~ īkšķošana Leišos ~

18.06.2007
6 min lasīšanai
41 foto

Rīga - Liepāja - Palanga - Klaipēda - Kauņa - Viļņa - Krusta kalns - Rīga Bija veiksmīgi noslēgusies ilgi paciestā un jau pietiekami apnikusī diplomdarba sezona, un divas skolas darbu nomocītas un pēc piedzīvojumiem alkstošas latviešu bakalaures – es un Ilva sadomājām doties ciemos pie kaimiņiem – lietuviešiem. Tā kā abas bijām pamanījušās Leišos nekad vēl iepriekš nebūt, bijām entuziasma pārņemtas iepazīt šo Latvijai šķietami tik līdzīgo valsti. Ņemot vērā izlaiduma tuvumu, nevarējām šo pasākumu arī pārāk izstiept, tāpēc tika nolemts Lietuvā pavadīt trīs naktis un pēc iespējas kompaktākā veidā saplānot savu laiku. Transports – visi automobiļi, kuru šoferi ir ar mieru mūs izglābt no ilgstošas stāvēšanas šosejas malā. Tā kā viens no mērķiem bija ietaupīt naudiņu un iepazīt vietējos, naktsmājas tika meklētas Hospitality Club datubāzēs. Ceļojums sākās agrā otrdienas (12.06.07.) rītā – man pulksten sešos Balvos, un Ilvai – Cēsīs. Tikāmies Rīgā un stopojām uz Liepāju. Pirmā sastapšanās ar lietuviešu tautības pārstāvi notika jau turpat Vēju pilsētā – mūs ārpus Liepājas izveda kāds Latvijā dzīvojošs lietuviešu vīrs, kurš pamanījās pārsteigt ar savu liktenīgo sievas atrašanas stāstu – zirga mugurā jājot viņu meklēt uz Kuldīgu. :) tiešām bijām pārliecinātas, ka ārpus pasaku grāmatām nekas tāds nenotiek. No Liepājas tālāk aizbraucām uz Palangu, un robežā neviens nepārbaudīja mūsu pases!! Palangā nonācām jau četros pēcpusdienā, un saulīte sildīja tā ka prieks!! :) nācās nopirkt lietuviešu mobilā telefona simkarti, jo, par spīti apgalvojumiem, ka Okarte Lietuvā darbojas, tā tomēr nebija.. pastaigājām pa pludmali, un Ilva pat ielīda ūdenī; man gan likās par aukstu!! Pēc pludmales izstaigāšanas, sviestmaižu ēšanas un saldējumu nobaudīšanas devāmies uz Dzintara muzeju, un diemžēl par vēlu – par spīti līdz oficiālajai slēgšanas stundai (20:00) palikušajām 35 minūtēm, pienākot pie muzeja durvīm skaidri sadzirdējām durvis aizdarošas atslēgas skaņas.. :( nu neko.. nesākām jau uzreiz kreņķēties, un meklējām ceļu, pa kuru aizstopot uz Klaipēdu, kur bija norunāta naktsmītne. Kad likās, ka uz priekšu netiksim (jo ne īsti stopošanai paredzētā vietā arī stāvējām..), negaidīti apstājās jauns lietuviešu puisis, kas nerunāja angliski, tomēr drusku krieviski mācēja, un devāmies tālāk!! Kad izpalīdzīgais Latvijas lietuvietis mūs aizveda ārā no Liepājas, mums ne prātā nenāca, ka izpalīdzīgumu un gādīgumu var attiecināt uz tik daudziem lietuviešu šoferīšiem, tāpēc tikām negaidīti pārsteigtas, ka puisis, nepieļaujot nekādas mūsu atrunas un ierunas, aizveda un atstāja mūs precīzi vajadzīgajā adresē pie pašām ieejas durvīm. Ja lietuviešu šoferītis ir ieņēmis galvā aizvest līdz pašām namdurvīm, viņš to izdarīs ar vai bez tavas piekrišanas, tā ka nav vērts pat sākt no tā izvairīties!! :) Nakšņojām pie Hospitality Club biedres Jonates un viņas drauga nelielā dzīvoklīti ne īpaši tālu no Klaipēdas centra, lielā mīkstā piepūšamajā matracī. Tā kā bijām cēlušās laikā, kādā lauku iedzīvotāji dodas govis slaukt, tad iemigām bez problēmām. Visu šo neilgo, bet patīkamo uzturēšanos Klaipēdā papildināja fakts, ka vakarā pāris aizveda mūs ielūkot lietuviešu virtuvi restorānā „Chili Kaimas”, kur pirmo, bet ne pēdējo reizi tikām divējādi pārsteigtas – pirmkārt, ar ēdienu dizaina oriģinalitāti un otrkārt, ar cenām. Mani savaldzināja ēdienkartē pamanītā rupjmaizes cibiņa (tiesa gan, bildē izskatījās krietni mazāka, bet dabā – puskukulis rupjmaizes!!), pildīta ar sēņu krēmzupu. Neizsakāmi garšīgi un barojoši!! Protams, ka pašu rupjmaizes „trauku” šajā iestādījumā nemēdz apēst tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vairs nelien kuņģī!! :D Protams, abas paēdām arī cepelīnus un remdējām slāpes, un par visu šo kopā samaksājām katra tikai 3 Ls!! Nākošā rītā gādīgā Jonate mums bija klājusi brokastu galdu un sagatavojusi tālākajam ceļam līdzi ņemamas sviestmaizes, un vēl bez šī visa arī aizveda mūs uz ostu, kur atvadījāmies un tālāk devāmies uz Nēriju – tievo sauszemes strēmelīti Baltijas jūrā. Nodoms bija apskatīt Jūras muzeju un Delfināriju, par ko samaksājām katra 4 litus (t.i. studentu biļete bez delfīnu šova; ar izrādi – 6 liti; pieaugušajiem ar šovu – 12 liti). Delfīni baigie malači, ļoti atraktīvi un optimistiski dzīvnieki!! Pēc tam, kad apskatījām, kā tie delfīni pa akvāriju spēlējas, meklējām tualeti, un – goda vārds – bez tās, kurā iegājām (īpaši gan nepētot zīmi, kas norāda uz dzimumu), nevienu citu tuvākajā rādiusā nemanījām.. Pēc tam, kad divi vīrieši jau bija ienākuši tualetē ar jautājumu: „Vai tad šī ir sieviešu tualete??”, mums ienāca prātā palūkoties, kam tad tā īsti paredzēta, un, protams, izrādījās, ka kārtējo reizi bijām ielīdušas ne tur kur vajag!! :p Bet galvenais, ka pašas apmierinātas!! :) Jūras muzejs ļoti bagātīgs, un visartistiskākās radības tajā šķita lielā zive beluga, oranžs rotaļīgs krabītis un milzīgs pie katra pieliktā soļa elsojošs jūras lauva, kurš pamanījās mani nobiedēt, izraisot pamatīgu jautrību klātesošajos un manī pašā!! Un kur nu vēl draiskie pingvīniņi!! Pēc Jūras muzeja apskates pa takām caur priežu audzēm čāpojām uz jūras pusi (pozitīvi vērtējama kāpu infrastruktūra – no dēlīšiem veidota laipa) – ūdens bija vēl auksts un laiks nedaudz apmācies, tāpēc laiku pavadījām galvenokārt labpatikā notiesājot maizītes. Tad sameklējām autoostu un ar padomju laiku tipa busiņu (brīnums, ka vēl nebija durvis pašam ar roku jāver ciet) izbraucām no pilsētas. Tikvien kā izkāpjot no autobusa, knapi pacēlām roku, kad jau apstājās kārtējais izpalīdzīgais lietuviešu šoferītis un pieveda mūs pie pašas centrālās ielas Kauņā. Tā kā visu laiku staipījām līdzi savas mugursomas, man gadījās arī iedomāties, ka šāda pārblīvētas un smagas paunas ilgstoša nēsāšana pilnībā pasargā no dažādu vēlāk nevajadzīgu lietu, arī suvenīru iegādes un naudas pārtērēšanas. Visu laiku jūtot uz muguras smagumu, nekādi neienāk prātā vēlme šajā somā ielikt vēl kaut ko!! :p Bija plānots palikt pa nakti Kauņā, bet pēdējā brīdī saņēmām ziņu, ka tas tomēr nebūs iespējams, tāpēc ātri vien problēmu atrisinājām, nolemjot doties tālāk uz Viļņu, kur naktsmājas mums diezgan pārliecinoši „spīdēja”. Bija jau apmēram deviņi vakarā, kad izkļuvām ārā no Kauņas un stopojām uz Viļņu. Šajā posmā mums trāpījās šoferītis, kurš, uzzinājis, ka šim divām latviešu meitenēm līdz pusē divpadsmitiem jāgaida naktsmāju devējs pilnīgi svešā pilsētā (mēs gan nesūdzējāmies – pa latviešu modei vien pieticīgi iesmējām, ka gan jau pasēdēsim kādā interneta kafejnīcā), vienprātīgi nosprieda, ka mēs tovakar nekādi neiztiksim bez nelielas ekskursijas mašīnā pa pilsētas centru, turklāt vēl aizveda mūs uz savu ofisu, kurā ne tikai deva iespēju ielūkoties internetā, bet arī uzvārīja tēju!! :) Šī pārsteidzošā viesmīlība, lai arī pāris reizes jau Lietuvā manīta, tomēr vēl joprojām nebeidza izraisīt sajūsmu un neticību!! Šādi par mums parūpējies, vēlāk aizveda mūs uz domājams drošu vietu – vecpilsētu, atstādams mūs tur ar savu telefona numuru neatliekamas nepieciešamības gadījumam. Abas pasēdējām klubiņā „Bix Baras”, dzerot vīnu, ieēdot un klausoties karaoki, kam, kā noskaidrojām, šajā bārā bija ļoti plašs piedāvājums un arī milzīga piekrišana no to apmeklējošo jauniešu, pārsvarā, puišu puses. Jautra un draudzīga atmosfēra!! :) Tieši pusē divpadsmitos sagaidījām ziņu no Danieliusa, kurš ar savu draudzeni mūs nogādāja dzīvoklī netālu no Viļņas centra, kurš uz divām naktīm tika atstāts mūsu rīcībā. Izgulējušās pēc sirds patikas, nākošā dienā blandījāmies pa Viļņu, taisījām bildes un citādi iepazinām pilsētu, kas rada iespaidu kā bohēmistu un mākslinieku koncentrēšanās vieta – tik daudz mākslas galeriju un mākslinieku darbnīcu cita citai līdzās, un gleznu tirgotāju!! Un, lai arī galvaspilsēta, vienalga nešķita ēdināšanas iestāžu ziņā tik dārga kā Rīga. Vakarā mūsu naktsmāju piešķīrēji aizveda vēl uz citu pilsētas daļu, kur pavadījām vakaru, nedaudz vairāk iepazīstot ne tikai Lietuvu un lietuviešus, bet arī uzzinot, ko par latviešiem domā mūsu kaimiņi. Pēc tērzēšanas ar Danieliusu un viņa draudzeni devāmies uz „Pabo Latino” – labāko, kas ārpus Spānijas redzēts saistībā ar izklaidēm latīņamerikāņu mūzikas atmosfērā. Tā kā bija ceturtdiena, ieeja klubā maksāja 15 liti, un par šo summiņu iespēja izvēlēties sev arī dzērienu. Klubs trīs stāvos un pārdomātu gaumīgu interjeru, un neiztrūkstošo mūziku spāņu un latīņamerikāņu ritmos!! Lai arī iepriekš satikto Viļņas iedzīvotāju teiktais par to, ka „Pabo Latino” pārsvarā pulcējas padzīvojuši ūsaini un plikpauraini vīrišķi ar mērķi iepazīt jaunas meitenītes, izrādījās taisnība, mēs nenobijāmies un pārliecinājāmies, ka atrodami arī gados jaunāki vīrieši no dienvidzemēm. Tā ka klubs ir tiešām iesakāms!! Nākošajā dienā Danieliuss mūs aizgādāja ārpus Viļnas, kur tālāk ķērām mašīnas uz Šauļiem. Netālu no Paņevežas apvedceļa kādā pļaviņā ieturējāmies un tad – gluži kā uz atvadām no laipnajiem un gādīgajiem lietuviešiem – nostopojām onkuli, kurš, par spīti tam, ka viņa ceļš nebija plānots tik tālu, nogādāja ceļotājas pie paša Krusta kalna. Šis tūrisma objekts dabā neizskatās tik plašs vai arī tik baiss un drūms, kā varētu likties, apskatot bildes. Arī tas mūsdienās pārlieku komercializēts, uz ko norāda ne tikai rindām pulcējušies suvenīru tirgotāji (pat tādu „svētlietu” kā miroņgalvas un ķīniešu ražojuma plastmasas eņģelīši un pūkaini vēdekļi), bet arī skats pašā Krusta kalna vidū, kas atgādina tādu ainu, it kā būtu bijis pamatīgs tūristu uzlidojums, kas nogāzis veselu kravu koka krustiņu vienā konkrētā vietā. It kā visā Krusta kalnā pietrūktu citu – ne tik pārblīvētu vietu, kur to krustiņu iekarināt.. Pēc šī tūrisma objekta apmeklējuma beidzot devāmies uz mājām, un no Jonišķiem mums trāpījās pat tāda priekšrocība kā šoferītis – latvietis. :) tikām aizvestas līdz autoostai, no kurienes metāmies uz Vecrīgu, kur gadījās tā apšaubāmā iespēja pavērot skatu, kā viens bezpajumtnieks otram pret bruģi dauza galvu.. Ar atgriešanos Latvijā!!

~ īkšķošana Leišos ~

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem