Pa Francijas un Spānijas Pireneju kalniem ar mazuli mugursomā

11.07.2011
29 min lasīšanai
111 foto

Vēlos padalīties ar tikko kā īstenotā Pireneju kalnu ceļojuma pieredzi, kas, varētu noderēt citām ģimenēm, kas vēlētos apceļot šo Latvijas ceļotājiem iespējams mazāk populāro kalnu reģionu.

Kādēļ Pireneji? Tā kā esam apskatījuši jau lielāko daļu Eiropas kalnu masīvus, bet Pireneji palikuši neiepazīti, tad par šīs vasaras kalnu ceļojuma galamērķi izvēlējāmies Francijas un Spānijas Pirenejus. Jaunāko dēliņu ņēmām līdzi, jo viņam vēl tikai 8.5 mēnesīši un omēm atstāt viņu negribējām.

Ryanair aviobiļetes maršrutā Rīga- Charleroi- Carcassone un Carcassone- London Stansted- Rīga iegādājāmies jau 4 mēnešus iepriekš un tās izmaksāja ap 300 Ls mums visiem trim kopā. Pireneju kalniem gan tuvākas būtu bijušas Pau, Lourdes vai Llieda lidostas, bet uz tām nebija tik ērtu lidojumu savienojumu mums vēlamajos datumos un būtu jānakšņo starp lidojumiem vai jāgaidam starp tiem garas stundas. Izvēlētajā variantā gan turp ceļā Charleroi gan atpakaļ ceļā London Stansted lidostās mums bija jāuzgaida vien 3 stundas līdz nākamajam pārlidojumam un tas šķita optimāls variants.

Ceļojuma maršrutu veidojām šādu: Carcassonne (Francija, Provence)- St. Lary Soulan (Francija, Midi Pireneji)- Alquezar un Vero upes kanjons (Spānija, Aragona, Hueskas province, Sierra de Guara kanjonu parks, Pre-Pireneji)- Aguero un Los Malos de Riglos (Spānija, Aragona, Hueskas province, Pre-Pireneji)- Broto, Torla un Ordesas Nacionālais Parks (Spānija, Aragona, Pireneji)- Artouste (Francija, Midi Pireneji)- Cauterets (Francija, Midi Pireneji)- Lourdes (Francija, Midi Pireneji)- Gavarnie- Pont d Espagne (Francija, Midi Pireneji)- Carcassonne (Francija, Provence).

1 diena. 25.06.

Un tā pirmajā dienā veicam pārlidojumus līdz Karkasonei, kur nolaižamies 17:00 vakarā un dodamies saņemt norezervēto Opel Corsa no Hertz. Auto ir gluži vai kā jauns- ar 1000 km nobraukumu, bez nevienas skrambiņas un nomas darbinieks ļoti draudzīgs- pats pieved auto pie nomas durvīm, lai mums ar daudzajām mantām nav tālu jāiet. Taču noskaņojumu sabojā fakts, ka tiek pieprasīta drošības nauda, ko darbinieks vēlas bloķēt no kartes- 720 eiro. Tā kā iepriekš nomājot no Hertz gan Milānas Bergamo gan Kipras lidostās, šāda drošības nauda man nav tikusi prasīta, tad nebiju ar to rēķinājusies un man uz kartes ir vien kādi 450 eiro, ne vairāk. Izskaidroju to darbiniekam un rezultātā viņš nobloķē uz kartes mazāku summu- 409 eiro, kas diemžēl jebkurā gadījumā krietni pārsniedz nomas izmaksas- 267 eiro par auto un bērna sēdeklīti uz 10 dienām. Tas, protams, ir nepatīkami, jo, lai arī atlikusī naudiņa pēc aptuveni 2 nedēļām tiks atbloķēta no kartes, man tā bija nepieciešama viesnīcu rezervāciju apmaksai un tagad nāksies pievilkt „jostu ciešāk”…..

Tikuši pie auto, braucam 240 km līdz St.Lary Soulan kalnu kūrortiņam Midi- Pirenejos Francijā, kur esam norezervējuši viesnīcu pirmajai naktij. Daļu ceļa nobraucam pa mazajiem ceļiem cauri ziedošu saulespuķu laukiem un romantiskiem ciematiem. Posmu no Tulūzas līdz galamērķim braucam pa autobāni, kurš izmaksā ap 6 eiro. Tā nu 21:00 vakarā iebraucam St. Lary Soulan, kas sagaida mūs ar Pirenejiem raksturīgo pelēcīgo akmens mūra māju apbūvi ar akmens šķindeļu jumtiem un mežiem apaugušiem kalniem fonā. Viesnīcas administrācija jau darbu beigusi, tādēļ izmantojam mums iedoto durvju kodu un paši atrodam savu istabiņu šajā 2 zv. viesnīciņā Hotel Les Arches (50 eiro par nakti bez brokastīm). Istabiņa vienkārša, bez īpašām ekstrām, bet vienai naktij jau neko vairāk arī nevajag. No loga paveras skats uz kalniem, pirms saulrieta dzirdam putnu līksmo čivināšanu. Vakariņās atceramies studentu laikus un mielojamies ar sausajām zupiņām un rupjmaizi……

2. diena. 26.06.

Rīts ir saulains un silts. Atverot logu, mūs atkal iepriecina putnu treļļi. Dodamies pastaigā pa St.Lary Soulain kūrorta ieliņām un secinām, ka šis nelielais kalnu kūrortiņš ir tiešām pievilcīgs ar savām pelēcīgajām akmens mūra mājām un bruģētajām ieliņām. Tās izstaigājuši, kā arī iepazinušies ar suvenīru piedāvājumu veikaliņos, iegādājam nepieciešamo proviantu pusdienas laika piknikam vietējā Carrefour veikalā (14 eiro par maizi, sieru, šķiņķi, vīnogām un apelsīnu sulu) un braucam uz Oredon ezeru (30 min), lai dotos nelielā pastaigā pa kalniem. Atstājam auto maksas parkingā ezera krastā (4 eiro par 4 stundām) un dodamies pastaigā pa taku gar ezera labo krastu līdz nākamajam ezeram šajā Neouvielle dabas rezervātā (Réserve Naturelle du Néouvielle). Pavisam šeit ir 5 ezeri, bet ar auto ir atļauts uzbraukt tikai līdz Oredon ezeram. Jūlijā un Augustā (sezonā) šeit iespējams tikt tikai ar organizētu tūristu busiņu. Savukārt no Oredon ezera tālāk līdz Aubert ezeram arī tagad jūnijā (nesezonā) nav atļauts braukt ar savu auto, bet gan tikai ar tūristu busiņu. Vai arī var doties pastaigā no viena ezera līdz otram. Mēs izvēlamies otro iespēju, jo jāsāk taču iesildīties kalnu pārgājieniem un gribas arī izkustināt kājas pēc vakardienas garajiem pārbraucieniem.

Tā nu dodamies pastaigā gar ezeru pa taku, kas sākumā ir lēzena un pavisam viegli ejama. No takas vērojam skaistus skatus uz lielo priedēm apaugušo kalnu ieskauto ezeru. Pēc 10 minūšu gājiena taka sāk vīties augšup kalnā gar mutuļojošu kalnu upi, kas brīžiem veido iespaidīgus ūdens kritumus. Taka ir samērā stāva un mums, kas pēdējās 3 nedēļas esam pavadījuši čakli strādājot pie saviem datoriem, šāda iesildīšanās ir nedaudz pa grūtu. Pēc 30 min gājiena jau apsveram domu griezties atpakaļ, jo nest uz muguras 10 kg smago mazuli pa šādu klanup ejošu taku nav nekāda lielā izklaide. Nedaudz atvilkuši elpu, tomēr izlemjam, ka iesim tālāk līdz ezeram, kur esam nolēmuši papusdienot. Mums par prieku, pēc 1.5 st. kāpiena beidzot esam sasnieguši smaragdzaļo saulē mirguļojošo kalnu ezeriņu un, atraduši, līdzenu pļaviņu ezera krastā, iekārtojamies pusdienas laika piknikam. Mazulis brīdi parāpojis pa pļaviņu, pamana ezera mirguļojošo ūdeni un ātrā tempā rāpo uz krastu. Viņš mums ir ūdens mīļotājs un no plunčāšanās pa ūdeni viņu neattur par kalnu ezera dzestrums.

Papusdienojuši secinām, ka ir laiks doties atpakaļ pēc auto, lai varam šodien vēl paspēt uz termālajiem baseiniem, kur puika varētu droši nodoties rotaļām pa silto ūdeni. Atpakaļ kāpiens lejā no kalna ir vieglāks un ātrāks. Taku pieveicam 30 minūtēs un ap 16:00 esam jau atpakaļ St. Lary Soulan kūrortā, kur dodamies uz Sensoria Rio termālajiem baseiniem (11 eiro par 2 h par personu. Arī par zīdaini jāmaksā tikpat). Nepatīkams pārsteigums izrādās fakts, ka šeit (un visā Francijā) nav atļauts peldēties šortu tipa peldbiksēs, tādēļ dzīvesbiedram nākas par 12 eiro nopirkt tepat pārdošanā pieejamās pieguļošās peldbikses.

Baseini šeit izveidoti kā klinšu ieskauti kanjoni. Te ir „kalnu upes” un „zemūdens geizeri”. Komplekss nav plašs, bet 2 stundām ir pietiekami daudz iespēju, kā pavadīt laiku. Te ir turku un somu pirts un 5 dažādi džakuzi. Silto ūdeni un masējošos burbuļus izbaudām ne tikai mēs, bet arī mazulis, kurš no sajūsmas spiedz un plaukšķina ar rociņām pa ūdeni, tādejādi radot vēl lielākas šļakatas. Laiks paskrien ātri un pamanām, ka ir jau plkst. 18:00 un mums laiks doties prom no baseiniem.

Sēžamies mašīnā un uzsākam 160 km garo pārbraucienu līdz Rodellar ciemam pie Alquezar pilsētiņas Spānijas Pirenejos. Braucam caur Bielsas tuneli, kas savieno Franciju ar Spāniju un ir 3 km garšs (tunelis ir bezmaksas).

Ar GPS palīdzību viegli atrodam īsākos ceļos un nokļūstam pie šī vakara naktsmītnes 3 stundu laikā. Vērojot ainavas, kas paveras veicamajā ceļa posmā pa Spāniju, secinām, ka Francijas puse mūsu acīm bija tīkamāma- sakārtotāka, sapucētāka. Šeit pilsētiņas šķiet haotiskākas un mājas apdrupušākas, ceļmalas nenopļautas un olīvkoku lauki aizauguši.

Mūsu naktsmītne Valle di Rodellar ir divstāvu mājiņu komplekss, kur vienā no mājiņām mums tiek ierādīts apartaments ar terasi ar skatu uz kalniem (30 eiro par nakti). Saule jau ir norietējusi un pamazām satumst. Putnu čivināšanu nomaina cikāžu sisināšana. Iemirdzas zvaigznes un pie blakus mājiņām vietējie spāņu tūristi spēlē galda spēles un, protams, diezgan skaļi sarunājas. Sajūtas ir tādas sirreālas. Nevaram saprast, vai mums te patīk vai ne. Tādēļ ceram uz rītdienu, kad apskatot apkārtni, varēsim novērtēt, vai vēlamies šeit pavadīt vēl kādu nakti, vai arī doties tālāk. Esam vienojošies ar administratoru, ka varēsim izvēlēties, vai šeit pavadīt visas 3 norezervētās naktis vai arī tikai divas.

3.diena. 27.06.

Ap pusdienas laiku braucam uz Alkesaras (Alquezar) ciemu, lai dotos pastaigā pa to. Diena ir saulaina un karsta- ap 35 grādiem. Kad ap 13:00 ierodamies šajā gleznainajā mauru dibinātajā ciemā, tas liekas kā izmiris, jo vietējiem ir siesta (pusdienas laika atpūta vairāku stundu garumā). Arī mūsu mazulis ir iemidzis pārbrauciena laikā. Pārliekam aizmigušo mazuli ratos un dodamies iepazīt ciemu. Vispirms mūsu skatu piesaista 16.gs. baznīca, kas uzcelta uz augstas klints, kas paceļas virs Vero upes kanjona. Dodamies pa ciema šaurajām bruģētajām ieliņām pastaigā līdz baznīcai, taču izrādās, ka arī baznīcai ir siesta un tā no plkst. 13:30-16:30 ir slēgta.

Kamēr mazulis čuč ratiņos, apsēžamies kādā no restorāniņiem kanjona malā platanjas koku pavēnī, no kurienes paveras burvīgs skats uz Alkesaras ciemu, kas izvietojies uz klints malas un harmoniski saplūst ar apkārtējo ainavu, ko papildina majestātiskie ērģļi, kas riņķo virs kanjona. Pasūtu Tapas Plate (7 eiro), jo esmu dzirdējusi, ka Spānijā tās ir populāras uzkodas. Man gan nav nemazākā priekšstata par to, kas īsti ir Tapas. Tad nu ir interese to nobaudīt. Pēc brīža man tiek atnests šķīvis, uz kura ir vairāku veidu salami desas un vītināta šķiņķa šķēlītes, miltos un eļļā apcepti kalmāri, kā arī salāti, kas līdzīgi mūsu rosolam, tikai ar olīvu gabaliņiem. Teikšu godīgi- man nekas no tā visa īsti negaršoja. Bet ziņkāri apmierināju…..

Pēc pusdienas maltītes arī mazulis jau ir pamodies. Pārliekam viņu mugursomā un dodamies pastaigā lejup līdz Vero upei. Iepriekš esam ievākuši informāciju par pastaigu takām no Alquezar ciema un izvēlamies 4 stundu garu pastaigu līdz Asque ciemam. Taču jau pēc pirmās pusstundas pastaigas lejup līdz upei, saprotam, ka karstums ir pārāk neciešams. Īpaši jau mazulim, kurš visu laiku čīkst. Padzirdījuši bērnu, tomēr vēl kādu brīdi turpinām ceļu un dodamies pa arkveida tiltu pāri Vero upei, cerībā, ka tālāk taka ies pa ēnaināku posmu. Taču ceļš arī otrpus kanjonam lielākoties ved pa saules apspīdētu atklātu nogāzi. Sasnieguši kādu arčas pavēnī iekārtotu panorāmas soliņu, no kura paveras skaists skats uz Alkesar ciemu un baznīcu augstu klintīs, mēģinām nomierināt mazo, padzirdot viņu ar ūdeni. Taču mazais nepārstāj čīkstēt un mēs esam norūpējušies par viņu, tādēļ, lai arī taka gar kanjonu šķiet interesanta un gribētos to turpināt, tomēr pieņemam lēmumu griezties atpakaļ uz ciemu, lai mazo pārlieku nepārkarsētu. Secinām, ka šādā pastaigā ļoti noderīga būtu bijusi soma ar jumtiņu vai saules sardziņu mazajam. Diemžēl mūsu somai tāda nav.

Atpakaļ ceļā apstājamies pie Vero upes, kur pie gleznainā arkveida tilta izveidojusies dabiska oļu pludmalīte. Šeit, karstuma nomocīti, izbaudam peldi dzestrajā kalnu upes ūdenī. Arī mazais, ticis pie iespējas plunčāties pa ūdeni, atkal sāk smaidīt un tas, protams, mums uzlabo omu. Atguvuši spēkus, dodamies pusstundu garā kāpienā augšup uz ciemu, kur veikaliņā iegādājam atdzesētus atspirdzinošos dzērienus, kurus, apsēdušies uz mūrīša kanjona malā, svētlaimīgi malkojam, pamazām atgūstot organismam tik svarīgo šķidrumu, kuru bijām zaudējuši pastaigas laikā.

Izlemjam, ka nedaudz pamainīsim izplānoto maršrutu un nākamajā dienā brauksim jau tālāk līdz nākamajam ieplānotajam apskates objektam Spānijas Aragonas reģionā cerībā, ka tur varbūt karstums nebūs tik liels.

4. diena. 28.06.

Diena, kā jau ierasts ir saulaina un solās būt karsta (ap 35 grādiem). Priekšpusdienu pavadām viesnīcā, izmantojot bezmaksas internetu un atbildot uz darba e-pastiem. Aizstaigājam arī līdz Rodellar ciemata centriņam, kurā ir vien dažas ieliņas. Ciemats atrodas pie klinšu ieskauta upes kanjona un šeit viss šķiet pakārtots kanjoninga cienītājiem- kempings un viesu mājas, kanjoninga ekipējuma noma. Ieliņās, tāpat kā mūsu viesnīcā, redzam tikai sportiskus 20-35 g.v. puišus un meitenes, kas šeit atbraukuši nodarboties ar kanjoningu.

Ap 14:00 izrakstāmies no viesnīcas un par spīti karstumam tomēr izlemjam izmest loku pa Aragonu līdz Aguero ciemam un klintīm pie tā. Tā kā mašīnā ir kondicionieris, tad brauciena laikā jūtamies pavisam labi. Taču tad, kad kādā brīdī apstājamies, lai pafotografētu saulespuķu lauku un es izkāpju no auto ar plikām pēdām, šķiet, ka tās apdedzināšu. Tik uzkarsusi ir zeme.

Pa ceļam uz Aguero vērojam Aragonas reģiona izkaltušos laukos. Pamatkrāsas šeit ir dzeltenā un brūnā. Ļoti maz zaļuma. Vien olīvkoku birzis. Pārsvarā dzelteni labības lauki, izkaltusi aramzeme un iesārti kalni tālumā. Tuvojoties Aguero ciemam, labajā ceļa pusē pamanām iespaidīgas sārtas klintis. Norādes vēsta, ka tas ir tūrisma apskates objekts- Los Mallos de Riglos, un tā kā no attālumā šķiet, ka tur jābūt skaistai vietai, novirzāmies no maršruta un braucam izpētīt to. Jo tuvāk braucam klintīm, jo iespaidīgākas tās izskatās. Jūtamies gluži kā kādā amerikāņu vesternā. Ko tādu nudien negaidījām ieraudzīt Spānijas ziemeļos. Virs nelielā Riglos ciema paceļas augsti sarkanbrūnu klinšu stabi. Kā vēsta norādes, Los Mallos de Riglos klintis ir daļa no klinšu veidojumiem, kas raksturīgi Hueskas reģionam Pireneju pakājē. Klintis sasniedzot pat 300 m augstumu un tās esot populārs klinšu kāpēju objekts. No ciemata ir iespējams arī doties 5.5 km garā pastaigā ap klintīm. Ja vien diena nebūtu tik karsta (36 grādi), tad šāda pastaiga noteikti būtu interesanta, tomēr šādā svelmē ir grūti pat pastaigāt pa ciemata stāvajām ieliņām. Tādēļ drīz vien atkal rodam patvērumu mašīnā, kur ieslēdzam kondicionieri un braucam tālāk līdz Aguero ciemam. Arī šis ciems izveidojies iespaidīgi augstu klints stabu pakājē. Biju cerējusi, ka tik skaistā vietā noteikti jābūt krodziņiem vai viesnīcām, taču liela izrādās mana vilšanās, kad konstatējam, ka šeit ir tikai viens hostelis un viens kempings, bet krodziņu te nav. Ciemats šķiet gluži vai izmiris un tā vien izskatās, ka mēs esam vienīgie, kurus interesē iespaidīgās klintis pie ciema. Tā kā hostelim nav baseina, bet šādā karstumā pelde ir gluži vai vienīgais, par ko es sapņoju, tad braucam tālāk līdz Murrelo ciemam, kur, pēc Aguero ciema hosteļa administratora teiktā, esot publiskais baseins. Murrelo ciemu sasniedzam pēc 10 min brauciena un no tā publiskā baseina (3 eiro par ieeju pieaugušajam) paveras iespaidīgs skats uz Riglos klintīm tālumā.

Ūdens baseinā šķiet pavisam silts un pelde ir burvīgi relaksējoša. Arī mazais, kurš lielāko brauciena daļu ir pavadījis miedziņā, nu ir pamodies un spiegdams izbauda bērnu baseiniņa ūdens priekus. Izsalkumu nedaudz remdējam ar saldējumu un koka kolām, jo nekā cita baseina bārā nav. Apsveram iespēju šajā ciemā palikt pa nakti, taču vienīgā 3 zvaigžņu viesnīca izrādās slēgta, bet hosteļa istabiņa izskatās tik drūma un ar vecuma piegaršu, ka negribas tādā nakšņot. Tādēļ, nopeldējušies un atpūtušies, nolemjam braukt līdz Ordesas Nacionālajam parkam Spānijas Pirenejos, kur Broto ciemā mums ir norezervēta naktsmītne nākamajām 2 naktīm. Tad nu ceram, ka atradīsies kāds brīvs numuriņš arī šai naktij.

Līdz Broto ciemam jāveic 130 km pārbrauciens, ceļā paiet 1.5 stunda un, tā kā mazulis atkal iemieg, brauciens ir mierīgs. Ceļā gan gadās kāds jautrs starpgadījums- GPS „ved” mūs pa kādu šauru lauku ceļu, kuram pēkšņi priekšā parādās vesels aitu bars. Tā kā ceļa abās pusēs ir nožogojumi, tad aitām nav kur mukt un tās, kā jau aitas, arī nemaz neapsver iespēju sastāties ceļā malās un palaist mūs garām. Jo vairāk mēs pīpinām un cenšamies braucot padzīt aitas malā, jo ātrāk tās skrien pa ceļu uz priekšu. Un tā kādu kilometru. Mums, protams, ir žēl aitu, kuras nu ir aizmaldījušās tālu prom no savas ganību vietas, bet nav arī ideju, kā rīkoties šādā situācijā. Arī kādam citam auto šoferītim nekā neizdodas padzīt aitas malā. Galu galā mums ir apnicis braukt aitām nopakaļ un mēs nolemjam, ka jābrauc ātrāk un jāpīpina agresīvāk. Tā arī darām un beidzot aitas, nespēdamas tik ātri paskriet, izklīst gar ceļa malām un mēs, atviegloti uzelpojam, jo varam tupināt ceļu.

Jo tālāk braucam uz Spānijas ziemeļiem, jo apkārtne kļūst zaļāka. Tuvojoties Ordesas nacionālajam parkam, līdzenumus un pakalnus nomaina mežiem apauguši kalni un zaļas pļavas. Arī gaisa temperatūras krītas- no 36 grādiem līdz 23 grādiem 21:00 vakarā, kad iebraucam Broto ciemā.

Atrodam Hotel La Posada viesnīcu un pēc nelielas sarunas ar zīmju valodas palīdzību (jo administrators runā tikai spāniski), noskaidrojam, ka varam iečekoties viesnīcā jau šovakar un pavadīt šeit 3 naktis. Par 39 eiro par nakti tiekam pie lieliska plaša numuriņa ar balkonu ar skatu uz ciemu un burbuļojošo kalnu upi, kas plūst cauri ciemam. Nummuriņā ir viss nepieciešamais- bērnam gultiņa, minibārs, kur uzglabāt dzērienus un kādus našķus. Te ir arī vanna un pat bidēJ. Pie viesnīcas ir bezmaksas auto parkings un administrators piedāvā arī iespēju bez maksas apmeklēt baseinu 5 min pastaigas attālumā no viesnīcas. Esam ļoti apmierināti ar apmešanās vietu un dodamies kūrortiņa ielās, lai uzmeklētu kādu restorāniņu, kur pavakariņot. Ēstuvju izvēle ir pietiekami plaša, bet mēs izvēlamies kādu picēriju tepat otrpus upei. No picērijas āra terases vērojam burbuļojošo kalnu upi, izgaismotos kūrorta viesu namus tās krastos un Ordesas nacionālā parka klinšu masīvu tālumā. Katrs notiesājam lielu picu un jūtamies paēduši vairākām dienām uz priekšu (7 eiro gab.).

5. diena. 29.06.

Rītu iesākam ar brokastīm viesnīcā (3 eiro par personu). Diemžēl tās nav bufetes tipa brokastis, kur pats vari ņemt ko un cik vēlies, bet mums uz galda tiek pasniegta katram viena sulas glāze un tējas krūzīte, siltas grauzdētas baltmaizes šķēles, mazie sviesta, džema un medus iepakojumiņi un plaša izvēle ar iepakotiem kēksiņiem, cepumiem un kruasāniem. Lai arī ēdamā ir gana daudz, te nav nekā sāļa un par maz uzdzeramā, tādēļ nolemjam, ka nākamajā rītā brokastosim gatavosim paši savā istabiņā.

Šo dienu esam nolēmuši veltīt Ordesas Nacionālā parka iepazīšanai, izstaigājot Ordesas ieleju (pavisam parkā ir četras glaciālās senlejas).

Diena ir salīdzinoši vēsa- ap 22 grādiem Broto un Torlas kūrortos, bet kalnos tikai ap 15 grādiem. Debesis lielākoties apmākušās, bet brīžiem uzspīd arī saulīte. Laika prognozēs solīto lietu gan par laimi nesagaidām.

Ap 11:00 izbraucam uz Torlas ciemu, kas atrodas Ordesas masīva pakājē. Tas ir pievilcīgs kalnu kūrortiņš ar pelēkām akmens mūra mājām un akmens šķindeļu jumtiem. Pie viesu namu logiem un balkoniem acis priecē košu puķu grozi. Ciema centrālais objekts ir akmens mūra baznīca, kuras zvanu tornis izceļas uz Ordesas kalnu masīva fona.

Kādā no ciema veikaliņiem iegādājam pārtiku kalnu pārgājiena piknikam (10 eiro) un braucam tālāk līdz Ordesas ielejas pastaigu taku sākumam. Tā kā vēl nav īstā tūrisma sezona, tad varam iebraukt parkā ar savu auto. Taču no 1.07. līdz 31.08. auto būtu jāatstāj Torlā un tālāk uz parku jābrauc ar organizētu tūristu autobusu. Sekojoši būtu jāmaksā gan par auto stāvvietu, gan par braucienu ar busiņu. Mums šoreiz šis prieks par brīvu.

Ap 12:30 ierodamies parka auto stāvvietā, no kuras, vairāk nekā 1300 m augstumā v.j.l. sākas pārgājieni pa klanu takām. Turpat parka informācijas ofisā noskaidrojam, ka vieglākās takas, kas vijas gar upi, pirmo posmu iespējams izbraukt arī ar ekskursiju džipiem un sekojoši- vajadzētu to pieveikt arī ar bērnu ratiņiem ar lielajiem riteņiem, tādēļ liekam mazuli ratos un uzsākam pastaigu gar Arazas upi. Mūsu pārgājiena galamērķis ir 70 m augstais Cola de Caballo jeb zirga astes ūdenskritums, līdz kuram jāveic 9 km garš ceļš, kurā interesantākie apskates objekti solās būt vēl citi 5 ūdenskritumi, ko veido Arazas upe.

Ar ratiņiem mazo stumjam pirmo stundu, kamēr ceļš, kas ved cauri dižskābaržu mežam blakus upei, ir līdzens un sīkiem olīšiem klāts. Tad ceļš pamazām sāk vest kalnup un arī ceļa segums paliek arvien nelīdzenāks un ratiņu stumšana kļūst arvien grūtāka. Tādēļ, sasnieguši pirmo ūdenskritumu- Cascada Arripas, pie kura pieved taka, noslēpjam ratiņus aiz informācijas dēļa un, pārlikuši mazuli mugursomā, turpinām ceļu augšup kalnā. Drīz vien sasniedzam arī otro ūdenskritumu- Cascada La Cueva. Taču trešais ūdenskritums iespaidīguma ziņā pārspēj pirmos divus. Te pavadām labu brīdi vērojot, kā ūdens izgrauzis klintīs dziļu aizu un no liela augstuma ar milzu spēku gāžas lejup pa klints reni. Jau tā drēgnajā dienā ūdenskrituma radīto lāsīšu dēļ kļūst pavisam vēsi, tādēļ uzvelkam līdzi paņemtās jakas un dodamies tālāk līdz nākamajiem ūdenskritumiem, kuri pārsteidz katrs ar savu savdabību un skaistumu. Taka ir ļoti populāra, jo te satiekam visdažādākos tūristus- gan ģimenes ar bērniem, gan pārīšus ar sunīšiem, gan pusaudžus, gan pensionētus pārus, gan rūdītus kalnos kāpējus ar pilnu ekipējumu, gan arī dažus vecākus ar zīdaiņiem ķengursomās uz muguras vai uz vēdera. Mūsu mazulis, kā jau ierasts, izpelnās apkārtējo uzmanību un smaidus.

Pēc 2 stundu kāpiena cauri mežam, tālāk taka vijas cauri aizaugušām alpu pļavām gar upes krastu. No šejienes jau varam saskatīt augstās klinšu sienas abpus upes ielejai. Vēl pēc stundas pastaigas esam sasnieguši kalnu plato, kuru klāj zaļa zālīte, visapkārt mutuļo strautiņi, ganās govis un vītero putni. Pakalni apauguši ar ziedošiem kazuāriju krūmiem, kas no attāluma izskatās kā dzelteni paklāji, ar kuriem noklātas kalnu pakājes līdz pat stāvajām klinšu sienām. Tālu priekšā redzam Circo de Soaso arēnas augsto klinšu sienu un otru augstāko Pireneju kalnu sniegoto virsotni Monte Perdido (3348 m). Vēl pēc pusstundas pastaigas esam nonākuši līdz mūsu pastaigas galamērķim- zirga astes ūdenskritumam, kurš nudien izskatās gluži kā zirga aste vai kā apgāzts vēdeklis. Redzam, ka daļa kalnos kāpēju dodas tālāk pa taku augšup līdz klintīm, taču mums vēl jāmēro 2 stundu pastaiga atpakaļ līdz auto stāvvietai, tādēļ, notiesājuši savas sviestmaizes, dodamies atpakaļ ceļā. Pastaiga ir izdevusies jauka, bet nogurdinoša gan, jo esam pieveikuši aptuveni 18 km un ceļā pavadījuši 5.5 stundas. Mazais šo pārgājienu ir izturējis apbrīnojami labi. Pāris reizes nosnaudies mugursomā, pārējā laikā vērojis apkārtni. Ne vēsts no kašķēšanās un čīkstēšanas, kuru piedzīvojām iepriekšējās divās dienas, kad devāmies pastaigās 35 grādu karstā saulē. Tātad izdarām secinājumu- ar mazo var doties pastaigās pa kalniem, bet jāizvairās no karstuma. 15-20 grādu gaisa temperatūra, kādā staigājām šodien, mazajam izrādās ir ideāli piemērota. Un arī mums pašiem fiziski bija daudz vieglāk nekā iepriekšējo dienu lielajā karstumā.

6. diena. 30.06.

No rīta laiks ir burvīgs- zilas debesis, spoži spīd saule un diena solās būt lieliska, tikai mēs nevaram izlemt, kā to pavadīt. Pēc vakardienas garās un nogurdinošās kalnu pastaigas, šodien atkal veikt lielu pārgājienu negribas, bet visu dienu pavadīt kūrortā sauļojoties pie viesnīcas baseina arī būtu pārlieku garlaicīgi. Tādēļ izlemjam izrakstīties no viesnīcas un braukt uz Artauste Francijā, kur ir iespējams doties izbraukumā klanos ar it kā Eiropas augstāko kalnu vilcieniņu. Mūsuprāt tas būtu labs risinājums dienas pavadīšanai- bez īpašas fiziskas piepūles mēs varētu baudīt kalnu ainavas un pikniku pie ezera kalnos.

Mums jāveic 60 km pārbrauciens līdz Fabrege ezeram. Šķērsojam Spānijas/Francijas robežu, tālāk ceļš uzved ap 1500 m augstu kalnos, kur braucam cauri lielam slēpošanas kūrortam. Šeit kalnos ir tikai 12 grādi plusā un zilās debesis pamazām sāk pārņemt liels gubu mākonis, kurš ietin mūs kā miglā. Pēc pārdesmit minūšu brauciena esam nonākuši galamērķī- pie pacēlāju stacijas Fabreges ezera krastā. Arī šeit redzam, ka uz kalniem „sēž” liels mākonis. Nojaušam, ka tas var pabojāt izbraukumu ar vilcieniņu, taču ja jau reiz esam atbraukuši, tad atpakaļ griezties negribas. Ceram, ka vējš mākoni aizpūtīs un pērkam biļetes turp un atpakaļ braucienam ar gaisa trošu gondolu, kas mūs pacels klanos līdz vilcieniņam + braucienam ar vilcieniņu. Tā kā plkst. ir jau pāri vieniem un nākamais vilciens atties 14:00, tad tiekam pie pēcpusdienas biļetes, kas ir lētāka (15 eiro par personu) nekā priekšpusdienas biļete (21.50 eiro par personu).

Vispirms mums jāpaceļas kalnos ar trosēs iekārtu gondolu, brauciens ar kuru ilgst 15 minūtes. Tālāk jāpārsēžas vilcieniņā, kurš kursē ik pēc stundas un ceļā līdz Artouste ezeram pavada 50 minūtes. Arī te augšā kalnos viss ir mākoņos tīts un tāds ir arī mūsu brauciens ar vilcieniņu līdz galamērķim. Varam tikai nojaust, cik skaisti būtu kalnu skati mums visapkārt, jo neko vairāk par 10 m uz katru pusi neredzam. Mēs pabraucam garām govju ganāmpulkam, ziedošu rododendru krūmājiem apaugušiem pakalniem, stāvām kraujām. Lai arī man nav izteiktu baiļu no augstuma, braukšana gar krauju malām ir nervus kutinoša. Īsi pirms vilcieniņa gala stacijas mākonis izklīst un mums paveras burvīgas kalnu ainavas ar zaļiem pakalniem un vietumis ar sniegu klātām kalnu virsotnēm. Pēc izkāpšanas no vilcieniņa, dodamies 15 min pastaigā pa kalnu taku līdz dambja ezeram. Taka ved kalnā, bet ir viegla un pavisam drīz mūsu skatam paveras dzidri zilais Artouste ezeriņš, kurš izveidojies uzceltā dambja dēļ. Pārejam pār dambi un, apsēdušies pakalnā virs ezera, nododamies piknikam un kalnu ainavas baudīšanai, kas iespējams pateicoties tam, ka mākoņi ir uz brīdi izklīduši un spoži spīd saulīte. Prieks gan ilgst vien kādu pusstundu, tad vējš sapūš jaunus mākoņus un viss atkal ir kā miglā tīts. Nekas cits neatliek kā vien doties uz vilcieniņu un braukt atpakaļ.

Tā nu ap 18:00 esam pie sava auto un prātojam, kur pavadīt šo nakti, jo tā kā no iepriekšējās viesnīcas izrakstījāmies par dienu ātrāk, tad šai naktij mītnes rezervācijas mums nav. Izlemjam, ka brauksim līdz Cauterets kūrortam, kur nākamā dienā vēlamies apmeklēt termālos baseinus, un tur arī mēģināsim atrast kādu brīvu viesnīcu. Cauterets kūrortā ierodamies ap 20:00 un viesnīcas te ir plašā izvēlē, taču cenas ir samērā augstas (48-60 eiro par 2 zv. viesnīcas numuriņu) un komforta līmenis visai zems. Esam vīlušies pēc 4 viesnīcu apskates, bet tā kā ir jau vēls un bērns saguris, tad izvēlamies ciešamāko no variantiem (50 eiro) un apmetamies Hotel Asterides et Sacca viesnīcā Cauterests kūrorta pacēlāja tuvumā. Tik neizteiksmīgā un noplukušā numuriņā vēl neesam līdz šim nakšņojuši, tādēļ secinām, ka citreiz vairs tā neriskēsim un nemeklēsim viesnīcu uz vietas, bet gan pieturēsimies pie norezervētajām naktsmītnēm, par kuru kvalitāti un komfortu esam vismaz virtuālajā vidē guvuši kādu priekšstatu.

Jā, šī nudien nav bijusi īpaši veiksmīga diena. Ceram, ka rītdiena atausīs saulaina.

7.diena. 1.jūlijs.

Rīts ir nomācies un drēgns, bet ap 10:00 debesis sāk skaidroties un drīz mākoņi izklīst pavisam, paverot zilo debess jumu, spožu sauli un burvīgus skatus uz kalniem visapkārt Kotrjē (Cauterets) kūrortam. Gaiss iesilst līdz 23 grādiem.

Priekšpusdienu pavadām pastaigājoties pa Kotrjē kūrorta ieliņām, vērojot vairāku tirdziņu rosību, kuros var iegādāties gan visdažādākos vīnus, gan franču sierus, gan dažādās appelējušās desas un citus gardēžus interesējošus labumus.

Kūrorts lepojas ar gondolas tipa kalnu pacēlāju (tas atklāj vasaras sezonu 2.07.) un vairākiem termālo baseinu kompleksiem, no kuriem plašai publikai pieejams ir tikai viens- Les Bains du Rosher. Pārējie ir sanatorijas tipa un pieejami slimniekiem ilgstošākām ārstēšanas kūrēm.

14:00 pēcpusdienā, kad baseini atsāk darbu pēc pusdienas pārtraukuma, dodamies izbaudīt Les Bains du Rosher siltos termālos ūdeņus (16.50 eiro par personu par 2 stundām). Te ir gan āra baseins, gan iekštelpu baseins zem stikla pārsega jumta.

Abos ir dažāda veida džakuzi tipa „gultas” un sēdvietas, kur var ērti izbaudīt masējošo burbuļu un zemūdens „geizeru” brīnumaini atslābinošo iedarbību. Peldēt gan šajos baseinos ir grūti, jo viss baseins burbuļo un viļņojas un peldēšanai tas nav īsti piemēroti. Te ir arī sauna un tvaika pirts, kurās kārtīgi izkarsēties. Ir arī āra terase ar sauļošanās zviļņiem pie āra baseina, kuros pēc kārtīgas džakuzī masāžas, var sauļoties, vērojot skaistos mežiem apaugušos kalnus, kas šķiet esam tepat rokas stiepiena attālumā. Mazajam, kā jau ierasts, baseinos ļoti patīk un viņš, kādu stundiņu tā kārtīgi iztrakojas pa ūdeni, bet tad sagurst un iemieg man blakus uz zviļņa. Tad nu mēs uz maiņām ar dzīvesbiedru varam tā pa īstam relaksēties un izbaudīt baseinu piedāvātās iespējas.

Pēc baseinu apmeklējuma braucam uz 28 km attālo Aspin ne Lavedan ciemu, kurā mums ir norezervēta studija nākamajām 3 naktīm Residence Les Marquises apartamentu kompleksā.

Nedaudz uztraucamies par to, vai tā nebūs pavisam šaura un nekomfortabla, jo par 32 eiro par diennakti uz neko īpaši elegantu neceram. Taču mūsu bažas izrādās nepamatotas, jo apartamentu kompleksa direktors, lai arī nerunā ne vārda angliski un sazinās ar mums franču vai drīzāk zīmju valodā, ir ļoti draudzīgs un viesmīlīgs un skaidro, ka viņš mums ar mazu bērnu neļaus gulēt mazajā studijā, bet iedos mums plašu apartamentu ar balkonu ar skatu uz kalniem un baseinu, par to neprasot papildus maksu.

Un nudien, viņš ierāda mums ļoti jauku dzīvoklīti ar dzīvojamo istabu, virtuves stūri, atsevišķu guļamistabu un vannasistabu. Dzīvoklm ir balkons ar galdiņu un krēsliem un burvīgu skatu uz kalniem un segtu baseinu, kurā, kā vēlāk pārbaudām, ir ļoti silts ūdens (31 grāds), jo baseins tiek apsildīts ar saules baterijām.

Esam ļoti apmierināti ar jauno naktsmītni. Iekārtojušies un ieturējuši nelielu maltīti, izlemjam aizbraukt līdz 3 km attālumā esošajai Lourdesas pilsētai, lai iegādātu pārtiku turpmākajām dienām. Ar pārtikas iegādi gan mums diez ko neveicas, jo pilsētas centrā neatrodam nevienu normālu pārtikas veikalu. Tikai kafejnīcas, restorāni un lielākoties suvenīru veikaliņi ar dažādiem kristīgās tematikas suvenīriem.

Tā, meklēdami kādu supermārketu, lēnām aizstaigājam līdz centrālajai Lurdesas pilsētas vietai- bazilikai, kas uzcelta pie grotas, kurā kādai 14 g.v. ganu meitenei 1858. gadā 18 reizes parādījusies Jaunava Marija. Dažus gadus vēlāk šiet uzcelta pirmā bazilika un uz šejieni sākuši nākt svētceļnieki.

No grotas tek avota ūdens, kurš tiek uzskatīts par svēto ūdeni un kuru no blakus grotai izbūvētajiem ūdens krāniem, katru dienu savās līdzi paņemtajās plastmasas pudelēs uzpilda tūkstošiem ticīgo no visas pasaules. Arī mēs ieejam nelielajā Gūtmaņa alai izmēra ziņā līdzīgajā grotā un, sekojot ticīgo piemēram, pieskaramies grotas klinšu sienām, pa kurām vietumis pil ūdens. Šai vietai nudien ir tāda īpaša maģiska aura…..

Lielajā laukumā pie bazilikas ir novietoti neskaitāmi visdažādāko izmēru krusti, ko te ir atstājušas svētceļnieku grupas no visas pasaules. Savukārt speciālā vietā grotas tuvumā ir iespējams novietot un aizdegt šeit pat iegādātās sveces. Dažas sveces ir pat vairākus metrus garas. Citas pavisam mazas. Viss atkarīgs no katra ticīgā finansiālajām iespējām.

Pamazām bazilikas laukumā un pie grotas pulcējas arvien vairāk cilvēku un drīz mēs kļūstam par lieciniekiem procesijai, kurā pa priekšu tiek nesta Jaunavas Marijas skulptūra, kam seko mūķenes, kas velk vai stumj ratiņus ar invalīdiem- tie pārsvarā ir sirmgalvji, kas paši vairs nevar paiet. Bet pamanām arī pa kādam jaunam cilvēkam vai bērnam. Procesija stundas garumā virzās apkārt visam lielajam baznīcas laukumam un pār tiltam šķērso arī upi, kas plūst gar baziliku. No bazilikas pa skaļruņiem klausāmies lūgšanas, kas tiek lasītas franču, spāņu, angļu un iespējams vēl kādās citās valodās, jo procesijā piedalās svētceļnieki no Spānijas, Francijas, Īrijas, Anglijas un ASV. Dalībniekiem rokās ir papīra lukturi ar svecēm, kuras, krēslai iestājoties, tiek iedegtas un rada īpaši svinīgu noskaņu. Tie, kas paši nepiedalās procesijā, vēro notiekošo no malas. Kopumā te ir gandrīz tikpat daudz ļaužu kā Aglonā Dievmātes Marijas svētkos. Un šādi pasākumi te notiekot katru vakaru....

Ap 21:30 vakarā mazulis ir pavisam saguri un nav vairs nekā nomierināms, tādēļ dodamies atpakaļ ceļā uz autostāvvietu cauri pilsētas rosīgajām ielām. Publika gan te pārsvarā ir vecākās paaudzes vai arī mūķenes baltajās kleitās un lakatos. Ļoti neparasta noskaņa. Pie paša auto stāvlaukuma nokļūstam franču rokmūzikas koncertā, kur uz āra skatuves notiek bezmaksas koncerts. Te sapulcējušies visdažādākā vecuma pārstāvji un valda vispārēja jautrība. Mazais aizmirst par miedziņa kašķi un ar interesi sāk vērot koncertu. Uz tēta rokām, mūzikas ritmā šūpināts, mazais drīz vien iemieg un mēs, pārlikuši viņu ratiņos, varam vēl kādu brīdi ar alus glāzi rokās, izbaudīt franču roku un svētku atmosfēru laukumā.

Jā, šī nudien ir izvērtusies par pavisam neparastu, bet brīnumjauku dienu.

8.diena, 2.07.

Šodien izlemjam apskatīt slaveno Gavarnie cirku ar Eiropā augstāko ūdenskritumu. Tādēļ braucam uz 47 km attālo Gavarnie ciemu, kur novietojam auto maksas parkingā (4 eiro par dienu) un ap 14:00 uzsākam pastaigu līdz ūdenskritumam. Mazuli liekam mugursomā, jo nezinām, vai visu ceļu būtu iespējams nobraukt ar ratiņiem. Jau no ciema paveras skats uz vietām ar sniegu klāto Gavarnie cirku, kas ir arēnas veida klinšu masīvs, no kura lejup gāžas 240 m augstais ūdenskritums.

Pēc pirmās pusstundas pastaigas, kas ved cauri ciemam pa asfaltētu ceļu, ko nomaina grants ceļš, secinām, ka tik tālu būtu iespējams braukt arī ar bērnu ratiņiem. Tālāko ceļu gan ar tiem būtu pagrūti veikt, jo ceļš brīžiem ved kalnā un vietumis ir ar lielākiem akmeņiem klāts. Pēc stundu ilga gājiena esam nonākuši pie Hotel de Cirque, kur daļa tūristu atpūšas šeit iekārtotās kafejnīcas saulessargu pavēnī, malkojot atspirdzinošos dzērienus. Tā kā diena ir karsta (25 grādi ēnā) un takas lielākā daļa vedpa klajumu bez koku pavēņa, tad arī mēs apsēžamies kafejnīcas nojumītē un pasūtam koka kolas (3 eiro par 500 ml), piekožam klāt līdzi paņemtās maizītes un vērojam iespaidīgo klinšu un ūdenskrituma panorāmu. Līdz šai vietai no ciema iespējams atjāt arī zirga vai ēzelīša mugurā. Tāds prieks par braucienu abos virzienos izmaksā 25-35 eiro, toties nav pašam jānopūlas, lai veiktu stundu garo pastaigu. Tuvāk ūdenskritumam gan iespējams piekļūt tikai pašu spēkiem. Un daļa tūristu to arī dara.

Arī mēs pēc pusdienu pauzes dodamies pa akmeņainu un vietām kalnup ejošu taciņu tuvāk klintīm. Pēc nepilnu stundu ilgas pastaigas esam nonākuši pavisam tuvu ūdenskritumam. Brīžiem vējš uzpūš mums sīkas ūdens lāsītes no tā. Un tad kļūst drēgni. Tādēļ tuvāk ūdenskritumam vairs neejam, jo tad mēs būtu ne tikai slapji, bet arī nosaluši. Paslēpjamies aiz kāda lielāka akmeņa ūdenskrituma tuvumā un vērojam šo iespaidīgo dabas ainavu visapkārt. Patiesībā no klints lejup gāžas vaiāki ūdens kritumi, bet citi ir mazāki un īsāki. Tādēļ tie paliek it kā novārtā. Dažu metru attālumā no mums ir arī pērnais sniegs, kas vēl nav nokusis.

Atpakaļ ceļā vērojam, kā pa kalnu pļavām skraida kalnu kazas un ar zaļo mauriņu mielojas aitas. Ceļā sastopam ne tikai citus vecākus ar zīdaiņiem mugursomās, bet arī kādu kungu, kurš mugursomā nes sunīti. Ko tādu redzam pirmo reizi.

Ap 18:30 pēc 4.5 stundu ilgas pastaigas esam atpakaļ Gavarnie ciemā un braucam uz naktsmītni, lai paspētu izbaudīt vakara peldi siltajā viesnīcas baseinā.

Baseinā mūsu ierašanās brīdī peldās arī viesnīcas direktors, kurš kā ierasts ir ļoti draudzīgs un ar zīmju palīdzību apjautājas, kā mums klājas un vai esam apmierināti ar apartamentiem.

Ūdens ir patīkami silts un pēc nogurdinošās kalnu pastaigas ar mazuli uz muguras, pelde baseinā ir ideāls dienas noslēgums. Arī mazais taisa šļakatas uz nebēdu un šarmē francūzietes, kas atnākušas nopeldēties. Tā mēs sapazīstamies ar apartamentu kaimiņiem un jūtamies te kā mājās. Nudien jauka vieta, kurā labprāt atgrieztos vēl kādu reizi.

9.diena. 3.07.

Rīts ir mākoņains un vējains, taču ap 11:00 laiks noskaidrojas un kļūst silts (23 grādi). Tā kā šī ir mūsu pēdējā diena Pireneju kalnos, tad vēlamies šodien paspēt apskatīt vēl pāris ievērojamas vietas. Tādēļ braucam uz 47 attālumā esošo Pont de Espagne tiltu un pastaigu takām tā tuvumā. Galamērķī esam pēc stundu ilga brauciena. Pie Pont de Espagne biļešu kasēm ir liels auto stāvlaukums, kurš par 3 stundām mums izmaksās 5.50 eiro.

Tā kā šeit ir iespējams pacelties kalnos ar gondolu un pēc tam vēl augstāk – līdz Gaube ezeram- ar trosēs iekarinātajiem krēsliem, kurus parasti ierasts izmantot ziemas sezonā slēpošanas trasēs, tad izmantojam šo iespēju augšup braucienam (9 eiro par abiem pacēlājiem par turp+atpakaļ braucienu), jo spriežam, ka augšup kāpiens kalnos būtu fiziski grūtāks nekā pastaiga lejup gar upi.

Tā nu vispirms paceļamies ar gondolu un sēžamkrēsliem augstāk kalnos, tad pa zemes ceļu dodamies 15 min pastaigā līdz Gaube ezeram. Šis ceļš ir lēzens un ir pa spēkam pat 2-3 gadniekiem. Pavisam drīz mūsu skatam paveras Gaubes ezera zilganzaļie ūdeņi un ezeru ieskaujošie zaļie pakalni un sniegotās klanu virsotnes- tostarp arī Francijas Pireneju augstākā virsotne- Vignemale (3298 m).

Pie ezera ir restorāniņš, bet lielākā daļa tūristu ir apmetušies ezera krastos un pikniko zālītē pie ezera. Daļa tūristu pēc piknika dodas atpakaļ uz pacēlāju un brauc ar to lejā līdz stāvlaukumam, citi dodas pastaigā ap ezeru, vēl citi kāpj augstāk kalnos līdz kalnu namiņam, kur iespējams pārnakšņot. Mēs dodamies lejup pa taku gar labo upes krastu. Taka attālinās no upes un ved cauri skaistam pundurpriežu mežam. Pēc 30 min pastaigas, kad esam jau gandrīz lejā pie autostāvvietas, taka mūs pieved pie upes un pavisam drīz arī pie slavenā Spānijas tilta. Izrādās, ka pats tilts ir pavisam vienkāršs arkveida akmens mūra tilts, kādus mēs esam šeit pieraduši redzēt it visur, bet galvenā tā vērtība ir vieta, kur tas atrodas- virs dziļas klinšu gravas, caur kuru gāžas mutuļojoša upe, kuru veido 3 iespaidīgi ūdens kritumi, kas pie tilta visi saplūst kopā. Vieta tiešām pārsteidz un neatstāj vienaldzīgu ar savu varenumu. Ne par velti francūži šo ir nosaukuši par vienu no Midi Pireneju grandiozākajām vietām jeb „Grand Sites”. Šo skaistumu iespējams vērot arī no restorāniņa galdiņiem vai piknikojot zālītē ūdenskritumu malā. Mēs izvēlamies otro iespēju un notiesājam savas pusdienu maizītes.

Faktiski Spānijas tilts un ūdenskritumi pie tā atrodas tepat pārsimts metrus no auto stāvlaukuma, kas veicami pa asfaltētu ceļu, tādēļ vieta ir viegli pieejama jebkuram dabas mīļotājam.

Tā kā brauciens augšup ar pacēlāju un pastaiga lejā līdz autostāvlaukumam kopumā mums ir aizņēmusi vien 2 stundas, tad nolemjam šodien apskatīt vēl vienu no Midi Pireneju Grand Sites- Pic du Midi observatoriju un skatu laukumu augstu kalnos, no kuras paveroties plašas panorāmas uz visiem Pireneju kalniem.

Tā kā pacēlājs uz Pic du Midi strādā tikai līdz 17:00, tad esam nedaudz nobažījušies, vai paspēsim laicīgi līdz tam aizbraukt. No Pont d Espagne līdz La Mongie kūrortam, no kura iespējams ar gaisa gondolu pacelties uz Pic Du Midi, mums jābrauc kāda stunda. Beigu posmā ceļš ved pa kalnu serpantīniem aptuveni 2000 m augstumā virs jūras līmeņa- pa Col du Tourmalet kalnu ceļu, kas ir pilns ar velobraucējiem, kuri šeit trenējas slavenajām velosacīkstēm- „Tour de France”, kuru viens no posmiem tiek veikts pa šo augstkalnu ceļu.

Laiku pa laikam piefiksēju, ka man aizkritušas ausis no atmosfēras spiediena maiņas. Mazais ir iemidzis, tādēļ pret šādu augstkalnu braucienu neprotestē. La Mongie nonākām laikus, lai vēl paspētu pacelties uz observatoriju (32 eiro par personu). Bet mūsu plānus izjauc fakts, ka mazuļiem līdz 3 gadu vecumam neesot ieteicams brauciens ar trošu gondolu tik augstu kalnos (pacēlājs pieveic 1000 m 15 minūtēs). Tas varot nodarīt nopietnus traucējumus bērna dzirdei, smadzeņu darbībai un arī iekšējiem orgāniem. Brauciens neesot aizliegts un tā esot vecāku izvēle, tomēr kasierīte neiesaka tā riskēt, jo tas mazuļiem esot daudz kaitīgāk kā lidojums ar lidmašīnu. Protams, ka nevēlamies pakļaut savu bērnu riskam, tādēļ nolemjam, ka uz observatoriju brauks tikai dzīvesbiedrs, bet kasierīte norāda uz web kamerām, kurās iespējams redzēt „dzīvajā”, kādi šobrīd ir laikapstākļi augšā pie observatorijas. Neizskatās daudzsološi- no Pireneju panorāmām maz kas saredzams, jo observatoriju ieskāvuši tumši lietus mākoņi, pietam kasierīte brīdina, ka kuru katru mirkli var uznākt negaiss un tad uzturēšanās skatu laukumā būšot aizliegta un būs jābrauc atpakaļ lejā uz kūrortu. Tā nu Pic du Midi apskati atliekam uz citu ceļojumu un braucam caur Bagneres de Bigorre pilsētiņu atpakaļ uz naktsmītni. Bagneres kūrortā vēlamies izbaudīt Aquensis termālos baseinus, kas strādā līdz 20:30. Tātad mūs vēl ir pietiekami daudz laika. Esam jau gatavi iegādāt ieejas biļetes (16 eiro par 2 stundām personai), kad kasierīte norāda, ka ar bērniem līdz 5 gadu vecumam ieeja baseinos nav iespējama. Protams jūtamies vīlušies, jo bijām sagatavojušies jaukam vakaram termālo baseinu burbuļvannās. Neko darīt. Braucam atpakaļ uz naktsmītni un vakaru pavadām savas viesnīcas siltajā segtajā baseinā. Laiks ir pavisam samācies, dārdina pērkons, zibeņo un līst lietus, bet segtajā viesnīcas baseinā tas mūs nemaz netraucē un šķiet pat nedaudz romantiski tā peldēties negaisa laikā. Arī mazajam pelde uzlabo omu un visi atkal ir apmierināti ar dzīvi.

10.diena. 4.07.

No rīta atvadāmies no Pireneju kalniem un viesmīlīgā viesnīcas direktora Terija un uzsākam 3 stundu braucienu līdz Karkasonei, no kuras mums nākamā dienā jāuzsāk mājup lidojums.

Braucam pa maksas autobāņiem (15 eiro par 230 km). Lielāko ceļa daļu ir apmācies un līst, bet pie pašas Karkasones laiks noskaidrojas un lietus mitējas. Pateicoties GPS viegli atrodam norezervēto viesnīcu La Bastide pilsētas centrā (55 eiro par nakti) un, iečekojušies un nolikuši mantas vienkāršajā, bet pietiekami mājīgajā viesnīcas istabiņā, dodamies pastaigā cauri pilsētai līdz Karkasones vecpilsētai (20 min pastaigas attālumā no viesnīcas). Ejot pāri Odas upei pār Ponte Vecchio gājēju tiltu, mūsu skatam paveras Karkasones citadele, kas atrodas stāvkrastā upes pretējā pusē. Tā ir pilnībā restaurēta viduslaiku vecpilsēta, kas iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā un kas šeit uzsākusi savu pastāvēšanu 12.gs., kad tikušas uzceltas nozīmīgākās tās ēkas- pils un katedrāle. Vēlāk 13 gs. apkārt pilsētai uzcelti aizsargvaļņi.

Ieejam vecpilsētā pa tās galvenajiem vārtiem, kurus sargā divi smilšakmens torņi, divi nolaižami vārtu režģi, divas dzelzs durvis, aizsarggrāvis un paceļamais tilts. Nonākuši vecpilsētas šaurajās bruģētajās ieliņās, pārliecināmies par Karkasones vecpilsētas popularitāti tūristu vidū. Te ir tik daudz apmeklētāju, ka ar bērnu ratiņiem ir grūti tikt uz priekšu. Ieliņas ir pārpildītas ar suvenīru veikaliņiem, restorāniem un ielas ēstuvēm. Te piedāvā viduslaiku stila maltītes, bruņutērpus, zobenus un viduslaiku tematikas rotaļlietas bērniem. Spraucoties cauri tūristu burzmai, nonākam līdz katedrālei, kurā tobrīd skan baznīcas dziedājumi vīru kora izpildījumā. Nevainojamajā akustikā tas izklausās nudien iespaidīgi.

Tālāk dodamies uz Pili (Chateau), kur par 8.50 eiro par personu tiekam pie iespējas izstaigāt pils iekštelpas un koka galerijas uz pils mūriem, no kurām paveras skati uz lejas pilsētas dakstiņu jumtiem. Pili apskatām nepilnas stundas laikā un secinām, ka bez gida pils šķiet nedaudz garlaicīga, jo nekā īpaši grezna tajā nav.

Kad ap 17:00 atgriežamies vecpilsētas ieliņās, tās ir kļuvušas daudz tukšākas un daļa restorāniņu jau aizvērušies. Iespējams tas tādēļ, ka pils strādā līdz 18:00.

Dodamies atpakaļ uz lejas pilsētu un šoreiz ejam pāri auto braucēju tiltam, kas atrodas blakus Ponte Vecchio tiltam. Secinam, ka no auto braucēju tilta paveras daudz iespaidīgāks skats uz pili un gājēju tiltu. Tepat pie tilta pasūtam līdzi ņemamo picu un, sēdēdami zālītē upes krastā, izbaudām burvīgo skatu uz Karkasones vecpilsētas un pils mūriem un daudzajiem tornīšiem.

Pēc maltītes, dodamies uz pilsētas centrālo laukumu, kur ap plkst 20:00 vēlamies noskatīties brīvdabas cirka izrādi. Laukuma vidu grezno skaista strūklaka. Te arī apsēžamies uz pakāpieniem pie tās, un, īsinot laiku, izmantodami pilsētas bezmaksas interneta piekļuvi, gaidām cirka izrādes sākumu. Tas izrādās ir viena mākslinieka- virves dejotāja uzvedums, kas, dīdžeja samiksētās mūzikas pavadībā, ir gana interesants ne tikai mums, bet arī mazajam. Pēc cirka izrādes dodamies atpakaļ uz auto braucēju tiltu, lai apskatītu pili saulrieta gaismās. Kad nonākam pie upes, mūsu skatam šoreiz pils paveras zeltaina. Vēl pēc brīža, saulei laižoties zemāk, pils kļūst iesārta. Secinām, ka mūsuprāt tieši skats uz pili no pretējās upes puses arī ir lielākā tās vērtība, jo pašā vecpilsētas mūru iekšpusē ieliņas ir līdzīgas kā citur vecpilsētās, taču skats uz pili no upes pretējā puses nudien ir iespaidīgs. Vēlamies redzēt pils mūrus arī izgaismotus nakts tumsā, tādēļ, pastaigādamies pa gājēju tiltu, sagaidām maģisko mirkli, kad pils un apkārtējās ieliņas tiek izgaismotas un tad izjūtas ir īpaši romantiskas. Pils tiek izgaismota zeltaina, bet arkas zem gājēju tilta- zaļas, zilas un violetas. Pār gājēju tiltam tiek iedegti greznos metāla veidojumos iekārtie lukturi. Tumšajās debesīs spoži spīd mēness. Upē čalo ūdens, pēkšķ pīles un sisina cikādes. Nudien burvīgs mūsu ceļojuma pēdējās dienas noslēgums….