PAŠU SPĒKIEM UZ HORVĀTIJU

21.04.2005
29 min lasīšanai

2002. gada 25. augusts – 8. septembris Tur – uz siltajām zemēm Ideja par braucienu uz Horvātiju dzima dziļā ziemā, kad tik ļoti gribas būt kaut kur vasarā – laiskoties saulē, gulēt zem palmām, izjust brīvības saldo garšu un nerūpēties pilnīgi ne par ko. Lai arī sākumā ne īpaši reāla, pamazām tā arvien izkristalizējās, un augusta beigās jau bijām gatavi doties ceļojumā. Zinājām, ka galamērķis ir Horvātija, kādu laiku no kopējā 2 nedēļu ceļojuma gribam pavadīt, braucot ar velosipēdiem, un iespējami daudz vēlamies būt pie dabas, gribam redzēt Adrijas jūras piekrasti, pabūt uz salām, un tikt līdz pašiem Horvātijas dienvidiem – Dubrovnikiem. Par pārējo – kad pienāks laiks, tad arī redzēs... Braucēji Gatavojoties braucienam, saprotam, ka mēs būsim septiņi – Ivars, Intars, Ilžuks, Sanita, Kaspars, Ilona un es. Tātad visracionālākais veids, kā tikt līdz Horvātijai ir mikrobusiņš, kuru noīrējam pa samērā lētu naudu (17 Ls diennaktī), pie kam tā vadīšanai der parastās autovadītāju apliecības, tātad mūsu puiši būs arī busiņa šoferīši. Horvātijā esam plānojuši diezgan daudz braukt ar velosipēdiem, tātad īrēšana uz vietas mums neder un velosipēdi jāņem līdzi no Latvijas. Sākumā ir versija par riteņu vešanu piekabē. Intars kā piekabes īpašnieks veic visus nepieciešamos sagatavošanas darbus – saremontē piekabi, iziet tehnisko apskati, sarūpē visus robežu šķērsošanai nepieciešamos dokumentus. Viss mainās, kad izbraukšanas vakarā dabūjam busiņu, un izrādās, ka nedaudz izjauktā veidā visi 7 velosipēdi, velosomas, visas līdzņemamās mantas un pārtikas maisi pavisam vienkārši saiet busiņā. Braukšanai ar velosipēdiem, cita starpā, ir viena liela priekšrocība – prātu nepamet doma, ka visas līdzpaņemtās mantas pašiem vien būs jāved uz saviem bagāžniekiem. Ir dzirdēts, ka Horvātijā diezgan daudz sanāk braukt pret kalnu, kas nozīmē, ka līdzi nedrīkst ņemt neko lieku! Un tā nu uzpucētā piekabe tiek atstāta mājās... Aiziet! Tā nu pēdējās augusta svētdienas vakarā savu ceļojumu uzsāk ekspresis “Rīga – Horvātija”. Vasara šogad arī Latvijā padevusies varena, un, lai arī tepat jau pirmā skolas diena klāt, rudens elpu vēl nejūt. Priekšā tāls ceļš, tāpēc līdzi esam paņēmuši dažādas dziesmu grāmatas un diezgan daudz Latvijas alu. Busiņa salons ir lieliski iekārtots – tā vidū ir brīva telpa ar galdiņu, kas nozīmē, ka viss ceļš paies kā viena ieilgusi pasēdēšana pie galda. Vēlāk izrādās, ka zem galda ir lieliska guļvieta, kurā var izstiepties, un kuru parasti šoferīši izmanto atpūtai. Arī pats galds ir universāls – bez tradicionālās izmantošanas, guļot uz tā var likt arī galvu un kājas, un, kad uz pagriezieniem viss galda saturs sabirst pretimsēdētājiem klēpī, tas arī rada jautrību. Un tā nu busiņš uz kādu laiku kļūst par mūsu ceļojošajām mājām – virtuve, guļamistaba, garderobe, tusiņistaba... Braucot ar autotransportu, robežu šķērsošana ir neatņemama piedzīvojumu sastāvdaļa. Līdz nokļūsim galamērķī, mums jāpārvar 6 robežas. Šķiet, ka robežsargiem velotūristi iedveš patiesu uzticību – kad pasakām, ka braucam uz Horvātiju, lai ceļotu tur ar velosipēdiem, un viņi ierauga busiņa aizmugurē sakrāmēto velodetaļu un mantu kaudzes, jautājumu vairāk nav, un varam braukt tālāk. Neviens pat nejautā, cik daudz alkohola mums ir līdz... Visvairāk mūs baida Lietuvas – Polijas robeža, un tas ko mēs tur ieraugām, lai arī tieši neattiecas uz mums, izraisa patiesu cilvēcisku žēlumu... Pēc mūsu busiņa kilometrāžas rādītāja, smago automašīnu rinda pirms Polijas robežas izstiepusies 10 km garumā – mašīna pie mašīnas! Mēs varam tikai priecāties, ka tā neattiecas uz mums, jo pretējā gadījumā plānotās 2 nedēļas arī nāktos šeit pavadīt... Poļu robežsargs ir pikts un bravūrīgs, bet, tā kā ievērojam visus poļu robežas labas uzvedības noteikumus (neķiķinam, neizrunājamies, esam padevīgi utt.), tad nepilnā stundā arī šī bēdu ieleja ir aiz muguras. Polijas ceļi ir fantastiski – to kvalitāte noteikti var konkurēt ar bezceļiem. Vēl ir sagadījies tā, ka normālie ceļi ir slēgti remontā, tāpēc pa nakti, ko pavadam ceļā uz Varšavu, šķiet, ka esam izbraukājuši visus Polijas bedrainākos ciemu ceļus. Varšavā ar informācijas zīmēm tā pašvaki, un arī braukšanas kultūra atšķirīga no mūsējās, kā rezultātā pāris reizes apmaldamies, un pāris reizes izraisām avārijas situācijas, bet viss beidzas labi, un neplānoto ekskursiju rezultātā man pat sāk šķist, ka Varšava ir smukāka pilsēta, nekā man tas bija šķitis agrāk. Aiz Varšavas jau sākam justies kā ceļā uz Eiropu – braucam pa maģistrāli, ik pa brīdim ir pieturas vietas ar krogiem un tualetēm. Atrodam arī vienu, kur ir vaļēja nojume, kur varam ieturēt brokastis – uz prīmusa uzvāram rīta kafiju un iekožam no dzimtenes līdzpaņemtos labumus. Ceļojuma rītā, lai arī pēc pusgulētas nakts, brokastīm ir pavisam cita garša... Blakus nojumei ir baseins ar zivīm, un kāds izsaka domu uzvārīt zivju zupu, bet tomēr nē – tas pārāk nopietns ēdiens brokastīm... Ap trijiem dienā esam pie Slovākijas robežas, un tā tiek šķērsota pārdesmit minūtēs. Slovākijā braucam pa automaģistrāli – nekā īpaši interesanta, izņemot kukurūzas laukus, kurus šad tad izmantojam kā “zaļās pieturas”. Vakarpusē esam pie Bratislavas, un ceļa malā ieraugam kādu ūdenstilpi, kurā cilvēki peldas. Kārdinājums nopeldēties ir milzīgs, un pēc brīža visi jau plunčājamies pa ūdeni. Tad atkal kāpjam busiņā, svaigi un sprigani, un turpinām ceļu. Pēc pāris stundām jau esam uz Slovākijas – Austrijas robežas, kur bez visa uz robežām tik ierastā, mūs sagaida milzīgs lērums ar izsalkušiem un asinskāriem odiem. Kamēr robežsargiem dodam pases, vairāki desmiti šo vampīru salido busiņā un naski ķeras pie košanas. Mēs nekavējāmies ar pretuzbrukumu, kurā uzvaram, lai arī esam skaitliskā mazākumā. Austriešu robežsargi odu problēmu mēģina risināt, dzenot odus mūsu busiņā un sakot, lai vedot projām – rezultātā visi esam no sirds izsmējušies, izņemot mūsu mazākos brāļus - nabaga odus... Slovēņu robežsargi, ieraugot mūsu busiņu no iekšpuses, tik spēj iesaukties “Mamma mia!!! Bambinos!! Čehi, poļaki?”, un jau pēc pāris minūtēm braucam tālāk. Slovēnijā ir diezgan daudz maksas ceļu, un tā nu ik pa brīdim ieguldām kādu artavu Slovēnijas tautsaimniecības attīstībā. Postojnas ala Ap 3 naktī esam nonākuši pie Postojnas alas, kas ir mūsu pirmais nopietnākais apstāšanās punkts. Lai tiktu alā, jāgaida rīts. Man un vēl pāris citiem ir pilnīgi apnikusi gulēšana busiņā, tāpēc esmu pārlaimīga, kad varu izstiepties uz tūristu tepiķīša un ielīst guļammaisā turpat blakus pie busiņa – mazā zāles pleķītī pie publiskās autostāvvietas – nekas nekratās, var izstiept kājas, vēss nakts gaiss un virs galvas zvaigžņotas debesis – šajā brīdī vairāk nevēlos pilnīgi neko. Pamostos, kad visapkārt jau ir sākusies riktīga rosība – cilvēki staigā, mašīnas brauc, arī mūsējie jau vāra kafiju – laiks celties. Ieturam brokastis, un dodamies izlūkot situāciju ar alu. Paķeram līdzi siltās jakas, jo alās mēdz būt auksts – šeit solīti tiek + 8 C – pastāvīga temperatūra gan vasarā, gan ziemā. Postojnas ala ir viena no lielākajām Eiropā - tā ietver dažādas galerijas 20 km kopgarumā, un pēdējo 180 gadu laikā, kopš tā atvērta apmeklētājiem, to apmeklējuši vairāk kā 28 miljoni apmeklētāji. Arī mēs kuplinām apmeklētāju pulku, un nopērkam biļetes (3 Ls). Fotografēšana un filmēšana alā nav atļauta, tomēr paķeram līdz vairākus fotoaparātus, un Intars arī fotoaparāta statīvu. Tehnokrātija arī šeit ir darījusi savu – mūs jau gaida vilcieniņi, ar kuriem iebraucam alā cauri brīnišķīgam, līkumotam un visdažādākajiem alu veidojumiem bagātam tunelim. Alas galerijas ir skaistas un krāsainas, un kārtējo reizi domāju par dabas neapturamajiem un noslēpumainajiem procesiem. Viens no lielākajiem Postojnas alas brīnumiem ir Proteus Anguinus (angļu val. – human fish) – arhaisks, ap 10 cm garš dzīvnieks, kas līdzinās gan zivij, gan ķirzakai, un kas visu dzīvi pavada pilnīgā tumsā - grūti pat iedomāties, kā to var... Ekskursijas alā ir tikai gida pavadībā – mēs pievienojamies angliski runājošajai grupai. Ekskursija ir tīri interesanta, tomēr straujā pārvietošanās vairāk atgādina tūristu naudas savākšanas konveijeru. Redzamie brīnišķīgie alu veidojumi un līdzpaņemtais fotoaparāts neliek mieru, un tā nu mazliet atpaliekam no gida un šo to mēģinām nofotografēt – ak šīs cilvēciskās vājības. Pēdējā zālē esam nobrieduši vienam grupas foto – Intars uzstāda fotoaparātu, un top brīnišķīga bilde par atmiņu no šīs skaistās vietas... Horvātija klāt! Tālāk dodamies uz Horvātiju – vēl tikai pēdējā robeža, un esam klāt! Pavisam drīz jau esam piekrastē, un elpa aizraujas no šī tik sengaidītā skata. Te nu viņa ir – Adrijas jūra, kalni, vasara! Šis prieka moments mūs tā aizrauj, ka nolemjam ieturēt pusdienu salātiņus tepat – kādā stāvlaukumā ar skatu uz jūru - ēdam un esam vienkārši laimīgi. Krk sala Horvātijai pieder 1 185 salas – sākot no pavisam nelielām līdz vairākus simtus km2 lielām. Viena no lielākajām ir Krk sala, uz turieni arī dodamies. Salu ar cietzemi savieno maksas tilts (lielākais Eiropā), pa to arī braucam. Kolīdz uzbraucam uz salas, piestājam kādā stāvlaukumā aplūkot dabu un mūsu ceļu kartē. Acīmredzot izskatāmies pēc bezpajumtniekiem, jo jau pēc brīža pie mums kāds onkulītis piedāvā apmesties kādā no viņa istabām. Mēs rādām uz busiņu un sakām, ka mums tak ir vesela māja! Šādus onkulīšus turpmāk mēs saucam par “cimmermaņiem” – no vārda “zimmer”, kas ir ļoti aktīvi informējot par iespējām noīrēt kādu istabu Horvātijā, it īpaši piekrastē. Dodamies tālāk - sala ir kalnaina, sīkiem krūmiem apaugusi. Ieraugam arī tādus kā iekoptus pleķīšus ar kokiem – zinātāji stāsta, ka tie ir olīvu dārzi. Mūsu ceļš ved pa kalniem – šaurs ceļš, serpentīni, asi pagriezieni – tas viss kutina sirdi. Īpaši jautri ir, kad izrādās, ka Ilzītei ir bail no augstuma, un viņa saka, ka viņai vajagot maisu uz galvas, lai būtu mazāk bail. Šoferītis saka - ja vajag asākas izjūtas, lai tik pasakot viņam! Slīpums ir 9%, 12%, un vietām pat 15 %! Neviens neizsaka vēlmi sēsties uz velosipēda... Noparkojam mašīnu un ejam peldēties. Ūdens ir zili zaļš, un nedabīgi caurspīdīgs – vairāku metru dziļumā visu redz cauri! Bez tam ūdens ir stipri sāļš, līdz ar to virs ūdens turēties ir ļoti viegli, savukārt nirt ir grūti. Vēl visu laiku skatāmies zem kājām, jo nevienam nav “pretežu” čībiņas, un esam diezgan daudz dzirdējuši par jūras ežiem kuriem uzkāpjot, kādu mēnesi jālec uz vienas kājas. Paldies dievam, šeit seklumā ežu nav, bet peldot tālāk var redzēt pašus vaininiekus – melnas, garām adatām klātas bumbiņas. Tomēr, ja jūras eži ir, arī tas ir labi, jo nozīmē, ka ūdens šeit ir tīrs. No ūdens izkāpjot un apžūstot esam tādi kā lipīgi – sviedri nomazgāti, bet šķiet, ka esam kļuvuši ne mazāk sāļi. Sākumā sajūta jocīga, bet vēlāk pie tā vienkārši pierodam. Pirmā naktsvieta Nolemjam nakšņot netālu no Plitvices ezeriem – tas nozīmē, ka no jūras piekrastes mums jādodas uz iekšzemi. Pamazām sāk krēslot – tuvojas stunda, kad pat ikdienišķas lietas sāk likties mistiskas un noslēpumainas. Dodoties iekšzemē, redzamā ainava krasi mainās – kalni paliek arvien mazāki, un arī ciemi ir pavisam savādāki – šīs vietas vēl skaudri glabā pierādījumus tik nesenajiem traģiskajiem notikumiem, ko vienā vārdā sauc– karš. Ciemos ir daudz māju, kas ir sašautas vai arī kurām gluži vienkārši ir palikušas pussagruvušas sienas un pāris logu ailes, jumta vispār nav. Raugoties uz šīm mēmajām naida liecībām, patiesi baisi ir iedomāties par notikumiem, kas vēl pavisam nesen te – Eiropas centrā - risinājušies cilvēku starpā. Vēlāk no vietējiem dzirdam skaidrojumu, ka šīs mājas diez vai kādreiz atjaunos, jo tās piederējušas serbiem... Nešaubīgi, šīs mājas glabā daudzus traģiskus dzīvesstāstus, un rodas tik grūti atbildamais jautājums par pasaules notikumiem. Krēslas stundā šie ciemi izskatās pavisam baisi – kā pagātnes drupas uz saulrieta fona. Un šīs drupas arī liek apzināties, cik tomēr mēs esam laimīgi, ka neko tādu mums nav nācies piedzīvot... Satumst ātri, un mēs arvien vēl braucam savā ceļojošajā mājā, meklēdami nakstsvietu – kādu mazliet nomaļu, gludu pleķīti, kur uzsliet teltis un pagatavot vakariņas. Tumsā jau gan izvēle kļūst vairāk intuitīva, griežam tik vienā ceļā pa kreisi un skatāmies kādu nomaļu vietu. Atrodam kādu pļavas malu, kas nu jau visus apmierina. Ir vasara, nakts, dzied cikādes, un es nolemju, ka šādā naktī ir jāguļ tieši zem zvaigžņotām debesī, un tā nu pļavas zālē izritinu savu tepiķīti un guļammaisu, un liekos uz auss. No rīta mani pamodina skaļi sajūsmas saucieni no vienas no teltīm – ir uzradies jauns piedzīvotājs – zaļš kukainis, kas, neieskaitot antenas, ir garāks par šķiltavām, zinātāji saka, ka tā ir cikāde... Eju apskatīt tuvāko apkārtni. Izrādās, ka esam nakšņojuši pavisam netālu no pussagrautām mājām, pie kurām vēl piedevām dzīvo kāds dzelzs mucā ieslodzīts suns. Cilvēkus gan nemana. Tad kaut kas nobrīkšķ un nobrakšķ, un šajā rēgu valstībā es pamatīgi satrūkstos, bet tā ir Ilona, kas ir devusies rīta apgaitā un sajūsmā stāsta par sēnēm un krokusiem, ko redzējusi pļavā. Nu ko, ejam ievākt ražu – salasām bekas vakariņām, un Ilona kopš šī brīža cītīgi un regulāri veic pārtikas sagādnieces funkcijas. Plitvices ezeri Plitvices ezeri, šķiet, ir viens no populārākajiem nacionālajiem parkiem, tāpēc tūristu te ir ka biezs, un arī parka infrastruktūra veidota tā, lai tūristiem būtu ērti. Šī ir UNESCO vieta, kurā apvienoti 16 ezeri, kas ietek viens otrā, veidojot vienreizēju dabas kompleksu. Pie kasēm mūsu starpā noris neliela diskusija – tērēt naudu biļetēm vai netērēt. No vienas puses horvāti ir tā pati Austrumeiropas sastāvdaļa, un tāpēc viņiem vajadzētu paredzēt iespējamos bezmaksas labumu tīkotājus. No otras puses, te viss izskatās tik rietumnieciski, ka gribot negribot rodas vēlme labumus baudīt par velti. Tomēr mūsu starpā uzvar viedoklis, ka galu galā mūsu naudiņa aizies parka uzturēšanā un uzlabošanā, tātad esam ar mieru biļetes pirkt. Tās ir diezgan padārgas – 7,5 Ls, bet tomēr sirds mierīga... Vēlāk mums to nenākas nožēlot, jo serviss parkā patiesi ir labs – ar nopirkto biļeti varam braukt ar speciālu busiņu un kuteri, kas paver lieliskas iespējas apskatīt parka ezeru un ūdenskritumu daudzveidību. Ūdens ezeros ir fantastiski tirkīz-zaļš un caurspīdīgs. Ezeri satek viens otrā, un šajās vietās veidojas fantastiski ūdenskritumi – viss visapkārt zied, zaļo un mutuļo. Parkā var iet ne tikai gar ezeru malu, bet arī šķērsot ezerus pa laipām, un tas ir lieliski! Skatos šai zili-zaļā dabas jūrā, un domāju par stihiju nerimtīgo kustību, nenogurdināmību un spēku... Ezeros ir daudz zivis – tās pašas nāk krastmalā, un, šķiet, ka kādu varētu saķert pat ar roku – tik slinki tās kustas. Pēc aptuveni 4 stundu pārgājiena, dodamies pie ogumaizīšu pārdevējas, kas izstāsta par savu piedāvājumu, un skaita – odin, dva, tri, četri – šis četri skan tieši kā latviešu valodā! Laiks ir saulains, bet tad pēkšņi uznāk mākonis, un pamatīgi nogāž. Mēs esam pie alas, un veikli slēpjamies. Kad norimst, dodamies tālāk uz lielāko Plitvices parka ūdenskritumu, kur vēl pagūstam nofotografēties, pirms uznāk nākamais gāziens – īsts dienvidu negaiss ar zibeņiem un pērkoniem, un ūdens līst straumēm – kā balta siena. Mums uz septiņiem ir paņēmies viens lietusmētelītis, zem kura jumtiņa veikli palēpjamies, un tā nu esam pārvērtušies par 14-kāji. Mēģinām kustēties, bet pa samirkušajām un slidenajām taciņām, līdzsvaru noturēt nav viegli. Tā nu lietusmētelīti dabū tas, kuram visdārgākais fotoaparāts. Pāris mirkļos esam pilnīgi slapji, un, spītējot ūdens straumēm, klupdami krizdami rāpjamies kalnā uz autobusa pieturu. Pie pieturas mūs jau sagaida pilnīgi izmirkušu un nosalušu cilvēku pūlis. Brīdī, kad parādās autobuss, visi sarosās, un, atveroties autobusa durvīm, atbraukušajiem pasažieriem nav pat ko sapņot par izkļūšanu ārā – samirkušo cilvēku pūlis ir daudz stiprāks, un lielā masā veļas iekšā autobusā. Arī mums ir Rīgas sabiedriskajā transportā gūtā pieredze, tā ka lietū nepaliekam. Lietus vēl joprojām līst kā negudrs. Izkāpjam no autobusa, un dodamies pret kalnu, brizdami līdz potītēm pa ūdens straumi, kas gāžas no kalna... Tā nu arī mēs pēc Latvijas sausās vasaras izbaudām kādu kripatiņu no pavisam nesen Eiropā trakojošajiem plūdiem... Pēc pārģērbšanās mūsu busiņš iegūst daudzkrāsainus slapjus aizkariņus un uz laiku kļūst par ceļojošu veļasžāvētavu. Dodamies Zadaras virzienā un vienlaicīgi lūkojamies pēc nakšņošanas vietas. Apkārt tikai kalni, un to ielejās nelieli ciemi. Beidzot ieraugām kadiķu audzes, kas izrādās gana labas nakšņošanai. Ilonai pat izdodas malkai sarūpēt pāris durstīgus kadiķus, un nu mums pašiem ir arī savs ugunskurs! No iepriekšējā nakšņošanas vietā atrastajām bekām pagatavojam horvātu sēņu mērci un ar latviešu kartupeļu biezputru ēdam gardu muti. No rīta atklājam, ka esam nakšņojuši blakus kādai vietēja mēroga atkritumu izgāztuvei, kurā var atrast dīvānus, televizorus, ledusskapjus un citus sīkākus sadzīves priekšmetus. Ilžukam pat izdodas atrast kādu mašīnas numuru ar sarkanu zvaigzni no vienotās Dienvidslāvijas laikiem, un to mēs nolemjam uzdāvināt Kasparam, kura dzimšanas dienu dzimtenē nepaspējām nosvinēt. Zadara Šauras ieliņas, romiešu ēkas, vasaras kafejnīcas, palmas, tūristi – daudzu Horvātijas pilsētiņu raksturlielumi. Uzkāpjam vienas baznīcas skatu tornī, no kuras paveras lielisks skats uz kalniem, vecpilsētas māju jumtiem un Adrijas jūru. Dodamies uz tirgu, jo mums vēl joprojām trūkst divas Horvātijā pilnīgi nepieciešamas lietas – niršanas piederumi un “pretežu” čībiņas. Drīz jau esam tikuši pie zemūdens pelžu neatņemamām sastāvdaļām – niršanas maskas un trubiņas. Vienā vietā arī atrodam stendu ar dažādiem apaviem, tai skaitā arī “pretežu” čībiņām. Pārdošanā gan nav precīzi mana izmēra, tāpēc nākas ņemt par 2 izmēriem lielākas, bet mierinu sevi ar domu, ka daļēji tad tām piemetīs arī pleznu īpašības, kas manu peldēšanu padarīs ātrāku. “Pretežu” čībiņas ir ļoti svarīgas, lai peldoties nejauši neuzkāptu kādam jūras ezim un nedabūtu kājas traumu. Esam jau daudz dzirdējuši stāstus par cilvēkiem, kas atvaļinājuma pirmajā dienā, peldoties uzkāpj uz jūras ežiem, un visu pārējo atvaļinājuma daļu spiesti pavadīt lecot uz vienas kājas. Esam arī pāris šādus cilvēciņus jau redzējuši piejūras pilsētiņās, tā ka nevēlamies doties viņu pēdās. No otras puses principā ir labi ka jūras eži, jo tad zinām, ka ūdens ir tīrs, tikai ar viņiem nedrīkst nonākt tiešā kontaktā. Krka upes nacionālais parks Krka upes nacionālais parks ir slavens ar ūdenskritumiem un kanjoniem. Tas atrodas 50 km garumā gar Krka upi. Piestājam pie viena no ūdenskritumiem un dodamies apskatīt dabas jaukumus. Krka parks nav tik komerciāls kā Plitvices ezeri, bet dabas jaukumi šeit ir pat vēl lieliskāki – atkal ap mums viss zaļo un mutuļo, ejam cauri gigantisku niedru audzēm, pāri burbuļojošiem strautiem un ūdenskritumiem. Skatam paveras lieliska ūdenskritumu kaskāde, pie kuras var arī peldēties. Diemžēl šoreiz mums visiem ir līdzi lietusmētelīši, bet nav peldkostīmi, tā nu lietus nelīst un peldēšanās nesanāk, jo zīmes rāda, ka šī nav nūdistu pludmale... Iepriekšējo reizi mums visiem bija līdzi peldkostīmi, bet tikai viens lietusmētelītis uz septiņiem, un tad lija kā pa Jāņiem... Tālāk dodamies uz Krk upes kanjonu. Ceļi Horvātijā ir traki viltīgi – tie ved pāri kalniem, līdz ar to tie ir līkumaini, un arī ceļazīmes nav neko daudz, tāpēc, braucot pa mazākas nozīmes ceļiem ļoti būtiska ir intuīcija - tā ļoti noder arī kanjona meklējumos. Izpētot karti, izvēlamies visloģiskāko ceļu, kas ved cauri kalniem. Braucam pa kādu kalnu ceļu, kas kļūst arvien šaurāks un bedraināks. Vienā no kalnu ciematiņiem, kur pa ceļu staigā arī vistas un suņi, šķiet, ka ceļš tūlīt pat beigsies. Atkal ir mistiskā krēslas stunda, un, braucot garām kādai pussagruvušai mājai gandrīz pa bezceļu, uz mājas terases es ieraugu sievieti, kas ģērbusies pilnīgi melnā. Viņas seja ir rūpju sagrauzta, un tās stāvs uz apkārtējās postažas un saulrieta debesu fona izskatās kā rēgs. Un atkal iedomājos par karu un tā izpostītajām dzīvēm un cerībām... Upes kanjons, kā pretstats tikko redzētajai postažai, ir liels un nesatricināms – klintis krāsojas oranži sarkanas vakara gaismā. Tepat blakus ir arī vīģu koki ar gataviem augļiem – tas ir patiesi labs deserts vakariņām. Splita Tālāk dodamies Splitas virzienā. Kā jau parasti, meklējam naktsvietu, kad ir jau gandrīz tumšs. Ieraugām kādu ceļu, kas iegriežas mežā. Sākumā lampu gaismā pavīd veca riepu izgāztuve, bet pabraucot tai garām atrodam jauku meža pļaviņu. No rīta kārtējo reizi secinām, ka guļam kādus pārdesmit metrus no vietējās izgāztuves – tas jau mums kļuvis par tradīciju. Apkārt mētājas ledusskapji, televizori, pāris deguši mašīnu vraki, sašauts mikroautobuss un citas nu jau vairs saimniecībā nederīgas lietas. Parasti gan nedaudz kļūdāmies, un nakšņojam mazliet nostāk no miskastes epicentra. Bet vispār tas ir fantastiski – kā var piemēslot pilnīgi visu, kas ir mazliet nost no acīm. Šķiet, ka šeit ceļi, kas atiet no šosejām ir divu veidu – vieni ved uz mājām, un otri uz miskastēm... Dodamies uz Splitu, no kurienes plānojam uzsākt savu velo ceļojumu. Doma ir pavisam vienkārša – atstāt busiņu Splitā un doties dienvidu virzienā – uz Dubrovniekiem, kur mums vajadzētu nonākt pēc 7 dienām. Automašīnu straume gar piekrasti ir dzīva un ceļš gar piekrasti ir tikai viens, tāpēc nolemjam doties ar prāmi uz Hvar salu, un pa to tad arī tālāk plānotajā virzienā. Pāris stundu laikā riteņi un mantas ir sakomplektēti un esam gatavi startēt. Pieciem no mums ir kādos valsts svētkos iegūti Latvijas karodziņi, ar kuriem arī izrotājam velosipēdus. Kad apstādījumos ēdam lielo arbūzu, garāmgājēji brīnās gan par mūsu maltīti, gan par to, cik mēs daudz (veseli 7 riteņbraucēji, maksimālais kopā ceļojošo velotūristu skaits, kuru mēs sastapām savā ceļā, bija 2) , gan arī saka Austria, Austria – Latvijas karogs tā īsti nevienam no vietējiem neasociējas ar Latviju. Kad sakām, ka mēs no Latvijas, parasti cilvēki pārprasa, vai tā ir Lietuva, jo gan Horvātijā, gan Lietuvā basketbols ir lielā cieņā... Hvar sala Prāmis uz Hvar salu brauc 2,5 stundas – saule, vējš, jūra, silts, vēl no Latvijas aizķēries alus – jūtamies vienkārši laimīgi un zinām – priekšā mūs gaida ne viens vien piedzīvojums. Pārspriežam, kā mums šovakar ar nakšņošanu – tā kā vajadzētu beidzot galvas izmazgāt un arī pašiem noskaloties saldūdenī, tāpēc nolemjam meklēt kempingu. To arī veiksmīgi atrodam Stari Grad pilsētiņā. Katram jāmaksā aptuveni 4 Ls - nav nekāda lielā bēda. Laikam izskatāmies pēc tādiem, kam dzīvē viegli neklājas, jo jau pēc pāris minūtēm kempingā mums piedāvā marihuānu – kāds vietējais maliet noplucis jaunietis nekautrējoties jautā: “Do you have marihuana? Do you need marihuana?” Saprotam, ka tūristi Horvātijā bauda ne tikai dabu. To arī vēlāk mums apstiprina vairāki vietējie, teikdami, ka uz salām, paralēli lavandu, olīvju un vīnogu dārziem parasti cilvēkiem ir arī marihuānas lauciņi. Ar mums gan marihuānas tirgotājam nekāds bizness nesanāk. Dodamies peldēties, diemžēl atrodam tikai brīnišķīgu līcīti ar laivu piestātnēm, kur neviens nepeldas. Mēs arī neriskējam. Visa pilsētiņas dzīvība atrodas tieši šeit – krastmala – veikali un kafejnīcas, tūristi un vietējie tirgoņi, visapkārt laiska un nesteidzīga rosība – jūtamies kā īsti atpūtnieki. Mūsu uzmanību piesaista fantastisks pankūku cepējs – viņš tik virtuozi izlej pankūku uz pannas, to apmet riņķī, iepilda pildījumu, apbārsta ar pūdercukuru un pasniedz šo brīnišķīgo izstrādājumu tā, it kā uz viņa pasaules eksistētu tikai divas lietas – pankūka un pankūkas ēdējs. Pankūku ēdot liekas, ka tā ir pildīta arī ar mīlestību. Apēdam pa pankūkai vakariņās un dodamies uz savu civilizēto naktsvietu. Rīts ir burvīgs, un es dodos apgūt pilsētu. Jauka romiešu stila pilsētiņa un baltiem, uzsilušiem akmeņiem klātām šaurām ieliņām, kas rada sajūtu, ka staigā pa grīdu, nevis ielām. Pēc brokastīm dodamies peldēties, un plunčājamies, plunčājamies, plunčājamies. Nav nekāda vēlme kāpt ārā no ūdens – tas ir tik silts, mierīgs, un plus vēl tik sāļš, ka tajā tik viegli noturēties virs ūdens, ka pat nav speciāli jāpeld – vienkārši guli un kaifo... Un tad jau kravājam mantas, un sākam ceļu – kā jau nereti Horvātijā – pret kalnu. Saule cepina, sviedri plūst aumaļām, bet skati visrinķī ir fantastiski, un braucot pret kalnu, ir ļoti daudz laika tos izbaudīt. Svīstam, jūsmojam un kustamies uz priekšu gliemeža ātrumā. Paldies dievam esam mazliet sajaukuši ceļus, un tā vietā, lai brauktu pāri visai kalnu grēdai, mums tagad jābrauc pa tuneli. Esam dzirdējuši, ka riteņbraucējus dažos tuneļos neielaiž, bet šis nav tas gadījums – un nu jau atkal pusotru kilometru braucam vēsumā un pa līdzenu virsmu. Pēc tuneļa kalns iet uz leju – nu gan ripo godam! Intars uzstāda velo-ātruma rekord – viņam uz spidometra parādās ātrums 68 km/h, kuru visā ceļojuma gaitā nevienam neizdodas pārsist. Tomēr pēc pārdesmit svētlaimības minūtēm atkal jau minamies kalnā, un tad atkal lejā, un tad atkal augšā. Nez kāpēc liekas, ka augšā kalnā jāminas vairāk kā lejā. Lejā redzam līcīšus ar pludmalēm. Ieraugām pusiekoptus vīnogu dārzus, un nekavējamies mazliet ievākt jauno ražu. Garāmbraucošās mašīnas mazliet signalizē, bet tas jau mūs īpaši netraucē – vīnogas ir garšīgas, un tā kā mēs daudz tērējam kalorijas, mūsu organismiem vajag daudz glikozi. Pēcpusdienā esam sasnieguši Hvar pilsētiņu – gandrīz pašā salas galā. Supermārketā iepērkam pāris saldējuma spainīšus, un apmetamies pie jūras. Saldējums pazūd momentā, tad ejam peldēties, un tad tiesājam vīnogas un vēl mūsu ierastos salātiņus un siermaizītes. Cenas krodziņos te ir nesamērīgi augstas, tā ka nekādu pienesumu vietējie tirgotāji no mums nesagaida. Uzkāpjam augšā pilsētas cietoksnī un aplūkojam apkārtni no augšas – vienkārši skaisti. Mani fascinē arī tik daudz kur mazajās ieliņās izkārtā veļa – tas pilsētai piedod tik mīlīgu gaisotni. Visapkārt palmas, agaves, kaktusi, un tik lieli, kādi puķu veikalos nekad nav manīti. Brīnišķīgais nobrauciens pa šaursliežu dzelzceļu Kartē atrodam vietu, kur potenciāli varētu būt jauka nakšņošanas vieta. Kā par nelaimi mums atkal jābrauc pret kalnu. Jau krēslo, kad pēkšņi mūsu ceļam priekšā ir žogs, un nekur tālāk vairs netiekam. Izrādās, ka viss salas gals ir iežogots medību apgabals un mums pilnīgi nepieejams – tas ir patiesi nepatiess pārsteigums, bet “ko tu stipram padarīsi”... Dodamies atpakaļ Hvar pilsētas virzienā pa kādu mazu un mežonīgi akmeņainu celiņu cerībā ieraudzīt kādu nakstvietu - kalnos tas nav nekāds vieglais uzdevums. Pēc kāda gabaliņa arī šis celiņš beidzas pie sētas ar vārtiem. Tomēr jau pustumsā ieraugām, ka sētai gar malu iet traki šaura un stāva taciņa, kas savukārt beidzas pie šaurām sliedītēm, kas iet stāvus lejā no kalna kādu pāris Gaiziņkalnu augstumā. Tā ir vienīgā iespēja turpināt ceļu, un atgriezties mūsu izejas punktā – Hvar pilsētiņā! Tā nu mēs ar visiem saviem braucamajiem pie rokas un smagajām velosomām veicam akrobātiskas un reizēm arī svarcēlāju cienīgas darbības uz taciņas un klunkurējam lejā pa šaursliežu dzelzceļu, kas tiek izmantotas arī kā trepes. Visapkārt nu jau ir pilnīga tumsa, un, ja kāds vietējais mūs redz, diez ko pārliecināts par mūsu skaidro saprātu droši vien, ka viņš nav. Tā nu atgriežamies savā starta punktā, un dodamies uz kādu vietiņu, kas gaismā īpaši laba nelikās, bet nu jau aklā tumsā tā liekas kā brīnišķīgs atradums – tā ir kāda pļaviņa ne īpaši tālu no ceļa, bet zāle tajā ir gandrīz mūsu augumā, tā ka zinām, ka neviens no ceļa mūs nepamanīs. Seko parastās vakara izdarības – uzvāram kartupeļu biezputru un tēju, un desertā mums ir lieliskās ceļmalas vīnogas! Tā kā laiks ir burvīgs, lielākā daļa no mums paliek gulēt ārā – priekš kam gan skatīties telts jumtā, ja debesis ir pilnas ar zvaigznēm un daudziem smuki mirgojošiem objektiem. Jūtu, cik pasaule liela, un tomēr tā ir tepat – man blakus un visapkārt, un šai sajūtai nav nekādu cilvēku radītu šķēršļu. No rīta pamostamies no lēkājošu bumbiņu trokšņa, un saprotam, ka šī naktsvieta ir bijusi pavisam blakus tenisa kortiem. Šodien mūsu ceļš ved uz salas otru pusi. Izbraucam atkal cauri lieliskajai Hvar pilsētiņai, un pēc kāda gabaliņa esam dilemmas priekšā - mums jāizšķiras, vai nu doties pa apmēram 7 km garu piekrastes taciņu, vai arī braukt pa ceļu, pa kuru jau braucām uz šejieni. Dominē viedoklis, ka īsti tūristi nekad nebrauc pa vienu un to pašu ceļu, tāpēc turpinām ceļu pa taciņu. Ceļā uz Paradīzes pludmali Pirmais pārbaudījums ir tikšana līdz jūrai – taciņa ir stāva, šaura, akmeņaina, bet tās galvenā priekšrocība ir, ka tā ved uz leju. Sasniedzam lielisku līcīti, un visi atzīst, ka esam pelnījuši šeit kādu brīdi padzīvoties – nopeldēties, iekost un atvilkt elpu. Pēc kāda laiciņa dodamie tālāk. Necik tālu neesam tikuši, kad pāri kalnam parādās drūmi mākoņi, un kaut kur jau ducina pērkons. Sākas spraiga diskusija – būs lietus vai nebūs, un ko labāk darīt – gatavot pajumti vai nelikties ne zinis par draudīgo noskaņu. Mums vēl spilgtā atmiņā ir fantastiskais gāziens Plitvices ezeros, un tagad, projām no jebkādas civilizācijas, jūtamies neaizsargāti. Diskusija vēl nepaspēj tā īsti iedegties, kad lietus jau ir klāt – slienam kopā visus riteņus, un pārklājam tos un mantas ar telti, paši viena daļa arī slēpjamies zem telts, citi vienkārši ietērpjas lietusmētelīšos, un pārlaiž gāzienu zem klajas debess. Drosmīgākie pat skalo nost jūras sāli lietus ūdenī - nekas nedrīkst iet zudumā! Pēc kādas stundas lietus norimst, un atkal parādās skaidras debesis. Puiši uzvelk oranžos Vertikāles (VX) sacensību krekliņus, un tie mūs nepieviļ – tālākais ceļš tiešām ir VX cienīgs piedzīvojums, tiesa gan ar mazliet vairāk estētiska rakstura baudījuma piedevu. Sākumā vēl tā kā mēģinām braukt, bet drīz jau pārejam uz riteņu stumšanu pa traki akmeņainu, dubļainu un slīdīgu kalnu taciņu. Tā paliek arvien stāvāka, un nu jau stiepjam kādu 45 grādu lenķī savus braucamos pret kalnu, smagās velosomas un trakie dubļi nemaz mūsu dzīvi nepadara vieglāku... Taciņa tik lokās līkumu līkumiem pret kalnu, bet kalna virsotne kā ir, tā paliek tik neaizsniedzama... Bet daba visrinķī ir vienkārši fantastiska – klinšaini stāvkrasti, jūra ar izkaisītām saliņām, priedes ar tik garām un mīkstām skujām, un apkārt neviena cilvēka, nevienas cilvēka darbības pēdas. Jūtamies kā pirmatklājēji kādā mežonīgā zemē. Sāk jau krēslot, tas nozīmē, ka laiks meklēt naktsvietu. Pēc rāpšanās pa mežonīgiem kalniem un lejām nonākam kādā līcītī –pilnīgā paradīzes pludmalē. Brīnišķīgāku nakšņošanas vietu nevar vēlēties. Apsekojot apkārtni, atklājam, ka blakus ir arī pāris iekopti dārzi un ganās ēzelītis, bet cilvēcīgu būtņu riņķī nav. Ceļam teltis tieši līča oļos – ar skatu uz jūru. Ieraugu, ka līcī ir atstāti arī piepūšamie gumijas matrači, kas man šķiet kā brīnišķīga guļamvieta, un tā kā teltī mani ar šo lielisko gultu nepieņem, nolemju atkal gulēt laukā. Ir 1. septembra vakars – tomēr gluži kā svētku sajūta, un varbūt tieši par godu tam pamalē šķiļas daudzkrāsaini zibeņi – mēs smejamies, ka Āfrikā nēģeriem diskotēka. Vakarā novērojam vēl vienu brīnumainu parādību – staigājot gar krastu pa ūdeni, ūdenī lēkā tādas kā dzirkstelītes – tā arī nesaprotam, kāds tam iemels. Pēc šīs brīnumu pilnās dienas ņemu savu jauniegūto gultu, lienu guļammaisā un iemiegu jūras šalku ieaijāta. No rīta pamostos no trokšņa, ka kāds pumpē laivu. Tā kā guļu uz sveša matrača un īpašnieku nepazīstu, tramīgi palūkojos apkārt – kurš gan tādā agrumā jau ieradies šajā pasaules malā. Apkārt nevienu nemanu, liekos uz auss un guļu tālāk, lai gan nu jau ar nelieliem sirdsapziņas pārmetumiem. Pēc brīža atkal pamostos no tās pašas skaņas. Tikai vēlāk aptveru, ka šīs skaņas avots ir ēzelītis, kas ganās turpat augstāk nogāzē. Nu jau arī pārējie sāk rosīties – peldamies, apskatam tuvāko apkārtni un taisām brokastis. Un tikai tad ierodas līcīša saimnieks – ar motorlaivu. Viņš gan izskatās mazliet pārsteigts, jo šādus brīnumus savā līcītī diez vai kādreiz ir redzējis, bet nekādas pretenzijas neceļ, un dodas pie ēzelīša. Mēs jau arī saiņojam mantas, Intars salāpa vakar uz agaves dzelkšņa pārdurto riepu, un mēs jau atkal dodamies taciņā. Šodien gan jau veicas labāk – ik pa brīdim pat varam pabraukt. Beidzot nonākam pie kāda ciema un atrodam koku ar granātāboliem – tie garšo lieliski! Dodamies uz veikalu pēc savas standartpārtikas – saldējuma, arbūza un minerālūdens. Visas šīs veltes arī dabūjam, sēžamies turpat ceļa malā, un ēdam nost gardu muti. Piedzīvojumi tunelī Nu jau atkal esam uz asfaltētā ceļa – tas gan atkal met līkumu pēc līkuma, un kā garš un nebeidzams serpentīns tik vijas kalnā. Atkal ir traki karsti. Esmu pirmā nonākusi pie tuneļa, kas iet cauri kalnam. Ieraugu kādu onkulīti, kas dežūrē pie tuneļa ieejas. Esmu dzirdējusi, ka Horvātijā par tuneļu šķērsošanu jāmaksā, bet zinu arī, ka ārzemniekus var “ņemt uz izbrīnu”, tāpēc tik braucu iekšā tunelī. Onkulītis kaut ko sauc aiz muguras – nodomāju, ka droši vien grib izspiest atkal kādas naudiņas. Tunelis izrādās pavisam savādāks, kā gaidīts – tas ir tik garš, ka nevaru redzēt tā galu, un arī tik šaurs, ka pa to var braukt mašīnas tikai vienā virzienā, un arī tik zems, ka liekas, ka galva tūlīt pat atsitīsies pret tuneļa griestiem. Pavisam drīz arī beidzas gaisma, kas iespīd tunelī no tā ieejas. Baterijas man nav, tā nu esmu pilnīgā tumsā, uz nepārtraukti galvas pil ūdens, gaiss ir smags un piesmacis. Neskatoties uz arvien nepatīkamākajām sajūtām, tomēr vēl varonīgi dodos uz priekšu. Pēkšņi tuneļa galā ieraugu gaismu, un nodomāju, ka nu jau esmu tuvu izejai. Tomēr šī gaisma kļūst arvien lielāka un lielāka, un nu jau saprotu, ka tā ir mašīna , kas brauc tieši manā virzienā. Tunelis ir traki šaurs, un droši vien, ka mašīnas vadītājs nebūt negaida pēkšņu velosipēdista parādīšanos tumsā. Drošības nolūkos lecu nost no riteņa, un turos iespējami tuvu sienai. Saprotu, ka vienatnē tuneli nepievarēšu, un dodos uz ieeju. Tikai nonākot gaismā, ieraugu, pēc kā izskatos – spiežoties gar tuneļa sienām esmu viscaur nomūrējusies ar dubļiem un tagad izskatos nožēlojami. Pa šo laiku jau arī pārējie ir atbraukuši, un pie tuneļa sastājusies diezgan gara automašīnu rinda. Izrādās, ka onkulītis nebūt neiekasē naudu, bet gan regulē satiksmi tunelī, sazinoties pa rāciju ar tādu pašu onkuli otrā tuneļa galā - satiksme taču var notikt tikai vienā virzienā. Onkulītis aprunājas ar automašīnas vadītāju, un rāda, lai tik visi dodamies tunelī – šoreiz brauciens ir daudz patīkamāks, jo aiz muguras braucošā mašīna mums apgaismo ceļu. Tā nu goda eskorta pavadībā tiekam cauri tunelim, un tad jau ceļš ved tik pa kalnu lejā – uz Jelsu! Jelsa ir līdzīga daudzām citām Horvātijas pilsētiņām. Tirgū iepērkam sastāvdaļas mūsu tradicionālajai pārtikai – salātiem. Turpat arī nolemju apmainīt šortus. Tikai pēc pāris kilometriem atceros, ka turpat arī tie ir palikuši – uzlikti uz miskastes. Dodos atpakaļ, un atrodu savus vecos, labos, netīros šortus – kam tad tie būtu vajadzīgi. Tālāk atkal braucam kalnā. Lai arī grūti, bet tik skaisti! Pa ceļam satieku 2 riteņbraucējus – poli un horvātu. Parunājam par šo to, tai skaitā arī par nakšņošanām. Horvāts ir patiesi pārsteigts, kad saku, ka nakšņojam kā bomži – viņš saka, ka pats baidoties tā nakšņot, jo tas neesot atļauts, un policisti esot diezgan stingri, ja pieķerot. Nu, mums vēl nav nācies iepazīties ne ar vienu policistu šai sakarā. Saule jau laižas uz rietu, un šoreiz bez kādām problēmām atrodam nakstvietu – uz salas tas nav tik grūti kā kontinentā. Visapkārt smaržo lavandas, saule riet kā milzīga sarkana bumba, ēdam vīģes un vīnogas, uzdzeram horvātu mājas vīnu, un vienkārši baudām dzīvi. Atpakaļ uz kontinentu Nākošajā rītā dodamies uz ostu – prāmis ir pusdienlaikā, lai tiktu atpakaļ uz kontinentu. Lai arī uz Hvar salas ir smuki, saprotam, ka, ja brauksim pa otru salu, Dubrovnikos laikā nenonāksim – salas ir kalnainas, un pa tām pārvietojamies lēni. Tāpēc nolemjam braukt pa kontinenta piekrasti. Nokļūstam pilsētiņā, un secinām, ka mums ir kāda stunda laika – nolemjam apskatīt cenas vietējā ēdnīcā. Vienu atrodam, novērtējam cenas, secinām, ka tās ir normālas, un pirmo reizi Horvātijā pasūtam pusdienas un aukstu alu. Es dabūju vārītu kartupeļu salātus ar kaut kādām traki sāļām zivīm, kas kopā ar augsto alu garšo vienkārši burvīgi. Bez tam, gaidot mūsu svētku maltīti, paspējam riktīgi nomazgāties tualešu izlietnēs, un Ilona pat veic rituālo galvas izmazgāšanu. Tad jau arī prāmis ir klāt, kāpjam uz tā un dodamies uz kontinentu – pilsētiņu Drvenik. Daudzu vietu nosaukumos ir tik maz patskaņu, ka tiešām grūti saprast, kā tos iespējam izrunāt. Dodamies uz dienvidiem gar piekrasti. Satiksme ir dzīvāka kā uz salas, bet drīz jau pie tās pierodam. Šoferi ir naski uz pīpināšanu – tā skan gan no mūsu virzienā braucošajām mašīnām, gan arī pretimbraucošajām. Tā arī nesaprotam, vai to vairāk izraisa vēlme brīdināt, vai tomēr sajūsma. Katrā gadījumā, tik daudz riteņbraucēju uz ceļa te nav pierasts redzēt. Nonākam piekrastes pilsētiņā Pločē, tradicionāli iepērkam arbūzu un saldējumu, un atlaižamies palmu ēnā pilsētas centra apstādījumos. Visiem pēc kārtas uznāk “lūziens” – klāt ir tas brīdis ceļojumā, kad viss ir apnicis... Pāris stundas paslaistāmies, un atkal viss nostājas vecajās vietās. Kamēr slaistāmies, pienāk kāds kareivis formastērpā, un sāk runāties – par to, kā viņam šeit dienējot pietrūkst viņa dzimtās salas ar marihuānas audzēm, laivas, ar ko viņš braucis jūrā, un meitenes... Tad pie debesīm parādās armijas helikopters, un horvāts kliedz, lai amerikāņi vācas mājā, ka viņi jau tik daudz posta šeit nodarījuši – tas ir naids, un tam ir dziļas saknes. Nu jau arī vakars tuvojas, un laiks doties tālāk. Pēkšņi no kalniem ceļš iegriežas ielejā, un nu jau mēs braucam vairākus desmit kilometrus pa pilnīgi līdzenu ceļu cauri milzīgu niedru audzēm – kaut kas pilnīgi netipisks Horvātjai. Šeit arī beidzot ik uz soļa redzam horvātus, kas tirgo visdažādākos dārzeņus un augļus – ar ūdeni šeit nav problēmas un visa ieleja ir kā nosēta ar mazdārziņiem. Noslēpumainie slovāki Tiekam cauri ielejai, un nu jau atkal ceļš iet pret kalnu. Saule jau iet uz rietu, bet priekšā vēl rādās garš brauciens pret kalnu. Sākam lūkoties pēc naktsvietas. Visapkārt tikai stāvas kraujas un akmeņi, kur telti uzcelt rādās bezcerīgi. Pēkšņi ieraugam mazu celiņu, kas, kā izrādās aizved pie labi iekopta vīģu dārza. Tas jau ir kas jauns priekš mums – nakšņot tieši dārzā, bet, tā kā mums nav izvēles, nolemjam šeit palikt. Ceļam teltis, vārām kartupeļu biezputru, kūpinām lavandas eļļu, lai knišļi nekostu – rāma vakarēšana kā parasti. Pirms iebraukšanas redzējām kādu mašīnu izbraucam, bet tā kā nekas nesekoja, jūtamies droši. Pēkšņi ieraugam mašīnas gaismas tieši mūsu mazā ceļa galā. Cilvēki kāpj ārā no mašīnas un pēta apkārtni ar kabatas lukturīšiem. Izdzēšam ar steigu visas savas gaismas, sēžam klusi un sastinguši. Viena no versijām ir, ka saimnieks, ieraudzījis nelūgtos viesus dārzā, devies pēc papildspēkiem, un nu jau atgriezies bruņots līdz zobiem ar citiem ciema rīkļurāvējiem, un nu mums būs plāni, jo esam pilnīgi neaizsargāti. Esam dzirdējuši, ka pēc kara notikumiem katram horvātam mājās ir pa šaujamajam. Pēc kāda sastinguma brīža, kad tomēr mūsu virzienā neviens tā arī neatnāk, izdzirdam telts mietiņu šķindoņu, saprotam, ka šie ceļotāji nakšņo pa mūsu modei. Ejam iepazīties ar jaunajiem kaimiņiem – tie izrādās slovāku jaunieši, kas ceļo ar sagrabējušu žigulīti. Īsti mums neiet ar valodām, bet kaut ko mazliet krieviski pārrunājam. Nu esam mierīgi – saimnieku mēs neinteresējam. No rīta braucam tālāk – slovāki vēl saldi guļ. Pēc kādām pāris stundām mūs apdzen viņu žigulītis – tas pīpina uz nebēdu, un slovāki māj rokām pa visiem logiem – mājam viens otram ardievas kā labākie draugi. Braucam atkal gar piekrasti un smejamies – cik smukas fototapetes izlīmētas – kalni, jūra, saule. Šeit jau parādās arī skaistas, garas cipreses, ko agrāk nemanījām. Pa ceļam šķērsojam arī Bosniju – Hercegovinu, tā stiepjas kādus 10 km garā joslā gar Adrijas jūras piekrasti. Apmetamies Slano pilsētiņā – peldamies, nirstam, turpinām jūras trofeju meklēšanu. Ilona salasa daudzus mazus gliemežvāciņus, kas nolikti uz piekrastes akmeņiem, pēkšņi atdzīvojas, un mērķtiecīgi traucas jūras virzienā. Nakts uz terases Tad atkal dodamies meklēt naktsmājas. Neko labas izredzes neizskatās, jo jūras pusē ir stāva krauja, savukārt kalnu pusē stāvs kalns. Atkal pamanām olīvju dārzus, tikai šoreiz tieši piekrastes slīpumā. Tie atrodas pavisam netālu no ceļa, izvietoti uz terasēm. Bet neko darīt - vakars jau satumsis, tā ka paliekam vien dārzā. Panorāma no mūsu naktsvietas ir burvīga – lejā, aiz stāvkrasta ir jūra, priekšā salas, uz krām mirgo gaismiņas, pa mierīgo tumšo ūdeni peld apgaismoti kuģīši, kas izskatās kā rotaļlietas. Vakars ir tik mierīgs un silts, ka liekam strīpā mūsu matracīšus uz terases, un liekamies gulēt. Pāri mums vijas debess kupols kā nosēts ar zvaigznēm un mirgojošiem krāsainiem punktiņiem. Jūtos kā pilntiesīga Visuma iemītniece. Tā kā terase tomēr ir mazliet slīpa, pa nakti savos slīdīgajos guļammaisos slīdam mazliet pa kalnu uz leju, un ik pa brīdim ieņemam zaudētās pozīcijas. Ceļā uz Dubrovnikiem No rīta ceļamies diezgan agri, pirms dārzu saimnieki mūs vēl nav pārsteiguši, un dodamies Dubrovniku virzienā – nu jau palikuši tikai kādi 30 km līdz mūsu galamērķim. Pa ceļam vēl uz kādas terases ar skatu uz jūru ieturam vēlas brokastis, un tad jau arī lielai vanšu tilts uz Dubrovnikiem, ceļš uz leju, un esam pilsētā ar tās tramīgo ikdienu. Autobusa stāvvietās atkal atkaujamies no cimmermaņiem – tie te čum un mudž. Braucam pa pilsētu, satiksme ir dzīva, un pēkšņi pamanām, ka esam pazaudējuši Ilžuku. Tad no Intara mutes izskan sakrālais teiciens “Priekšpēdējam ir jāskatās, vai pēdējais redzēja, kur pārējie aizbrauc!” Esmu bijusi priekšpēdējā, tātad Intara teiciens zīmējas tieši uz mani, bet tas ir tik labs, ka man par to gribot negribot jāsmaida. Intaram smiekli nenāk – viņš dodas lejā no tikko kā pievarētā kalna atkal lejā meklēt Ilžuku, un pēc laba brīža abi ir klāt. Dodamies uz vecpilsētu, kuru apņem milzīga cietokšņa siena, kas saglabājusies vēl no Dubrovniku republikas laikiem. Pilsēta ir kalnaina, pilna ar trepēm, un ar riteņiem un smagajām velosomām pa to pārvietoties nav nekāda medusmaize. Nolemjam meklēt kempingu - šo nakti esam nolēmuši pavadīt kā baltie cilvēki – uzcelt teltis kempingā un beidzot nebaidīties, ka atnāks dārza īpašnieks un mūs padzīs, iesēdinās cietumā vai pat nošaus, nomazgāties siltā un nesāļā ūdenī, un pat atļauties tādu greznību, kā aiziet ieturēt atvadu maltīti kādā no Dubrovniku restorāniem.. Uzzinām, ka pilsētā kempinga nav, tas ir pēc kādiem 10 km, pie kam vēl pāri vienai palielai kalnu grēdai. Saule karsē kā traka, tāpēc meklējam kādu vietu, kur nopeldēties, bet arī tur ar riteņiem nevaram nokļūt, jo krasti ir stāvi un klinšaini, un uz pludmalēm ved stāvas, šauras un garas trepes – velobraucējiem tas neder. Esam ar mieru pat mēģināt aplaimot kādu Dubrovniku cimmermani ar savu lielisko klātbūtni, iecerot palikt visi 7 vienā vai 2 istabiņās. Apciemojam pāris smalkus cimmermaņus, bet tie mūsu vēlmes dzīvot visiem kopā galīgi neakceptē, tā nu nekas cits neatliek kā doties uz attālo kempingu. Atrodam kādu ceļu, kas iet gar kalna malu, nevis pāri kalniem, tā nu skatāmies uz kalnam pāri braucošajām mašīnām no apakšas, un priecājamies, ka mums nav jāuzminas tur. Pēc pāris stundām jau esam iekārtojušies, nomazgājušies un gatavi baudīt Dubrovniku jaukumus. Braucam ar satiksmes autobusu un jūtamies pārsteigti, ka uzbraukšana kalnā nesagādā nekādu fizisku piepūli... Krustu šķērsu izstaigājam vecās Dubrovniku ieliņas, piesēžam kāda pieminekļa pakājē un pabarojam baložus, tad dodamies apstaigāt cietokšņa sienas – tajās var uziet augšā, apiet apkārt vecajiem Dubrovnikiem un apraudzīt tos no augšas. Kad iestājas tumsa, sameklējam vietu svētku maltītei kādā no āra kafejnīcām. Katrs ēdam kaut ko eksotisku – dažādas jūras veltes - austeres, mīdijas, kalmārus, krabjus un citus brīnumus – garšo tīri labi. Paēdam un izejam ielās – ielu muzikantu un krogu ar dzīvo mūziku netrūkst, varam izvēlēties pēc sirds patikas un noskaņojuma – sēžam uz baltajām, saulē uzsilušajām ielu akmens plāksnēm, baudām silto vasaras nakti un sajūtu, kas tik patīkama pēc ikviena paveikta darba... Šoreiz tie ir ar velosipēdu pa kalniem, lejām un mazām kalnu taciņām nobraukti 300 km, ar mikroautobusu veikti 4 500 km, neskaitāmi daudzas stundas pavadītas Adrijas jūras siltajā ūdenī un ādas krāsa kā īstiem moriem. Izmaksas, ieskaitot ceļa izdevumus, pāris naktis kempingos, pārtiku un vietējo vīnu katram braucējam ir aptuveni 130 Ls. Ieguvumi – pārliecība, ka pasaule ir skaista un daudzveidīga, ja vien pietiek drosmes izrauties no ikdienas rutīnas, un, pat neesot konkrētam plānam doties tur, kur vēl nav būts, redzēt to, kas vēl nav redzēts, satikt vēl neiepazītus cilvēkus un vienkārši ļauties un noreibt no brīvības saldās garšas...

PAŠU SPĒKIEM UZ HORVĀTIJU

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem