7 dienu velobrauciens Igaunijā

  • 12 min lasīšanai
  • 20 foto

Bija dzirdēti tik daudz skaistu stāstu par Igaunijas salu Sāremu, ka vēlme turp aizbraukt auga augumā, līdz beidzot meklējot iespējas, kā turp nokļūt pēc iespējas ekonomiskāk un gūt maksimāli daudz pozitīvu iespaidu. Vienīgais veids bija turp doties ar velosipēdu un teltīm braucot caur Saulkrastiem, Salacgrīvu, Ainažiem, Iklu, Haademeeste, Voiste, Parnu, Koima, Tostamaa, Varbla, Virtstu ar prāmi pāri uz Muhu salu caur to uz Saaremaa. Sākotnējā doma bija šo maršrutu pieveikt 10 dienās, vienā dienā pieveicot vidēji 80 km, bet nācās atkāpties no plāna un mājās bijām jau pēc nedēļas, precīzi nobraucot septiņas dienas un 11 stundas.

Mūsu komanda Mēs kopā bijām pieci braucēji - Mareks (24), Ainārs (24), Vsevolods (26), Rihards (8) un Anita (26). Kaut kāda pieredze garos velobraucienos bija tikai man un Aināram, ar sportu uz "tu" ir arī Mareks, bet Vsevolodam un Rihardam šis brauciens bija īsts izaicinājums, kuram viņš piekrita, pat īsti neapzinoties, kas sagaidīs.

1. diena (18. jūnijs) - izbraucam no mājām, nemitīgais "brauc gar malu", Zvejniekciems, nakts mežā Biju pēc naktsmaiņas, arī komandas biedram Marekam sestdienas rīts pagāja darbā. Vienojāmies visi satikties plkst. 14:00, Baltezerā autobusa pieturā, kas kā reiz bija punkts, kur sastapās mūsu (Riharda un mans) ceļš no Salaspils ar puišu, kuri brauca no Rīgas.

Mājās ierados septiņos pēc darba līdz ar to varēju nedaudz atļauties pagulēt - aizgulējos, steigā vēlreiz pārbaudot vai viss ir paņemts - fotoaparāts, telefons, lādētāji, 25 eiro + 5 ls, medikamenti (ogle, ibumetīns, parecatomols bērnam, plāksteri, dezinfekcijas līdzeklis, marles saite, elastīgā saite, pretapdeguma krēms, acu pilieni), veloatlsēgas un veloaptieciņas, pretodu/pretērču līdzekļi, džemperi, krekli, bikses, zeķes, lietusmēteļi, guļammaiss, sega, ēdiens, kas nebojājas siltumā, dzeramais. Apskatīju arī velosipēdus, lai būtu visas lampas, atstarotāji, vai strādā bremzes, viss būtu saeļļots un ripotu kā nākas. Man bremzes nedarbojās tik labi kā vajadzētu, bet nebija laika tās labot. Telti neņēmām, jo bija vienošanās, ka to dalīsim ar Mareku, lai man vieglāka bagāža.

Ar Rihardu izbraucām pēc plkst. 13:00, pie tam muļķīgi izvēloties nepareizo ceļu kā rezultātā kavējām un diezgan pamatīgi. Sazvanījos ar Mareku un Aināru, viņi jau gaidīja, teicu, lai šie negarlaikojās un brauc uz priekšu pa Ainažu ceļu, satiksimies Saulkrastos. Tūlīt saņēmu arī ziņu no Vsevoloda, arī viņš kavējās un teica, lai mēs ar Rihardu arī braucam, gan panākšot. Panāca arī, sakarsis un aizelsies mūs kādus 10 km aiz Baltezera.

Via Baltica maģistrāle, protams nav tā pati labākā vieta, kur braukt kopā ar bērnu, regulāri Rihardam dabūju uzkliegt (troksnis bija tik liels no šosejas, ka lai sazinātos savā starpā bija tiešām jākliedz), lai brauc tuvāk asfalta malai nevis baltajai līnijai, lai gan jāatzīst tā robeža ir pietiekama, lai velospēdists par šosejas maliņu varētu braukt droši. Puika ik pa kilometram jautāja cik tālu jābrauc, radās šaubas vai maz vispār zēns spēs pieveikt iecerēto maršrutu un vai labāk negriezt atpakaļ, tomēr pēc šāda piedāvājuma apspriešanas ar pašu Rihardu saņēmu stingru "nē, mājās negribu!". Tā nu lēnā garā trijatā braucām Saulkrastu virzienā. Saņēmu zvanu no Aināra, ka viņi mūs gaida blakus "Kurši" ceļa malā, tālāk vieni nebraukšot. Viņi mūs gaidīja 3 stundas līdz mēs atmināmies. Bija setpiņi vakarā, aiz muguras 50 km, bet nogurums atspoguļojās visu sejās. Nolēmām uzreiz aiz Saulkrastiem meklēt vietu kur uzsliet teltis, jo arī debesis liecināja, ka drīz līs, vējš kļuva vēsāks un spēcīgāks. Pie Zvejniekciema sarunājām, ka es ar Rihardu braucam kā nu varam, bet pārējie, lai skrien pa priekšu un jau sāk iekārtot naktsmītni, tā būs atrāk un labāk.

Palikuši divatā, man rodas vēlme puikam paradīt Zvejniekciemu un mēs iegriežamies pie dzelzceļa stacijas, lai apskatītu šo piejūras ciematiņu. Smidzina sīks vasaras lietutiņš un pamazām pazūd nogurums, klusās ielas, gaisā virmo spēcīgs priežu aromāts, virs mums koku galotnes šūpo vējš. Rihardam patīk. Es satrūkstos no negaidītā telefona zvana, zvanītājs ir Vsevolods, kurš jautā, cik tālu esam. Attopos, ka ir jābrauc un dodamies atpakaļ uz maģistrāli.

Kādus 6 km aiz Zvejniekciema bija arī mūsu naktsmītne, turpat mežā, aiz norādes "Privātīpašums". Vakariņās konservi, sviestmaizes pie neliela ugunskura. Organismā ieplūst patīkams siltums. Vēl tik izgulēties un varēs braukt tālāk. Vēl tik nolemjam, ka celsimies četros no rīta, lai nākamajā diena varētu sasniegt ieplānoto vietu Igaunijā, jo šodien nopietni esam atpalikuši no maršruta.

2. diena (19.jūnijs). Stīvums pēc čiekuru spa, Salacgrīva, caurdurta riepa, gludie Igaunijas ceļi un lēnprātīgie igauņi. Rīts iesākās smagi - stīvums sprandā, rokās un kājās, zem telts apakšaks kā reiz bija čiekuri un man atšķirībā no pārējiem nebija tūristu paklājiņa, tikai sega un guļammaiss. Smējos, ka man tika kārtīgs čiekuru spa, to jāprotas novērtēt. Laikapstākļi bija samērā apmierinoši, vēss, bet bez vēja un lietus. Kāmēr tika vāktas nost teltis, es ar Rihardu, pa cik mums tādas nebija, sapakojām savas mantas un devāmies jau ceļā. Mūs drīz vien pārējie panāca un tālāk turpinājām reizē braukt, Mareks ar Aināru ik pa brīdim izrāvās un tad mūs pagaidīja, Vsevolods viņiem netika līdzi, tādēļ izvēlējās lēnā garā braukt reizē ar mani un Rihardu.

īsi pirms Salacgrīvas sākās spēcīgs lietus, ātri aizmināmies līdz netālu esošajai Maksimai, tur zem jumta aizelsušies nolēmām arī paēst pusdienas, kā reiz arī veikals blakus. Iesmējāmies, ka tā vietā, lai skrietu ar riteņiem to gabalu pa lietu varējām vilkt lietusmēteļus, to arī izdarījām, jo ielas bija slapjas, ik pa brīdim smidzināja, bet samirkt vēl vairāk negribējās.

Salacgrīvā nekad nebiju bijusi, un atkal kad Mareks ar Aināru bija izrāvušies priekšā, es saprotot, ka tāpat mūs šo nepanākt uzsaucu zēnam, ka jābrauc apraudzīt mazliet šo skaisto Latvijas pilsētiņu. Rihards saīga, jo gribēja līdz ar lielajiem braukt, bet ieraudzījis jahtas, kuģīšus viss sliktais noskaņojums izplēnēja un bija no riteņa nost, lai uzrāptos uz liela akmens, aizskrietu tuvāk apraudzīt jahtu un papētītu kas tas ir par torni.

Jāsaka kā ir - ceļš pa maģistrāli ir garlaicīgs, lai ko redzētu no tā ir jābīdās nost! Tomēr beidzot sasniedzam Hesburgeru, kur turpat līdzās atpūtās Mareks ar Aināru. Ņemam arī mēs savu ēdamo un kārtīgi paēdam, turpat zālītē līdzās ēstuvei. Kolīdz nolemjam doties tālāk ar nepatiku secinu - mana velosipēda aizmugurējā riepa ir tukša. Vsevolods ar Rihardu dodas tālāk, bet mēs trijatā paliekam, lai salīmētu man riepu. Kāmēr līme žūst pagūstu izdzert arī kafiju - jā, tieši tas, kas nepieciešams, lai beidzot atgūtos no gulēšanas uz čiekuriem.

Dzenoties pakaļ Vsevolodam ar Rihardu, tik tiko tieku līdzi Marekam ar Aināru, bet te notika neticamais, tiko pārbraucot Latvijas - Igaunijas robežu, beidzās bedres (!), velosipēds šķiet pats ripoja, nu jā, arī puišiem un vienalga bija jāpieliek pūles, lai šos panāktu, tomēr braukšana bija daudz, daudz patīkamāka.

šeit jāatzīmē veloceliņš "1", kurš ir no pašas pierobežas līdz pat Sāreimai, ļoti labā stāvoklī, drošs, ērts un visādi citādi kolosāls. Būt velosipēdistam Igaunijā ir patīkami. Te pārādās jautājums, kāpēc Latvija neņem priekšzīmi no kaimiņiem un beidzot nesakārto ceļus.

Mēs ik pa laikam novirzījāmies no burvīgā veloceliņa, lai apskatītu tuvāk kā dzīvo igauņi pie Baltijas jūras. Mājas sakoptas, dārzi iekārtoti ar gaumi (cieņā izskatās ir labi kopts zālājs un pāris puķudobes), visur apkārt sēta, pārsvarā mūra (Sāremā un Muhu varētu teikt, ka pilnīgi visur), ļoti retās vietās bija dzīvžogs, drāšu vai metāla, šur tur manīju arī delīšu žogu. Mājas ar īpašu dizainu neizceļās, patīkamas, gaumīgas, vienkāršas.

Par tūristiem un atpūtniekiem arī parūpējušies iekārtojot bezmaksas (!) atpūtas vietas ar grilliem, WC, miskastēm, soliņiem, galdiem un pat ar malku, kuru izmantot grilliem, ir vieta teltīm (daudz braukāts pa Latviju, bet ko tādu nebiju redzējusi). Visur uz apskates vietām ir norādes (ja nebūtu kartes, ceļu tāpat atrast nebūtu problēmas).

Dēļ nelielas ķibeles ar velosipēdu Ainārs ar Mareku piestāj, sakot, ka tiks galā, lai tik braucam uz priekšu, gan mūs panāks. Apskatāmies karti kopīgi - šīs dienas plāns bija nokļū līdz Uulu vai īsi pirms tās un atrast vietu nakšņošanai. Tālu, apmēram 30 km. Mēs trīs braucam uz priekšu. Rihards, jau iemanījies, ka jābrauc gar pašu malu, man vairs nevajag to nemitīgi atkārtot. Ceļš sazarojas. Mūsu noruna bija, ka braucam tuvāk jūrai, dodu zīmi puikam un Vsevolodam, lai brauc pa kreisi. Agrā celšanās, garais ceļš un arī fakts, ka Vsevolods vēl nebija paguvis iedraudzēties ar maniem draugiem, jaunajam vīrietim uzdzina nelielu stresu - priekšā garš ceļš, atkal bija vējš, pie tam pretī, acīmredzot atņemot viņam spēku. It kā ar to visu nepietiktu es ierosinu doties apskatīt piejūras pļavas uz kuru norādīja ceļā malā esoša norāde. Šaura zemesceļa taciņa, neteikšu, ka bija viegli to izbraukt, vietām pat ūdens, noteikti ne velosipēdistiem paredzēti tiltiņi (bija jāceļ pāri velosipēds), līdz beidzot nokļuvām līdz nelielam skatu tornim un apburošam skatam uz jūru. Man radušai pie smilšainajām pludmalē, redzējusi biju arī akmeņainu jūras krastu, bet šādu zālēm aizagušu nē, vietām pat nebija saprotams, kur beidzas ganības un sākas jūra. Ak jā, tur tak ganījās pašā krastā govis. Lopkopība visnotaļ ir šīs igaunijas daļas ienākumu ieguves veids. Iebrienu jūrā, cik vien tālu spēju, lai nofotografētu putnus uz akmeņiem. Ūdens ir patīkami silts, gar kājām aizpeld neliels sīku zivteļu bars. Pasakaini. Tā gan nedomā Rihards, viņam šķiet garlaicīga vieta, bet Vsevolods, vairs vispār nerunā. Jūtu viņš ir pārguris, bet laiks negaida ir jābrauc tālāk.

Saņemu īsziņu no Mareka, viņi mūs nevarot noķert, braucot pa Via Baltica maģistrāli. Cik tad esam tālu tikuši, viņi esot Rannametsa. Es apskatos karti, opā, mums krietni priekšā, mēs vēl tikai Jaagupi. Rakstu, lai brauc līdz Voiste un tur mūs sagaida, jo esam pa sānceļu aizbraukuši. Viņiem likt ilgi gaidīt negribu, pasteidzinu Rihardu ar Vsevolodu, izpētot karti atrodu īsāko ceļu kā izbraukt uz maģistrāli - tas ved pa grantsceļu. Vsevolodam nokrīt no bagāžnieka telts. Tas bija pēdējais piliens viņa pacietībā. Nometis riteni ceļa malā paziņo, ka tālāk nebrauks. Ļauju viņa dusmām mazliet pieplakt, tad vēlreiz paskaidroju to, ka ikviens bija lietas kursā, kur un kā brauksim, ka jārēķinās ar astoņgadīgu bērnu, kurš ātri pabraukt nespēs, ka arī laikapstākļiem bija jābūt gatavam un dažādiem ceļu segumiem, ka arī nebraucam, lai aplūkotu maģistrāli, bet gan Igaunijas piejūras daļu. Viņš klusējot sakārtoja savu velosipēdu, paraudzījās bērnā, kurš garlaikoti stāvēja pie sava riteņa un gaidīja mūs.

"Ja viņš var, tad es arī izturēšu, piedod. Braucam".

Voistē nokļuvām bez aizķeršanās, puiši mūs tur gaidīja ar 5 l ūdens pudeli, jau paguvuši izpētīt nelielā ciematiņa apkārtni, parunāties iedzīvotājiem noskaidrojot, ka labākā nakšņošanas vieta būtu pie jūras. Dodamies pa viņiem norādīto ceļu un attopamies pie vārtiem ar uzrakstu, kurš nepārprotami brīdina, ka ieiet aizliegts un sēta ir zem sprieguma. Braucam atpakaļ, jautājam satiktai igauņu meitenei, kur varētu celt teltis, viņa parāda to pašu vietu, no kurienes tikko atmināmies. Mēs mēģinām angliski paskaidrot, ka tur vārtiņi un iet turp nedrīkst. Viņa tikai saka, ka vārtiņus var attaisīt, lai tik droši ejam. Nolemjam viņu klausīt un braucam atpakaļ, tomēr, tā gluži ielausties negribās aizliegtajā teritorijā. Klāt pienāk sieviete, kura turpat līdzās dzīvo un jautā kā mums palīdzēt, sakām, ka meklējam vietu kur uzsliet teltis. Viņa pasaka tieši to pašu ko jau bijām dzirdējuši - "Veriet vārtiņus vaļā, tie nav aizslēgti un ejiet". Braucot tuvāk jūrai saprotam, ka tā bija kļūda, jo lielais vējš ir pārāk spēcīgs, secinām, ka nosalsim, labāk nakšņot kaut kur mežā. Mūs pamana vīrietis, kurš turpat līdzās ar trimmeri pļauj zāli. Atminieties savulaik bija raidījums "Piektdieņi" un tur bija tāda kā parodija par igauņiem Urmas un ... . Šis vīrs acīmredzot ir viņu prototips un visu anekdošu. Viņš jautā, kā mums palīdzēt, aiz katra vārda ieturot vidēji divu sekunžu pauzi. Es izstāstu, ka meklējam vietu, kur uzcelt teltis. Viņš stāv un neko nesaka, raugos viņā un nezinu kā rīkoties. Zēni apmulsuši vēro situāciju. Tad tiek pateikts viens vārds "Sekojiet!". Mēs arī sekojam. Man lauzītā krievu valodā tiek jautāts, ko mēs te darām un cik ilgi domājam palikt. Akcents ir tik spēcīgs un lēnā runāšana manī raisa smieklus, bet savaldos. Izstāstu mūsu mērķi Igaunijā, vīrs pasmaida, esam nonākuši pie kādas mājas. Mums liek uzgaidīt. Pēc pāris minūtēm iznāk vīrs kopā ar sievieti, kura krieviski runā daudz raitāk un mums iesaka doties uz Lepakulas pusi, tur redzēsim norādi tālāk kurp braukt, lai atrastu atpūtas vietu. Paklausām ieteikumam un dodamies, pēc kādiem 4 km atrodam norādi. Iegriežamies mežā un pa asfaltēto celiņu braucam, līdz kempinga vietai nebraucam, jo zinām, ka tā būs maksas, naudas kempingiem mums nav, tādēļ teltis ceļam vietā, kur ir iekārtota ugunskura vieta, divi lieli baļķi, no kuriem vienu rotā uzraksts "Rīga" un blakus stāv liels maisiņš ar tukšām Aldara aluspudelēm.

Cepam desas, Rihards dzer kvasu, bet mēs pieaugušie atļaujamies arī kaut ko stiprāku par kvasu.

Mežā vējš nav tik spēcīgs, aiz koku galotnēm pazūd saule, piepildot apkārtni ar sārti zeltainu krāsu, kura vēl ilgi atmirdz priežu stumbros.

3. diena (20. jūnijs). Saldējums Uulu pirms veikala atvēršanas, Parnu, Veloservisa meklēšana, makšķernieks, vējš, lietus, purvs. Rīts sākas visiem patīkami, iepriekšējais vakars ar sarunām pie ugunskura komandu vairāk saliedēja kopā, tie kas savā starpā nebija pazīstami, beidzot sadraudzējās.

Apskatām kopīgi karti un nospraužam dienas mērķi, turēties pie agrāk sastādītā plāna un tikt līdz ciematam Varbla. Kartē raugoties tas izskatās ļoti tāli, ar prātu aptveru, ka tas ir neiespējami, tomēr savu komentāru paturu pie sevis.

Piestāju ar puiku pie Uulu veikala, man ir karsti, vēlos saldējumu, arī Rihards piekrīt manam lēmumam to iegādāties. Grasos vērt vaļā veikala durvis un atskan sauciens igauņu valodā, es no teiktā, neko nesaprotu, bet no intonācijas, to, ka iet iekšā nedrīkst. Paraugos uz durvīm. Ak nu jā, tas sāk strādāt tikai no 10:00, bet pulkstens ir pusdeviņi. Sieviete ierauga uzlīmi uz Riharda velosipēda " LV" un smaidot ne īpaši labā krievu valodā, nu jau ar mums ierasto akcentu, jautā ko vēlējāmies. Viņa uzsmaida un saka, ka mazajam ceļotājam nevar atteikt saldējumu. Tā nu mēs tikām pie visai padārga garduma, toties garša bija vienkārši neaprakstāma.

Parnu par sevi atstāja patīkamu iespaidu, bet te mazākās ielas nebija tik ideālas kā citviet. Piestājām pie lielveikala Maksima, gan lai izmantotu labierīcības, gan lai papildinātu pārtikas krājumus. Vsevolods sev nopērk priekš velosēdekļa mīkstu uzliekamo, tādu pat uzdāvina Rihardam, par ko puika ir ļoti priecīgs. Mareks steidzina, ka jādodas tālāk, ilgi kavēties nedrīkstam. Mūsu latviešu valodu izdzird kāds garāmgājējs un latviski uzsauc "Sveiki, veiksmīgu jums dienu". Re kā - mūsu pašu tautieši arī tepat sastopami.

Ainārs ar Mareku atkal izraujas pa priekšu, es piestāju nofotografēt Parnu ostu, Rihards, atzīst, ka Salacgrīvā bija skaistāk. Pasmejos un mudinu zēnu braukt. Tikko to iesācis, pēkšņi apstājas un satraukts iesaucas, ka nevar pamīt pedāļus. Vsevolods pārbauda Riharda riteni, un secina, ka ir ziepes - aizmugurējā ritenim viss iekšā salūzis piecās daļās, vajadzīgas jaunas "iekšas". Pasaku abiem lai uzgaida un dodos tuvākajā veikalā. Pēc 10 minūtēm esmu atpakaļ ar karti un lapiņu uz kuras uzrakstīta adrese ar tuvākā veloservisa atrašanās vietu. Te jāatzīmē, ka igauņu izpalīdzība ir vienreizēja, es biju iegājusi ar savu karti pajautāt kur ir kāds veloserviss, bet man tika atsevišķi no i-neta izdrukāta sīkāka karte un smalki izstāstīts kā braukt un kurš no tuvākajiem veloservisiem ir lētāks. Vsevolods aizbrauca salabot puikas aizmugurējo riteni, bet mēs palikām gaidot, izmantojām laiku papļāpājot, paēdām, es papildināju brauciena piezīmes. Mieru tikai nedeva Mareks ar Aināru, jo nu vairs sazināties nevarējām - man bija beidzies kredīts, un arī viņiem.

Negaidot saņēmu no Bites ziņu, ka mans kredīts papildināts par 1 Ls un tūlīt sekoja arī Mareka sms. "Kur esat, mēs gaidām Audru". Puiša mamma, lai glābtu mūsu situāciju bija papildinājusi man kontu, lai varētu dot ziņu kur esam pazuduši (atcerieties Lmt savā starpā runā par normālu tarifu, Bitei tas mainās un ir jāmaksā arī par ienākošajiem zvaniem, līdz ar to, ja kontā ir mazāk par 12 santīmi jūs neviens nevar sazvanīt - ļoti neizdevīgs operators ārpus LV). Dodu ziņu viņiem, ka mēs dodamies pa taisno uz Koimu.

Mūs ceļā pārsteidz lietus, paveicās, ka turpat līdzās bija Lukoil benzīnuzpildes stacija, kur zem jumta arī pagaidījām līdz tas pāries. Laiks pietiek izdzer tasi kafijas. Klusībā ceru, ka puišiem mums priekšā ir vieta, kur patverties no lietusgāzēm.

Vējš palicis daudz spēcīgāks, vietām tik stiprs, ka pamīt pedāļus uz priekšu neiespējami. Šai brīdī Riharda priekšā biju gatava cieņā noņemt cepuri un ar kāju tai pa virsu, zēns ne reizi neiečīkstējās par grūtībām, bet varonīgi brauca uz priekšu. Par to Audru pilsētā ļāvu viņam ilgāk izskraidīties pār virvju tiltu - lai sajūtas kā filmā Indians Džons. Kāmēr fotografēju Rihardu, Vsevolods satika makšķernieku, būdams kaislīgs copmanis, iegrima dziļā sarunā par lomiem Igaunijas ūdeņos.

Drīz vien saņēmu sms, ka pa priekšu braucošie netīšām pabraukušu garām Koimai, aizsūtīju viņiem vietu nosaukumus, kādi būs pa ceļam uz Tostamaa un, ka tiksimies tur. Es kartē izraugos īsāko ceļu un aprēķinu, ka tur ieradīsimies tikai ar nelielu kavēšanos. Mums jānogriežās būs uz Koimu, tomēr, arī mēs tai pabraucām nejauši garām. Kamēr fotografēju dzīvžogu pie kādām mājām, kas mani ieinteresēja ar to, ka bija smuki apcirpti kadiķi un ik pa 3 m starp tiem auga liepa. Vsevolods ar Rihardu neierasti ātri aizbrauca uz priekšu, nemaz nepamanot pagriezienu uz vajadzīgo ciematu. Šos panācu krietnu gabalu uz priekšu, ka vairs nebija nozīmes braukt atpakaļ, tā arī mēs devāmies ar nelielu līkumu, tomēr nekas nenotiek tāpat vien.

Nokļuvām netālu no Marksas pie burvīga purva, kuram ir iespaidīga platība, ar labu skatu torni, kas palīdz labāk pārskatīt ainavu. Pootsi no jūras krasta labos laika apstākļos varot redzēt Roņu salu (mums nebija labi laikapstākļi), netālu no Selistes ir skaista baznīca pašā ceļa malā. Selistē, piestājām , lai es varētu nofotografēt apkārtni ( torni, plašos laukus, veikaliņu) zēni aizgāja nopirkt kaut ko garšīgu.

Izrādījās, tā ir neliela kafejnīca, ar atsaucīgu pārdevēju, kuru atļāvos iztaujāt par igauņu valodu. Tātad kā raksta, tā arī runā. Iemācījos, pateikt "paldies" (Tanan), "lūdzu" (palun), sveiki (tere vai arī tervist), kafija (kohv). Par valodu runājot, tā nav nemaz tik sarežģīta, pat īpaši nemācoties, tik cik no vietu nosaukumiem un cilvēkiem runājot, reāli atrodoties 5 dienas tikai Igaunijā, šāds tāds vārdu krājumiņš ir.

Tostamaa, mūs sagaidīja nosaluši Ainārs ar Mareku. Tālāk devāmies kopā, pa ceļam meklējot vietu kur nakšņot. Vējš pieņēmās spēkā, mitrais gaiss un vēlais vakars īpaši patīkamas izjūtas neraisīja - sala. Rihards sāka zaudēt spēkus un izdomājām, viņu vilkt virvē, piesienot vienu striķa galu pie Aināra bagāžnieka, otru pie puikas stūres un nu varējām braukt ar ātrumu 20 km/h. Zēnu tas sākumā iepriecināja, bet neesot kustībā sala vēl vairāk. Drīz vien ieraudzījām norādi, ka pēc 5km būs atpūtas vieta, kad jau šķietami tādu attālumu nobraucām, pa to ne labāko ceļu (grants segums) un nebija ne miņas no atpūtas vietas nogriezāmies pirmajā vietā pa kādu taciņu, kura veda gar kadiķiem pie kāda skatu torņa. bija jau pamatīga krēsla. Ātri uzslējām teltis, paēdām un devāmies gulēt. Aizvējā starp kadiķiem, vēju šalkās klausoties iemigām.

4 .diena (21. jūnijs). Izrādās esam gulējuši dabas lieguma zonā, Virtsu osta, jūras slimība, Muhu sala, Liivi.

Turpinājums sekos.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais