Zeme starp pagātni un nākotni - ZIEMEĻĪRIJA

  • 5 min lasīšanai
Iedomājos Īriju, un acu priekšā iznirst rēni miglains rīts, kad gaiss ir pelēks un silts, tas apņem visu ķermeni un basās kājas sajūt zāli, vēsu un maigu kā zīds. Zāle ir pilna lieliem rasas pilieniem, un tie sāk mirdzēt, kad lēnām, bet nepiekāpīgi, saule apēd mākoņus un pasludina šo dienu par savu. Ir jau arī pelēki jo pelēki rīti, kad lietus līņā un līņā, un brīdī, kad šo dienu jau gribas pasludināt par bezcerīgu, uzpūš jestrs vējiņš, un smagnēji aizslauka mākoņus prom. Ticiet man, zemeslode ir apaļa, un vienā jaukā dienā tie būs atpakaļ. Īrija ir sala, ko apskauj okeāns, un vēji te staigā šurpu turpu, ziemā nudien var izbaudīt visus četrus gadalaikus vienā dienā - te snieg slapjš sniegs, te uzspīd silta saulīte, un aizvējā prasās pēc saldējuma, te jau atkal pār pamali veļas rudenīgi mākoņi. Bet tomēr - neticu sliktiem laika apstākļiem, tādu nav, traucēt var tikai nepiemērots apģērbs un nīkulīgs noskaņojums. Un tāpēc nolemju ceļot ar velosipēdu, pārsvarā nakšņot teltī un atvērtu sirdi izbaudīt smaragdzaļās salas dabas un cilvēku jaukumus. Pērn jau iemīlēju Īrijas rietumus un dienvidus, šogad augustā apceļoju Ziemeļīriju jeb Ulsteru, kuras 6 grāfistes vēl joprojām atrodas Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes sastāvā, par kuru vēl nesen ziņu raidījumos dzirdējām par bumbu sprādzieniem, grautiņiem, apšaudēm un nogalinātiem cilvēkiem. Pēdējā bumba, kas prasīja cilvēku upurus, sprāga 1998. gada 15. augustā Omahas (Omagh) pilsētā un prasīja 29 cilvēku upurus. Arī tagad ik pa brīdim ziņās dzird, ka šur un tur ir noticis kāds grautiņš starp republikāņu un lojālistu jauniešiem, bet parasti iztiek bez cilvēku upuriem - apmierinās ar kautiņu vai kādu izdemolētu krogu. Pusdienlaikā izlidoju no Rīgas, un jau pievakarē esmu Belfāstā. Arī somas un velosipēds ir ieradušies kopā ar mani, pieskrūvēju nomontētos pedāļus, piepumpēju riepas un esmu gatava ceļojumam 3 nedēļu garumā. Belfāsta fascinē ar uz ielām sadauzīto stiklu daudzumu, tie ir visur, un mani tas dara tramīgu, jo velosipēda riepas taču ir no gumijas. Visi stabi rotāti ar zīmēm, kurās attēloti alus kausi, kam pāri pārvilktas divas treknas sarkanas svītras un apkārt kaligrāfisks uzraksts, ka sods par alkohola lietošanu publiskās vietās ir līdz 500 mārciņām. Zinot Ziemeļīrijas skarbo vēsturi, šis uzraksts gribot negribot šķiet kā britu lielvaras norādījums vienmēr dzīvespriecīgajiem un alu mīlošajiem īriem būt paklausīgiem. Cilvēku radīts fenomens, ko tik lielā koncentrācijā var redzēt tikai Ziemeļīrijā, ir apzīmētas mājas vai "murals". Tas ir vieds, kā abas Ziemeļīrijas iedzīvotāju kopienas - lojālisti un republikāņi - traktējuši vēsturiskos notikumus un pauduši savu politisko pārliecību. Sākotnēji, jau kopš pagājušā gadsimta sākuma, māju apzīmēšana ir bijusi tikai britu lielvaras favorītu - lojālistu privilēģija, bet, mīkstinoties okupācijas režīmam, arī īru republikāņiem ļauts izpausties šādā veidā. Lojālisti savā mākslinieciskajā lidojumā jūtas visvareni un šķiet, ka vēlas sēt bailes - kareivji ar nomērķētām šautenēm melnās maskās, milzīgas sarkanas dūres, britu karaliskās ģimenes atribūti - kronis, ģerbonis ar lauvām, karalis Viljams un karaliene Elizabete, šur tur arī pa kādai miroņgalvai. Lai padarītu vēstījumu nepārprotamāku, nereti zīmējumus paskaidro arī teksts, piemēram, "sagatavoti mieram, gatavi karam". Trotuāra apmales, stabi, elektrības skapji nereti ir apkrāsoti zili-balti-sarkanā krāsā, lai pastiprinātu lojālistu klātbūtnes iespaidu un visuresošo roku. Un tomēr, ka ne vienmēr acīmredzamajam var ticēt, man izstāsta kāds onkulītis, kad grasos fotografēt britu karali Viljamu, kas baltā zirgā sagatavojies jāt pāri upei - izrādās, ka nabaga karalis sirdzis ar hemoroīdiem, un tāpēc zirgā, un kur nu vēl tik augstu paceltu galvu, vispār nav bijis spējīgs sēdēt. Republikāņu zīmējumi ir savādāki - tie nepauž nekādu vēlmi kādu turēt paklausībā vai nogalināt, pārsvarā tie godina bojā gājušos, brīvības alkas, uzsver cilvēktiesības, kas ne vienmēr bijušas vienādas visiem Ziemeļīrijas iedzīvotājiem, un kopumā to radītā noskaņa ir smeldzīga - "vēsturi raksta uzvarētājs"... Neatņemama Ziemeļīrijas lielāko pilsētu - Belfāstas (Belfast), Derijas (Derry) un Armahas (Armagh) sastāvdaļa ir milzīgi žogi ar asiem pīķiem un dzeloņstieplēm, tie ir kā mēmi liecinieki ilgstošajiem nemieriem. Žogi ir visur. Īpaši biedējoši tie ir Belfāstā - 3 stāvu mājas augstumā apjož dzīvojamos rajonus, nodalot lojālistu rajonus no republikāņu. Daudzām dzīvojamām rindu mājām aizmugurē slejas 3 m augsti ķieģeļu žogi, kuriem augšā salīmētas stikla lauskas - ienaidnieki savus asiņainos darbus parasti esot darījuši no sētas puses. Savukārt vistipiskākā celtne Ziemeļīrijā ir policijas iecirkņi, tie ir pilnīgi vienādas konstrukcijas visur, atšķiras tikai izmērs - jo lielāka pilsēta, jo iespaidīgāks policijas iecirknis un augstāks žogs tam apkārt. Belfāstā žogs ir apmēram 5-stāvu mājas augstumā, savukārt pavisam nelielā ciemā "tikai" 2-stāvu mājas augstumā. Karogi. Lai arī cik mazā ciemā iebrauktu, sagaida karogi - vai nu Īrijas zaļi-balti-oranžais, vai arī britu-skotu krāsās - balti-zili-sarkanais. Un tā nu uzreiz zinu - esmu republikāņu teritorijā, kas ir par apvienotu Īriju, vai arī pie lojālistiem, kas savu nākotni redz tikai Lielbritānijas sastāvā. Ziemeļīrija ir slavena ar ielu gājieniem, kas parasti tiek saistīti ar reliģiskajiem svētkiem - tas ir tradicionāls veids, kā paust savu piederību vienai no 2 kopienām - lojālistiem, kas ir protestanti vai republikāņiem, kas ir katoļi. Vēl pavisam nesen šie ielu gājieni bieži vien izvērsās par īstiem grautiņiem, nereti arī ar cilvēku upuriem. Šausminošākais notika 1972. gada 30. janvārī Derijā (Derry), kad britu armija atklāja uguni uz neapbruņotiem republikāņu gājiena dalībniekiem, kā rezultātā 13 cilvēki tika nošauti un 27 ievainoti. Neviens britu kareivis vai lojālists netika nogalināts šajā dienā. Augusts ir bagāts ar katoļu reliģiskajiem svētkiem, un par godu tam arī es 15. augustā piedalos šādā ielu gājienā, kas šoreiz gan ir pilnīgi miermīlīgs. Pēc tam mans īru draugu Šons gan saka, ka mūsu fotogrāfijas noteikti atrodas Skotlenjarda arhīvā, jo šie notikumi tiek rūpīgi dokumentēti. Iepriekš uzburtā aina varbūt šķiet bēdīga, bet to atsver cilvēki - tik runātīgi, dzīvespriecīgi, sirsnīgi un izpalīdzīgi. Krogi ir galvenā socializācijas vieta, uz šejieni nāk jauni un veci, bagāti un trūcīgi, ar savu mīļo sunīti, traktoru vai sievasmāti. Neviens neskatās pārmetoši uz zemnieku netīrās darba drēbēs vai kundzīti minisvārkos un pērlēm izšūtā knapi augumu apņemošā blūzītē. Īru sarunas vešanas prasme ir vienkārši apbrīnojama. Bez tam viņi ir ļoti ziņkārīgi, līdz ar to momentā pamana svešiniekus, kā mani, un nāk iztaujāt. Galu galā, pēc pāris stundu garas papļāpāšanas par šo un to šķiramies kā seni draugi. Vientulība, šķiet, šeit nepastāv - krogi ir atvērti ikvienam. Tradicionālās īru dziesmas spēlē un dzied katrs otrais īrs, līdz ar to pa vakariem krogos cilvēki vienkārši sanāk ar akordeonu, vijoli, bandžo, īru bungām un uzspēlē brīvi improvizējot, atkarībā no izdzertā alus daudzuma. Pa reizei arī tiek uzspēlēts ar koka nūjiņām pa ar ūdeni piepildītām Ginesa glāzēm vai ar divām apaļām sudraba karotēm apstaigājot rokas, kājas un visu ķermeni - fascinējoši, kādu emociju gammu spēj uzburt tik vienkāršu instrumentu radītais ritms. Tā kā braucu ar velosipēdu, pilnībā izbaudu Ziemeļīrijas piekrastes dabu - klinšainas kraujas mijas ar smilšainām pludmalēm, kalnu ieskauti līcīši piešalkoti ar okeāna viļņiem un kaiju klaigām. Uzrāpjos uz kādas klints, kas iestiepjas okeānā, apguļos, un ieklausos, kā aug zāle. Kalnos aitas izkaisītas gluži kā baltas pogas, kas piešūtas pie violetā viršu paklāja ar sarkaniem, ziliem un zaļiem diegiem. Jo augstāk braucu kalnos, jo vairāk redzu kūdras stieņus, kas rūpīgi salikti regulārās kaudzītēs - kūdra jau izsenis tiek izmantota kā kurināmais. Redzes, smaržu un skaņu burvestība pavada visu laiku, lai arī šad un tad, it īpaši braucot pret kalnu, smagās velosomas tik ļoti velk atpakaļ... Tomēr vēstures pieminekļi nav tikai pilsētās. Tiesa gan, pavisam savādāki, tie papilnam ir arī laukos. Ziemeļīrija ir slavena ar visdažādākajām pirmskristietības vēstures liecībām - akmeņu krāvumiem, dolmeniem, akmeņu apļiem un svētajām akām. Tie ir pat līdz 4 tūkst. gadu veci, vecāki par Ēģiptes piramīdām. Un vēl fascinējošāk ir tas, ka nereti tie vienkārši stāv lauka vidū, apkārt ganās govis un atrast tos ir samērā grūti, jo ne vienmēr norādīts virziens, kurp doties. Pagātne - tagadne - nākotne - tās ir kategorijas, par ko Ziemeļīrija liek domāt. Gan tā pagātne, kuru iemieso dolmeni un rituālie akmeņu apļi, kas kādreiz bijušas ievērojamas druīdu svētvietas, gan tā pagātne, kas zīmēta uz māju sienām un sargāta ar augstajiem žogiem un dzeloņstieplēm. Nākotne - varbūt tā ir tā sajūta, kāda bija Īrijas Republikā, kad cilvēki ir brīvi un pārtikuši, un tomēr kuru liela daļa, lai arī būdami ārkārtīgi jauki, sirsnīgi un izpalīdzīgi, jau sāk iegrimt mietpilsonības staignajā muklājā, kas sāk līdzināties sūnu ciemam, kad karoti aizsprauž aiz debess ieloces? Tagadne - tas ir šis mirklis, kad nav vairs jābaidās no bumbām, kas paslēptas miskastēs vai ienestas krogos, kad Ziemeļīrijas parlamenta Stormonta deputāti praktiski nespēj pieņemt lēmumus, jo ievēlētie politiskie spēki - lojālisti un republikāņi - ir puse uz pusi, pie kam pārstāv radikālākos spārnus, kad naudas vienība ir britu mārciņa, bet banknotes var izmantot tikai Ziemeļīrijā, savukārt Lielbritānijā jāiet uz banku, lai samainītu naudu uz britu mārciņām... Jā, tā ir Ziemeļīrija - vienreizēja tieši tagad un pašlaik, ceļā no pagātnes uz nākotni. FOTO: www.turisms.com , "Ziemeļīrija"


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais