Zvani Stāmerienē, ziedi Litenē
|
Lauma Zaļaiskalna
|
Bērnu žūrija Gulbenes novadā.
Mārsnēnu pagasta bibliotēkas bērnu žūrijas eksperti kopā ar vecākiem devās garajā, bet interesantajā ceļojumā uz Gulbenes novadu, lai iepazītu un skatītu savām acīm pārsteidzošas un vēl neiepazītas vietas un ļaudis Gulbenē , Stāmerienā un Litenē.
No sākuma gan mums bija plāns doties uz Alūksnes ‘’Vides labirintiem’’, bet…pēdējā brīdī atteica, sakarā ar remontu. Tā mēs ceļu saīsinājām un iepazināmies tikai ar Gulbenes novada dažiem pagastiem un pašu Gulbeni.
Daudziem tas bija pirmais ceļojums tik tālu no mājām, jo, parasti bērnu žūrija brauca tuvāk mājām, tas ir, Mārsnēniem. Rit jau devītais gads, kopš Mārsnēnu bibliotēkā grāmatas lasa un vērtē jaunie mārsnēnieši. Un, tik pat ilgi dodamies tuvākās un tālākās ekskursijās lai iepazītu Latviju.
Gulbene pārsteidz ar savu sakārtotību un klusumu, jo ir sestdiena. Vispirms apmeklējam Vecgulbenes muižas parku un izstaigājam visu muižas apkārtni. Baltā pils muiža ir atjaunota, bet mums vairāk patīk pagaidām iekonservētā un neatjaunotā Sarkanā muižas ēka. No tās dveš sens romantisms un tā vien liekas, ka parkā pastaigājas jaunas dāmas ar saulessargiem un galanti kavalieri pa pussolīti atpaliek, lai visi kopā baudītu silto pavasara saulīti.
Tālāk dodamies uz Gulbenes dzelzceļa staciju, lai savlaicīgi sagaidītu braucienu ar bānīti uz Stāmerienu.
Un , te tas sākas, enerģiska sieviete ar skaļu, pavēlošu balsi pakļauj mūs savai gribai, kurai mēs ļaujamies negribīgi, jo, katram ir ļauts izvēlēties, kurās ekskursijās piedalīties un kurās nē. Bet , ko jūs, tādu sparu neesam gaidījuši un tiekam ierauti dzelzceļa muzejā, kurā gandrīz skriešus tiekam izrauti cauri, tad vēl uzstājīgais pieprasījums katram iegādāties suvenīrus, samaksāt tūlīt naudu, jo iepriekšējā grupa aizbēgusi. To izdzirdot arī vairāki no mums met acis sāņus, lai varētu aizlaisties un daži to arī izdara.
Un, tad, kad jau esam iekārtojušies bānīša vagonā un pa logu ieraugam enerģisko sievu nākam uz mūsu pusi, visi momentā bailēs slēpjas vagona solos, lai tikai nevajadzētu vēlreiz satikties ar šo sievieti. Piebildīšu, tās bija mūsu izjūtas, varbūt lai bizness ritētu, tā šis darbs ir jāveic, bet nedomāju, ka kāds no mums vēl kādreiz dzīvē gribēs apmeklēt Gulbenes dzelzceļa muzeju.
Nepilnas pusstundas brauciens bānītīun esam jau Stāmerienā.
Pils mūs sagaida kā pasaku namiņš ar savām fantastiskajām formām un tornīšu graciozitāti. Mūs sagaida klusi, labvēlīgi smaidīgi cilvēki un bērni ļaujas priekam par pili, kura tiek neklātienē iepazīta nekavējoties un tikai tad visi sanāk atpakaļ lielajā zālē, lai klausītos gides stāstījumā. Lielu pārsteigumu visiem izraisa divi fakti : pili vēl aizvien neļauj atjaunot birokrātiski papīri vai noteikumi; saistība ar Sicīliju un tās rakstnieku Lampedūzu, kurš uzturoties Stāmerienā radījis savu darbu ‘’Gepards’’.
Skaistais pils parks un Mīlestības koks, caur kurugribēja izlīst gandrīz katrs bērns, bet, diemžēl …
Stāmerienas pareizticīgajā baznīcā mūs sagaida tās uzraugs, gids Vilis Kļaviņš No galantā kunga staro labvēlība un sapratne, kā arī iecietība, jo bērni tik ļoti grib visu redzēt, dzirdēt, izzināt, pieskarties, aizdedzināt svecītes. Ar lielu pietāti Kļaviņa kungs atbild uz bērnu jautājumiem par Dievu un tā esamību, saistošo baznīcas vēsturi un tās atdzimšanu šodienas krāšņumā. Uzkāpjam arī pašā baznīcas tornī, lai tuvāk skatītu krustā iestrādātos stikla kristālus, kuri saulainā laikā atspīd ezera ūdenī. Mums par godu tiek ieskandināts arī baznīcas zvans, lai bērni dzirdētu tā skaņas, jo mums, Mārsnēnos baznīcas nav.
Litene – viena no traģiskākajām Latvijas vēstures hronikas vietām.
Mūs sagaida Litenes pamatskolas direktore Sarmīte Locāne – harizmātiska un fantastiska sieviete, sava pagasta patriote. Viņas stāstījums par savu pagastu, tā cilvēkiem un notikumiem ir smeldzes un mīlas pārpildīts. Kā apburti sekojam pa skaisto Litenes muižas teritoriju, vecās muižas kompleksa ēkas ir atjaunots un apdzīvotas: pamatskola, bibliotēka un citas pagasta iestādes, Bet sporta laukums – mīļie litenieši, kā jums ir paveicies izveidojot olimpiādes cienīgu sporta laukumu. Skaistā Pededzes upe un daudzie laivotāji, krāšņā koku gatve, saukta par Mīlestības aleju- viss priecē un pacilā.
Un tad jau esam biezajos Litenes mežos, lai izstaigātu un iepazītu latviešu karavīru sāpju ceļus, kuri risinājās 1941. gadā. Noliekam ziedus un noliecam galvas šo cilvēku priekšā, kuri tika nežēlīgi nogalināti. Nejūtam laika ritumu, aizrauti ar direktores stāstījumu, liekas pat sajūtam to labvēlīgo klātbūtni, kā pateicību, ka esam ieradušies, lai pieminētu un pastāstītu saviem bērniem un mazbērniem. Pie atmiņu ugunskura nodziedam ‘’Zilo lakatiņu’’, neliels klusuma brīdis , skats augstajās egļu galotnēs uz debesīm.
Atpakaļ ceļā laukā no mežiem, stāstu saviem trim mazdēliem un arī tiem, kas to grib dzirdēt, ka arī mans tēvs nu jau viņu vecvectēvs bija šeit tajos gados vasaras nometnē un bija viens no tiem, kas aizbēga, lai šodien mēs, viņa pēcteči varētu atbrauktnolikt ziedus un pieminēt savās domās viņa kara biedrus un draugus.
Lauma Zaļaiskalna
Mārsnēnu bibliotēkas vadītāja