Ziemeļkurzemes tranzīts

  • 4 min lasīšanai
  • 8 foto

Viena diena Ziemeļkurzemē.

Ziemeļkurzemes tranzīts

Kaut arī meteoportāli sola lietainu laiku dienas pēcpusdienā, mašīna tomēr tiek iedarbināta un ceļojums netiek atcelts.

Rīgā spīd spoža saule un termometra stabiņš lien no +18* uz augšu. Šķiet, atkal būs gaidāma sutīga vasaras diena.

Galvaspilsētai izdodas izbraukt cauri ātri un bez aizķeršanās, jo no rīta visa auto plūsma tiecas uz pilsētu. Nedaudz nākas piebremzēt tik uz Jūrmalas apvedceļa, kur rosās bedrīšu aizlipinātāji. Pavasarī šis ceļš bija drausmīgs, likās, ka te tikko beidzies pēdējais pasaules karš. Tad bedrītes ķep-ļep aizlipināja, bet nu tagad pēkšņi uznākušās ārpuskārtas vēlēšanas acīmredzot likušas dažam labam benķa slīpētājam atkal sarosīties. Tā nu vīriņi nesteidzoties lipina bedres un grambas, veidojot asfalta pampakus, pa kuriem automašīnām jālēkā nu kā pa maziem tramplīniem...

Jūrmalciemi vēl nav pamodušies, lai gan pulkstenis jau sācis skriet desmito dienas stundu. Cilvēkus neredz, auto plūsmas praktiski nekādas. Saule paslēpjas aiz vieglas dūmakas un braukt kļūst vieglāk. Tāda sajūta, ka ir pēcjāņu diena un visi vēl guļ savās gultiņās pēc negulētas nakts un sagaidīta rīta...

Kad sasniegts Mērsrags, griežam stūri pa labi un pa klusu nomales celiņu dodamies Mērsraga bākas virzienā. Oho! Te ceļmalā uzradies jauns neliels kempings...tiesa vēl tukšs...un pie bākas tās pakājē vēl viens! Tas priecē, ka šādu vietu kļūst arvien vairāk, tā ir iespēja vietējiem ko piepelnīt klāt īsajā vasaras laikā, ja vien cena par nakšņošanu nav pārāk augsta un nesamērīga.

Mērsraga jūrmala pilnīgi tukša, ne tuvumā, ne tālumā neredz nevienu dzīvu būtni. It kā nemaz nebūtu pats vasaras visus un atvaļinājumu laika pats karstākais moments... Visas iespējas labi atvilkt elpu un atpūsties. Jūra atkāpusies labu gabalu no krasta un atsegusi savu akmeņaino krastu. Skaisti!

Pirms prombraukšanas iegriežos kempingā apjautāties, cik tad izmaksā nakšņošana. Man saka, ka 30 latu. Katram jau laikam ir savi atskaites punkti dārdzības vai lētuma samērīgumā un arī savi argumenti. Ja es gribētu aizbraukt piektdienas vakarā un pavadīt te brīvdienas, tad sanāk 60 lati. Plus degviela, plus pārtika... Nu ja. Viens iztiks ar sausajām zupiņām par dažiem santīmiem, bet citam gribēsies ko citu, taustāmāku. Katram ir iespēja izdarīt savu izvēli pašam!

Pamāju sveicienu Mērsraga jaukajai bāciņai un ierūcinu mašīnu tālākam skrējienam.

Patiesībā īstais ceļa mērķis šoreiz ir Kaltenes Velna kalvas, par kurām daudz dzirdēts, bet nav redzēts. Turp arī ved tālākais ceļš. Ripinoties gar jūru cauri piejūras priežu mežiem pamostas vēlme izbaudīt otru Rīta kafiju. Un pēkšņi izrādās, ka to nemaz nav tik viegli izdarīt, jo visas pa ceļam esošās zināmās labās kafijotavas sāk strādāt neiedomājami vēlu pat tūrisma sezonas pašā viducī. Būsim vaļā no 11, no 12...tā mums nedraudzīgi brīdina kafijotavu logos izliktie darba laiki. Kad esam nonākuši Kaltenē, piestājam pie veikala un dodamies izlūkot bezcerīgo situāciju, jo kurš tad vislabāk visu te zinās, ja ne vietējais veikalnieks! Neesam kļūdījušies! Uzzinām, kā aizbraukt līdz Velna kalvām un kur padzert rīta kafiju!

Kafiju dabūjam negaidīti ,,smalkā,, vietējā iestādījumā, taču nekā laba un viegli iekožama tur nav, lai cik tas dīvaini mums arī neliktos. Nevienas smalkmaizītes, nekādu salātu, nu nekā tāda...viesu nams stāv tukšs, nelielās viesnīcas visi numuriņi arī šķiet tukši, nemana nevienas mašīnas un cilvēka. Dīvaini atvaļinājumu laika pašā viducī. Cena – 29 lati par nakšņošanu divvietīgā numuriņā, ja grib vēl brokastis, jāpiemaksā divi lati no cilvēka klāt. Nu kaut kā tā...

Kafija dod spēku doties iekšā mežu masīvā Velna kalvu meklējumos. Aizripojam līdz nelielam stāvlaukumiņam un dodamies pa taku mežā iekšā, infostends dod aptuvenu priekšstatu par gaidāmo. Esmu gan nedaudz vīlies, jo pēc aprakstiem esmu iedomājies, ka te izskatīsies nedaudz savādāk. Tomēr ejot biezoknī arvien dziļāk, domas mainās. Taka ved nedaudz augšup pa akmeņiem noklātu pauguru, kura malās gozējas lieli un pamatīgi akmeņi, bet mazākie noauguši ar sūnu un atgādina teiksmainus sastingušus rūķus, kas paslēpušies zem sūnu paklāja. Augstākajā vietā infostends rāda, ka lielākā – Velna kalva ar šo taku nemaz nav sasniedzama un atrodas kaut kur dziļāk meža biezoknī un ir nesaskatāma.

Senos laikos šos akmeņu krāvumus esot atstājis kūstošs šļūdonis, savukārt teikas saka, ka velns stiepis akmeņus un kārtējo reizi kaut kut gribējis kaut ko aizdambēt, taču atkal nav sanācis laikam... Tad veikli vīri akmeņus sākuši malt ceļu būvei vai kam citam un akmeņu grēdas mežos krietni panīcinātas, līdz tām iedots aizsardzības statuss. Nu te iestājies miers un klusums.

Ir gan uzskats, ka te bijusi sena kulta vieta vai svētvieta un šī vieta mūsu senčiem bijusi īpaša. Ejot atpakaļ, gaisā atskan dīvaina čīkstoņa un vēl vairākas tamlīdzīgas skaņas, radot zināmu īpatnēju sajūtu...pēkšņi vairs nav dzirdamas putnu dziesmas, kas citkārt dzirdamas ikvienā meža vietā...Tās atjaunojas un kļūst atkal dzirdamas tad, kad ir ,,nokāpts,, no kalvas akmeņu krāvumiem. Vai es te gribētu staigāt vienatnē un vēlā novakarē – tas ir labs jautājums! Bet vispār vieta ir interesanta un apskates vērta! :)

Mežmalā sagaida jauks pārsteigums – bariņos ziedu pušķos sasēduši Lielie meža raibeņi, skaisti oranžīgi taureņi. Tie lēni un uzmanīgi kustina savus spārnus, pārlido no viena zieda uz nākošo, atkal iepauzē...kaut kas ļoti skaists un kā no citas, no pasaku pasaules. Gandrīz vai nedaudz nereāls.

Realitātē mūs atgriež nez no kurienes pēkšņi uzradušies aklo dunduru bari, kas metas mums virsū bez brīdinājuma kā tādas mazas un nekaunīgas pikējošas kaujas lidmašīnas! Viņi ir visur! Mūkam!

Nākošā pieturas vieta – Ēvažu stāvkrasts. Sparīgs jūras vējš te neļauj lidot nekādiem nekaunīgiem lidotājiem, jūra jau autostāvvietā šņāc kā vētrā. No stāvkrasta tālu var redzēt jūrā ejošos kuģus, tie lēnām slīd līdz ar pašu apvārsni. Viļņi gan ir, bet tās vētras tomēr nav.

Pakāpjot pa kāpu nedaudz uz leju, kreisajā pusē labi saskatāms Kolkas raga izvirzījums, pat jūrā esošā Kolkas bākas saliņa!

Krasts nav tik grandiozs kā Jūrkalnē, tomēr savs neliels šarms tam piemīt. Interesanti redzēt, kā stāvkrasta lejasdaļā saauguši melnalkšņi. Var pastaigāt šurpu turpu izbaudot jūru un jūras vēju pie stāvkrasta.

Nu jau klāt Kolka un vēders prasa savu – pusdienas! Zītaros pusdienojam, tie, kas nav pie stūres, iedzer glāzi alus! Laimīgie!

Vēl viens neliels rāviens un klāt teikām un leģendām apvītais Kolkas rags! Te vienmēr ir skaisti – neatkarīgi no gadalaika un diennakts stundas!

Sāk pūst sparīgs jūras vējš un sāk mest pirmās piles! Laikam nu beidzot solītais lietus klāt un jāpošas mājupceļam. Ir jau pavēla pēcpusdiena.

Uz ceļa sākusies dzīva satiksme – ,,gliemezīši,,, auto ar lielākām un mazākām guļampiekabēm. Polijas, Lietuvas, Estijas numuri, bet visvairāk ārzemnieku tomēr no Doičlandes. Parādījušies lieli baļķvedēji, kas dodas uz Mērsraga ostu. Ir velotūristi, gan vietējie, gan ārzemnieki – ar lielām velosomām un velokartēm pie stūres. Viņiem nebūs viegli, jo tuvojas patiesi pamatīgs lietus!

Vienas dienas Ziemeļkurzemes tranzīts noslēdzies, laiks mājup!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais