Krāsainā Korsika
|
Lauma Zaļaiskalna
|
Krāsainā Korsika.
Mani vienmēr ir interesējušas vietas, kuras nav tūristu topā, tā iegūstot priekšstatu par neiepazīto un nezināmo. Tāda likās Korsika Vidusjūrā, kura pieder Francijai, netālu no Itālijas krastiem. Pēc vēstures ziņām Korsika bija Dženovas valsts sastāvā, bet tika pārdota frančiem. Varbūt arī tāpēc uz šodienu korsikāņi ne visai mīl frančus un droši vien arī pret itāļiem nejūt siltas jūtas. Neskatoties uz nesaskaņām, sašautām un noskrāpētām ceļa zīmēm franču valodā , korsikāņi necenšas atdalīties, jo ir taču labi, ja kāds pa tevi rūpējas un gādā.
Ceļā uz Korsiku pavadu pāris dienas , šķērsojot Lietuvu, Poliju, Čehiju, Austriju un Itāliju. Neliela ekskursija Austrijas pilsētiņā Volsbergā, kura mūs sagaida ar priecīgiem cilvēkiem, jo, lūk, šajā dienā ir ievēlēts jauns birģermeistars, kurš visai pilsētiņai izmaksā alu. Arī mēs tādi pacilāti un smaidoši, bet alus rindā nestājamies, jo priekšā lielais kāpiens uz Vilku pili, no kuras redzama skaista panorāma uz pilsētu un tuvāko apkārtni. Kā izrādās , pilī mūs laipni sagaida, jo… tur notiek kāzas, laikam austrieši mūs uzskatīja par novēlējušiem kāziniekiem. Tā vien gribējās iet kūjniekos, bet… ceļi sauc uz priekšu. Paciemojāmies Tarvisio, Lukā un Pizā, bet no Livorno jau ar prāmi cēlāmies pāri uz Korsiku. Peldam četras stundas, prāmis ar mora galvu un melno apsēju, kas ir Korsikas simbols.
Drīz vien pie pamales parādās Korsikas rags, kurā mums ekskursijas nav paredzētas, līdz pietauvojamies ostas pilsētā Bastijā. Ar vilcieniņu uz citadeli, Korsikā visas Dženovas laikā nocietinātās pilsētiņas sauc par citadelēm, nebraucam, bet, lai izbaudītu skaisto dabu, augsto kāpienu un Korsikas elpu, dodamies kājām uz 16. gadsimtā celto citadeli. Ja nemaldos, tad Korsika ir 180 km gara un 80 km plata. Bastija ir plaukstoša osta un Augškorsikas administratīvais centrs.
No Bastijas pāri salai dodamies uz rietumu krastu , lai skatītu Sarkanās salas pilsētiņu I’lle Russ, ainavisks piejūras ceļš, pastaiga pa molu līdz bākai un neaprakstāma sajūta, ka esmu Korsikā. Liegs Vidusjūras vējiņš atvēsina sakarsušo pieri, jūras un ziedošā mirtes smarža piepilda visas garšas kārpiņas un maņas.
Kalvi, kur admirālis Nelsons kaujā zaudēja savu aci, mūsdienās ir daļēji kara pilsētiņa, kurā atrodas franču leģions. It kā arī kāds latviešu puisis tur dienot. Redzam kara lidmašīnas, no kurām tiek izmesti izpletņlēcēji, karavīrus. Kalvi ir arī kūrortpilsēta ar skaistu pludmali , dženoviešu celto vareno cietoksni, kuru mēs iekarojam ar kājām.
Neaizmirstamas kalnu ceļu ainavas, pasakains skats uz Džirolatas līci un Skandolas sarkanā granīta klintīm. Esam tik augstu kalnos, ka skaidri redzamas dziļās aizas, kalnu upes un jūras lagūnas, kuras neatlaidīgi ieurbušās klintīs dziļi salas iekšienē, rodas sajūta, ka jūra visu laiku pavada tevi pa šaurajiem kalnu serpentīnu ceļiem, it kā iedrošinot un mierinot, ka mūsu 13 metrus garais autobuss laimīgi nonāks nākošajā apskates vietā.
Piana – liesmojošas klintis – pasaules mēroga dārgums. Izstaigājam iezīmētās takas un ticiet vai nē, klintis tik tiešām ir iesārtas, dažas pat sarkanas. Acis saulē žilbst, iespaidīgs kalnu ceļš ar granīta velvēm un atskatoties atpakaļ, jābrīnās, ka pa tik šauriem ceļiemesam tik tālu un augstu tikuši. Tāda sajūta pavadīs mani visas dienas Korsikā – apbrīnojot, sajūsminoties, priecājoties un pat nespējot noticēt, ka tik mazā salā sakopoti tādi pasaules dārgumi dabas veidoti. Nu kur jūs esat redzējuši trīskrāsu klintis ? Bet pārējās krāsas vēl jāatrod.
Divas dienas dzīvojam Porto, kura atrodas pie gleznaina Porto līča Vidusjūras krastā ar kārtējo dženoviešu sargtorni, zilo jūras ūdeņu un sarkano klinšu ieskaut mazpilsētu, dabas skaistums un unikalitāte, kuru es iepazīstu nākošajā dienā.
Jāņu dienādodamies ar kuģīti apskatīt slaveno Skandolas jūras dabas rezervātu, pirmais Francijas rezervāts, ko izveidoja gan uz salas un jūrā.
Un klintis tik tiešām ir sarkanas ar makiju apaugušas, un katrai klintij ūdens iezīmējis kādu seju – te paveras cēlais Napoleona deguns, te lauva, te mērkaziņa, te raudošs cilvēks. Piestājam arī nelielā pilsētiņā Girolatā, kurā var iekļūt tikai pa jūru vai mūļu taku, kura stiepjas 4 km garumā. Taku redzējām, bet mūļu vietā pa kūrortu pastaigājās govis. Aitas, kazas, govis un cūkas mūs pavadīja visu ceļojuma laiku.
Bet vakarā dodamies uz Porto pludmali, lai svinētu Jāņus un vērotu saulrietu. Uz akmeņiem iekuram no sausajām eikaliptu lapām un zariem simbolisku ugunskuru un dziedam savas Līgo dziesmas. Pludmales apmeklētāji smaida un noskatās uz mūsu izdarībām, līdz pie mums pieskrien kāda sieviete un laimīgi smaida piedziedot mums latviešu valodā. Tā mēs satiekam Aiju, kura strādā Porto viesnīcā. Aija ir tik neizsakāmi laimīga , kad augšā pilsētā izdzirdējusi latvju valodu.
Lai strādātu Korsikā , jāzina franču valoda, alga esot laba, bet darbs nav no vieglajiem, jo tūristi pēkšņi atklājuši Korsiku. Mūsu ceļus šķērsoja poļi, čehi un vācieši.
Brauciens gar un cauri dramatiski šauriem serpentīnu ceļiem līdz Spelunkas aizai ir īsts pārbaudījums nerviem un baiļu sajūtai, bet kā izrādās lielākās klintis un mežonīgākās vēl ir priekšā. Evisas ciematiņā pastaigājamies pa ziedošo kastaņu birzi, kuri ir ēdami, bet pašreiz vēl zied. Sapērkamies kastaņu un miršu ievārījumus, kā arī miršu liķieri. Jāpiebilst, ka Korsika ir dārga sala, cenas vienkārši biedē, bet tik ļoti gribas kaut ko nopirkt atmiņai…
Skaists ceļš ved cauri Aitones priežu, egļu lapu koku mežiem, līdz pēkšņi ieraugam lielu kalnu ezeru un visi ceļotāji kā bites laukā metamies no autobusa, lai tikai paskatītos, veldzētos, apbrīnotu savdabīgo floru un faunu. No Vergio pārejas, gar mežonīgajām Sv. Regīnas klintīm Korsikas augstākās virsotnes Monte Cinto ( 2706 m) pakājē dodamies salas iekšienē uz pilsētu Korti, kura kādreiz bija salas galvaspilsēta, bet mūsdienās tajā darbojas Paskvāles Paoli vārdā nosauktā un viņa dibinātā universitāte. Saprotams, kārtējā vecpilsētas citadele, kurā šoreiz mēs uzbraucam ar vilcieniņu. Interesanti tas, ka pēc stundas vilcieniņš tevi noved atpakaļ lejā un tev ir dots laiks, kā iepazīt un redzēt visu ko pats vēlies. Un tur , augšā, Kortē es nobaudu pirmo savā mūžā arbūzu saldējumu, viena saldējuma piciņa maksā 2 eiro, bet no šīs baudas neatteicos. Arī vakaros pa korsikāņu sarkanvīna glāzei nobaudīju un katrā pilsētiņā cenas cēlās fantastiski : no sākuma 1 eiro, vēlāk jau 4 eiro pa glāzi, bet vīns atvēsināja labāk nekā alus, jo karstums Korsikā sasniedza 39 grādus. Man ļoti patika arī tas, ka picas cepa īstās picu krāsnīs ar malku manā klātbūtnē. Ja Lukā, Itālijā, pica maksāja 4,5 eiro, tad Korsikātā jau sasniedza 9.50 eiro.
Sveiks, Napoleon! Tad , kad meklēju informāciju par Korsiku un uzzināju, kā šī sala nokļuvusi frančiem, pati izdomāju savu versiju par Napoleonu : korsikāņi ir lepna tauta un tā mazā auguma Napoleons, kurš tika aizsūtīts apgūt kara mākslu uz Parīzi nozvērējās parādīt visai Francijai, ko iespēj korsikānietis. Un ko viņš izdarīja? Kļuva par Francijas imperatoru!!!
Ajačo – Korsikas galvaspilsēta, apelsīnu koku alejas, Napoleona kronis galvenā ielā , trokšņaina un cilvēku pilna pilsēta, lielāki un mazāki Napoleona pieminekļi un krūšu tēli.
Tā kā mēs aizkavējāmies Kortē, Ajačo neatliek laika ne Feša muzejam, ne Bonoparta dzimtas kapenēm. Varbūt jābrauc vēlreiz? Vismaz lai redzētu kādus pasaules dārgumus sazadzis Fešē?
Iebraucam Sartenē – nocietinātā vendetas viduslaiku pilsētā ar šaurām, bruģētām ieliņām un pelēka granīta mājām, kas paceļas virs Ricanezes ielejas. Vendetas dzimtene, kurā karoja kvartāls ar kvartālu.
Vēl uz mājām saglabājušās ložu pēdas. Tomēr, Sartene ir slavena ar savu dievbijību, slavena ar grēku nožēlniekiem sarkanās kapucēs, basām kājām, iekalti ķēdēs, velk cauri vecpilsētai koka krustu, tā atkārtodami Kristus ceļu uz Golgātu.
Filitoza – lielākā pirmatnējo cilvēku apmetne ap 4000 gadus vecām akmens statujām cilvēka augumā, megalīta perioda liecības Korsikā. Bet augstu kalnos saules baterijas, tā kopā sadzīvo senatne un 21. gadsimts. Saules baterijas Korsikā tiek izmantotas ļoti plaši.
Un atkal pārsteigums – Bavela kalnu masīvs ar pelēki violetām granīta klintīm, vēl viena neparasta kalnu krāsa. Maz kalnu ciematiņš Zonza, kuru uzskata par tūristu Meku, no kuras redzamas Haizivs zobu klintis un drūmo Bavela smaili. Kāpelējot pa klintīm uzejam čalojošu kalnu upi un drīz vien visi gribētāji esam upē iekšā: citi lec no nelielas klints, citi veldzējas kalnu upes dziednieciskajā straumē., visi esam prieka un laimes pārpilni, ka varam , neskatoties uz stingri nosprausto maršrutu, izbrīvēt prieka mirkļus.
Saprotams, visu neuzskaitīšu, jo redzējām daudz un izbraucām Korsikā krustu šķērsu, nobraucot pa salu 917 kilometrus.
Bet saldais ēdiens tika pataupīts gandrīz pašās beigās, vismaz manā skatījumā. Bonifačo – salas gleznainākā pilsēta, kas aprakstīta jau Homēra Odisejā, šauras ieliņas , skatu laukumi uz Sardīniju, kas atrodas vien 12 kilometru attālumā, uz iespaidīgas kaļķakmens klints baltā krāsā. Lūk, trešā kalnu krāsa : sarkana, pelēki violeta un balta – kurā salā vēl ir sastopama tāda krāsu bagātība? Nemaz nerunājot par ziedošajām mirtēm, magonēm un daudzām citām kalnu puķītēm. Arī mājas slīgst bugenvilju ziedos, zied kastaņi, kaktusi, jukas – paradīze un es to visu iesūcu sevī, lai sildītos atmiņās Latvijas aukstajās ziemās.
Bonifāčo – savdabīgi šarmanta viduslaiku pilsēta – cietoksnis ar augstām balta krīta klintīm. Īpašs pārbaudījums man un droši vien arī citiem grupas biedriem bija Aragonas jeb spāņu kāpnes, kuras izcirstas klintī uz leju no pilsētas. Agrākajos laikos zvejniekiem tā bija vienīgā izeja uz jūru un loma atnešana mājās. Nezinu, cik stundas vai dienas viņi kāpa pa tiem nesimetriski izcirstajiem pakāpieniem, lai beidzot tiktu augšā vai lejā. Lejā kāpu pa pakāpienam ar abām kājām, tiku līdz lejai veiksmīgi un tad gar klints izroboto malu tu vari apiet apkārt klintij uz kuras ir pilsēta. Skaisti, vienreizēji, fascinējoši, jūra ar izrobotiem rifiem tev skalojas gandrīz pie kājām…. Bet tagad jātiek atpakaļ augšā.
Uh! Tas tik bija kāpiens, reizēm nevarēju kāju pacelt tik augstu lai tiktu uz nākamā pakāpiena, cits atkal bija tik zems, ka augstu kāju ceļot neuzmanīgākie var novelties kādu soli atpakaļ. Bet pārbaudījumu izturēju godam. Tikai vēloties ieiet kādā suvenīru veikaliņā kājas ļima , muskuļi ļurinājās kā mīksta masa. Pēc pāris gadiem domāju šeit atgriezties un ar prāmi apciemot arī Sardīniju.
Pirms brauciena mani brīdināja un arī lasīju, ka korsikāņi nav sevišķi viesmīlīgi : es piedzīvoju pretējo, vajadzēja tikai smaidīt un sveicināt viņus franču valodā un cilvēki atvērās un ar manām valodas vai nevalodas prasmēm spēju noskaidrot visu, kas mani interesēja. Viesnīcas bija pat ļoti labas, dzīvojām pat identiski izveidotā meksikāņu rančo, ne tikai blakus vienmēr jūra, bet arī baseini, brokastis – garšīgas un man kā sievietei pilnīgi pietiekošas. Vienīgais kas pārsteidza – Korsikā ir brokastu, pusdienu un vakariņu laiks. Restorāni, picērijas un bāri ir atvērti tikai noteiktās stundās. Brokastis ēdām viesnīcās, pusdienas sākas no 12.00 pāris stundu, tad vakariņas tikai 19.00. Bet pie tā visa var pierast, jo tā nu reiz ir zeme, kas sauc un vilina. Es mīlu mežonīgu skaitumu un domāju, ka arī jums Korsika patiks.
Lauma Zaļaiskalna
