Pārbrauciens Anglija-Latvija

13.07.2011
9 min lasīšanai
26 foto

Tā kā pats labprāt lasu ceļojumu aprakstus draugos, nolēmu,ka arī man jāuzraksta savējais-varbūt arī kādam noder. Tātad mērķis-atbraukt ar auto no Anglijas, bet šo to arī redzot pa ceļam un īpaši daudz uz to netērējot. Kompānija – 3 ļoti dažāda vecuma vīrieši ar ne pārāk lielām pretenzijām uz komfortu.Pats vasaras vidus – 7.07.2011.-11.07.2011(pie foto uzstādījies nepareizs gads un tā tas arī palika) Pirmā diena. Agrs, lietains Anglijas rīts, 260km līdz Doveras ostai lielākoties pa M25 un M20.Pirmais “abloms” – aizlienētais Becker navigators ir bez Anglijas kartes. Labi,ka Dāvim ir iphons ar navigāciju- braucam ar to un ir pat ļoti labi. M25 ir pilna, bet ne tik ļoti,lai būtu sastrēgumi –vismaz mūsu virzienā ne. Rēkinājām 3 stundas ceļam un nokļūšanu ostā vismaz stundu pirms prāmja atiešanas (rezervācijas lapā teikts minimums 45min, blīvākajos laikos vajagot rezervēt pat min 1,5h.Jā,rezervāciju veicu laicīgi,kādu mēnesi pirms braukšanas pa 36GBP-auto +3 cilv.)Rezultātā nokļuvām 1h20min pirms prāmja atiešanas un uzbraukšanas rindā bijām pat otrie. Nebija skaidrības kā notiek iečekošanās process, bet izrādījās ļoti vienkārši- iebraukšana gar caurlaidi,kur uzprasa tikai pases un pēc mašīnas numura viss tiek atrasts un izdod vajadzīgos papīrus(pamatā reklāmas)Brīvo laiku pavadam iedzerot kafiju, apskatot valūtas maiņas kursu (kurš tomēr izrādījās izdevīgāks nekā tas,pa kādu vēlāk mainījām Vācijas pilsēteles bankā ),pacilājot veikaliņā lukturiem paredzētās uzlīmes.Tādi puscaurspīdīgi nieciņi pa ~8GBP.Tomēr nepirkām. Ja kas,mums tak ir melnā izolenta :D Prāmji kursē kā tramvaji –viens pēc otra.Uzbraukšana, uzkāpšana uz klāja,atiešana jūrā. Vispār Dovera arī izskatās jauki, ja nu kas. Prāmis izrādījās nemaz ne tik liels,kā biju cerējis, skatu klāji (2) tikai aizmugurē. Jau pēc neliela brīža ir redzami abi divi krasti – gan Francijas,gan Anglijas. Tad neliels gabals gar Francijas piekrasti un jau Donkirkas osta. Dažas piruetes pa nobrauktuvēm un izrādāmies jau uz Francijas autoceļa. Beckers vēl arvien nav apgūts un nepadodas dresūrai – rāda tikai karti, bet nerāda virzienu un klusē, aizbraucam ne visai pareizi, nonākam kaut kādā apdzīvotā vietā, varbūt vēl arvien tai pašā Dunkerkā, piestājam mazā benzīntankā.Mums vajag uzpildīties, bet te viss notiek tikai ar kartēm vai kaut kā tā- bez kases. Uzpildīšanās izpaliek, apēdam līdzņemtās maizes , beidzot tiekam galā ar GPS, uzriktējam mērķi Lille un braucam. Vēlāk uz šosejas uzpildāmies benzīntankā,konstatējam,ka benzīns ir dārgs (1,56 eur).Francijas lauki-nekas ārkārtējs prātā nepalika, Lilli,kas ir samērā liela pilsēta, arī caurbraucot pat īsti neredzējām. Braucam uz Namur. Beļģija no Francijas pirmajā acu uzmetienā atšķiras ar to,ka ciematu jumti no oranžiem kļūst brūni , bet ceļmalas kļūst apaugušas ar krūmiem vai kokiem. Ceļmalā ik pa brīdim kabatveidīgi stāvlaukumi. Vienā tādā iebraucām. Nu ko lai saka-vairākas stāvošas fūres, pārpildīta miskaste, kāds galdiņš ar soliņiem. Kā visi pačurājām krūmājā ,izmetām drazas un braucām tālāk. Iebraucot Namur sanāca nedaudz nobraukt no E42 pa mazāku ceļu, nedaudz uzmest aci Beļģijas laukiem. GPS kā galapunkts bija uzstādīts vienkārši Namur, un aizveda tas mūs taisni tur,kur arī gribējām – uz cietoksni kalna galā pilsētas vidū. Biju tā kā sagatavojies,ka augšā būs maksas stāvvieta, bet nē. Tur ir vienkārši laukums,kur vietējie(droši vien) džigiti saulītes griezuši. Tā ka var braukt līdz atdurei vai atstāt auto,kur pagadās. Kalna galā kafejnīca ar skatu uz Namūru lejā. Tieši tā,kā biju aprakstos lasījis.Publikas nedaudz, miers,klusums.Mūsu standartkomplekts -2 kafijas+1kakao, pajūsmojam un dodamies tālāk. Uzliekam Luksemburgas Adolphe tilta koordinātes un braucam. Kaut kādā lielveikalā Namūrā vēl papildinām pārtikas krājumus. Bānis labs,braukšana iet ātri.Iebraucam Luksemburgas pilsētā. Jā,finanšu pilsēta, puiki uzvalkos ar šlipsēm redzami ik pa brīdim.Nostājamies škērsielā uzreiz aiz tilta. Maksas laiki stāvvietai jau cauri,ir jau vakars. Ielas samērā tukšas, skaista vakara saule. Izstaigājām tiltu pa augšu,leju,šķērsām, izmetām loku pa vecpilsētu,kas turpat klāt. Viss skaisti,kārtīgi,pilns ar vasaras kafejnīcām, uz nelielas skatuves turpat ārā simfoniskais orķestris spēlē populāras, vecas melodijas.Idille. Nopūšamies, uzliekam viena no kempingiem koordinātes un braucam.Tālākais mūsu ceļš ved uz Trīri un Mozeles ieleju, tāpēc biju sarakstījis vairāku kempingu koordinātes Trīres apkaimē. Izvēlējos it kā tuvāko un vieglāķ atrodamo- campsite Altez Bahnhof.(Vēlāķ izrādījās,ka izvēle nebija pārāk veiksmīga)Jau tumst.Vēl arī jāuzpildās. Iebraucam mazā ciematiņā Shell tankā,izrādās darbalaiks līdz 22.00 un mēs esam pēdējās minūtēs. Benzīns 95 pa 1,28 eur.Izrādās,tā vēl arvien ir Luksmeburga. Plus mīnus ciešami atrodam arī kempingu.Ir jau gandrīz 23.00. Neviens mūs,protams, negaida, reception ciet, mūs novirza meklēt uz bāru. Tur kaut kā ieskaidrojam,ka mums vajag tikai telts vietu līdz rītam,kas burtiski tiek arī uztverts. No mums paņem 15 eur un saka,lai braucam tik iekšā. Īstenībā iebraukt nekas netraucēja arī iepriekš – ne barjeras, ne kā cita tur nav.Vietu arī ne mums kāds rādīja,ne ko stāstīja. Sameklējām vietu pašā upes krastā un uzslējām telti.Kempings visai īpatnējs – sastāv pamatā no kemperiem ar nojumēm, kas sastellēti strīpās ar šaurām ejām pa visu. Citi ir redzams, ka atbraukuši, citi jau ar žogiem apkārt vai jumtiem un apstādijumiem –acīmredzot ir nekustamais īpašums.Tas viss atrodas upes krastā.Upē peldvietas nav, notiek tikai zivju makšķerēšana. Reception arī ir kaut kādā vagoniņā, WC nelielā mājelē, bet rozīnīte tajā visā,ka labierīcībās katrs tiek iekšā ar savām atslēgām,kuras mums nemaz nav iedotas. To gan tā īsti saprotam nākošajā rītā,kad izpaliek gan kafijas uzvārīšana,gan rīta tualete un mazgāšanās.Bet vakarā mums pietiek vēlmes tikai īsai pastaigai pa kempinga teritoriju un viss. No rīta neveiksmīgi pamēģinu atrast kādu kontaktu savai tējkannai, tad ātri novācam telti,uzēdam savas brokastis, kafiju atliekam uz vēlāku un tinamies. Ir sākusies otrā ceļojuma diena.Nakti lija, bet tagad laiciņš jauks.Mērķis Trīra, ceļš ved caur iekoptiem laukiem lēzenos pakalnos.Daudzviet jau nokulta labība. Tik patīkami redzēt dzīvus laukus un plašumus…Tad pa bāni līdz Trīrai.Kas ir Trīra izlasīju tepat citu aprakstos. Atkal GPS mūs aizved līdz centram, atrodam stāvvietu un dodamies pa pilsētu īsā apgaitā. Pilsēta vēl tikai sāk atdzīvoties.Tirgus laukums,krūzīte kolekcijai, Melnie vārti. Kafija ar ekselentām ne nu gluži kūkām, bet nenāk uzreiz prātā kā nosaukt. Šokolādes pamatne + rieksti , mandeles. Celojam tālāk uz Mozeles ieleju. Ieleja- kā jau arī gaidīju- no pasaku bilžu grāmatas. Programmā vīna iepirkšana. Tas process mūs sajūsmināja.Ik pa brīdim ciematos redzamas mucas,uz kurām saliktas vīna pudeles, vai arī plaukti ar pudelēm – tātad mājā tirgo vīnu.Atliek tur pieiet – klāt būs vīriņš,kas aicinās mājā vai pagrabā. Izklās savu vīnu sarakstus ar aprakstiem,numuriem, cenām, dos nogaršot. Pirmajā “točkā” mums gadījās saimnieks,kas labi runāja angliski, zināja, kur ir Latvija. Izstāstīja,kuri ir skaistākie ciemati,kas mums būtu jāapskata. Vienu sešpaku iepirkām – tai skaitā 3 pud. saimnieka “favorit”. Tas esot tikai no speciāli atlasītām dzeltenajām vīnogām, arī gadi tika piedāvāti cienījami -1998,2001. Neesam pazinēji, bet mums garšoja un patika. Nākošajā vietā,kur par pēdējiem skaidrajiem eur nopirkām vēl sešpaku, saimnieks angliski nerunāja nemaz. Bet tā galīgi nebij problēma.Rituāls mums jau bija skaidrs. Angļu naudu gan viņš negribēja-sākumā pat apjautājās vai tā nav ķīniešu.Bet izrādijās,ka mūsu naudas pietiks – Dāvis lika lietā savas skolā apgūtās vācu valodas iemaņas un prata nosaukt ciparu,kas mums ir :D Vēl mēs Mozeles ielejā uzkāpām kāda ciematiņa ( Bernkastel –Kues)cietoksnī kalna galā, turpat arī izstaigājām tūristu pilno vecpilsētu, atradām ko uzēst desiņas ar frī un iepirkām ūdenskliņģerus (Tos te kāds bija reklamējis kā obligāti nogaršojamu lietu Vācijā – es gan vīlos) Kopumā pa ieleju nobraucām palielu gabalu,tad rāpāmies ārā uz bāņa un laidām meklēt Eltzas pili. (tā ir pils no pasaku grāmatām)Jau netālu no pils aptvērām,ka diez vai varēsim iztikt bez skaidrās naudas. Tuvojās jau pieci. Sākām meklēt kādā miestā naudas maiņas vietu. Tikām novirzīti uz banku. Samainījām, pa ļoti neizdevīgu kursu,protams. A kam tagad viegli. Atradām pili. Kas ir Burg Eltz palasiet wikipedijā. Neliela vilšanās-pilij tiek atjaunots jumts un visa viena puse nosegta ar stalažām un tīklu.Neko darīt. Safotografējam kā ir, nomēģinām karalisko tualeti (tā ir ierīkota vienā atsevišķā namiņā ar tornīšiem),kāpjam augšā kafejnīcā dzert kafiju. Neliels apmulsums par depozītu – par katru trauku komplektu (krūzīte/šķīvītis) paņem 2 eur. Vēlāk skatoties,ka citiem tiek dotas arī tieši tādas krūzītes,kādas lejā tirgo suvenīru veikaliņā, sapratām,ka varbūt tā arī vajag. (Es jau savu krūzīti biju iepircis)Atkal jau pienācis rāms vakars,apmeklētaju pavisam maz,gaisā vasara. Pasaka kā jau pasaka.Bet mums vēl tāls ceļš. Kempings tiek izvēlēts netālu no bāņa Efurtes apkaimē. Pārbrauciens caur Koblenzu, viens acumirklis no tilta uz Reinu, bānis. Ierodamies atkal līdz ar tumsiņu . Kempings Stausee Hohenfelden (N50/52/20 E11/10/42) To gan iesaku, ja brauc šķērsām Vācijai no Drēzdenes uz Koblenz vai otrādi. Turpat netālu no bāņa,pieklājīgs,plašas pļavas teltīm,ir arī mājiņas. Lielas sanitārās telpas,bet arī ar rozīnīti. Dušās jaucējs tāds –uzspied,un kādu brītiņu ūdens tek. Bet tas brītiņš ir par īsu, savukārt otro reizi palaist man to ūdeni pat neizdevās vakarā. Stāvi tur tāds pliks un slapjš un spaidi pogu. Vari paralēli arī lamāties. Beigās noslaucījos kā bija un devos uz telti. Pavakariņojām, Dominiks paķerstīja kaut kādus lidojošus radījumus,kas spīdēja kā jāņtārpiņi un devāmies gulēt. Vācieši nedaudz tālāk pļavā škindināja pudeles, pusnakti mauroja laikam kaut ko analogu “Volga,Volga matj rodnaja” ,kaut kur tālumā nez kāpēc ik pa brīdim skanēja salūti, un naktī atkal lija. Bet nekas no tā visa mums netraucēja. No rīta veiksmīgi nodušojos, veicu apgaitu pa kempingu,uzvāriju tējkannu.Kad meklēju pa internetu kempingus, šim bija minēts baseins. Nedaudz palabošu –baseina teritorijā nav, bet ir atpūtas komplekss ar visiem ūdeņiem utml.turpat pavisam netālu. To mēs redzējām jau prombraucot. Tātad ir jau trešā diena. Programmā Drēzdene un Saksijas Šveice. Atkal jauks,karsts laiks,saule. Drēzdenē nedaudz pastaigajām pa “Pārdaugavu”, tad aizsoļojām uz centru. Tur vesela gūzma ievērības cienīgas arhitektūras, cilvēku pūļi, krievu muzikanti/garmoņisti uz stūriem. (Bez tiem neiztika arī Mozeles ielejā).Laikam bija arī kaut kādi pilsētas svētki, jo krastmalā bija pat uzslieta estrāde, vietējas nozīmes zvaigzne dziedāja zem ierakstīta pavadījuma un aicināja dziedāt līdzi arī citus. Karoče –ballīte. Nedejojām, soļojām atpakaļ un braucām talāk. Kā nekā jau pēcpusdiena. Saksijas šveicē biju nospraudis 2 mērķus – Konigsteinas cietoksni un Bastei klintis. Cietoksnis varētu teikt satriecoši iespaidīgs un varens. Lejā Elba, meži,ielejas,ciemi. Ne velti nekad nav ieņemts. Palasīties par to var netā. Bet tā nu tas ir,ka pēc tādas varenības mūsu Latvijas ievērības cienīgās vietas prasās likt pēdiņās. Kas tik tur augšā nav – gan mikroautobuss uz cietokšņa sienas, gan parks,gan skatuvīte koncertiem, gan lielgabali (bronzas/koka mākslas darbi, viens pat ar rokturīšiem ar sieviešu krūtīm). Apciemojām,protams, arī šīs vietas tualeti. Pēc krietna laika nokāpām lejā un ieēdām uz grila ceptas desas ar kartupeļu salātiem un alu. Tā teikt klasisks vācu variants. Apkārt sisina sienāži, blakus saliktas salmu ķīpas, karstums,vasara. Nekādu cilvēku pūļu. Atkal idille. Uzprasām ceļu līdz Bastei un braucam. Zināju,ka no cietokšņa redz Bastei, bet tomēr biju iedomājies citu klinšu puduri. Bastei klintis atrodas aiz ciematiņa,kas savukārt atrodas aiz upes, pāri kurai jāpārceļas ar prāmi, atstājot auto stāvvietā pļavā. Samērā daudz cilvēku,pie prāmja pat pūlis, bet visi tiek augšā un otrpus upes izklīst pa takām vai vēl kaut kur. Viss kā no bilžu grāmatas –mājiņas,klintis,pat uz prāmja pukju podi. Mēs izvēlamies taku,uz kuras atrodas Bastei. Kopējais takas garums 9km,ja iet pa riņķi.Tik daudz laika mums laikam nav,ir jau diezgan vēls. Mēs iesim līdz augšai un tad atpakaļ.Mani sajūsmināja pat prāmis,kurš pārvietojas tīri tikai uz upes straumes rēķina. Skati,kas paveras no skatu laukumiem nav aprakstāmi. Un atkal –pašā augšā kafejnīca,kuru jau ver ciet,kad mēs ierodamies. Izjūsmojušies par skatiem,kāpjam lejā. Esam slapji no ārpuses un izslāpuši no iekšpuses. Nu jau cilvēku nav gandrīz nekur. Uz prāmja daži cilvēki. Ejam uz mašīnu, un pa ceļam vēl pēdējais jaukais pārsteigums. Maziņā laukumiņā,kuram ejam cauri, ir akordeonista skulptūra, un tagad tur skan mūzika-visapkārt akmens kolonās ir skaļruņi un skan mūzika -klusa, ļoti dzidra,telpiska,vienkārši ideāla skaņa. Mēs bijām sajūsmā. Mašīnā nolemjam doties uz kempingu Čehijā, lai pēc tam pa taisno iebrauktu Polijā. Pēc apraksta daudzsološs kempings ar baseinu ar 42m iešļūcamo.Camping 2000 Januv Dul ciemā. Pasaka beidzas jau drīz vien, iebraucot Čehijas teritorijā,kur viss košums izbeidzas vienā rāvienā.Mājas ierastās krāsās un formās. Pa puslīdz ciešamiem celiņiem nokļūstam līdz kempingam,kas atrodas mazā ciematā un vai tik pēc lieluma nav par to ciematu pat lielāks.Kempings izrādijās labākais no visiem.Manuprāt viņi reklamējas kā kempings,kas pieder dāņu pārim, bet īstenība laikam nīderlandiešiem. Saimnieks pauda izbrīnu,kā mēs tā viņus esam atraduši. Daudz vietas, baseins ar garu iešļūcamo – bet par nožēlu vakarā mēs bijām jau par vēlu,savukārt no rīta mēs aizbraucām,pirms to atvēra. Laba kafejnīca, sajūsmu izraisošas cenas. 2 KOZJOL ali mums tajā vakarā izmaksāja 2,4 eur, tie paši 2 ali un saldējums pēc kāda brīža izmaksāja atkal 2,4 eur. Normālas dušas ,tualetes. Tik nez kāpēc papīrs gan nebija…Šajā kempingā kādu brīdi mēs būtu ar mieru arī padzīvot.Bet no praktiskā viedokļa, šīs kempings nebija pareizais risinājums. Jo: 4.diena,kuru mēs saucām nevis par ceļojuma dienu,bet pārbrauciena dienu. Bija iecerēts,ka no Čehijas pa taisno iebrauksim Polijā un pāri uz mājām.Pie tam izvairoties no bāņiem (caur wroclavu,plocku utt),jo mums bija stāstīts par briesmīgajiem ceļu remontiem Polijā un arī netā atradu vienu karti,kur bija atzīmēti ceļu remonti –karte vienā sarkanajā krāsā….Bet reāli GPS mūs pa nezin kādiem džungļiem,ar maldīšanos pa apbraucamiem neceliem izveda uz to pašu autoceļu,kas veda no Drēzdenes,tikai jau Polijas pusē. Būtu sanācis vienkāršāk palikt kādā kempingā Saksijas šveicē un tad pa to pašu Drēzdenes maģistrāli arī braukt. Izbraukājušies pa Čehijas un Polijas neceļiem nolēmām,ka brauksim vien pa bāņiem, kā to gribēja arī GPS. Un labi vien bija. Nekādos sastrēgumos neiekļuvām, ja neskaita iebraukšanu Varšavā. Bija svētdienas vakars, un poļi droši vien atgriezās no saviem laukiem utml. Bet šā vai tā –puslīdz ciešami no Čehijas pierobežas izbraucot ap 10.00 no rīta iebraucām Latvijā nākošās dienas rītā ap 5.30. Viss.

Pārbrauciens Anglija-Latvija

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem