Ciemos pie ģimenes Sicīlijā...

19.06.2007
12 min lasīšanai

Ir ļoti patīkami braukt uz Sicīliju, ja zini, ka tevi tur gaida... ģimene :) Man tā ir atgriešanās divarpus gadu senā pagātnē, kas izraisīja visai neatgriezeniskas sekas tālākā dzīve- es pirmo reizi līdz kaulam sapratu, ka angļu valoda vēl nenozīmē visu pasauli un pirmo reizi sadūšojos īrēt mašīnu. Itālija un Sicīlija varbūt nav tā labākā kombinācija, kur to sākt darīt, bet rezultāts ir tāds, ka šobrīd es apdraudu līdzpilsoņus ne tikai Latvijā...:D Izejas dati: ģimene, kas dzīvo Sferracavallo līcī starp Palermo centru un lidostu un ir augstsirdīgi apņēmusies dot pajumti divām radnieciskām dvēselēm no Latvijas- vienai pavisam blondai un otrai, kas izliekas, ka nav blonda, bet smadzeņu krāsu noslēpt pavisam jau nevar nekad... Ierašanās: samērā ērts savienojums Rīga-Milāna Airbaltic un Milāna-Palermo Easyjet. Pastāv arī citi varianti: Ryanair caur Londonu, Alitalia no Milānas, galu galā ir nakts prāmis no Neapoles un vilciens no kontineta, bet viss atduras vecajā labajā laika-naudas likumsakarībā: parasti nav ne viena, ne otra. Easyjet mīl savus pasažierus un no/uz lidmašīnu Palermo ved ar busu. Tas varētu mulsināt kādu, kas ir nopircis prioritārās iekāpšanas karti, jo vienīgā prioritāte izrādīsies sēdvieta autobusā, toties par vietu lidmašīnā nāksies cīnīties ar citiem lidotgribētājiem. No lidostas uz Palermo centrālo staciju ved gan buss, gan vilciens. Pēdējais kursē katras 40 minūtes, cena- 4.5 eiro, buss iet biežāk, bet sastrēgumos stāv abi. Apskates vietas: tā kā dzīvojam nosacīti Palermo Pārdaugavā, izklaides sākam no otra gala- t.i.- apskatam vietas, kas ir ārpus pilsētas. Pirmo izbraucienu vada ģimenes galva ar ģimenes auto- it kā lai apskatītu Sedžestu un Eriči (abas iekļaujas kategorijā līdz 100 km no Palermo), bet patiesībā, lai iekrāmētu krietnu vīna kravu mašīnas bagāžniekā. Vīna darītavas te ir papilnam: ar kārtīgi aprīkotu tehnisko ekipējumu un visām iespējām apreibt pie dažādu šķirņu mucām. Pirmā ir Sedžesta- vieta, kur aptuveni 400 gadus p.m.ē. grieķi būvēja templi. Būvēja un būvēja, bet tā arī laikam nepabeidza- arheologi strīdās, vai templim vispār bijis paredzēts jumta segums, jo arī citas pazīmes- neapstrādātas kolonnas- liecina par to, ka grieķi savu templi līdz galam nav sapucējuši. Biļetes cena nav atkarīga no tempļu skaita- ieejas maksa, tāpat kā Agridžento, visu tempļu galvaspilsētā, ir 6 eiro. Cenā iekļauta atrakcija- bēgšana no čūskas, kas melna un gara aizlokās tieši pāri tūristiem iekārtotām trepītēm. Nedaudz nostāk par atsevišķu cenu var apskartīt amfiteātri, līdz kuram ved muzeja buss. Rezumējums- vieta skaista un tuvu Palermo, bet ja mērķis nav apskraidīt katru templi uz salas, var izlaist. Nākamā ir Eriče- grieķu pilsētiņa augstu kalnā, kur pēdas atstājuši gan feniķieši, gan saracēņi, gan romieši. Tāds kārtīgs viduslaiku mikslis, kam mūsu apmeklējuma laikā pāri nesas mākoņi. Ir aizdomas, ka viņi to dara regulāri, jo tas, kas mums apkārt mutuļo, nav migla. Ausis arī apgalvo, ka lejā viņām patīk labāk. No kalna augšas veroties lejup, sardzes torņi kā pasakā iznirst un atkal ietinas baltā dūmakā. Tālumā redzamas Trapani jūras sāls ieguves rūtiņas- ļaujot iztvaikot jūras ūdenim un tālāk naski strādājot ar rokām, tiek dabūta visai augstvērtīga sāls. Nākamais pasākums ir krietni ekstrēmāks- Etnas apciemojums. Šim nolūkam īrējam mašīnu. Firma- vietējais rentacars, cena- 38 eiro dienā, drošības depozīts 500 eiro. Starta punkts- lidosta. Mašīnu uz mana vārda piesaka ģimenes galva, un puisis otrā galā godprātīgi pēc dzirdes arī pieraksta. Kad ieraugu rezervāciju, kurā burts “k” manā uzvārdā aizstāts ar burtu “c” esmu gar zemi! Līdz ar visiem pārējiem ziņkārīgajiem, kas sapulcējušies apkārt, lai apskatītos, kāds izskatās cilvēks ar uzvārdu “Cocaine”... Atkāpe: Sicīlija nav tā lētākā vieta, kur īrēt auto. Normāla dienas cena ir ap 50 eiro, augustā mašīnu praktiski dabūt nevar, jo brīvdienās dodas arī paši itāļi. Manā uztverē īrēt nav sarežģīti, bet ar veselo saprātu jābūt tuvās attiecībās- tas neprasa daudz laika apstaigāt mašīnu un konstatēt ārējos defektus, ja tādi ir; nenāk par ļaunu arī atgādināt, ka mašīnu ņem uz neierobežotu kilometru skaitu. Mūsu ģimene brīdina, ka šādā veidā esot apcirpti viņu iepriekšējie viesi. Atceļā tuvākais benzīntanks ir Palermo, pie lidostas to meklēt ir par vēlu. Ja gadās pārkāpt noteikumus un dabūt soda kvīti, labāk samaksāt uzreiz. Mēs esam vienotā sistēmā un rokā sameklēs šā kā tā, bet daža laba autokompānija būs laimīga noplēst vēl 50 eiro par pēdu dzīšanas darbu. Atpakaļ pie brauciena- mūsu mašīnīte ir Kia Picanto, kaut kas nedaudz lielāks par Smartu. Kad jautāju par maksimālo atļauto ātrumu uz ceļa, puisis smaida līdz ausīm un paziņo, ka tas ir 130 km/h uz autoceļa, bet uz mums tas neattiecas, jo šis brīnums ātrāk par 120 nekust. Vai meitenes brauks uz Palermo vai Trapani? Meitenes brauks uz Etnu! Puisis paliek bez valodas- laikam labi zin, kādu priekšmetu braukšanai iesmērējis. Bet mēs dodamies ceļā. Nav melots- virs 120 stūre sāk nelabi vibrēt rokās, un kā vēlāk izrādās, arī ar rāpšanos kalnos neiet viegli, toties šim priekšmetam ir četras durvis un izcili ruda krāsa. Principā izbraukt Etnu vienā dienā no Palermo ir iespējams. Bet tas ir atkarīgs no individuāliem plāniem, ko šajā vulkānā darīt. Apkārt Etnas nacionālajam parkam iet ceļš un arī dzelzceļš. Pa parku izstrādāti dažādas grūtības pakāpes kājām staigājami maršruti. Rifugio Sapenza ir dienvidu nogāzes punkts, no kura var tikt tuvāk krāterim, arī ar džipiem. Vēlams būt tur tuvāk rīta pusei, jo pēdējā tūre atgriežas ap 4iem pēcpusdienā. No šīs pašas vietas iet pacēlājs kādu gabaliņu uz augšu, cena ap 25 eiro, un plašas iespējas uz savu galvu klaiņot un arī apmaldīties 2500 m augstumā. Ekonomijas nolūkos var nebraukt augšā, bet pakāpelēt līdz Silvestra krāterim, pārdzīvojumi garantēti tāpat. Svarīgi ir arī laika apstākļi: Etna ir noskaņojuma vulkāns, ja gribēs- būs redzama, ja ne- būs mākoņos. Skats caur apelsīnu birzīm uz Etnas sniegoto virsotni ir skaists, bet šoreiz Etnai nav garastāvokļa- galotnes nav! Tas ir svarīgi, jo pēc tās mēs veicam orientēšanās pasākumus. Proti- visskaistākie skati ir nobraucot no autostrādes, diemžēl ar to pašu izbeidzas ceļa norādes. Itāļi ir vienkārša un racionāla tauta- viņi pieņem, ka tūristi pa šādiem celiņiem nebrauc, toties vietējiem norādes nav vērts likt, jo viņi tāpat visu zin. Norādes Itālijā vispār ir atsevišķs piedzīvojums: nu kur vēl atrast otru valsti, kur punkts X atzīmēts ar attālumu 7 km uz priekšu, bet vēl pēc kāda gabaliņa tajā pašā virzienā attālums pieaudzis līdz 10 km. Vēl ir neiztrūkstošie krustojumi, pie kuriem, atkarībā no noskaņojuma un svarīguma pakāpes, uzkabinātas 15-25 norādes. Vienīgā izeja- apturēt auto pie kārtējā lasāmgabala un, ignorējot nepacietīgos pīkstienus aizmugurē, rāmā garā ķerties pie lasīšanas. Pie kam jābūt morāli gatavam, ka viens un tas pats miests būs norādīts abos, diametrāli pretējos virzienos. Saule paliek tālu lejā, migla un mākoņi apēd visus skaistos skatus. Mēs vēl šaubāmies, vai doties tālāk un maksāt 25 eiro par miglas mutuli, kad trosu ceļa darbinieki paziņo, ka šodien jau ir par vēlu, un pacēlāju drīz slēgs. Mēs tik ļoti nupat gribam augšā, ka mums iedod 7 eiro atlaidi katrai. Atpakaļ mūs sola transportēt ar džipiem. Etnai šodien ir latviešu diena- satiekam savus līdzpilsoņus, kas jau dodas lejup. Kaut kā nonākam galā- kabīne nejauki šūpojas, brīžiem migla apkārt nosedz pat pacēlāja stabus- un sarunājam ar darbinieku, ka viņš pēc pusstundas gaidīs mūs pie džipveidīga busa. Ar pusstundu parastam tūristam pilnīgi pietiek- gaiss šajā augstumā ir retināts, vientuļā ainava attur no vēlmes aizklīst un apmaldīties uz savu roku, nopietnu trekinga nolūku mums nav, un tam arī vajadzīgs atbilstošs savlaicīgi sagatavots apģērbs un apavi. Tāds, kā mūsu satiktajam augstkalnu bomzim- ērti nolicis galvu uz lavas kluča, bārdainais vīrs iekārtojies uz guļu ieplakā, pirms miega izvilcis palasīt kaut ko līdzīgu grāmatai. Kad mēģinam ieminēties šoferim lejupceļā, ka visi no kalna vēl nav nocelti, viņš atmet ar roku- tie esot alpīnisti, paši tikšot ar sevi galā. Ne visi ir tik veiksmīgi- aiz kārtējā ceļa pagrieziena, kas ziemā vienlaicīgi ir slēpošanas trase, iznirst Madonnas statuete- te esot atrasts kāds neveiksmīgs slēpotājs, kas kritis un lauzis kāju un atrasts pēc nedēļas, jo neviens nav zinājis, ka viņš jāmeklē.. Sarunas aizvirzās pa tradiconālām takām: no kurienes esam un vai viņš zin, kas ir latvieši. O, jā, latviešus viņš pazīst! Tiešām? Cik jauki!... Tie esot tie, kas ģērbjas kā uz pludmali, bet kāpj kalnos... Hmm.. atmiņā ataust pusplikās meitenes, kas pie pacēlāja drebinājās īsbruncīšos un krekliņos uz lencītem- nu jā, tādu tēlu mēs paši veidojam un tādus mūs redz itāļi... Ir nedaudz pāri 6-iem, laiks vakariņām Taormīnā- ļoti skaistā, ļoti dārgā kūrorta pilsētiņā, uz kuru no ziemas aukstuma mukuši daudzi slaveni cilvēki, arī angļu rakstnieks D.H.Lorenss. Patiesībā viņa mītnes vietai pie Nottingemas ar skatu uz zaļajiem pakalniem arī nav ne vainas, bet Taormīnā nenoliedzami ir siltāk. Dažas praktiskas lietas autobraucējam- līdz pilsētiņai ir maksas autoceļš, nieka eiro ar kapeikām. Pats centrs atrodas diezgan augstā kalnā, uz kura vēl ir jāuzrāpjas. Visā pilsētā ir viena nejauka vieta- īsi pirms centra ir ļoti stāva vienvirziena iela, uz kuras vienlaicīgi notiek viss: parkošanās, gājēju pāreja un ceļa došana busiem, kas brauc pa galveno. Lai visus palaistu, ir jāapstājas visnepārredzamākajā vietā ar degunu uz augšu, aiz kuras slīpums izlīdzinās, un vienmēr aiz muguras centimetra attālumā sastājas vietējie braucēji. Rokas bremze ir mazākā bēda- mazlitrāžas mašīnītēm fiziski ir grūti dabūt vajadzīgo izrāvienu, lai pārvarētu dabīgo vēlmi ripot atpakaļ. Otra problēma ir parkošanās- uz ielas parkings ir domāts tikai vietējiem ar speciālām uzlīmēm uz stikla un policija to modri kontrolē- visa nauda, kas iekasēta no tūristiem ir laba. Ir variants atstāt mašīnu apsargātā stāvvietā pirms centra, bet mūs brīdina, ka tas esot dārgi (ap 15 eiro par 1-2 stundām). Izeja atrodas pati par sevi- šaurā šķērsieliņā pašā centrā pie gājēju ielas ir maza stāvvieta, kurā iegriezies saimnieks. Brīvu vietu tur vairs nav, bet mašīnu iebraukt var. Esam ar mieru atstāt viņam mašīnas atslēgas, lai viņš to pēc vajadzības pārvietotu, kad citi gribēs tikt ārā, un ar to esam no mašīnas uz brīdi tikušas vaļā. Latvietis ir aizdomīgs radījums, taču Itālijā tā parkojas daudzās ierobežotās vietās, tajā skaitā Kapri salā. Pirms 9-iem dodamies atpakaļ uz Palermo. Lai dzīve nebūtu tik vienmuļa, izvēlamies nevis autostrādi caur Ennu, bet Mesīnas ceļu, uz kura plānojam tikt caur Randazzo, Etnas apvedceļa ziemeļu punktu. Mūsu attaisnojums ir tāds, ka kartē šis ceļš iezīmēts ar sarkanu un ir samērā taisns. Arī kilometru nav daudz. Kā vēlāk saprotam, laikam tāpēc, ka mērījuši pa taisno... Turpmākās stundas mūsu pavadoņi ir zvaigznes, svaigs kalnu gaiss un reizēm kāds mazmiestiņš, kurā jāsaorientējas pareizā virzienā, jo norādes reizēm var pamanīt tikai ar acīm pakausī. Ir arī labā ziņa- naktī pa līkumiem braukt vieglāk un ātrāk, jo pēc gaismām var redzēt, vai kāds tikpat traks brauc pretī. Pilnai laimei sāk redzami izsīkt benzīna krājumi un mēs iekļūstam necaurredzamā, ķepīgā miglā, kaut kas vēl biezāks par jūrmalas šoseju pavasarī. Vēlīnos nakts uzdzīvotājus ciematā tas neuztrauc- viņi drosmīgi bradā pa lielceļu, lai gan šādos laika apstākļos arī atstarotājs diez ko nepalīdzētu. Kad beidzot tiekam uz autostrādes, ir jau 1 naktī. Laikam ieviests vienotais nakts tarifs- maksu 80 centu apmērā no mums iekasē pirms Palermo, neatkarīgi no nobrauktā ceļa garuma. Mājās esam pēc 2-iem... Mūsu vinnests- virs 700 km un mašīna bez apskādējumiem atdota atpakaļ nomā. Izlaižot vienu dienu, atkal dodamies ceļā. Izejas dati tie paši- lidosta, tikai šoreiz Thrifty pārstāvji un opelis, kas pēc mazā Picanto liekas kā milzis. Piemaksājot 10 eiro ir iespēja samazināt drošības depozītu, es gan dodu priekšroku tos notērēt savādāk. Mērķis- Agridžento, tempļu ieleja. Ceļš- ļoti smuks, ļoti jauks un mēreni līkumains... kamēr pie tā turās... Pa ceļam ir norāde “Corleone” un trīs meitenes dodas iepazīties ar krusttēva Bernardo nesen kontrolēto teritoriju. Braucot pa ceļu, kas šoreiz ved salas iekšienē, kļūst skaidrs, kāpēc 70 gadīgo večuku saņēma ciet tik vēlu- kalnainā apgabalā vietām pazūd telefona zona, laikam viens no iemesliem, kāpēc krusttēvs saziņai izmantojis zīmītes nevis modernākus sakarus. Arī ceļš nav tas pateicīgākais, lai rīkotu policijas reidus. Pati pilsētiņa- kā tipiska pilsētiņa, kas nesen piedzīvojusi pastiprinātu tūristu pieplūdi, pateicoties tās izcilajiem radu rakstiem. Joks vai ne, bet uz centrālās baznīcas sienas dižojas svētā Bernardo ģīmentne, tiesa, šis dzīvojis gadus 400 atpakaļ. Uz Agridžento tālāk ved tikai viens ceļš un ar to pašu vietējie pamanījušies pajokoties par tūristiem, kas netīšām iemaldījušies mazajās pilsētelēs. Zilais uzraksts reizēm liek braukt pa tādām ieliņām, kur vienai mašīnai ar pieliektiem spoguļiem knapi vietas pietiek. Uz lielā ceļa izbraucam tikai pirms paša Agridžento. Lai nokļūtu tempļu ielejā, centrā nav jāiebrauc, bet gan jāseko lasāmvielai pie ceļa norādēm. Uzmanību- lai cik pārliecinoši izskatītos norādes, ir vērts pacelt degunu pāri stūrei un salīdzināt rakstīto ar pašu acīm redzamo, izvēles situācijā vadoties pēc redzamības. Šī ir Itālija, un goda apli šajā vietā met pat Sicīlijā dzimušie. Ko sadarīt Tempļu ielejā ir katra paša ziņā, vienkārši klaiņot apkārt te var vairākas stundas no vietas. Mana mīļākā vieta ir pie Junonas tempļa, vislabāk saglabājies ir Konkordijas templis. Ceļa putekļus pirms došanās mājup noskalojam Agridžento smilšainajā pludmalē- ārpus tās jūras krasts ir klinšains un vietām nepieejams. Mājās esam savlaicīgi, pēc 9-iem, neilgi pēc tumsas iestāšanās. Visbeidzot Palermo, galvaspilsēta. Negribu minēt obligāto apskates minimumu, jo katram tas būs savs: vienam Monreāle, vienam arābu-kristiešu baznīcas, vēl kādam villas un parki. No Maksima teātra un Politeama vispār grūti izvairīties, jo centrā tie paši skrien virsū. Kas turpina pārsteigt mani- milzīgie kontrasti starp vecām ēkām, kas vēl nav tikušas saimnieka rokās un tām, kas jau sapucētas. Vucciria- arābu tirdziņš, vieta centrā, kur tirgo visu, sākot no zivīm un beidzot ar olīvēm, dārzeņiem un augļiem- vislabāk raksturo veco un jauno Palermo. Šajā centra rajonā, kur iepriekš mitinājās galvenokārt tumšādainie un trūcīgākie iedzīvotāji, aizvien vairāk laužas iekšā atjaunotas mājas, tiek izīrēti dzīvokļi tūristiem un ienāk pārtikušāks slānis. Tas pats notiek pie Kalo līča, kur jaunas, greznas mājas parādās burtiski kvartāliem. Bet stāsts ir par braucienu uz pludmali un itāļu atsaucību krīzes situācijās. Tātad tuvākā peldamā pludmale pie mūsu mājām ar baltām smiltīm un palmām (ak, kā latviešiem tas patīk) ir Mondello. Uz turieni ved buss, kas kursē apmēram reizi stundā. Mēs esam trīs ar pludmales somām un vēl vienu 5 mēnešu vecu bērnu ratiņos. Itāļi bērnus mīl, gan lidmašīnās, gan uz ielas, un viņiem tas ir prieka, nevis apgrūtinājuma avots. Tāpēc arī, īpaši nepārdzīvojot, tiekam busā un mierīgi iekārtojamies līdz gala pieturai, kura plānota tieši pie baltajām smiltiņām. Pludmale jau ir redzama, kad šoferis piepeši apstājas un paziņo, ka buss tālāk dodas uz Palermo centru, un visiem jākāpj ārā. Ātrumā grābjam ratus un somas, un tikai pēc tam, kad buss aizvēris durvis un pazudis, Indra, mūsu saimniece un bērna māte apķeras, ka viņas soma palika iekšā. Ar visiem dokumentiem, naudu, Latvijas kredītkartēm, atslēgām, adresi un abiem telefoniem- Latvijas un Itālijas, vārdu sakot, pietiekami daudz lietām, kuras anulēt un bloķēt būtu pārāk sarežģīti. Pirmā doma- zvanīt vīram- izkūp, jo no galvas numuru neviena nezin, bet telefons ar attiecīgo ierakstu brauc uz Palermo bez mums. Somas haosā negaidot atrodas lapiņa ar uzšņāptu numuru, Indra sadala atlikušos telefonus- viens mums, viens viņai- un zvana vīram (tā, ka nabags beigās jūtas vainīgs). Pēc tam iegrūž mums rokās bērnu ar ratiņiem un paziņo, ka brauks ar taksi pakaļ busam! Mums būs iet uz pludmali un gaidīt viņu tur! Uzmanīgi, lai nepamodinātu mazuli, drasējam pa pludmales promenādi un zīlejam, vai soma atradīsies, vai nē, un kāds būs plāns “B”, kad bērns modīsies un gribēt ēst... Pēc pusstundas mazais sāk staipīt kājeles, īstais laiks zvanīt Indrai- nē, somas nav, bet viņa ar vīru jau brauc atpakaļ. Mēs definējam savu atrašanās vietu pie otrā kioska (pilnīgi bezjēdzīga koordināte) un sākam lēni riņķot gar ielu, gaidot mašīnu. Sudrabainais mersis ar ģimenes galvu pie stūres parādās un tikpat cienīgi aizbrauc mums garām. Labā ziņa, ka uz svešām, pusplikām sievietēm viņš neskatās. Sliktā ziņa- viņš neredz arī savu bērnu! Apjukumā stāvam ceļa vidū. Lai apjukums būtu vēl lielāks, parādās buss, kas lēni nobrauc mums garām. Kad beidzot pielec, ka tas bija- nu, tas pats buss!- ir jau par vēlu- skriešana pakaļ un roku vicināšana neko nedod, toties lieliski izklaidē vietējos. Kamēr stāvam un prātojam, kam zvanīt, buss apmetis loku, un lēnītēm vēlreiz tuvojas mūsu virzienā. Šoreiz reaģēju ātrāk, šoferis atver durvis un prasa: “Gargano” (ģimenes uzvārds)? Jā, jā, jā! Soma? Jā, jā!! Pārbaudi- viss ir? Jā, jā... sagrābju somu un lēni kāpjos atpakaļ pa durvīm... Šoferis, nikni- nē, pārbaudi tagad un uz vietas! Cik redzu, maks un telefoni ir, arī atslēgas. Šoferis beidzot ļauj iet. Ilona jau zvana un ziņo, ka soma pie mums. Vēl pēc brīža parādās ģimenes auto- un, ak tu brīnums- atkal pabrauc mums un bērnam garām! Šoreiz skrienu ātrāk, kliedzot un vicinot rokas, līdz ģimenes galva nobremzē. Kamēr visi pārbaudam mantas, buss noriņķo garām trešo reizi, lai pārliecinātos, ka visas trīs Gargano ir somu dabūjušas. Manāmi, ka šī aritmētika viņam pa sarežģītu. Indras vīrs nopēta vispirms sievu, tad mūs, tad atkal sievu. Pirmo reizi viņam dzīvē nav ko teikt, tāpēc viņš klusējot kāpj atpakaļ mašīnā un dodas uz darbu. Mēs savukārt ejam iedzert sen pelnīto aperitīvu un noklausāmies stāstu no otras, Indras puses. Tātad šķīrāmies brīdī, kad mums palika bērns, bet Indra metās ķert taksi. Takša, protams, nebija, bet viņai izdevās apturēt vietējo un pateikt, ka buss aizbraucis ar visu bērna somu un autiņiem. Izrādās, pietiekams motīvs, lai mašīnas saimnieks naudu neprasītu, bet dzītos pakaļ nelietim, kas nolaupījis autiņus! Bērnam!!! Busu, protams, nenoķēra, toties Indra satika vīru un policiju. No līnijas direktora tapa zināms, ka šoferis ar somu devies atceļā meklēt “Gargano”. Kamēr Indra tvarstīja busu uz paralēlās ielas, vīrs meta lokus, meklējot bērnu, kuru, kā mēs jau zinām, viņš nepamanīja. Izrādās- mēģinājis zvanīt mums, bet nonācis atpakaļ pie sievas- loģiski, ka vienīgais viņam zināmais numurs bija ticis Indrai. Tikmēr līnijas boss ziņojis, ka soma jau atdota Gargano! Ģimenes galva pametis tramīgu, neizpratnes pilnu skatu uz sievu turpat blakus, joprojām bez somas. Boss vēlreiz tramdījis šoferi, kas dievojies, ka atdevis “divām, ar bērnu, kas atsaucās uz vārdu Gargano”. Lai varētu pavisam droši ziņot bosam, šoferis apmetis pēdējo loku, kur arī saskaitījis visas trīs “Gargano” ar “bambino”.

Ciemos pie ģimenes Sicīlijā...

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem