Atkal Stokholmā, šoreiz vasarā...

Lauma Kraukle (bij.Joksta) 11.07.2011 11 min lasīšanai

Stāstījums

par kruīza braucienu

Rīga – Stokholma – Rīga

ar prāmi „Romantika”

2011.gada 27. – 29.jūnijā

Tā kā no iepriekšējā Stokholmas apmeklējuma pagājuši tikai trīs mēneši, šo pastāstu gribētos nodēvēt par iepriekšējā ceļojuma turpinājumu. Martā braucām četratā. Šoreiz Matīsam, viņa mammai Ingai, Omei Laumai un Opapam Arnim pievienojās arī Matīsa māsīca, 6.klases skolniece Annija. Aprakstot savus iespaidus, šad tad nāksies salīdzināt – „toreiz martā” un „tagad vasarā”, jo abi ceļojumi tiešām bija atšķirīgi kaut vai prāmju izvēlē - toreiz „Festivāls”, tagad „Romantika”.

27.jūnijs

Rīgā ieradāmies jau pirms pusdienlaika. Dažas stundas pavadījām staigājot pa Rīgas tirgu un pirms iešanas uz pasažieru ostu „Maximā” iepērkot produktus ceļojumam.

Kad pulkstenis pietuvojās diviem pēcpusdienā, lēnām sākām iet ostas virzienā. Izvēlējāmies lēnu pastaigas soli tāpēc, ka atcerējāmies, cik ātri notika piereģistrēšanās, kad braucām martā. Rīcības kļūda! Jūnijs, salīdzinot ar martu, tomēr ir ceļošanas sezonas īstais laiks. Reģistrācijas zāle bija ļaužu pārpilna, bet laika jau arī vēl bija daudz. Rindmašīnā nospiedu pogu ”Pasažieriem bez auto” un nokonstatēju, ka pirms mums vēl jāreģistrējas kādiem piecdesmit cilvēkiem. Nedaudz saskumu, ka nebijām iedomājušies atnākt ātrāk. Tā gribējās savlaicīgi iekārtoties kajītē un sākt apgūt „Romantikas” telpu izvietojumu. Tomēr, no marta pieredzes zinot, cik ātri reģistrācijas process notiek, vēl nebija iemesla īgņoties. Realitātē viss notika ātri pie citiem lodziņiem, tikai ne pie mūsējā (ar sākuma ciparu „5”). Vai nu tā darbiniece bija pilnīga iesācēja, vai, gluži otrādi, bija zinoša konsultante citām kolēģēm, bet ik pa minūtei viņa atstāja savu darba vietu un devās kaut kādos lietišķos darījumos. Tajās retajās reizēs, kad viņa apsēdās savā darba vietā un atsāka reģistrēt pasažierus, dažus izdevās apkalpot zibenīgi ātri, bet ar daudziem radās problēmas, kas vilkās bezgalīgi ilgi. Pēc vairāk kā pusotras stundas nīkšanas pietuvojāmies mūsu 5112. rindas numuram. Kā hipnotizēta skatījos uz tablo, kur 5111. bija teju teju jānomainās uz 5112. Atbilstoši situācijai, kas nu jau bija skaidra, ka līdz prāmja atiešanai visus atlikušos pārsimts pasažierus tikpat nepaspēs piereģistrēt, tieši pirms mana cipara palīgos pieslēdzās darbiniece pie cita lodziņa. Pārlēkšoju uz turieni un drīz vien laipna smaidīga meitene jau pasniedza mūsu iekāpšanas kartes un ekskursijas biļetes. Nu noguruši un pārkarsuši varējām doties uz prāmi. Atskatoties uz reģistrācijas zāli, bija redzams, ka vai nu prāmis kavēs izbraukšanu, vai liela daļa pasažieru paliks Rīgā. Protams, ka mūsu „Romantika” laipni uzņēma visus līdz pēdējam pasažierim un devās ceļā tieši ar pusstundas nokavēšanos.

Mūsu 5534. kajīte bija nedaudzu metru attālumā no lielajām svarīgajām iekāpšanas-izkāpšanas durvīm. Gaidījām, ka šoreiz salīdzinoši mitināsimies telpā ar kaut nedaudz lielāku plašumu un komfortu, jo, galu galā tā tomēr bija „B” klases, nevis „C” kā uz „Festivāla”, bet vīlāmies. Telpa nebija ne par kvadrātcentimetru lielāka. Galdiņš bija tikai viens – pie spoguļa. Ēdienreizēm par galdiņu bija jāpārveido vienīgais pārvietojamais ķeblītis. Apģērba novietošanai arī bija pavisam maz vietas. Pamazām tomēr itin labi visu sakārtojām. Tā kā mazākais ceļotājs Matīss mūsu kompānijā bija bez atsevišķas guļvietas, tad novērtējām, kur viņam ar mammu būtu visērtāk iekārtoties.

Pirmā kolektīvā ēdienreize ar līdzpaņemtajiem produktiem. Pēc tās varējām doties izlūkgājienā pa prāmi un pamāt ardievas Rīgai. Gribējām palūkoties no prāmja priekšpuses, kā mūsu baltais milzis šķeļ viļņus, bet nekur tādas iespējas neatradām. Vienīgā daudzmaz plašā vējam pieejamā vieta bija „Saules bārs” kuģa pakaļgalā uz 9.klāja.

Bez mērķa ieklīdām Tallink suvenīru veikalā, bet karstuma un lielo ļaužu masu dēļ drīz jau radās vēlēšanās doties prom. Ieņēmām vietas Starlight Palace 6.klāja skatītāju zālē pirmajā rindā. Noklausījāmies prezentāciju par Stokholmu; vērojām bērnu darbošanos kopā ar „pirātiem”; tikām iepazīstināti ar tiem, kuri rūpēsies par mūsu izklaidi līdz pat pusnaktij un ilgāk; jutām līdzi tiem, kuri atrakcijā cīnījās par kruīza brauciena brīvbiļeti; ar piecelšanos kājās un dziesmām trīs valodās sveicām dzimšanas dienu gaviļniekus; skatījāmies krāšņu muzikālu šovu par vasaras tēmu; klausījāmies deju orķestri ar interesantu nosaukumu „The Royal Alligator’s band”. Nez kāds izskatās „karalisks aligators”? Mūzika bija tiešām aizraujoša un deju laukums vienmēr bija pilns – pirmajā pusstundā ar bērniem, pēc tam pamazām arī ar visu vecumu pieaugušajiem.

Izklaides programmai pa vidu abas ar Anniju pamanījāmies paspēt uz bezgala skaistu saulrietu Baltijas jūrā. Izdevās jauka fotosesija un brīnišķīgas atmiņas.

Annija, Arnis un es izbaudījām izklaides programmu līdz pat pusvieniem naktī, bet Ingas dienas kārtību lielā mērā regulēja Matīss, kura enerģijas rezerves ir lielas, bet ne bezgalīgas. Kādu laiku pabijuši Matīsa „pasaulē” – rotaļu istabā, viņi abi līdz pat aizmigšanai šovu un dejas bija skatījušies pa kajītē esošo televizoru, kur viens kanāls rādīja visu, kas notiek Starlight Palace.

28.jūnijs

Pamodāmies tieši laikā, lai paspētu paēst brokastis, sapakot mugursomā līdzņemamo pusdienu tiesu ēdamā, un pajūsmot par skaistajiem skatiem uz šērām. Tagad, jūnijā, ir pilnīgi cits skats uz tām. Toreiz mazās saliņas bija ļaužu pamestas un ledus vižņu ieskautas, bet tagad apdzīvotas un zaļojošiem kokiem pārbagātas.

Tā kā bijām pieteikušies Tallink organizētai ekskursijai ar autobusu, mums no prāmja bija jānokāpj iespējami ātrāk. Tas nebija grūti izdarāms, jo mūsu kajīte bija netālu no lielajām, svarīgajām durvīm. Man acu priekšā bija marta vīzija, kad Stokholmā ostas ēkas priekšā ekskursantus gaidīja viens vientuļš autobuss. Šī vīzija pagaisa brīdī, kad ieraudzīju autostāvvietā ap desmit dažādiem autobusiem un ne pie viena no tiem nestāvēja gids ar lielu plakātu rokā, ka mums būtu jādodas tieši pie viņa uz ekskursiju krievu valodā, kas sākas plkst. 10.00. Tā vietā sākās haotiska joņošana no viena autobusa pie cita, jo visi šoferīši rādīja uz viņu autobusam pretējo stāvvietas pusi. Tā nu pa laukumu zigzagveidā apskrējām visus autobusus, bet nekāda skaidrība neradās. Viens šoferis jau tā kā bija gatavs mūsu palielo sanervozējušos grupu uzņemt, bet, izrādījās, ka viņa ekskursija ir gan krievu valodā, bet sākas tikai plkst. 12.00. Tad jājautā, ko gan viņš tur tik agri ar visu autobusu ir atvilcies! Laiks gāja, bet skaidrības nebija. Beidzot atradās īstais autobuss un sākās iekāpšana. Mēs, protams, mīņājāmies pūļa pašās beigās ar gaistošām cerībām sēdēt autobusa priekšpusē un daudzmaz blakus viens otram. Kad ārpusē bijām palikuši pavisam nedaudzi, atklājās, ka autobuss ir pilns un vietu vairs nav. Nu, negribējās gan ticēt, ka ir pārdots vairāk biļešu, nekā iespējams nodrošināt ar ekskursiju. Jā, pēc brīža blakus piebrauca vēl viens autobuss, kurā mums veiksmīgi izdevās iekārtoties. Ingai ar Matīsu pat bija vietas pašā pirmajā sēdeklī, ko no lielās skraidīšanas nogurušais sešgadnieks nespēja tā īsti novērtēt. Neilgi pēc iekāpšanas autobusā viņš vienkārši aizmiga un veselīgā miegā nogulēja visu ekskursijas laiku. Ar autobusu pa Stokholmas dažādiem rajoniem mūs vadāja divas stundas. Gide bija Stokholmā ilgstoši dzīvojoša krieviete ar ļoti skaidru un saprotamu dikciju un visu stāstīja pietiekoši interesanti. Pa vidu bija divas pieturas, kurās izkāpām no autobusa – viena ar Rātsnamu fonā un otra, kur Stokholma bija redzama no samērā augsta skatu punkta. Annija ar ilgām skatījās uz atrakciju parku „Grona Lund”, bet tas neietilpa mūsu šīsdienas plānā ne laika, ne budžeta ziņā.

Pēc divām stundām kāpām ārā no autobusa, lai turpinātu kājām ejamo ekskursijas daļu vienas stundas garumā. Vispirms guvām priekšstatu par izslavēto sardzes maiņas ceremoniju pie Karaļa pils. Bija gan jātnieki, gan orķestris, gan skaisti mundieri ar spožām saulē mirdzošām ķiverēm (ne salīdzināt nevar ar tiem viņu ziemas apģērbiem). Tad devāmies pastaigā pa Vecpilsētu, klausījāmies gides stāstījumu par ievērojamākajām vietām, pabijām Stokholmas šaurākajā ieliņā, kuru patstāvīgi diez vai būtu atraduši. Ne brīdi nenožēlojām, ka bijām izvēlējušies organizētu ekskursiju.

Kad bijām atvadījušies no gides, līdz prāmja atiešanai bija palikušas tikai četras stundas, no kurām liela daļa laika, vismaz stunda, bija jāierēķina gājienam no pilsētas centra līdz ostai. Brīvā laika sākums pagāja, atrodot klusu ēnainu vietu ar soliņu, kur varējām ieturēt pusdienas, līdz ar to atbrīvojot Arni no smagās mugursomas nešanas, kurā pieciem cilvēkiem bija maize, salami desa vakuumiepakojumā, cepumi, dzēriens un daudz mazo sulu kārbiņu. Aizķeršanās iznāca ar piekļūšanu kārdinošajām desas šķēlītēm. Nevienam no mums nebija ienācis prātā, ka vajadzētu līdzi ja ne šķērītes, tad vismaz nazīti, ar ko dabūt iepakojumu vaļā. Ilgi plosījām to paku, kamēr Inga ar zobiem izmisīgi izplēsa caurumu biezajā plēvē un tālāk jau vajadzēja tikai pirkstu veiklību. Uz tā paša soliņa mums blakus bija apmeties vēl viens tūrists un ieturēja pusdienas. Uz mums ik pa brītiņam nolūkojās kāds uz tā paša soliņa sēdošs inteliģenta paskata zviedru pāris, bet mums par savu reputāciju šoreiz bija maza bēda. Tūristiem ir atļauts viss, kas nav ar likumu aizliegts.

Pēc pusdienām izmantojām gadījumu, kad bija iespējams nofotografēties pie viena no karaļa sargiem kādā no pils nomaļākajiem posteņiem. Ievērojām, ka ir sākusies vietējā sardzes maiņa.Sargu-puisi tur nomainīja sardze-meitene. Sava daļa karaliskas pompozitātes tajā procesā bija, bet tomēr šī nomaiņa radīja tādu neoficiālu, es pat teiktu – mīļu iespaidu. Tā vietā, lai viens otram „uzbrēktu” kādas komandas, kā tas tika darīts „lielajā” sardzes maiņas ceremonijā pils pagalmā, puisis un meitene tā mīļi ieskatījās viens otram acīs un kaut ko tikpat mīļi pateica, kas man, zviedru valodu neprotošai, izklausījās vismaz pēc „es tevi ļoti mīlu”.

Pusdienojot, fotografējoties un noskatoties „mazajā” sardzes maiņā, laiks atkal bija veicis lielu lēcienu pēcpusdienas virzienā. Ar steigu sākām virzīties, pēc mūsu domām, Dramatiskā teātra virzienā, kuram blakus bija mūsu šīsdienas plānos ietilpstošais Mūzikas un teātra muzejs. Likās, ka esam pareizajā krastmalā, bet skaistā teātra ēka bija kaut kur pazudusi. Uzplaiksnīja doma, ka kopš marta būs grezno ēku nojaukuši un pamatus nolīdzinājuši. Neko par tādu Mūzikas muzeju nezināja arī darbiniece, kura tūristiem pārdeva biļetes uz Sightseeing autobusiem. Viņa mūs novirzīja uz tuvumā esošo Operas namu, bet redzējām, ka tas nepavisam nav tas, kas mums vajadzīgs.

Tad ievilkām elpu, apstājāmies ēnā, sakoncentrējām visu savu veselo saprātu un ar skatieniem „ieurbāmies” kartē. Pēkšņi viss tapa skaidrs un tad nāca atklāsme, ka visu laiku esam klīduši pa Blasieholmen, bet pie Dramatiskā teātra nokļūsim, izejot vien pa mazu šķērsieliņu Ostermalm virzienā. Jā, tagad ātri vien atradām mums vajadzīgo muzeju, bet lielu daļu vērtīgā laika, bezjēdzīgi maldoties, atkal bijām iztērējuši nelietderīgi.

Ja vien mums nebūtu striktā ierobežojuma laika ziņā, Mūzikas un teātra muzejā būtu bijis vēl daudz ko darīt bez tā, ko paspējām – strinkšķinājām stīgu instrumentus, arfu ieskaitot. Uzliekot austiņas, Annija spēlēja ģitāru, bet Matīss sintezatoru. Atklājās arvien jaunas ekspozīcijas telpas, kurās bija izvietoti mūzikas instrumenti, izrāžu personāži leļļu izskatā. Atklājās, ka muzejs aizņem pat vairāk nekā vienu stāvu. Mani ceļabiedri bija gatavi apskatīt visas telpas un izpētīt visu, ko tur varēja ieraudzīt. Toties mans prāts ar katru aizritējušo minūti palika arvien tramīgāks, jo līdz ostai, lai gan pēc kartes skaidri redzams un saprotams, bet tomēr tāls ceļš veicams. Protams, Matīsam muzejā viss patika tik ļoti, ka viņš būtu gatavs tur pat nakšņot, ja vien to atļautu. Pēc sirdi plosošām asarām un jautājumiem „kāpēc mēs nevaram palikt?”, viņš beidzot bija spiests kopā ar mums visiem sākt lielo „skrējienu” uz prāmi, kurš aties paredzētajā laikā un mūs negaidīs, ja nokavēsimies. It kā jau laika vēl pietika, bet šo īsāko ceļu, ko rādīja karte, vēl bija praksē jāizmēģina pirmo reizi. Kur gadījusies, kur ne, mūs ielas vidū uzrunāja vientuļa ceļotāja no mūsu prāmja. Viņa bija pilnīgā izmisumā, jo draudzene viņu bija atstājusi veikalā iepērkoties, bet pati pa to laiku aizgājusi. Pabrīdinājām, ka diezgan ātrā tempā ar kājām dosimies uz ostu, un tā tikām pie vēl vienas ceļabiedrenes. Ar bažām vēroju, ka viņa mums līdzi šajā karstajā laikā varēja „turēt” tikai ar validola palīdzību.

Daļēji mūsu mazā ceļotāja Matīsa, daļēji jauniegūtās ceļabiedrenes dēļ nevarējām atļauties pārāk forsēt ar tempu. Bet laiks dila kā saldējums uz karstas pannas. Man bija divkāršs uztraukums – drosmīgi biju uzņēmusies aizvest mūsu minigrupiņu līdz mērķim pa vēl neiemēģinātu maršrutu. Un, otrkārt, ļoti uztraucos, ka mēs varam tīri fiziski nepaspēt iekļauties noteiktajā laikā līdz plkst. 16.30 (pēc Zviedrijas laika) pat tad, ja nokļūsim jau pazīstamā vietā – pie „lielā tīreļa”. Manu uztraukumu vēl pavairoja viens jau ekskursijā ievērots precēts pāris, kurš ceļoja ar diviem maziem bērniņiem. Tēvs ar bērnu ratiņiem lielā ātrumā aizskrēja mums garām ostas virzienā, bet mammīte ar mazāku bērniņu pie rokas, nedaudz no viņa atpaliekot, steidzās līdzi, mūsu grupiņu atstājot arvien tālāk aiz sevis. Nu arī mēs paātrinājām tempu un, pārkarsuši un pārskrējušies, ostā ieradāmies plkst. 16.25.

Turpat uz vietas vienbalsīgi vienojāmies, ka, ja nu vēl kādu reizi gadīsies būt Stokholmā, uz sabiedriskā transporta dārgo biļešu rēķina vairs netaupīsim. Nevienam nenovēlu šādu stresu, kādu piedzīvoju es, līdz brīdim, kad manas kurpju zoles skāra prāmja paklājiem klāto vestibilu. Bija bail iedomāties, ka piecas minūtes mūs šķīra no palikšanas Stokholmā.

Kad atvēru kajītes durvis, sajutos īsteni laimīga un centos noticēt, ka viss beidzies tik veiksmīgi. Pēc brīža ienāca prātā paskatīties, vai tiešām lielās svarīgās prāmja durvis plkst. 16.30 ver ciet. Lai gan manā gadījumā tas neko vairs nevarēja vērst uz sliktu, tomēr izjutu tādu kā mierinājumu redzot, ka tās bez piecpadsmit minūtēm piecos vēl bija vaļā un apkalpe laipni sagaidīja nu jau pavisam nepiedodami nokavējušos pasažierus.

Kad uztraukums bija izgaisis, launags mierīgi paēsts, varējām atkal mierīgi nodoties šēru vērošanai un uz vaļēja klāja ļauties brīvajam Zviedrijas vējam.Gan viena piebilde par tiem prāmja vaļējiem klājiem: viss būtu ļoti labi, ja ne vien visur esošie smēķētāji. Tiklīdz tu, cilvēks, pie borta atrodi kādu brīvu vietiņu un, matiem plīvojot, sāc jūsmot par svaigo gaisu un skaistajiem skatiem, tā noteikti pēc brīža jau esi spiests ieelpot kādas tuvējās cigaretes dūmus. Un nav iespējams atrast nevienu(!) vietiņu ārpus telpām, kur tas tā nebūtu. Mani tas ļoti traucēja. Bet kam tu sūdzēsies? Pati vainīga, ka visas dzīves laikā neesmu pamanījusies iegūt šo atkarību un neciešu cigarešu dūmus ne acu galā.

Turpinot tēmu par kaitīgajiem ieradumiem, toties priecājos, ka pēc abiem maniem Stokholmas kruīziem ir sagruvis stereotips, ka uz prāmjiem alkohols plūst straumēm, un ka ar bezsamaņā esošiem dzērājiem esot pilni kakti un gaiteņi, un neesot nekāda glābiņa. Jā, protams, iedzērušu cilvēku abos braucienos bija diezgan daudz, bet nevienu neesmu redzējusi esam bezjēgā un nevienu konfliktu neesmu manījusi. Arī naktīs nevienu aurojam un lamājamies nedzirdēju ne martā, ne tagad. Varbūt apsardze strādā neuzkrītoši un labi?

Šovakar izdomājām, ka izklaides programmu skatīsimies no augšējā skatu punkta – 7.klāja. Vajag taču kaut kādas pārmaiņas, vai ne? Atkal prezentācija, bet šoreiz par Rīgu, bērnu rotaļas ar „pirātiem”, atrakcijas, loterija, dejas, šovs (mākslinieki tie paši, bet priekšnesumi citi). Mācoties no iepriekšējā brauciena pieredzes, šoreiz abi ar Arni un arī Annija izbaudījām prāmja piedāvātās izklaides Starlight Palace pēc pilnas programmas.

29.jūnijs

Naktī gulēju labi. Neviens netraucēja. Visapkārt bija klusums. Mūsu kajīte atradās uz 5.klāja, kur nebija nekādu bāru un restorānu. Tas nāca par labu mieram un klusumam kajītē, jo pa mūsu gaiteni pārvietojās tikai tie, kuriem tur bija kajītes. Citādi bija pārējos klājos, kur izklaides vietās varēja nokļūt pa bezgala gariem gaiteņiem gar kajītēm. Tas varēja būt diezgan trokšņaini. Vispār, salīdzinot vecā „Festivāla” interjeru un iekārtojumu ar jaunās „Romantikas” telpu izvietojumu, man labāk patika „Festivāls”. Tur es kaut kā ātri iejutos un visas telpas varēju sameklēt, pat neskatoties uz to, ka mitinājāmies 2.klāja kajītē zem mašīnām un nebija lifta. Uz „Romantikas” man pietrūka plašuma, un arī neizdevās tā īsti apgūt telpu izvietojumu. Visu laiku iznāca klaiņot pa tiem garajiem gaiteņiem no viena kuģa gala līdz otram.

Līdz piestāšanai Rīgas ostā bija ļoti daudz laika. Paēdām brokastis, izgājām uz vaļējā klāja paelpot svaigu (cigarešu dūmiem pilnu) gaisu. Bijām nolēmuši nesteigties un nestāvēt ar sakrāmētām somām ļaužu pūlī mazajā vestibilā, gaidot galveno durvju atvēršanos. Tomēr apkārtējā atmosfēra lika arī īpaši nekavēties. Vēl prāmis bija „pilnās burās”, kad jau gaiteņi bija pilni ar apkopēju ratiņiem, lieliem, tukšiem uz piepildīšanu „gaidošiem” atkritumu maisiem, no kajītēm izvāktām gultas veļas kaudzēm. Arī pa radiomezglu tie, kuriem Rīga bija brauciena galamērķis, tika aicināti ātri atbrīvot kajītes un atstāt durvis atvērtas, lai uzkopējas ātri un netraucēti varētu sagatavot kajītes jauniem pasažieriem.

Izgājuši no ostas, ievērojām, ka policisti visus no prāmja nobraukušos šoferīšus viņu mašīnās pārbauda, vai kopš iepriekšējā vakara viņos nav palikusi kāda lieka promile. Daži tika aicināti nobraukt maliņā „uz pārrunām”.

Nesteidzīgi pa krastmalu un tad cauri Vecrīgai devāmies autoostas virzienā. Mājās nokļuvām bez starpgadījumiem un savlaicīgi.