Atkal Londona. Atkal Blondie
|
Māris Puķītis
|
Nezinātājam no malas tas droši vien izskatītos dīvaini – ap vienpadsmitiem vakarā no botāniskā dārza plūst ārā ļaužu tūkstošu straume, un vismaz katram otrajam ir rokās saliekamie krēsli, pledi, pārtikas somas (nu jau tukšas).
Bet darbības vieta ir Londona, kur pikniks apvienojumā ar koncertu ir gluži ierasta izklaide. Arī es esmu šajā publikā, tikai bez piknika piederumiem un labumiem. Tikko ir izskanējusi Blondie ikoniskā dziesma Heart of Glass, un Debbie Harry ir nepielūdzami pametusi skatuvi – ir beidzies fantastisks koncerts, kam rīkotāji noslēgumā vēl „uzsauc” salūtu.
Bet, ja no paša sākuma, gluži kā svētceļojumā atkal esmu devies uz Blondie koncertu, atkal Anglijā, šoreiz Londonā, Kew Gardens – Karaliskajā Botāniskajā dārzā. Ierodos ļoti laikus, jau iepriekšējā dienā, lai nebūtu nekādas skriešanas pa galvu, pa kaklu.
Pirmajā dienā paspēju apskatīt London Wetland Center, netālu no Barnes stacijas iekārtotu dabas liegumu – mākslīgi izveidotas ūdenskrātuves ar mitrājiem un pļavām (kas pelna atsevišķu aprakstu). Tepat ir pilsēta, bet te ligzdo pīles, zosis, gārņi, pirmo reizi redzu Londonas papagaiļus – savulaik brīvībā izkļuvušie putni ir stabili iedzīvojušies šajā un citās Rietumeiropas pilsētās.
Koncerts notiek, kā jau teikts, Kew Gardens, kas vasarā tradicionāli rīko mūzikas festivālus. Pa dienu izstaigājis dārzu, pēcpusdienā nesos uz dzīvokli, kur noīrēju no laipna pāra istabu uz divām naktīm (iesaku – www.airnb.com, lētāk nekā viesnīcas). Jānoliek lielā fotosoma, bet vilcieni neiet tik ātri kā gribētos, saimniece neatsaucas uz domofona signālu (jo izrādās, ir dušā), izmisis spiežu visu dzīvokļu pogas, bet mājās ir tikai kāds cits viesis, kurš laimīgā kārtā atver durvis.
Tā nu plāns ieņemt vietu pie dārza vārtiem pāris stundas pirms atvēršanas, lai tiktu pie skatuves, pačab. Kad ierodos, priekšā ir dažus simtus metru gara rinda un 20 minūtes līdz iekšā laišanai. Stājos galā, un drīz aiz manis ir vismaz tikpat. Vai katram ir līdzi prāva soma ar alu, vīnu, bagetēm un citiem ēdamiem un dzeramiem labumiem. Britiem brīvdabas koncerts nozīmē pikniku, un arī šis tā ir reklamēts.
Ja pie mums koncertos nedrīkst ienest it neko dzeramu, tad tur stiep iekšā kaut vai mugursomu ar alus bateriju. Interesanti, ka nav aizliegtas arī stikla pudeles, varbūt anarhisti Londonā dauza banku un veikalu logus, bet mest pudeles pa skatuvi te laikam nav pieņemts neatkarīgi no uzskatiem.
Kad atveras vārti un tieku iekšā, pielieku soli, lai tikai tiktu garām iespējami vairāk ļaužu. Bet viņus vairāk interesē labākā vieta mauriņā, kur iekārtoties piknikam, tā ka pie skatuves ir vien kāds desmits fanu. Man tiek vieta pa kreisi no centra, tieši pie barjeras – atliek iekrampēties un gaidīt. Šī ir tā reize, kad atsakos no alus iebaudīšanas, jo būtu diezgan stulbi, skanot Call Me, just izmisīgu dabas saucienu.
Tālredzīgi esmu paņēmis grāmatu, lai īsinātu laiku, bet pavēroju arī publiku, kas pamazām aizpilda visu Dance Zone. Blondie pirmie lielākie panākumi ir bijuši Lielbritānijā, nevis dzimtajā Amerikā, un viņi šeit ir ļoti populāri. Un ne jau tikai to vidū, kas 70. gadu otrajā pusē bija padsmitnieki. Kā vēlāk dzirdēšu, divdesmitgadīgie zina vārdus un dzied Blondie līdz.
Netālu no manis tīņi, kam noteikti vēl nevarētu būt alkoholam atļautais vecuma cenzs, malko šampanieti. Nu, vismaz solīdāk nekā mūsējie, kam galvenais ātri aizlieties ar lētu un draņķīgu plastmasas alu, angļu jaunatne pat sarūpējusi stikla glāzes.
Diemžēl visas šīs ainiņas nevaru iemūžināt foto, jo koncerta noteikumos skaidri teikts – nekādas foto, video un skaņas ieraksta ierīces. Ņemot vērā, ka mūsdienās vai katram ir mobilais ar visām šīm funkcijām, nesaprotama prasība. Pirms brauciena pat e-pastā uzdevu jautājumu rīkotājiem, vai tiešām nevarēs lietot vismaz neprofesionālo fotokameru, un atbildē laipni, bet strikti pausts bija nē.
Citi šo prasību palaiduši garām vai ignorē, ne vienam vien līdzi ir fotoaparāts, dažam arī pusprofesionāla spoguļkamera. Nu, nekas, man toties būs iespēja nodoties tikai un vienīgi koncertam.
Kā iesildītāji ir kāds džeza dziedonis un pēc tam vēl Magnets, ko reklamē kā pasaules labāko a’capella grupu. Iespējams, tā arī ir, seši kungi šajā žanrā ir patiešām ļoti meistarīgi un atraktīvi. Tomēr viņi nav tas iemesls, kāpēc publika ir šeit.
Magnets beidz, paiet vēl 20 – 30 minūtes, un tad tas notiek. Blondie nāk, Klems Burke sēžas pie bungām, Kriss Steins izvilina no ģitāras pirmās skaņas, es ieraugu Viņu – Debbie Harry. Ir pagājis mazliet vairāk par gadu kopš koncerta Tetbury, un viņa ir kļuvusi skaistāka. „Debbie, we love you!” es kliedzu un ne jau es viens.
Bet no skatuves sāk skanēt Union City Blue, viena no manām mīļākajām Blondie dziesmām, kuru viņi nez kāpēc nebija koncertos ilgi spēlējuši. Tas, ko esmu baudījis tikai DVD ierakstos, nu ir pa īstam, un mana fana sirds ir patiesi aizkustināta. Union, union union city man, I say he's mine, dzied Debora, un mēs visi piederam viņai.
Dreaming is free, seko nākamā dziesma, tad Atomic, Call me, dziesmas no jaunā albuma Panic of Girls un atkal vecie, labie hiti. No Deboras mani šķir trīs četri metri, vienā mirklī, un tas šķiet neticami un sirreāli, Debbie skatās man acīs, tas patiešām notiek uz dažām sekundēm.
Jā, viņai ir 66 gadi, un viņa var atļauties būt šortos un tīkliņzeķēs (skat. foto). Debbie intervijās neslēpj, ka ir veikuši šādus tādus plastiskus uzlabojumus, bet viņa arī trenējas sporta zālē – un viņa patiešām izskatās labāk nekā pirms desmit gadiem. Popmūzikas hercogiene, kas ir iedvesmojusi Madonnu, Lady Gaga un citas mūzikas zvaigznes.
Bet pēc pusotras stundas šis fantastiskais pārdzīvojums beidzas. Blondie šajā ziņā ir konsekventi – pamet skatuvi, tad atgriežas, tāpat kā iepriekšējā reizē nospēlē ikonisko Heart of Glass un pēc tam viss. Punkts. Kew The Music rīkotāji publikai par mierinājumu izšauj salūtu.
Kāds fans, ap 35 gadiem, skatās uz tukšo skatuvi un sauc: „I love you, Debbie!” Apkārtējie uz viņu paskatās ar vēlīgu smaidu, bet viņš mazliet apmulsis saka: „Yeee, I really love her!” Tā nu tas ir, lai piedod sievas un draudzenes, varbūt arī vīri un draugi, bet fani mīl arī Debbie. One way or another.
P.S. Atceļā šķirstu lidmašīnā The Evening Standart un saņemu atkal emocionālu lādiņu - 12. lappusē ir tieši šā koncerta apraksts un Debbie foto (ko atļāvos pievienot šim rakstiņam).
