. Pamodos, tikko sāka aust rīta gaismiņa. Šķita, ka viss jau nokavēts, bet saullēktu tomēr noķērām un ziedojumu puķītes ar sveci Gangā ielaidu. Laikam reizi ceturto nogājām atpakaļceļā gar frīkiem (domāti askēti, ubagojošie sadhu utt., lai gan vienam no viņiem mēs būdā redzējām arī televizoru – neko sev ubags), nu baiss skats ar balti nomālētiem večiem, kaili kā no mātes miesām nākuši, savēlušies pinkaini, zobi izpuvuši... Sajūtas - ielīdīsi viņu būdā, ārā netiksi... kāda tur starpība, viens ugunskurs vairāk vai mazāk, viens līķis vairāk vai mazāk svētajā ūdenī. Lai gan - turpat arī pilns ar līdzīga nošņurkuša paskata baltajiem. Beidzot ieraudzījām, kā tiek realizēts viesnīcas piedāvātais "loundry service" - pret akmeni, pret akmeni tās bikses... Gangas ūdenī, pats par sevi saprotams! Tā nu viesnīcu palagi, sari, bikšeles un citi grīdaslupatveidīgie apģērbi tur žāvējas uz trepēm. Tām pašām trepēm, kas sarkani nospļaudītas ar zelējamas tabakas atlikumiem un siekalām, un apliktas ar govju + suņu + cilvēku izkārnījumiem. Vietējie "svētie" speciāli grūžas virsū, mēģina pieskarties, grābstās, tā teikt. Sīkie nāk klāt rokas spiest... Jūtos kā zaļa govs parasto Indijas zilo vidū. Sāku saprast citu rasu pārstāvjus, kas pirms mums iebrauca pirms gadiem 10. Ielīdām internetā pārbaudīt Šimlā laika ziņas - normāls sniegputenis... Avīzē bilde, kur veči atrok mašīnas, pa nakti -4C, pa dienu +4C. Mājinieki staro par tādiem laika apstākļiem, jo Latvijā uz to brīdi bija -20C. Auksti tomēr! :) Viesnīcā paēdām pusdienas. Ņemot vērā vakardienas pieredzi, palūdzām ēdienam indiešu versiju - iepriekš bija bez asumiņa. Nu jāāā... Vispirms apraudājāmies, tad šņaukājamies, bet tomēr to uguni apēdām. Porcijā patrāpījās apcepta čili pāksts. Man nez kāpēc šķita, ka viss asums jau ir izgājis... Nu dumja, ko tur vēl var teikt! :) Sarkans ģīmis, degošs kuņģis, asaras tek... Un tad sākās - Varanasi dzelzceļa stacija. Murgs! Vieni vienīgi leprinieki, ubagi un touti! Kādas stundas trīs pirms vilciena atiešanas ieradāmies, gribējām rezervēt biļetes no Deli uz Šimlu. Divas stundas nosēdējām rindā, lai konstatētu, ka kompis ir noplīsis. Izgājām uz perona, kur jāsameklē mūsu vārdi kaut kādos baismīgos noplēsta paskata vilciena pasažieru sarakstos. Visi tup apkārt, sēž uz zemes, pārtin mazuļus, guļ, ēd... Piemetāmies pie kādas japāņu tūristu grupas. Vēlāk jau nosmējāmies, ka viņi mums kā brāļu tauta. Neviens nezina, kur atrast tā vagona vietu, uz kuru mums biļetes nopirktas, bija labā klase rezervēta 2AC. Parunājāmies ar vienu japāni gados, kurš te uz 9 dienu braucienu ar grupu ieradies, jau pietiekot, gribot mājās, brīnījās, kā mēs te 4 nedēļas nodzīvosim? Iedomājos to milzīgo kontrastu tiem pašiem japāņu tūristiem - izbraukt no viņu sakoptās un inteliģentās valsts uz pilnīgu pretstatu... Kur viņiem kaut vai tie paši vilcieni ir tādā kvalitāte, kādu pat mēs nevaram pie sevis iedomāties! Tad kāda ubadze uzradās, nu nevajadzēja japāņu grupai sagrabināt rūpijas. Par maz, redziet! Prasa vēl, rāda savu saplēsto sari, stiepj roku un grābstās gar cilvēkiem. Vilciena joprojām nav. Paredzēts bija 15:45, tad paziņo, ka būs 16:20. Tajā mirklī pienāk kaut kāds lopvagonveidīgais ar restotiem logiem - parastā vilciena vietējo klase. Man pandu lāča acis, japāņiem vispār kā apakštasītes. Fotokameras ārā, sāk fočēt. Mūsu senčus šitādos laikam tomēr pat uz Austrumiem neveda... Paldies augstākajiem spēkiem, ka izrādījās, šis nav mūsu vilciens! Mūsējais pienāca tikai 17:30. Pa to laiku saule cepina, dzert gribas. Kāds lepras slimnieks nopuvušām kājām aizrāpo uz rokām mums tieši garām, nepaspēju somu paņemt malā, pārrāpās daļēji pāri... Man sākās mērena histērija. Iekšā viss vārās, gribas kaukt aiz izmisuma un bezspēcības šīs tautas priekšā. Mājās netieku, nekur netieku, bezspēcība. Aizmetu savējiem īsziņu, lai noceļ mani no trases, es laikam savu iespēju robežas esmu noskaidrojusi. Takš cilvēki uztvēra nopietni, atsūtīja lidmašīnas reisa numuru un laiku :) Nākamais šoks ir par mūsu labo vagonu - guļamvagons ar aizkariņiem, šaurs soliņš un tauta visapkārt. Mjāāā... Mana histērijas robeža kļūst kritiska. Par spīti uzrauga brīdinošajam skatienam izdzērām pēdējās Jamesona piles. Par maz!!! Bet vismaz trīsas pierimās. No gulēšanas gan maz kas sanāca, bet kaut kā atpūtāmies. Paēdām vakariņās čipsus ar saldumiem, bija baigi OK. Vienīgi masala chai baidījos te dzert, pa dienu caureja mocīja, negribējās atkal ogles uz svara uzņemt. 22/02/2007 Izkāpām no rīta pēc 7:30 New Deli stacijā. A kuda nam nado? Kamēr domājām virzienus, jau palīgu bars apkārt. Kliegšanas taktika strādā - vispirms naidīgi jāpalūr caur pieri uz to kraupaino suni (apzīmējums pat nav domāts nievājošs, bet nu nekas cits nebūtu tik trāpīgs), jānobļaujas NO!, jāatvieglo dvēsele latviski - un notiek brīnums - viņi liekas mierā! Nodevām bagāžu glabātuvē - interesanta procedūra. Paņēmām priekšapmaksas autorikšu un laidām uz Munghal dārziem ievilkt svaigu gaisu plaušās. Bet tur vesela izrāde notiek - tā ir vieta pie prezidenta pils, trīskārtēja apsardze, pārbaude ar rokām, ņemt līdzi neko nedrīkst, rindas ar skolēniem nenormālas. Nu jā - skaists puķu dārzs ar strūklakām, milzīgām dālijām. Pārējie zaļumi kā mūsu platuma grādos. Nu vismaz paelpojam svaigu gaisu, jo Deli elpot nav ar ko - vienas vienīgas izplūdes gāzes un mēsli, smogs pilnīgi ar roku jūtams. Ārpusē uzēdām pa burgeram ar krējumu un sīpoliem. Un vēl šodien mācējam Deli stacijas tūristu biroja nopirkt biļetes uz Šimlu vakara braucienam. Draud otrā nakts vilcienā un otrā diena nemazgājoties. Mitrās salvetes drīz beigsies. Pusdienas paēdām ļoti labā Banana Leaf restorānā, ass viss! Redzējām Deli normālo pusi - ar bankām un tūrisma ofisiem. Netīrība nav tik traka, virsū īpaši neviens nekrīt, vienīgi pazemes tuneļu izejas pēc lepriniekiem šķirojam - citādi visas vienādas... Humora izjūta mums tāda melna kļūst. Piesējās uz ielas mums viens skolotājs - mācot bērniem hindi valodu. Uz to brīdi mēs kā reiz maldījāmies pa nenormālo satiksmi, meklējām ceļu uz tūristu iecienīto Tibetas tirdziņu. Kādas problēmas, aizvedīs viņš mūs! Nē, paldies, mēs pašas! Nu labi, izvedīs vismaz uz galvenā ceļa! Tikai ceļš beidzās viņa veikalā, kas viņam maksā komisijas naudu par klientu pievilināšanu. Kad mēs neko pat netaisījāmies pirkt, laipnais skolotājs mums parādīja virzienu uz pilnīgi pretējo pusi, riebeklis tāds! Ņēmām rikšu un braucām pašas! Nu nevar uzticēties nevienam, nevar!!! Tikai pats uz sevi vari paļauties, citādi būs ziepes, labvēļu tai valstī daudz... Tad piesējās mums kāds hoteļa ieteicējs. Viņš neko nepārdodot, viņam neko nevajagot, gribot tikai palīdzēt mums atrast ceļu, jo mūsu izvēlētais hotelis esot sabrucis (mācējām savā vieglprātībā pateikt, ko meklējam). Kā no mācību grāmatas piemērs! Visur šāda veida brīdinājumi sarakstīti, pilns LP! Trešais puisis mums piesitās, kad atpūtāmies vietējā parciņā. Parunājāmies par šo un to, ieteica, ka vislabāk reģionu kartes meklēt valsts tūrisma aģentūrā (mums Šimlas reģiona karti vajadzēja), citi mēģinot nokāst naudu. Mēs tikai mājam ar galvu, ka zinām un gandrīz jau pamatīgi iekritām. Nu tad viņš mūs pavadīšot līdz valsts aģentūrai. Nu OK. Tur jau priekšā viens cits sēž ar paziņojumu, ka Šimlā joprojām sniegs līdz ceļiem, bet viņam esot fantastisks maršruts priekš mums augstāk uz kalnu pusi - ar lidmašīnu lidojam, pārējais ceļš vietējā autobusā, un tikai 12600 Rs no katras - saucas - ienācām bezmaksas karti paprasīt... Nu lai takš viņi visi iet ieskrieties! Sēžam tad nu Old Deli stacijā, nedaudz apmazgājāmies aukstā ūdenī, gaidām otro nakts vilcienu. Labi vismaz, ka uzgaidāmās telpas sadalītas - atsevišķi sievietēm un vīriešiem. Dienas lielākā jautrība - vietējais onka nobijās no eskalatora :) Paminstinājās pirms mums, paminstinājās pie pakāpieniem, mēs paspraucāmies garām, onka pastāvēja un aizgāja prom :) Mēs līdz asarām nosmējāmies :) Izskatījās, ka viegli histērisks stāvoklis iestājies, mājās tādas lietas smieklīgas nekad nav šķitušas. Toties vilciens, kam paredzēts atiet 22:15, staciju pameta tikai 00:50... Normas robežās! Uz perona čum un mudž treknas žurkas... Kas vēl tāds varētu notikt? Kristīnes citāts par vilciena gultasveļu: "Šitām abām baltajam zviedzējam speciāli iedeva kraupainā Vasjas vakardienas veļu!" 23/02/2007 No rītiņa Kalkā veiksmīgi atradām Toy-trainu uz Šimlu, sarkani puķainiem sēdekļiem, ar brokastīm. Braucam kopa ar jauku indiešu ģimenīti, kurā bija 4-gadīga meitenīte (saģērbta kā puika, uzvedās arī kā puika, mazā razbainiece). Paspēlējāmies, sasējam Kristīnei botu šņores kopā, izmeta mazā tukšas minerālūdens pudeles pa logu, kā jau tas šajā valstī pieņemts. Arī tētis - ārsts šokolādes papīrus pa logu ārā! Un pēc tam visi brīnās par valsts ekoloģisko situāciju – piemēslots ir viss. Šimlā auksti - ap maziem padsmit grādiem saulītē, pa nakti mīnusi. Slapju muguru stiepām somas augšā pa kalnu, viesnīca kalna galā, pamatīgi sasvīdām, viesnīcā ledusskapis, kakls abām sāp. Izstaigājamies pa pilsētu, uz nākamo dienu paņēmām citu viesnīcu par 400 Rs dienā. Vakarā nopirkām vietējo vīnu iedzert, atļauts pārdot tikai Himalay pradesh-ā. Nu tā - ar govs mēslu piegaršu, bet citādi dzerams. Toties vietējo brendiju vai kaut ko uz to pusi mums kā sievietēm atteicās pārdot. Pa dienu iepirkām lielus, siltus lakatus, nepalīdz! Viesnīcas numurs ledains, guļam guļammaisos, segas pāri, salst! Siltais ūdens beidzās pēc 5 min, mazgājāmies aukstā. Brrr!!! 24/02/2007 No rīta iečekojāmies viesnīcā ar fantastisku skatu. Paņēmām valsts tūrisma biroja it kā labu ekskursiju uz visu dienu pa Himalaju pilsētiņām. Nekad vairs! Pieturvietas trijos valsts ēstūžos un pastaiga pa miniatūru zoodārzu. Autobuss tik nežēlīgi brauca pa kalnu serpentīniem, ka dažām indietēm slikti palika... Ventilācijas nekādas, ārā mīnusi, logus turam ciet... jautri, īsāk sakot. Mums abām temperatūra, kakls sāp, vakarā ilgas pēc mājām uzmācās. Pastaigājām, sapirkām augļus, iedzērām aspirīnu ar ingveru un citronu - jācer, ka būs labāk. Austrumu apgāzto mēnesi redzējām! Pilnīgi kā uz viņu mošeju jumtiem! Tas bija iespaidīgi. Zvaigznes mirdz, skats uz pilsētu elpu aizraujošs. Skaisti! Lēnām tāds kā miers ienāk. Būs labi. 25/02/2007 Kristīnei dzimšanas diena. Gribējām sagaidīt saullēktu kalnos, bet izlēmām tomēr izgulēties, un labi vien ir, jo ārā nenormāli auksts, ap +4C dienā, naktī vēl mazāk, mums ir tikai plānie džemperīši un vējjakas... Glābjamies, tinoties lakatos. Jakhoo templis - pērtiķu templis - ir tik augstu kalnos, ka kājas krīt nost. Nenormāli stāvas trepes, kāpiens ilgst kādu stundu, turklāt īpaši nebremzējot. Visu ceļu pērtiķi blakus. Viņu jau tā pilsēta daudz, pa visiem jumtiem ložņā, mums aiz viesnīcas logu purnu pabāza. Pabungoju ar pirkstiem pretī - šis man zobus rāda... Templī čum un mudž no pērtiķiem, cilvēki (vietējie jaunlaulātie) iet uz lūgšanu. Jā, piemirsu piebilst, ka Šimla skaitās jaunlaulāto pilsētiņa, nekur Indijā nebiju uz vienas ielas redzējusi tik daudz aptiekas, kafejnīciņas un notāru kantorus! Pērtiķi, riebekļi tādi, lec virsū, aiz lakata rausta. Vietējie pamatīgām nūjām rokas staigā, no sākuma domājām, ka pašaizsardzībai, izrādās - pērtiķu sišanai. Vakarā atzīmējām Kristīnes dzimšanas dienu ar saldumiem, augļiem un spinātu biezeni ar paneeru (Palak paneer). Kūpinām smaržkociņus. 26/02/2007 Šodien tomēr paņēmām mašīnu par 3500 Rs uz Rišikešu, nu ļoti jau negribējās braukt ar vietējo autobusu, kaut arī par desmitreiz mazāku maksu. Visu ceļu nenormāli nāca miegs, pat enerģijas dzēriens nelīdzēja, tas vēl no Rīgas katram gadījumam bija paņemts līdzi. Rišikešā mūsu nolūkotais ašrams aizņemts, iečekojāmies viesnīcā, iepirkām tunikas un eļļiņas. Pirkumu vēl daudz priekšā, gribas mājiniekiem savest visādas labas ajūrvēdas lietiņas. 27/02/2007 Brokastīs tiku pie auzu tumītes ar banāniem! Šajā valstī vajag būt ļoti uzmanīgam ar vēlēšanos izteikšanu, gandrīz viss piepildās, kvalitāte atkarīga no izteiktās vēlmes precizitātes... Gājām it ka pie Gangas pasēdēt, uz kalniem paskatīties, rezultāta sanāca neliela iepirkšanās tūre. Joprojām mokos ar Ingrīdas pasūtītajiem opāliem. Bija doma šodien paņemt masāžu programmu uz 7 dienām, cenu mums uzlika ap 200 Ls (!!!). Rīt meklēsim ašramos piedāvātās iespējas. Kristīne slima, man arī kakls sāp un temperatūra pa dienu bija. Ēdam zāles, ajūrvēdas pulverus un fizāļus. 28/02/2007 Ārā līst, mēs joprojām Risikešā, nogulējām no rīta līdz 9:30, Kristīne traki iesnaina. Rītu sākām ar brokastīm mūsu mušu ēstuvē: Lemon, ginger, honey. Iemēģinājām šokolādes naanu - baismīgs! Toties visa hīts bija „garlic- ginger soup”! Ooo... Tas saucas – veselības nolūkos pasūtīju šito brīnumu, gatavots tiek ļoti vienkārši – sagriežam ingveru gabalos, bet tā pamatīgi daudz, piemetam klāt tāpat gabalos sagrieztus ķiplokus, neskopojoties, neskopojoties! Un to visu aplejam ar vāji sāļu karstu ūdeni. Zupa gatava!!! Masāžu meklējumi ašramos beidzās visnotaļ sekmīgi - sarunājām pilnu ķermeņa masāžu uz nākamo dienu. Pēc pusdienām tikām pie interneta, apgaismoju savējos, kā mums vakar pērtiķi uzbruka: „Mums vakar mērkaķi uzbruka :) Nē, nu nopietni, nav ko smieties, tiešām uzbruka! Gājām pāri garajam tiltam (iečeko google.com Rišikešas bildes, tur tie tilti iebildēti), un tur uz vantīm pa pilnam to riebekļu. Man rokās maisiņš ar blūzīti, tukšu šokolādes cepumu paku un mazajām suliņām. Skatos, viens tēvainis, bet nu tāds pamatīgs, metas pa vantīm lejā, maisiņu no rokām rauj ārā... es šokā, nezinu, ko darīt, turu maisiņu pie sevis... rezultātā maisiņš lupatās, mērkaķis tika pie cepumu pakas un suliņām, es paturēju krekliņu... izgājām uz kompromisu, tā teikt... Kristinka vispār līdz asarām pēc tam dabūja izciest... Mums nebija tā doma aizgājusi, ka vaina ir maisiņos, ka tie rupuči uzbrūk katram maisiņam... nesām augļus mājās... uzbruka kādi trīs pēc kārtas, nervi beigti... īsāk sakot, fizāļus izbarojām tiem pretekļiem, lai fiksi aizbēgtu prom... mango izglābām :). Tici man, fočeņu no šī pasāciena nebūs, žēl fotoaparāta :)„ Vakarpusē aizgājām uz masāžu. Nu ja. Biju sadomājusies daudz vairāk. Vienkārši ar eļļu ieberzēja visu ķermeni, nekā vairāk, nekā īpaša. Sejas masāža vispār atbaidoša, visi mati piegāzti ar eļļu. Nu nebija tā vērts, nebija. Šausmīgi nevīžīgi un pavirši, nekur Eiropā neesmu saņēmusi tik ļoti pavirši veiktu masāžu! Lai gan ko var prasīt no tantukiem, kas pieņemti darbā radu būšanas dēļ... Nekad nevajag neko sadomāties iepriekš, būs vairāk gandarījuma. Salīdzinājuma pēc rīt ir doma pamēģināt dārgo masāžu mūsu viesnīcai piederošā „salonā”, varbūt mums vienkārši nepaveicās ar to koka būdeli... Vakariņās mums bija vesela papaija, iemēģinājām baismīgi dārgo viesnīcas masala chai... Nu nemācās takš cilvēki no savām kļūdām – gaidīju nez ko – viena no sliktākajām visa brauciena laikā. Toties ir iegādāta metāla vardīte – kā atgādinājums faktam ”žaba dušit” :) 01/03/2007 Ārā gāž kā ar spaiņiem. Vakar līdz vēlai naktij baudījām vietējās TV piedāvātos izklaides variantus – iknakts rituāls drīz būs – šoreiz „Mr and Mrs Smith” un „Men in Black II”. Atkal jau vakariņās vesela papaija un banānu ķekars. No rīta dikti nāk miegs, karstā ūdens nav, toties veidojas interesanta diskusija ar portjē puisi par šo tēmu. Pie viena rezervējām biļetes no Haridvaras uz Deli, lai nebūtu jāmokās pa vilciena staciju. Bija liela vēlme paņemt trackingu kalnos, diemžēl nav iespējams, jo kalnos pārāk traki snieg. Toties tūrisma ofisa puisis ieteica mums pašām izmest līkumu pa tuvajiem kalniem, tepat 3h gājumā esot kāds templis, kuru būtu vērts redzēt. Gājām arī pa visu lietu uz kalna pusi. Vismaz gaiss svaigs. Toties izmirkām līdz vīlei! Kalni ir tas, ka vajadzīgs! Beidzot esam prom no tās nemitīgās cilvēku burzmas. Saprotam, ka katram sava vientulības deva ir vajadzīga, kam vairāk, kam mazāk, bet mums laikam vairāk nekā lielākajai daļai šejienes iedzīvotāju. Uz vakarpusi tomēr aizgāju uz dārgo sejas masāžu. Nekad vairs!!! Nekādas masāžas šaipus robežai! Sākās jau cerīgi – masāža ar eļļu pa sejas līnijām, līdz mirkli, kad eļļa jātīra nost. Ar asu lupatu kā no galda to visu slaucīja nost! Kādas tur sejas līnijas, ja var tā normāli paberzt pie acīm, kur eļļa notecējusi... Kaklu masējot, gandrīz nožņaudza, sajūta, it kā ādamābolu kaklā iespiedīs! Skrubis ar zāļu pulverīti izpildījās ar abām rokām no visa spēka, maska tecēja ausīs... Kristīne ar savu matu masku vispār pēc olgalvja izskatījās, viņas blondajos matos tika iesmērēta pamatīga porcija hennas... 02/03/2007 Atkal jau guļam līdz 9:00, nesanāk mums ātrāk izlīst no mājas ārā, kaut vajadzētu - tik daudz kas vēl neredzēts un neizzināts! Ārā beidzot saulains, neviena mākonīša, pat nepateiksi, ka vakar gāza kā ar spaiņiem. Šodien ieplānots atrast ūdenskritumu, par kuru viesnīcas portjē bija stāstījis. Ejam pa kalnu ceļu, beidzot neviena cilvēka apkārt. Ganga pēc upes sāk izskatīties, krācītes parādās. Tauta brauc uz raftingu, tik ļoti gribas pa upīti ar laivu nolaisties, bet laikam jau nesanāks. Kristīne iesnaina, man arī deguns iet ciet. Pasēdējām pie upes, padomājām par dzīvi. Akmentiņus palasījām, atradu vienu sirsniņas formā... lika padomāt par dzīvi, tās kārtību un nekārtību, par mājās palicējiem. Grūti ap sirdi. Apcerīgi. 03/03/2007 Taisījāmies šodien doties kalnos, bet sanāca tā, ka sarunājām ziloņu safari uz 13:00. Kādas trīs stundas liekas bija, pablandījāmies pa vietējo tirdziņu, sapirkām vietējos grabuļus. Safari mūs smagi sarūgtināja – zilonis nemaz nebija norezervēts, mēģināja mums ziloņu vietā iesmērēt džipu! Ar ļoti pamatotiem argumentiem turklāt – zilonis iet pa safari 4 km, bet džips 35 km... Nu ne jau kilometrāžā tā sāls meklējama... Dikti nesmuka situācija bija, dikti! Vietējie mēģina uzspiest mums par ziloņa naudiņām braukt ar džipu, mēs pretojamies. Rezultātā izmatoju savus vakar no filmas papildinātos angļu valodas krājumus - nesmuki, bet nostrādāja – braucām vien atpakaļ, pat īpaši nepukstot par izbojāto dienu. Vakarā turpinās kinoseansi un papaija. Ēdam kā rukši šeit, bet nu viss ir tik garšīgs! Vakarā viesnīcas portjē beidzot pats sāka runāt ar mums, pabrīdināja pat Holi svētkiem, kas sākas šonakt. Varot mūs nomētāt ar krāsām un apliet ar ūdeni. Kaut kas līdzīgs vietējiem saulgriežiem vai Lieldienām. Gangas krastā pamatīgs ugunskurs sakurts, tauta sākusi svinēt jau p dienu, liela daļa krāsaini staigā, vietēja popmūzika pa visu ghatu skan, puiši dejo bariņā. Iespaidīgi. Vietējie sīči, kaulaini tīnīši, bet uz deju grīdas nu tādas lietas nāk ārā!!! Negribot prātā ienāk mūsu platuma grādu puiši... Būtu viņiem te ko pamācīties! Indusiem deja laikam jau šūpulī ielikta. Sēdējām mēs pirmajās rindās un atvērtu muti skatījāmies. Dāmām šeit dejot nav pieņemts. Vēlāk jau portjē izstāstīja, ka meitenes nedejo tāpēc, ka šī skaitās svēta pilsēta, un dejot neesot solīdi. Sievieti rotā kautrīgums. Nu jā... 04/03/2007 HAPPY HOLI! Indiešiem Holi svētki. Pirms brokastīm uzvilkām ārā metamās drēbes un aizgājām iečekot situāciju pilsētā. It kā viss mierīgi, tikai pie galvenā ašrama skan mūzika un pusaugu puikas krāsainiem ģīmīšiem rosās. Pie brokastīm satikām puisi zaļajā džemperī un pārējos, kas vakar tik ļoti gribēja ar mums bildēties. Nu nemaz nebija tik kautrīgs, aplika rokas mums ap pleciem, pievilka sev klāt. Tā nu sēž visi četri, skatās uz mums, smaida. Mēs tā aizdomīgi caur pieri lūram pretī. Brokastis jau paēstas, jāiet ārā, bet puišiem rokās maisiņi ar krāsaino pulveri. Mūsu ēstuves foršais džekiņš piedāvāja palikt turpat, lai varētu paglābties... Mūsu izvēle krita par labu Holi. Un tad sākās – smukais, zaļais puisis pārvilka ar roku man pār pieri, viss rozā – Happy Holi! Pārējie iedrošināti līdz ar viņu mums ar krāsām pār seju – happy Holi, happy Holi, happy Holi! Skrējām uz viesnīcu pēc mūsu krāsu maisiņiem, vakar bijām iepirkušas kādus 4 gab. Saturas tauta – mēs nākam! :) Viesnīcas portjē nosmaidīja vien, kad mēs līdz zobiem bruņojušās ar krāsu maisiņiem nācām ārā. Ieberzu puisim dzelteno krāsu pierē un aizskrēju tālāk. Pie galvenā ašrama tusiņš ir uzņēmis apgriezienus – vietēja disko mūzika, mazie puikas, mūsu četrotne, vesela kaudze ar vietējiem – visi smērē viens otram krāsas virsū, acis pilnas, mute pilna, viena auss sarkana, otra dzeltena, seja zaļa. Sīkie dejo fantastiski! Izplosījāmies no sirds vismaz trīsreiz pa to ghatu. Par maz taču viņiem bija, nāca vēl dabūt krāsu sejā! :) Drēbes tikai uzreiz izmestas ārā, kurpes vēl mēģināju mazgāt, bet izskatās, ka arī ies uz izmešanu. Dušā berzāmies pamatīgi, bet tik un tā daļa krāsas palikusi, portjē arī nav seju atmazgājis, tāds rozā staigā. :) Ap kādiem 14:00 izdomājām, ka jānoiet vēlreiz tas maršruts, ko mēs lietainajā dienā pa kalnu gājām. Abām čības kājās, man garie šorti, plikas rokas. Nolēmām iemēģināt taciņu, kas veda kalnup. Rāpāmies trīcošām kājām gar kraujas malu augšā. Kristīnei piemetās fanātisms – vajag! Man kaut kādā brīdi veselais saprāts ierunājās, bet līdām vien tālāk. Līdz virsotnei palika tikai viens milzīgs klintsbluķis, ko nevarējām apiet. Kristīne līdz tam uzrāpoja, es paliku metrus 3 zemāk. Katram laikam jau sava iespēju robeža. Nav, pie kā pieķerties, stāvs kalns ar sabirušām lapām un slīdošiem akmentiņiem. Krauja zem kājām. Nenormāli bail vienā mirklī kļuva. Gulēju plakaniski piespiedusies kalnam un domāju, ka man ir tikai viena vēlēšanās uz to brīdi – piezvanīt kādam tuvam cilvēciņam un pateikt, ka es tālāk vairs viena netieku. Ka man ir bail. Ka netieku lejā, jo slīd kājas un nagi jau ir aplauzti pret akmeņiem, kārpoties augšā. Ka vajag kādu blakus. Bet nācās vien pašai griezties riņķī un taustoties braukt uz vēdera lejā. Rokas saskrāpētas, kājas arī. Aiz zariem pievilkdamās nolīdu lejā. Kāja trīc un ļogās, bet gandarījuma sajūta visaptveroša! Tāda pilnīgi nereāla. Skatījāmies pāri kalnu virsotnēm, Gangai visas krāces redzamas, mūsu ceļš kā maza, šaura josliņa. Nereāla sajūta. Tāda kā eiforija, brīžam uz histērijas robežas. Ka esmu sevi pārvarējusi. Atkal jau. Ka viss ir smadzenēs. Ka vajag tikai gribēt. Un tas, ko tev patiesi vajag, piepildīsies. Rāpāmies jau lejup un runājām, ka tu, cilvēks, nekad neko dzīvē nevari zināt... Viss ir iespējams. Lūdz, un tu tiksi uzklausīts. Par godu pēdējam vakaram Rišikešā atkal jau vakariņās papaija. Pat nespēju iedomāties, kā es Rīgā bez viņas spēšu iztikt! Organisms jau pieradis. Nomēģinājām vēl asās kartupeļu pakoras, vietējos cepumus – kā rukši ņammājam, kā rukši! Rīt vēl jāiemūžina mūsu ēstuvīte uz atvadām. Jocīgi – visu laiku gribējās tikt no šejienes prom, tagad baigi negribas aizbraukt. Pieradu pie vietas un cilvēkiem, sākām komunicēt gan ar puisi lejā, gan ar ēstuves maziņo. Kalnos asara nobira – negribu atstāt šo pilsētiņu ar visām viņas dīvainībām un cilvēkiem, baigi žēl braukt prom. 05/03/2007 Pēdējais rīts Rišikešā. Sēdējām pie Gangas... Līdz asarām smeldzīgi. Gribējām iebildēt mūsu ēstuves puiku, bet tam pēc Holi brīvdiena iedota. Nācām atpakaļ iebildēt portjē, tas aizgājis, atstājis menedžeri savā vietā... Laikam jau vajag darīt visu uzreiz... Kārtējā dzīves mācība par uzdrošināšanos un ļaušanos mirklim... Ar somām aizstiepāmies pāri pērtiķu šķēršļu joslai uz Rišikešas tilta, paņēmām autorikšu uz Haridvaru. Haridvarā putekļi, smiltis pa gaisu iet, vējš nenormāls. Milzīga Višnu statuja. Ārā karsti, dzert gribas, bet iegādāties iespējams tikai atkorķētas ūdens pudeles ar kaut ko laimveidīgu virsū... neriskējam pagaidām dzert ūdeni, kas varētu būt pasmelts turpat no svētās upes, tā teikt, gara un dvēseles tīrībai. Izstaigājām gar ghatiem, izķemmējām tirdziņu – iepirkām mazo čemodāniņu, citādi ar vienu mugursomu nupat jau ir krietni par maz. Vakariņās mācējām iemēģināt LP ieteikto restorānu un ēdienu– dārgi, interesanti – kartupeļi ar kaut ko līdzīgu tomātu putrai virsū. 06/03/2007 Vilciens no Haridvaras uz Deli. Kārtējo reizi mācējām iečekoties pa savam – Janpath viesnīcā, pilnīgā elles caurumā uz galvenās ielas. Bet tur jau tauta pazīstama – satikām to pašu veci, kas mums mēģināja iestāstīt, ka viesnīca sagruvusi. Iet vaļā pēdējie pirkumi un suvenīri mājās palicējiem, joprojām cīnos ar draudzenes pasūtītajiem opāliem, nervi beigti. Rīt vēl tikai jāiepērk garšvielas un saldumi... cerams, ka svars nepārsniegs lidostā noteikto. 07/03/2007 – 08/03/2007 Te dienasgrāmata apraujas. 07/03/2007 vēl bijām Deli, iepirkumi, tas pats „Banana Leaf” restorāns pa dienu un vietējais McDonalds brokastīs – tīri intereses pēc. Kļūda bija pašos pirmsākumos – „ice coffee” nevajag ņemt Indijā, jo klāt tiek pievienoti ledus gabaliņi... No vietējā ūdens... Un nevajag ņemt svaigi spiestas sulas, jo klāt tiek pieliets ūdens no krāna un arī ledus... Vakaru atceros ļoti miglaini. Lidostā kļuva slikti, caureja, vemšana, ģībonis turpat netālu. Lidmašīnas reiss tiek atcelts, mūs kaut kā nogādāja uz viesnīcu, kā miglu atceros, ka bija dārga un skaista. 08/03/2007 pienāk, kursējot starp tualeti un gultu. Drudzis pamatīgs. Pārmaiņus mētājos no trīsām karstumā un atpakaļ. Esmu pateicību parādā Kristīnei, kas mani izvilka, stutēja un balstīja, jo es vairs nebiju rīcībspējīga. Ap kādiem trijiem – četriem naktī sapratu, ka ilgi laikam vairs neizvilkšu tādā stāvoklī. Ļoti sagribējās savējos vēl pēdējo reizi redzēt. Lai nu tur kā, Indijā nomirt negribējās, saucām ārstu. Gods kam gods! Bijām redzējušas ārstus pa ceļam, braucot pie pacienta... Velorikša ar sarkanu krustu virsū, veca, apdrupusi, netīra. Uz to mirkli bija vienalga, lai dara, ko grib, bet es gribu nokļūt mājās vēl dzīva, tur jau vienalga. Ārsts atbrauca pusstundas laikā, kas indiešiem ar viņu mūžīgo kavēšanos ir pilnīgi neraksturīgi. Laipns, profesionāls, perfektu angļu valodu. Šprices un tabletes ik pēc stundas, dzīvošot. Bet lidot gan nedrīkstot, varot letāli beigties spiediena dēļ. Nolēmu riskēt. Kaut kā savācos, lai nokļūtu līdz lidmašīnai, jo pusbeigtos, cik zināms, iekšā nelaiž, pārāk jau liela atbildības deva. Pārlidojumu līdz Helsinkiem neatceros vispār. Helsinkos jau bija vieglāk – pārsvarā gulēju. Kad mēs 09/03/2007 ieradāmies Rīgas lidostā – apraudājos. No laimes, ka esmu mājās. Ka esmu drošībā, esmu pasargāta (lai gan slimība ilga vēl nedēļu). Pirmā doma – nekur vairs nebraukšu! Kā tad... :) Pēcvārda vietā: Nupat ir kādi trīs mēneši pagājuši, kopš atgriezos no kontrastu zemes. Pārrakstīju savus piedzīvojumus un domāju, cik ļoti gan mans šodienas viedoklis par toreiz piedzīvoto atšķiras no tā brīža emocijām! Ir noplacis viss biedējošais un nesaprastais, daudz ir strādāts ar sevi, daudz domāts, daudz saprasts. Jā, bija grūti, bija smagi, bija šokējoši un baisi, bet tajā pat laikā bija skaisti, bija pārsteidzoši, bija aizraujoši! Un ja man būtu tāda iespēja, es noteikti brauktu vēlreiz! Un tikai uz savu galvu, jo tā var gūt neatkārtojamas emocijas un nepieradinātu saskari ar cilvēkiem.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais