Kempingošanas ROMANTIKA ČEHIJĀ

  • 12 min lasīšanai

Ekonomiskais brauciens - 11 dienas ar auto. 2011. ap Jāņiem.

Polija (diena Vroclavā) – Čehija (Špindleruv Mlyn kalnu pārgājiens, Sņežkas virsotne, Adršpaška - klinšu pilsēta, Zoo Safari Dvur Kralove, Kuk, Balcarkas ala, Macochas aiza, Punkevni ala) – Slovākija (Rajec termālais baseins) – iepirkšanās Belostokā -mājas.

Varbūt kādam noder sava nelielā ģimenes brauciena plānošanā, tāpat kā man noderēja citu informācija! (Minēšu būtisko.)

Varšavu ļoti veiksmīgi izbraucam pa 8.ceļu, nekādu problēmu. Pat nobrīnāmies, ka esam cauri. Uzreiz izmainām domas braukt uz Lodžu, jo secinām, ka varam izturēt arī līdz Vroclavai, sak, nieka 1000 km no mājām. Caur Tomaszow Maz uz Vroclavu. Vroclavā kempings „Stadion” (vienīgais pilsētā) stadiona teritorijā tādā kā mūsu Mežaparka rajoniņā. Ir arī viesnīca. Par telti, mašīnu, trim cilv. – apm.12 Ls. Dušas ir, bet nav virtuves.

Diena aust ar saldu liepu smaržu, tālumā zvana baznīcas torņa zvans. Administrators iedod pilsētas plānu, pārdod tramvaja biļetes. Mani izvēlētie objekti atrodas tepat, netālu. Sākam visu pēc kārtas, mašīnu atstājam, plāns un pilsētas karte rokās, diena var sākties.

15 min attālumā nonākam pie ļoti skaista Japāņu dārza (Ogorod Japonske, ul.Mickiewicza). Vietējie blakus parkos izveduši izskrieties suņukus, tūristi vēl guļ, te varam baudīt kā savu valstību. Parks veidots 1913.gadā kā konkursa darbs. Dārzs bijis konkursa izstādes pērle. Daudz kas no sākotnējā ir zudis, bet poļi sadarbībā ar japāņu vēstniecību centušies maksimāli atjaunot, un kopš 1999.gada tas atvērts tūristiem. Tikai pāris līkloču taciņas, bet te pavadām mierīgu rīta stundu, varbūt vairāk. Rododendri jau noziedējuši. Žēl, ka tējas namiņš nepiedāvā tēju, tad laime būtu pilnīga. Divas ūdens kaskādes (vīriešu un sieviešu) satek vienā, veidojot dīķīti. Dīķa pašā vidū no pamatīga koka tiltiņa barojam milzu foreles. Sapratušas, ka te dod maizīti, tās piepeld viena pēc otras un nodemonstrē mums savu ēdelību, izlecot pat no ūdens. Koka un akmens tiltiņi, akmenī veidoti ūdens dzeramie trauki un japāņu laternas, īpašie stādījumi, krāsu un formu saspēle – precīzs japāņu dārzkopības paraugs, ko eiropieša acis uztver un novērtē. Droši vien kādus smalkumus nemaz nepamanījām. Rīts ir izdevies! (pieaug.3 zl/bērnam 1,50 zl)

Pie parka izejas/ieejas sākas lielā pergola, caur kuru izejam milzīgā laukumā. Tā centrā – tikpat grandioza strūklaka, daļa no kompleksa tek remontēta, bet vienalga skaisti. Apkārt bez soliņiem ir arī atpūtas guļamkrēsli, te var pavadīt daudz laika, kaut grāmatu lasot. Dominante ir slavenā Simtgades zāle, kas atzīmēta visos ceļvežos. UNESCO arhitektūras piemineklis – 20.gs.sākuma pasaulē lielākā dzelzsbetona publiskā ēka. Kā milzis - 42 m augstumā, kupola diametrs 67 m, tas tomēr izskatās viegls! 7000 cilvēku ietilpība. Celta par godu 100 gadu jubilejai kopš uzvaras pār Napoleonu, pabeigta 1912.gadā un uzreiz pilsētai piesaistīja starptautisku uzmanību (lepnums - Pablo Pikaso, Bertolds Brehts). Arhitekts ir vroclavietis. Te rīkoja kongresus, izstādes. Tagad zāli izmanto dažādiem kultūras un sporta pasākumiem. Celtne tiek renovēta, aplūkojām no ārpuses.http://www.halaludowa.wroc.pl

Dodamies uz pieturu, lai ar 12.tramvaju aizbrauktu uz centru. Izkāpjam pieturā Galereja Dominikanska, caur parku, un pēc 10 min. esam pie muzeja.

18.gs.beigu Raclavickas kaujas panorāmas (ul. Purkyniego 11 50-155 Wrocław) apskatei jāpiesakās laikus, pie kases informācija par tuvākajiem seansiem, uz kuriem ir biļetes. Mums līdz seansam brīvas 2 stundas, to laikā aizejam uz salu, apskatām baznīcas. No Jana Chrzciciela katedrāles torņa var apskatīt pilsētas panorāmu, bet jau jāsteidz atpakaļ. Pirms seansa atvelkam elpu foajē ādas pufos, noskatāmies reklāmas video poļu valodā, apmeklējam nelielu izstādi, kurā attēloti visi kaujas vienību kareivji, var izpētīt formas un kaujas vidi maketā. Visiem iedod audiogida austiņas, izvēlamies krievu/angļu val., sekojam stāstījumam. Interesanti. Bērnībā redzēju līdzīgu panorāmu Ļeņingradā, laikam Borodinas kauju, man iespaids nav tik spilgts, bet tiem, kuri pirmo reizi, noteikti īpaši patiks. Realitāte panākta ar apļveida panorāmas gleznojumu, gaismām un mākslīgo reljefu, skatītājs atrodas Polijas brīvības kauju pašā centrā. 15x114 m liels audekla gleznojums, zīmēts 19.gs. deviņu mēnešu laikā, taps par godu kaujas 100-gadei. Tautai, kas bija zaudējusi savu neatkarību, šī kauju piemiņa ir īpaši nozīmīga. Pusstundas ekskursija. Ar to pašu biļeti var doties uz netālu esošo laikam Vēstures muzeju. Tam pretī ielas otrā pusē parka malā sievietes bronzas piemineklis. Žēl, ka apkārtne piedrazota, kaut gan tūristu iecienīta fotografēšanās vieta. http://www.panoramaraclawicka.pl

Vecpilsētā rit plaši remonti, nevaram ne pieiet, ne atrast meklēto Vroclavas Universitāti ar slaveno Leopolda aulu, kas beidzot izrādās pašā deguna galā. Diemžēl darba laiks nupat beidzies, netiekam. Pie bankomāta ieraugām zemē mazu bronzas skulptūriņu – rūķīti ar skaitīkļiem un atceramies, ka pilsētā esot jāatrod visādi skulptūru rūķīši. Šī akcija – spēle sākās 1980.gadā kā protests pret komunismu, jo drošāk zīmēt rūķus uz sienām kā grafiti un apģērba nekā atklāti uzstāties pret režīmu. Kopš 2005.gada tos veido vietējais mākslinieks. Pirmos 23 pasūtīja pilsētas dome, bet uzņēmēji savos pasūtījumos šo skaitli trīskāršoja. Esot pat karte ar 123 rūķu figūrām.

Tāpat kā vairumam cilvēku, arī rūķiem patīk būt pilsētas centrā. Visu dienu rūķi mūs pavada ar sirsnīgu skatienu un arī mēs viņus uzlūkojam ar prieku. Speciāli nemeklējam, tie mūs paši atrod visnegaidītākajās vietās (piem., uz kuģīša). Vienu figūru mēs noturam par citplanētieti, bet vēlāk uzzinu, ka arī tas esot bijis rūķis, tikai lielais. Ja ir daudz laika, var rīkot rūķu medības.

Vroclava ir Polijas Venēcija. Tiltiņi ved no viena Odras krasta uz otru, savieno arī saliņas. Krastos piestātnes aicina izvēlēties kuģīti. Esam izdrukājuši info. Izvēlamies to, kurš ved ilgāk, salīdzinot ar pārējiem, NERIDA, 60 min. (18/13 zloti, tikai vienā virzienā - 13 zl). Uz upes sākas negaiss, jo visu dienu karsēja. Zibeni uz ūdens vēl nebiju redzējusi, diezgan nepatīkami. Sabēgam apakšā zem jumtiņa. Redzam vietējos hipijus, baudot dzīvi šūpuļkrēslos upes krasta džungļos. Brauciena vidus ir pie Zoodārza (Polijā tie esot vairāki), praktiski blakus kempingam, bet mēs braucam atpakaļ. Gāž kā ar spaiņiem. Kad esam sākumpunktā, negaiss aizgājis tālāk un nedroši uzspīd saulīte! Biļešu tirgotājs zem saulessarga izmircis līdz pēdējai vīlītei, bet mēs visi sausi! http://www.statekpasazerski.pl/?k=strony_p&m=7&ns=10&lang2=en

Vecpilsētas centrā Tirgus laukumā tualetes meklējumos ieejam Rātsnama pagrabstāva kafejnīcā, kuras ieeju rotā aicinošs plakāts – „te ir Vroclavas sirds”! Kafejnīca kā piedzīvojums – daudz zāļu (izstaigājam visas pa apli, iebāžam degunu visos kaktos), katra ar citu noskaņu, interjeru. Iespaidīgi kompāniju garie galdi ar lieliem koka soliem, milzu atzveltnēm. Te var aizmirst par laiku.

Jau dienā redzējām, ka būs liels pasākums, jo Tirgus (Rynek) laukumā tiek likti soli. Tas izrādās starptautiskais militāro pūtēju orķestru festivāls. Ar visu defilē! Pēc tam ap pl. 22 jau pagrūti atrast krodziņu, kurā bez grādīgiem dzērieniem varētu pasūtīt kaut ko ēdamu. Pēc ilgiem meklējumiem atrodam pēdējo, kur vēl pavārs nav aizgājis mājās, un nobaudām nacionālos pelmeņus, kartupeļu pankūku ar pildījumu un gulašzupu.

Čehijas benzīntankā nopirku labu kempingu karti. Mūsu maršrutā daudz šāda veida apmešanās vietu. Šī gada kempingošanas vērojums – nereti vēlākā vakarā kempingā neviens negaida, t.i., it kā iebraukt var, bet nav neviena no administrācijas.

4 zvaigžņu kempings Lišči Farma (Lapsu ferma), Dolni Branna350, Vrchlabi. Administratore runā vāciski, mēs – angliski, nepaiet ne pusstunda, esam sapratušies. Jāteic, ka Polijā līdzīgos gadījumos saziņa notiek daudz veiksmīgāk, čehi mums gadījās tādi neapķērīgi. Iedod barjeras pacelšanas karti, lai tiktu iekšā. Par to jāmaksā drošības nauda. Norēķināmies ar karti. Nopērku Krknošes karti ar atzīmētiem maršrutiem. Plaša teritorija, ir kemp. mājiņas, bērnu rotaļlaukums, kafejnīca. Laiks lielisks, teltī labi. No izvēlētās vietas patālu virtuve, bet mums nemaz nevajag. Dušām nepieciešamas čehu monētas (20 vai 40, neatceros), bet blakus virtuvei atrodu mazu bērnu vanna ar dušu, cilvēku praktiski nav, izmantojam to. Teritorijā ir hotelis, čehu grupa līksmo, cep grilldesas, dzied pus nakti. Ir baseins, bet nav tik karsti, lai līstu ūdenī. Mūsu draugi ap pl.22 netika iekšā, neviena no administrācijas nebija, mēs ielaidām ar savu barjeras karti.

http://www.liscifarma.cz/nl/accommodatie/camp

Dienu sākam ar Sudetu kalnu iekarošanu no pilsētiņas Špindleruv Mlyn. Izpētām Krkonoszy karti ar pastaigu maršrutiem, tā noder visā gājienā, lai saprastu, kur esam un uz kurieni ejam. Vietējie minēja, ka laiku te grūti prognozēt, kalni ietekmē – te var spīdēt saule, te līt. Labi, ka paņemam lietus apmetņus. Tikai atceļā tos vairs nevajadzēja, bet lietiņš smidzināja un neļāva sakarst. Mašīnu atstājam maksas stāvvietā (uz dienu 4,50 Ls). Dodamies pa zilo maršrutu visu laiku gar pašu upi līdz Labska bouda (upe Labe jeb Elba). Papildinām citu iesāktos akmens krāvumus, izveidojot minitornīšus. Pusceļā beidzas asfalts, līdz ar to velosipēdistu ceļš. Šis posms bija visvienkāršākais, arī ne tik interesants. Tālāk ir kalnu taka, kāpelējama, jāskatās zem kājām, jo viss ir mitrs un slidens. Brīnāmies par tukšajiem mellenāju laukiem – plikas mētras, no ogām ne vēsts. Skaisti ūdenskritumi upes otrā krastā. Paspēlējamies, metot akmentiņus upē. Vietumis izlikti info plakāti, bet tikai čehiski. Vārdnīca palika mašīnā, te nu tā būtu ļoti noderējusi. Izgājām pl.10, savu mērķi sasniedzām pl.14. Pēdējie metri jau likās grūti, jo taka vijas serpentīnā. Sasēduši uz soliņa (aiz muguras pamests milzīgs hotelis), ieturam līdzpaņemtās pusdienas! Atkritumus te nav kur atstāt, nesam lejā.

Nolemjam, ka jāatgriežas pa citu taku, tāpēc ejam pa zaļo, kura papildus bez krāsu atzīmēm marķēta ar gariem koka mietiem. Izmainās vide, jo nu vairs neesam upes un klinšu krastos. O, te jau arī apdzīvots – hotelis, no kura sākas asfaltēts unbetonēts ceļš. Sākumā par to nopriecājamies, bet beigās apavi sāk spiest, jo iešana vienveidīga un krietnā tempā, ka jau pa ceļu lejup, nevis taku augšup. Izmēģinām jaunu iešanas veidu – zigzagu no vienas ceļa malas un otru, pēc tam arī atmuguriski, jo pirksti apavos šķiet izauguši. Izdziedamies visas zināmās latviešu galda un tautasdziesmas. Augšup uzbrauc mašīna, traks pacēlums, kā nesabeidz mašīnu? Lejā, vējam svilpjot, lido divi puiši uz riteņiem, mūs apdzen gados vecāks pāris. Urrā, finišs pie upītes! Summa – 20 km, 6,5 stundās. Labi nesportiskiem cilvēkiem, arī izturību pārbaudījām. Atceļš bija ātrāks, bet neinteresantāks. Bet ar šo izvēli bijām apmierināti.

Atgriežamies Lapsu fermā.

Kalnainā pilsētiņā Pec Pod Sņezkā sākas pacēlums uz Krkonošes kalnu (Sudetu un visas Čehijas kalnu) augstāko virsotni Sņežku (1602 m). Tikai pēdējā brīdī no bukletu fotogrāfijām sapratām, ka pacēlājs būs tik vienkāršs, vaļējs. Jau nolēmu, ka nebraukšu līdz augšai, jo tas būs briesmīgi. Tomēr vēlme tikt augšā bija stiprāka. Tā kā no kalna ar pacēlāju atgriezās gan veci pensionāri, gan vecāki ar mazuļiem rokās un suņukiem mugursomās, vairs nešaubījāmies.

Pacēlājs katru stundu no pl.8 līdz 19.00, jārēķinās, ka no stāvvietas līdz pacēlājam ir krietns gabaliņš kalnup, kādas 20 min. Kase viena, rinda viena. Brauciena kapacitāte 250 cilv.

Maksājām ar karti uzreiz par turp un atpakaļ braucienu. Lejā +25, augšā +6 grādi Celsija, tāpēc silta jaka un pat viegla cepurīte braucot noder. Es vēl iedomājos par cimdiņiem, jo rokas pie metāla stieņiem drusku nosala.

Pavidu pēc 11 min. ir stacija RůžováHora(PinkMountain,1354mvirs jūras līmeņa), var kāpt ārā un tālāk doties pa tūrisma ceļu.Vēl pēc 13 min. esam līdzSněžkai. Skats ir lielisks: zem kājām egļu galotnes, priedes, redzam, kā helihopters izved kokus, kā daudzi mēro ceļu uz virsotni kājām. Pirms 250 tūkst. gadu ledāji izveidojuši šo Sņežkas kalnu unikālo formu, Centrāliropai neparastu. Augšā ir daudz cilvēku, pārsvarā skolēnu grupas gan no Čehijas, gan Polijas puses, jo kalna virsotnē iet robeža, tāpēc skatienam paveras abas valstis. No Polijas nav pacēlāja, tikai takas. Sasildāmies kafejnīcā ar dārgu zupiņu (droši, ka no paciņām) un karstu kafiju, piekožam savas maizītes. No informācijas un fotogrāfijām uzzinām, ka pirmie smailes iekarotāji bijuši te jau 15.gs.vidū. Dota stunda, līdz atkal iedarbosies pacēlājs. Apskatām observatoriju, bet vairāk gan sēžam un skatāmies uz kalniem un cilvēkiem, kas kā skudras iet pa takām visos virzienos. Slovākijas Augstie Tatri ir iespaidīgāki, bet arī šie labi. Ja mums nebūtu jau bijis viens kalnu pārgājiens, tad te varētu apvienot gan braucienu, gan iešanu.

http://www.snezkalanovka.cz/index.php?lang=3&ro=1

Pēc kalna dodamies uz Adršpaškas klintīm. Tūristu vairs maz, jo pēcpusdiena. Kasē iedod plānu. Izejam zaļo loku pa klinšu pilsētiņu. Iespaidīgi! Dažu klinšu nosaukumus izdomājam paši un izrādās, ka bieži saredzam to pašu, ko taku veidotāji. Patīkams vēsums, jo sauli aizsedz klinšu bluķi. Strautiņš, kāpnītes augšā un lejā, kājas vēl atceras par iepriekšējās dienas lielo staigāšanu. Izlienam caur tā saukto Peles alu – ļoti šauru koridoru. Noskatāmies, kā 2 klinšu kāpēji iekaro stāvu sienu. Minūtes 15 klusēdami, lai ar elpošanu netraucētu, vērojam smago cīņu, viņiem izdodas! 3 stundu lēna pastaiga līdz mijkrēslim. Vakarā biļetes netiek tirgotas, ieeja vaļā, bet negribētos staigāt pa klinšu labirintiem pustumsā.

Kempings BUČNICE, pilsētiņa Teplice nad Metuji. Recepcija prasās pēc remonta, bet vieta laba, viss apmierina. Šūpoles, grili, ugunskura vieta, volejb. laukums, virtuve, ledusskapji, plaša ēdamzāle, dušas, kempingu mājiņas un māja ar gultasvietām. Izlikts saraksts, uz Adršpašku un otru pusi var doties arī ar vilcienu! Tas būtu bijis forši! Pastaigājam pa pilsētiņu, apskatām baznīcu. Vakarā saimnieks pazūd, vārti pievērti, bet tos ikviens var atvērt, nez ko darītu vēlāks iebraucējs?

Zoo Safari Dvur Kralove piebraucam pie stāvvietas, kas ir pie pašas ieejas Safari un kempingā. Šī gada jaunums – iespēja izbraukt ar savu auto, uzņemoties risku. To laikam izmanto reti. Safaribuss izbrauc pl.10, 11.30, 13, 14.30, 17.00. Tā kā jāpagaida, tad ar to pašu biļeti pastaigājam pa Zoo. Liela atšķirība no mūsu zoo – daudz apstādījumu, bērnu rotaļlaukumi, agresīvie dzīvnieki ir aiz stikla sienas. Tīģerēni noguļas mums blakus, šķir tikai stikls. Ziloņi spēlējas, raustot cits citu aiz astes. Jaunākā skolas vecuma bērni ar gidu nopietni klausās par dzīvniekiem, pēc tam paēnā grupās aizpilda darba lapas par redzēto un dzirdēto. Busā iekārtojamies atklātajā augšstāvā (bet 1.stāvā redzētu tuvāk). Lieli dzīvnieku bari: antilopes, zebras, kamieļi, žirafes, ēzeļi, gepardi, ūdensputni u.c. dažviet viņi brīvi izkārtojušies uz ceļa, tāpēc busam vai nu jānogaida, vai jāapbrauc. Skaists brauciens. www.zoodvurkralove.cz, www.hotel safari.cz, www.safarikemp.cz

Pilsētiņas Kuk pašā centrā jau no maksas stāvlaukuma redzama milzīga slimnīcas ēka, ko ieskauj Eiropas mākslas šedevri - skulptūras (cilvēku tikumi un netikumi). Apskates ilgums 1 stunda. Čehijas farmācijas muzejs – no baroka līdz 20.gs.: farmaceitiskie pētījumi, laboratorijas, narkotiku kontrole, zāļu vairumtirdzniecība, izglītība, militārā aptieka. Augi, minerāli un zāles, arī prusaku mūmijas. Apskatījām no ārpuses. http://www.hospital-kuks.cz/en/

Informācija vēsta, ka 3 km attālumā ir BRAUNŮV BETLÉM (Braun Nativity).Dabas taka uz klusu meža vietu ar baroka skulptūru vientuļniekiem un svētajiem, un Bībeles ainas. Tās vēsture ir izskaidrota informācijas stendos pa taku. Tūres ilgums ir individuāls, parasti apm. 30 minūtes.

Mierīgs kempings RELAXA, pilsētiņas Sloup nomalē (vistuvāk alām). Laba vieta teltīm, kemperiem, mājiņu nav. Dušas, virtuve, ledusskapis, kafejnīciņa. No rīta no meža malas uz mums paskatīties izlec zaķis. 6 Ls no mums kopā!

Dodamies uz Jeskine Balcarka (Zobena alu), visur ir norādes. Kopā ar biļeti (100/50 kč) saņemam plānu, kurā atzīmētas visas apkārtnes alas, darba laiki, cenas. Jāpagaida noteiktais laiks, sauļojamies pie ieejas uz soliņa un priecājamies par pretējā pusē redzamām vējdzirnavām, aitu ganāmpulku. Mūs un vēl 2 poļus gide izved caur stalaktītu alu, stāsta poliski, mums krieviski tikai pamatinformāciju. Visskaistāk un saviļņojoši ir lielajā zālē, kad negaidot nodziest gaisma un sāk skanēt mūzika. Nemanot paiet stunda. (Atcerieties par mitrumu un aukstumu - +8 grādi!) www.cavemk.cz, www.caves.cz.

4 km, un esam pie Macochas aizas maksas stāvlaukumā. Atrodamies virs alas, kalnā, pastaiga sākas no augšas. Redzam plašu aizu (1,50 Ls) un zemāko skatu laukumiņu. Lejā spīd ezeriņš, pie kura nolaidīsimies ar trošu vagoniņu (lanova draha) un aizbrauksim ar klinšu laiviņu. Vagoniņa vietā var iet ar kājām pa taku. Nolaišanās ir ļoti ātra – 3 min. un esi jau lejā, bet skaisti!

Lai aizu redzētu no apakšas, gida pavadībā dodamies Punkevni alā. Kompānijā šoreiz liela grupa bērnudārznieku. Tā nu mēs, staigājot pa alas labirintiem, bērnišķā jautrībā saūjināmies ar 4gadniekiem. Visi sasēžamies 2 laivās un kā pasakā izbraucam caur klintīm pa ledainu upīti, kuras dziļums esot pat 40 m. Laivinieks joko, ka šis ūdens esot īpašs, varam pamēģināt. Noslēpums – dabūsim ātras kājas!

Tikuši no aukstuma un tumsas atkal saulītē, atsilstam, bet nu jau alu pietiek. Var ar vilcieniņu aizbraukt vai aizčāpot uz nākamo – Katerinska alu.

Saule spīd, iespaidu daudz, ļoti gribam vienkāršu nekā darīšanas dienu. Citos gados tā iepaticies Slovākijas termālajos, ka laižam caur Zlinu uz kaimiņzemi. Negaisa mākoņi tuvojas, beidzot pienāk un mazgā mašīnu tīru, tīru! Skaistas pilsētiņas. Izplānoto Morāvijas daļu atstājam citām reizēm, arī tās krāšņās pilsētas Olomouc u.c. Negaiss pavada, arī iebraucot Slovākijā, tikai nu jau zibeņo.

Ceļā gadās avārija, kura aizsprostojusi izvēlēto vienīgo ceļu, gaidām 1,5 stundas milzīgā rindā, tad neizturam un griežam atpakaļ, braucam caur Žilinu. Netālu no Žilinas pilsētiņas Poluvsie malā iekārtojamies kempingā VIKING (Rajecke Teplice – Poluvsie). Tā kā stipri nolija, ņemam mājiņu - 30 eiro (2 istabas, divstāvu gulta, otrā telpā milzu gulta (sagulētu pat 4), virtuves daļa ar traukiem, duša). Vakariņojam nojumē - sacepam pankūkas, uzvārām ātro slovāku zupu, kaifojam. Blakus klinšains kalns ar nogruvumiem.

Šo kemp. izvēlējos kā tuvāko 2 kartē atzīmētajiem termālajiem baseiniem – Rajecke Teplicē un Rajecē. Kemp. kaimiņš ieteica nedaudz tālāko – Rajecas termalne kupaliskeVeronika”. No atvēršanas brīža pl.10 bijām tikai trīs ģimenes uz lielo baseinu teritoriju! Tas, iespējams, tādēļ, ka nepastāvīgs laiks. Maksa par visu dienu baseinos 5 eiro katram, no pl. 15.00 – 6 eiro. Par skapīšu atslēgu paņem drošības naudu. (cenas - vstupnie). Ja grib nodalīto sauļošanās laukumu ar saulessargu, krēsliem, galdiņu, tad cita cena. Nebija matu žāvētāju. Teritorijā ir kafejnīca, bērnu rotaļlaukums, vieta volejbola spēlei. Vietējie ņem iekšā pie baseiniem savas segas, iekārtojas kā pludmalē, laikam neizmanto pat skapīšus. Saulīte spīd caur mākoņiem. Izrādās, ka šis ir citādāks termālais komplekss, nebiju iedomājusies, ka var nebūt karstie baseini (tā cerēju, jo ir laba pieredze Vrbov termālajos, kur ir ap 36 grādi) Ūdens temp.26 grādi, tāpēc vietējie to izmanto par vienkāršu pludmali, jo ezeri taču ar ledainu klinšu upīšu ūdeni! Peldamies lielā baseinā, ir arī liels slīdkalniņš. Ja pēc 2 st. nesāktu līt, būtu kārtīgi pasauļojušies, bet savācam mantiņas un prom. http://www.veronika-rajec.sk Slovākijas lielākie objekti jau zināmi no citiem braucieniem.

Polijā Belostokā meklējam Atlasā atzīmēto kempingu, bet vietējie apgalvo, ka viņiem tāda nav. Tomtomam nav jaunākā ceļa posma, tāpēc nedaudz riņķojam, līdz atrodam uz galvenās maģistrāles Augstovas virzienā esošo moteli Zajazd „Viking”, aleja Tysiaclecia Panstwa Polskiego. Motelis kā motelis, apskatāmies un izvēlamies trīsvietu istabu. Blakus ir brīvdabas muzejs un norāde uz Dinozauru parku, sestdienas rītā daudz interesentu. Izpētām lielveikalu piedāvājumu: Auchan, Makro Cash and Carry (norēķināšanās tikai skaidrā naudā). Atceļš bija ar domām par mājām, iepirkšanās.

Lai arī jums skaisti vasaras izbraucieni!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais