Saulaini lietainā relaksācija skaistajā Kalnu Zemē Slovākijā

Aelita Biķerniece 10.07.2011 18 min lasīšanai 75 foto

1.diena.

Tā nu ir sanācis, ka es esmu cilvēks, kurš ceļotāju pulciņam pievienojas, kā pats pēdējais, precīzi pēc paredzētā laika plkst.6.45 – dažus km aiz Bauskas. Iekāpusi busā, priecīgi sasveicinos ar ceļabiedriem un atvieglota ieraugu pazīstamas sejas.

Ātri izskrienam cauri Lietuvai un jau ap 11.00 esam uz Lietuvas-Polijas robežas. Savos pulksteņos un mobilajos tel. Ieviešam Eiropas laiku, pagriežot laiku 1st atpakaļ.

Visai precīzi ceļojuma 10mitajā stundā – ap 16mitiem esam Varšavas tuvumā, mūsu ceļš turpinās cauri labības laukiem ar košām rudzupuķēm, cauri mežiem, kur ceļa malās satupuši melleņu tirgotāji(pie tam tais ceļa posmos, kur apstādināt mašīnu vai busu ceļa malā nemaz nav tik droši) vēl 6 stundas un esam jau Krakovā. Nonākam Veļičkā, priecīgi notirpušās kājas cilādami un sagurušās muguras braucīdami (kachok) , izkāpjam pie mums paredzētās viesnīcas un...un...šokēti uzzinām, ka mūsu vietas ir aizņēmuši lietuvieši!!!! Izrādās, ka poļiem ir diezgan vienalga – Lietuva vai Latvija, viņi mēdz tās neatšķirt...tad nu kāpjam busā atpakaļ un braucam uz viesnīcu, kura bija paredzēta lietuviešiem. Tiekam pie ērtās viesnīcas Klasik, kura izdaiļota krāšņiem petūniju podiem. Nakti pavadām mūzikas pavadībā, jo tuvumā tiek svinētas kāzas. (love)

2.diena

Brokastis 7.00. Bet pēc stundas jau esam pie Veļičkas sālsraktuvēm, tās darbojas no XIII gs. Un izvietotas deviņos dažādos līmeņos. To ejas stiepjas 300km garumā, bet apmeklētājiem tiek piedāvāti vien 2,5 km. Mums tiek atraktīva un ar humora izjūtu apveltīta ukraiņu tautības gide, kura Polijā dzīvo 20 gadus.

1978.gadā Veļičkas sālsraktuves iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.. Raktuvēs tagad ierīkotā muzeja unikalitāte slēpjas faktā, ka gandrīz viss šeit ir no visparastākā sāls – dažādas skulptūras, bareljefi, lustras, pat milzīga katedrāle ar visu altāri. Ekskursijas laikā pievārējam 1000 pakāpienus uz leju pazemē.

Vissaviļņojošākais brīdis ir tajā mirklī, kad mēs ieejam katedrālē – milzīgā telpā ar sāls kristālu lustrām, spoži nopulētu sāls flīžu grīdu un atskan Verdi Vergu koris un lustras rāda gaismas spēli... (pray)

Un tad jau esam atkal virszemē un ceļš ved Slovākijas virzienā. Ap 14mitiem šķērsojam Polijas-Slovākijas robežu Lysa Polana robežpunktā.

Sveika, Slovākija!

Gids mūs informē, ka 1993.gada 1.janvārī pirmo reizi pasaules vēsturē tika pasludināta neatkarīga Slovākija! Goda vārds, šī ziņa mani pārsteidz! Izrādās, ka Slovākija nekad nav bijusi brīva un neatkarīga valsts!

Ko mums vēl pastāsta par šo zemi? To, ka tās teritorijas 70% atrodas virs 700m virs jūras līmeņa, to, ka Slovākijas pilsētiņā Popradā, kurš ir mūsu šīs dienas galamērķis, ir visaugstākā lidosta Eiropā – tas ir - tā atrodas visaugstāk virs jūras līmeņa. Pa ceļam priecājamies par Tatriem, Tatriem, Tatriem, ik pa mirkli mēģinot caur autobusa logu notvert skaistākos skatus ar fotoaparātu. Tad vēl nedaudz Slovākijas vēstures un mēs jau esam Popradā! Apmetamies viesnīcā SATEL, pie tās mūs sagaida mūsu Slovākijas gide Raisa – jauka, sirsnīga, ļoti pretimnākoša, apbrīnojami zinoša visās Slovākijas pagātnes un tagadnes lietās un, kā ceļojuma laikā pārliecinājāmies – Slovākiju no sirds mīloša. Visas dienas viņa dāsni dalījās ar mums savā mīlestībā uz Slovākiju. (heart)

Poprada ir veidojusies un 5 ciematiņu bāzes(tāpēc tajā ir it kā 5 vecpilsētas), slavenākais no tiem Spiška Sobota. Apmeklējam šīs vecpilsētas galveno laukumu, apskatām arī Sv. Jēkaba baznīcu ar pasaulē augstāko gotisko koka altāri. Popradā ir arī sporta skola, kurā mācījušies daudz slaveni slovāku hokejisti. (kachok)

Tad aši, aši dodamies uz viesnīcu vakariņās un tad – aidā, prom uz AQUACITY – Popradas ūdens atrakciju parku!!!

http://www.aquacity.sk/

Tas atrodas tik tuvu viesnīcai, ka mēs uz to ejam kājām, pie reizes iepazīstoties ar pilsētu. Akvaparkā iespējams iegādāties četras pakalpojumu paketes, no kurām katra nākamā ietilpina sevī visas iepriekšējās, kā arī piedāvā klāt vēl jaunas atrakcijas.

Mēs iegādājamies zaļo un zilo, kas ietver peldēšanu 50m garajā baseinā, saunu, kā arī gozēšanos dažādās minerālūdens burbuļvannās un noslēgumā, kad laukā ir jau satumsis, arī lāzeru šovu. Pamazām atšifrējam baseinu izvietojumu, kā arī pirmajā brīdī pavisam nesaprotamo ģērbtuves skapīšu atslēgšanu un aizslēgšanu ar čipsiem, kuri mums izsniegti, kā rokassprādzes. Katrs dodas, kur nu viņa sirds vēlas...Labākie peldētāji izmēģināt peldēšanas baseinu, kurš ir no 1m20 līdz 2 metrus dziļš, citi izbaudīt džakuzi dažādos efektus siltajā, mineralizētajā ūdenī. Man izdodas pārsteigt pat pašai sevi, nopeldot baseina 50 metrus vienā paņēmienā gan uz vienu gan otru pusi... Kas to būtu domājis, ka tas ir manos spēkos (dance)

Vakara noslēgumā, sēžot burbuļvannās, noskatāmies lāzeru šovu, kurš ietver lāzerefektus uz ūdens un miglas aizkara slovāku mūzikas pavadībā. Kad atskan pazīstamāka mūzika – grandiozā Vangeļa „Paradīzes iekarošana”, šovs kulminē patiešām krāšņi. (shock)

Ārā jau ir satumsis un mēs tipinām uz viesnīcu, ik pa brīdim kādam šauboties un pārējiem apjautājoties – vai tiešām mēs ejam pa pareizo ceļu? (giggle) Ceļš izrādījās pareizais, veiksmīgi nokļūstam viesnīcas numuriņos.

3.diena

Brokastīs bagātīga izvēlē zviedru galda piedāvājumā un diena var sākties.

Šīs dienas programmā mums paredzēts:

~ Dobšinas ledus ala

~ Ohtinskas aragonītu alas

~ VRBOVAS termālie minerālūdens baseini

~ Nokļūšana ciematiņā Červeny Klaštor, kura viesnīca Pltnik 3 dienas būs mūsu mājvieta.

Pe ceļam uz ledus alu saņemam informāciju par Slovākijas daļu, kurā atrodamies.

Dabas parks, kurā atrodas abas alas ir Slovenskij Rai. Tatru kalni, kuri gleznaini slejas abpus mūsu ceļam, gan neesot pārāk augsti, jo tie ir jauni kalni. Tā neparasti izklausās tas termins „jauni”, bet...ticam, ka tā arī ir :D

Slovākijā pavisam saskaitīts ap 4000 alu, kas izveido alu virknes. Apgūtas ap 400 alas, bet 12 alas ir atvērtas tūristiem, dažas no tām ir atstātas dabīgā veidolā – bez apgaismojuma, tā apmeklējot ir jāapģērbjas speciālos apģērbos ar lukturīšiem, gluži, kā alu pētniekiem.

Dobšinas Ledus alas atrodas ap 30 km no Popradas, pavisam Slovākijā ir 2 šādi ledus alu veidojumi.

http://www.ssj.sk/jaskyne/spristupnene/dobsinska-ladova/

Gaisa temperatūra alā zemāka par 0 grādiem. (snowman) Dobšinas ledus ala sākusi veidoties 300-400 gadu tūkstošus atpakaļ, lielajā zālē ledus grīda ir 26m bieza. Ala ir atklāta ap 1870 gadu, bet apmeklētājiem tā atvērta 1871.gadā. Ala sniedzas 1480m dziļumā, ejot uz leju 70 metrus. Kādreiz ziemā lielajā alā trenējās slidotāji , sociālisma laikos tur bija pat apmeklētājiem atvērta slidotava.

Autobuss apstājās mežainu kalnu ieskautā stāvvietā un mēs dodamies kalnā augšup, lai pēc tam tiktu ledus alā lejup... Esam paķēruši līdzi arī siltas jakas, kuras patiešām lieto noder alu apmeklējot. Alas apskate ilgst ap 30 min. Alas ir krāšņu gan mazītiņu, gan lielu ledus kristālu un lāsteku izgreznotas. Ir skaisti, ir neparasti, ir pat brīnumaini! (shock)

Nonākuši virspusē, (xmas) izmantojam iespēju turpat esošajā kafijas automātā nopirkt krūzīti karsta, kūpoša dzēriena, kas lieti noder, kā arī iegādāt suvenīrus.

Un tad jau esam atkal autobusā un dodamies uz Ohtinskas Aragonītu alām. Kas ir aragonīti? Tie ir savdabīgi alu „ziedi” pienbaltā nokrāsā, kas rada Ziemassvētku ilūziju. Pasaulē ir tikai trīs aragonītu alas.

Šīs alas ir 300 m garas un atklātas pavisam nejauši un pat nesen - 1954.gadā. Apmeklētāji gan apskata alas tikai 230m garumā. Tā nu mēs ar, pievārējot pagaru pakāpienu rindu, nonākam pasakainajā akmens ziedu pasaulē! Aragonīti veido dažādas formas – lāsītes, ziediņus, adatiņas, bumbulīšus, saulītes, tīmeklīšus, nūjiņas, vēdeklīšus(ufff...pat pietrūka vārdu tos raksturojot! J). Tuvojoties alas izejai, mēs ieraugām aragonītus pat vīnogu ķekaru veidolā J Vecākie alu rotājumi ir ap 128-140 gadu tūkstošus veci.

Alu apskate notiek ciešā gidu uzraudzībā, skaistākajās vietās klausāmies stāstījumu krievu valodā.

Ap 14.00 esam no alām laukā un cauri kalniem un kalnu ciematiņiem dodamies Vrbovas termālo baseinu virzienā, mūsu gida saka, ka tie atrodas ap 80km attālumā.

Ceļā atkal sajūsmināmies par kalniem, ciematiņiem, kuros katrā ir vismaz 1 katoļu baznīca, arī mēra laikiem veltītā kolonna, arhitektūra ir dažāda, bet visai pamatīga, krāsaina...ne tik pieticīga, kāda tā varētu būt ciematiņos un mazās pilsētiņās, kuras izvietojušās kalnu ielejās vai nogāzēs. Mākoņi slēpj kalnu un pat nelielāku pauguru virsotnes.

Uzzinām, ka Slovākija ir bagāta ne tikai ar kalniem un alām, bet arī ar minerālūdens avotiem, tie ir ap 2 tūkstoši stipri mineralizēti, līdz ar to ir daudz kūrortu, SPA, kuri izvietoti visā Slovākijas teritorijā. Kūrorti ir nelieli, bet ar labu pakalpojumu klāstu – veselību var uzlabot gan tiek kuriem ir kādas locītavu, gremošanas orgānu, gan elpošanas ceļu kaites. Peldēšanās un ūdensprocedūras, protams, uzlabo arī vielmaiņu.

Un tad jau, lietutiņam te sijājot, te pamatīgi līstot, vējam visai spēcīgi pūšot, nonākam pie mūsu minerālūdens baseiniem.

http://www.termalnekupalisko.com/

Gide mūs brīdina katrā baseinā uzturēties ne ilgāk kā 20 min un tad mainīt atrašanās vietu. Mākam jau apieties ar ģērbtuvju skapīšu slēdzeņu klipšiem un drīz atviegloti ienirstam pašā siltākajā minerālūdens baseinā zem klajas debess... un tas ir sīkums, ka kaut kas smalks, vai ne tik smalks un vēss sijājas uz mums no pelēkajām debesīm. Siltā ūdens vilinājums ir tik liels, ka uz atklātajiem baseiniem dodas pat tie, kuri iesākumā teica – nē, es sēdēšu baseinā zem jumta :D Pirmajā baseinā ūdens ir tik silts, (hot) ka pēc 10-15 min mēs jau meklējam, kur ir vēsāks. Paskraidot zem klajas debess un zem sīka sijājoša lietutiņa, atrodam arī lielāku baseinu, kurā var peldēt, jo tas ir 1m20 dziļš un ūdens temp. ir 30 grādi. Ūdens ir tik mineralizēts, ka vai pats ceļ augšup, nemaz nav jāpiepūlas turēties virs ūdens. Peldēm atvēlētais laiks rit ātri un drīz esam jau autobusā un dodamies uz mūsu ciematiņu Červony Klaštor un viesnīcu Pltnik.

http://www.penzionpltnik.sk/?lang=ru&page=index

Brauciena laikā joprojām līņā, ir dūmaka, migla vai mākoņi (nu kā lai tos atšķir?) (dunno) mums jau gribas domāt, ka tie ir mākoņi, ne parasta migla) gozējas tepat netālu, abpus ceļam, ietinot ne tikai kalnu virsotnes, bet arī vidusdaļu, gulstoties uz koku galotnēm. Dūmaka un migla skatus dara vēl skaistākus, teiksmainākus un neparastākus.

Robinu Hudu – laupītāju Janušeku, kurš arī senlaikos aplaupījis bagātos un visus salaupīto atdevis nabagajiem ļaudīm.

Pēc 2stundu brauciena esam klāt, viesnīca patiešām atrodas pašā Dunajecas upes krastā, gleznainā vietā. Otrā krastā, kā mēs pārsteigti uzzinām, ir Polija!!! Tajā pusē slejas arī slavenais triju virsotņu kalns Tri Koruna.

Mūs sagaida tradicionāls slovāku ēdiens – skābu kāpostu zupa, kartupeļi, rīsi un gards ceptas vistiņas gabals ar salātiem.

Aši pavakariņojam un prom uz istabiņām, kuras ir ļoti ērtas un, kas pats galvenais, pa tām paveras skats uz tuvākajiem pakalniem – ko gan citu var vēlēties? Ja nu vienīgi, lai lietus nelītu? Bet visas vēlēšanās jau nemēdz piepildīties ;)

4.diena.

No rīta pirmais darbs – pieiet pie loga un palūkot – līst vai nelīst laukā? Uhhh...apkārtne ir visai pelēka un slapja, slapja, slapja... arī naktī pamostoties varēja dzirdēt pamatīgu lietusgāzi, kura rībināja jumtu.

Mūsu brokastis plkst. 8.00 lietus netraucē un apņēmību doties braucienā ar plostiem pa Dunajecu ar ne. Turpat viesnīcā iegādājamies lietusmētelīšus, kurus krāsainības un formas dēļ iesaucam par teletūbiju mētelīšiem...un kā mēs smejamies – sākas teletūbiju šova pirmā sērija... (zombie)

Krāsainos lietusmēteļos tērpti, pulcējamies Dunajecas krastā un vērojam, kā top plosti. Plosts ir diezgan neparasts, jo sastāv no 5 ”silēm” kuras savienotas kopā. Plostu vada divi plostnieki, kuri meistarīgi apbrauc krāces. Plosta priekšpusē ir piestiprinātas egļu skujas, lai nešļakstītos ūdens. Upes dziļums ir no nepilna metra līdz 19 metriem. Mēs jau zinām, ka senākos laikos slovaki, savu ceļu uzsākot Dunajecas upē, tālāk kuģoja pat līdz Baltijas jūrai. Ceļā dodamies ar 3 plostiem, mūsu plostnieks Pāvels ir visai kolorīta izskata – ar izteiksmīgu profilu, bārdu, kupliem, gariem matiem, kuri uz pleca sasieti astītē. Lietus līņā te spēcīgāk, te rāmāk, par laimi ir silts, migla tin kalnus, mežus, bet mēs peldam (jeb plostojam? :D ) un izbaudām visu, kas vien visapkārt mums redzams, dzirdams, sajūtams (pray) Ik pa brīdim atgadās mazas krāces, no krasta upē krīt pa kādam lielākam, mazākam ūdenskritumam, ieraugām pīles, kaijas, mums palaimējas vērot arī melno stārķi, iebridušu upē...

Uzdziedam pa kādai dziesmai un, protams, fotografējam, vienā mirklī aiz muguras dzirdam tādus kā pērkona dārdus...bet pēc tam uzzinām, ka ir bijis nogruvums, jo pēdējā plostā sēdošie vērojuši, kā krīt koki un atskan dārdi, kurus izraisījusi neliela akmeņu lavīna. Pēc mazliet vairāk kā stundas ak un vai, mūsu peldējums ir galā, izkāpjam krastā un atpakaļ uz viesnīcu dodamies ar autobusu...atkal cauri sīkam lietutiņam... Šis lietus ir patraucējis pusdienā paredzēto uz ugunskura vārīto gulaša zupu ēst laukā pie ugunskura, bet...tas nu nemaz netraucē to baudīt viesnīcā. Zupa ir ļoti garšīga, stipra un aromātiska.

Neliela atpūta un atkal esam autobusā un dodamies uz Stara Ļubovņas cietoksni, kura tuvumā atrodas arī brīvdabas muzejs Skanzen. Pa ceļam mākoņi izklīst un arvien uzstājīgāk atspīd SAULE!!! (sun)

Cietoksnis sākts būvēt 13.gs, kā pilsētas Stara Ļubovņas aizsardzības vietu, jo šo vietu centās iekarot tatāri., turki. 15.-17.gs. šeit valdīja Polija, bet 1772.g austorungārijas karaliene Terēze atpirka šo vietu no Polijas un apkārtnē atkal valdīja Austroungārija. Cietoksnis pat līdz 2.pas. karam bija apdzīvots, tajā dzīvoja Spānijas karaļa krustmeita Izabella de Burbona. No 1945g. cietoksnis ir tautas īpašums, tas tiek atjaunots un tagad tas ir muzejs. Pils tornis ir 710m augsts, tras labi noderēja un vēl tagad noder apkārtnes novērošanai. Apskatām cietokšņa iekšpusi, saglabātās un atjaunotās dzīvojamās telpas, kā arī no pils torņa pajūsmojam par kalnaino panorāmu.

Mums palaimējas arī kādā no cietokšņa pagalmiem noskatīties putnu šovu – priekšnesumus rāda puisis un meitene – putnu kopēji un treneri un brīvdabas putni – vanags, ērglis un ūpis. Šie putni ir savā laikā atrasti savainoti un glābti no bojāejas.

Kad cietoksnis ir apgūts, lēnām tipinām lejup pa kalna nogāzi un nonākam slovāku brīvdabas muzejā SKANZEN.

Pļavā ir izvietotas ap 16 senlaicīgas ēkas, arī koka grieķu-katoļu baznīca. Tās ir atvestas no dažādiem Slovākijas novadiem, to starpā ir dažādas dzīvojamās ēkas, skola, pat dzirnavas un kalēja smēde.

Tālāk mūsu ceļš ved uz kūrortu Vyšne Ružbachi, kas ir gan slēpotāju atpūtas vieta, gan veselības atgūšanas vieta.

http://www.ruzbachy.sk/

Tā teritorijā atrodas vulkāniskas izcelsmes ezers, kura dziļums zemāk par 120 metriem nav izmērīts. Ūdens tajā silts ir gan vasarā, gan ziemā.

Reklāma apgalvo, ka šajā kūrortā ūdens dziedē bronhītu, astmu, neirozi, kustību aparāta traucējumus, psihozi. Termālā ūdens ārstnieciskais sastāvs: ūdeņraža karbonāts, ogļūdeņradis ar augstu kalcija un magnija saturu, minerālvielas. Ružbahu termālais minerālūdens ir noderīgs ne tikai ārīgai lietošanai, tas ir arī dzerams un ārstē dažādas iekšējo orgānu vainas, atveseļo aizkuņģa dziedzeri, žultspūsli, aknas. Minerālūdens ir ar nedaudz skābu reakciju, to var dzert arī vesels cilvēks, lai attīrītu organismu. Turklāt tas iztek pa cauruli no pazemes visiem brīvi pieejamā vietā viegli atrodamā lapenītē pie pastaigu takas. (d)

Kūrorta labumus mēs gan nenobaudām, dodamies tik nelielā pastaigā pa apkārtni. Un drīz jau atgriežamies autobusā, kurš mūs ved mājup-uz viesnīcu. Tur mūs sagaida jauks vakars Dunajecas krastā ar muzikantiem un izcili gardām vakariņām – kuru kroņa numurs ir uz ugunskura grilēta forele. Dziedam, dejojam un baudām gan gardās vakariņas, gan vīnu, alu un slovāku dāsno viesmīlību.

5.diena.

Atkal pamostamies ar domu – kāds laiks laukā? Kaut iepriekšējais vakars bija skaisti saulains, saule atkal ir pazudusi un ārā valda pelēkie mākoņi un lietus...Bet vai tas mūs vairs var nobaidīt? Mums taču ir teletūbiju lietusmētelīši!!! J Un sākas teletūbiju seriāla nākošā sērija – mēs ceļojam uz augstajiem Tatriem... Pa ceļam gide Raisa sazinās ar vietu, kur mums ir paredzēts doties augstāk kalnos...diemžēl, ziņas nav iepriecinošas, lietusgāzes un vējš plosās diezgan lielā apvidū un pacēlājs kalnā nedarbojas L

Braucam kalna Moguras virzienā, aiz loga migla, lietus, mākoņi, skati skaisti, grandiozi, tomēr klusītēm ilgojam SAULES spožuma, zilu debesu un iespēju saskatīt augsto Tatru virsotnes. Raisa stāsta mums par Tatriem, kuru augu valsts simbols ir ēdelveiss, bet dzīvnieku valsts – kalnu āzis kamziks. Braucam cauri tatāru Dabas parkam, kuru 2004.gadā papostīja vētra, kas 3 stundu laikā nogāza kokus 20x3km lielā teritorijā un izpostīja mežu, kas vēl šobrīd nav iztīrīts no nogāztajiem kokiem. (bat)

Nonākam vietā, kur upe Velka Studena veido ieleju un dodamies uz vagoniņu, kurš mūs pacels kalnos pie ūdenskrituma Dlhy.

Krāsainais vagoniņš mūs ātri uzvizina kalnā, tālāk mūs ceļš ved 2 km augšā kalnos. Lietus līst, var teikt dažubrīd ne pa jokam, mētelīši lieti noder, arī lietussargi un būtu noderējuši gumijas zābaki, ja tie mums būtu bijuši līdzi J Akmeņainie pakāpieni ir mitri, vietām peļķes, vietām pat mazi ūdenskritumu krīt pār tiem, bet mēs čāpojam uzmanīgi un noskaņoti sasniegt mērķi, jo ik pa brīdim sadzirdam ūdenskrituma balsi (shock) Slapji, laimīgi un sajūsmināti nonākam pie tā, ūdens gāžas pār klintīm lielā klājienā, pēc tam mēs uzzinām, ka tik grandiozs, kādu to mums laimējās redzēt, tas nav nemaz tik bieži. Top bildes, bet fotoaparātu objektīvus ātri aizmiglo gan ūdenskrituma lidojošās lāsītes, gan lietus.

labi, ka pases ir atstātas viesnīcā un nav cietušas. (šis slapjums vakarā viesnīcā veiksmīgi tika likvidēts ar matu fēna palīdzību)

Plkst. 12.00 dodamies uz viduslaiku pilsētiņu Levoču.

http://www.levoca.sk/

Pilsētiņa ir dibināta 1249.g., to dibinājuši Silēzijas vācieši, kā tirdzniecības ceļu krustpunktu. Pilsētiņā ir labi saglabāta arhitektūra, Svētā Jēkaba baznīcā atrodas Levočas lielākais lepnums – Eiropā lielākais koka gotikas altāris, kuru veidojis pilsētiņā dzīvojošais kokgriezējs Pāvels.

Izstaigājam pilsētas galveno laukumu, priecājamies par nesen atjaunoto Rātsnamu ar arkām, kur tagad atrodas muzejs, brīvajā laikā papusdienojam mazā maiznīciņā nopērkot tikko ceptas maizītes. (lick)

Pa to laiku – tavu brīnumu!!! Atkal ir uzspīdējusi saule – saule, pēc kuras mēs tik ļoti ilgojām šorīt. (sun)

Sapulcējamies autobusā, jo mūs gaida vēl viens Slovākijas lepnums – lielākais cietoksnis Eiropā – Spiškas cietoksnis - Spišsky hrad

http://www.spisskyhrad.sk/

Tas aizņem 4 hektārus lielu teritoriju un ir būvēts 13-15.gs. 3 pakāpēs. Tas stāv uz gaišām travertīna klintīm. Diemžēl cietokšņa iekšējās telpas nav saglabājušās. Cietoksnis sensenos laikos bijis, kā maza pilsētiņa. Interesants ir fakts, ka tajā nekad nav bijis dzeramais ūdens, tāpēc cietokšņa iemītnieki krāja katru lietuslāsīti, izmantoja tam jebkuru iespēju.

1780.g cietoksni nopostīja ugunsgrēks un to nolēma vairs neatjaunot, visi tā iemītnieki pārcēlās uz dzīvi citur. No tā laika līdz 1945.g tas pamazām gāja bojā. Tikai pēc 1945.g. sāka norisināties cietokšņa saglabāšanas un restaurēšanas darbi, lai apturētu cietokšņa iznīcību. Naktīs cietoksnis tiek skaisti izgaismots.

Uzkāpjam arī cietokšņa skatu tornī, ceļš augšup nav nemaz ne tik viegls, ne plats...bet izdodas tas pat tiem, kuriem ir augstuma bailes. Saule joprojām spīd un fotoaparāti dabū trūkties (cash)

Dodamies lejup no cietokšņa, skati visapkārt ir krāšņi - kalni, pļavas, meži, lauki, ciematiņu ēku sārtie jumti gozējas dāsnos saules staros.

Dodamies mājup, pa ceļam sajūsmināti vērojot kā ir pārvērtušās nesen vēl visai mierīgās upes – straume mutuļo kafijas brūnumā pat vēl vakar visai rāmās un mazās upēs. Dunajeca ir krietni pārplūdusi, upē redzam gan peldošus kokus, gan daudz ko citu, ko straume ir savā ceļā „nozagusi” krastiem. Apmierināti spriežam – labi, ka paspējām izbraukt ar plostiem, jo tādā dienā, kā šī, to vairs nevarētu izdarīt upes augstā ūdens līmeņa un spēcīgās straumes dēļ.

Viesnīcā mūs gaida atvadu vakariņas – šoreiz gan bez mūzikas, bet ar gardu siera plati, salātiņiem vīnu, alu, sulām un dažādiem gaļas ēdieniem. Noejam pie upes, saule riet un top vēl pēdējās fotogrāfijas.

Pamazām ceļas migla, dodamies nelielā pastaigā pa ciematiņu, satumst, bet sajūtas tamdēļ vēl neparastākas. Stāvam uz gājēju tilta, kurš savieno Slovākiju ar Poliju, pārejam Polijas pusē – visur klusums...Lēnītēm dodamies mājās, migla top arvien biezāka...

Žēl, ka nevaram paņemt atmiņā tā cieši un nemainīgi šo vakaru, tumsā un miglā tītos kalnus un visu, ko esam pieredzējuši šai skaistajā zemē Slovākijā. Atmiņas mēdz bālēt...un cik labi, ka tajās varam atgriezties šķirstot fotoalbūmus.

6.diena

Agras brokastis un atvadas no viesnīcas, tās saimniekiem, sirsnīgās un jaukās gides Raisas, kura mums ļāva iemīlēt Slovākiju un radīja vēlmi šai zemē atgriezties. (hug)

Mūs gaida Polija un Krakova, līdz kurai ir ap 60 km...pat īsti nepamanām kurā mirklī esam jau šķērsojuši Polijas robežu.

Ja kādu interesē jauka un sirsnīga cilvēka un izcili labas gides koordinātes Slovākijā, tad var ieskatīties šai mājaslapā:

http://www.raisakan.sk/index_ru.html

Izmantojos Raisas palīdzību, iemīlēšanās Slovākijā ir garantēta. (love)

Gids uzliek mūziku – skan kalniem tik piestāvošā Vangeļa mūzika, sajūtas ir visai skumīgas, joprojām aiz loga kalni, migla, lietus, pilsētiņas, meži, upes, ciematiņi...

sekojuši laika ziņām un tās solīja krietni siltu laiku...nekā, mēs esam pamatīgi piemānīti... (sick)

http://www.krakow.pl/russian

Karaliskajā pilsētā Krakovā, kura ir otra lielākā Polijas pilsēta, kā arī senā Polijas galvaspilsēta, apskatām uz Vāveļa klints celto Vāveļa katedrāli – šeit 1320g. sāka kronēt visus Polijas karaļus, renesanses stilā būvēto Karaļu pili ar arkādēm.

Vāveles kalns sastāv no kalcija klintīm. Gaiteņu kopējais garums ir 270 m, tajā ietilpst 81 - m garš tūristiem piemērots maršruts. Viena no zālēm, kuru speleologi nosauca par „Gaiteni zem Pūķa”, ved Vislas virzienā. Šī Pūķa alas daļa XVII-XVIII gs.bija izmantota, kā sarunu zāle krogā, kurš atradās pie alas. Dzerot alu vai vīnu cilvēki stāstīja par pūķi cilvēkēdāju, kurš pārplīsa, kad ar ūdeni no Vislas gribēja nodzēst liesmu viņa iekšās. Pūķa ala bija savulaik ļoti populāra Eiropā. Tāpēc kalna pakājē tagad ir izveidota Pūķa skulptūra, no kuras mutes reizi pa reizei izšaujas liesmu mēles. Vienu šādu liesmotu brīdi izdevās skatīties arī mums.

Vējš un lietus plosās joprojām, dažu ceļotāju lietussargi to neiztur un zaudē cīņā ar vēju (bat)

Apskatām Krakovas suvenīru tirgu, kurš, mums par laimi, atrodas zem jumta. Plkst.. 13.00 Noklausāmies arī slaveno Krakovas taurētāju, mūsu pieredzes bagātais gids Vitolds mūs aizved uz vietu, no kurienes var redzēt pašu taurētāju, un pamāt viņa sveicienam pretī. ;)

Vienbalsīgi atsakāmies no brīvā laika un izsaucam autobusu. To gan ielas malā gaidām krietnas 40 min., jo šoferīši tik veikli nespēj atgriezties pilsētas centrā – uz kāda tilta ir sastrēgums. Lietus līst un līst un līst...Vējš pūš un pūš un pūš...Kad ieraugām autobusu, mūsu gaviles ir neviltotas...sen tā nebiju par kaut ko priecājusies, kā mirklī, kad iekāpju siltajā, sausajā autobusā J lai dzīvo mūsu šoferīši, kuri ieslēdz autobusā pat siltumu!

Dodamies laukā no Krakovas, vēl neliela apstāšanās pie lielveikala Krokuss, lai paēstu ko siltu vai iepirktu vajadzīgo vakariņām viesnīcā.

Ap 15.30 dodamies Varšavas virzienā, ceļā jāpavada ap 6 stundām, tāpēc tiek ieslēgts DVD aparāts, jo aiz loga joprojām lietus, lietus, vējš un vēlreiz lietus...

Ap 21niem iebraucam Varšavā un dodamies uz vienu no trīs musketieru viesnīcām – mūsējā ir „ATOSS”.

7.diena

Pamostamies visai agri un šokētas noskatāmies TV laika ziņas – Varšavā sola lietu, kas gan nebūtu nekas jauns, bet knapi +14 grādus!!!! (shock) Kur gan palika slovaku laika ziņās Varšavā solītie +27 grādi? Pārsteigti saņemam ziņas no Latvijas, kur jau kuro dienu pieturas īsti vasarīga svelme ar +30 grādiem. Mums te – nemaz ne tik tālā Polijā tas liekas pat neticami (nope)

Pēc brokastīm kāpjam autobusā un dodamies pilsētas centra virzienā. Varšavas skaistāko vietu apskati sākam ar Karalisko Lazienku parku - bijušo karaļu vasaras rezidenci - kurā var apskatīt Diānas templi, jauno un veco oranžēriju, nelielu amfiteātri vasaras izrādēm un, protams, iespaidīgo Šopēna pieminekli. Tieši tas ir mūsu mērķis nelielajai pastaigai parkā. Piemineklis ir skaists, krāšņi ziedošu sarkanu rožu ieskauts. (flower)

Tālāk jau dodamies uz Vecpilsētu, kur pastaiga ilgst ap 2,5 stundas. Varšavas vecpilsētas vēsture sākas XIII gs., kara laikā tika pilnīgi iznīcināta. Bet poļi nepadevās un atjaunoja Varšavu laika posmā no1949.-1963.g.

Pastaigu sākam Pils laukumā pie skaistās Karaļu pils, kur atrodas arī karaļa Zigismunda III Vasa statuja. Lejā, uz pilsētu skatoties, redzam arī jaunbūvi – tiek celts jaunais stadions, kurā notiks 2012.g. Eiropas čempionāts futbolā.

Rīts vēl ir agrs, pilsēta tikai mostas, tas mums ir pat izdevīgi, jo ielas, kā jau sestdienas rītā, ir visai tukšas, mēs varam brīvi staigāt un aplūkot un fotografēt, ko tik vēlamies. Par laimi lietus nelīst, lai arī debesis ir visai pelēkas. Ik pa brīdim pastaigas laikā satopam muzikālos soliņus, kur, piespiežot slēdzīti, varam noklausīties kādu Šopēna darba fragmentu. (music) Šie soliņi pilsētā tika ierīkoti pirms gada – uz Šopēna 200 gadu jubileju. Apskatām tirgus laukumu ar Varšavas simbolu – nāru, vecpilsētas mazās ieliņas, teātri, Sisī parku ar strūklaku un skulptūrām, baznīcas. Baznīcas Varšavā ir viena par otru skaistākas, daudzās vietās ir izvietoti plakāti ar pāvesta Jāņa Pāvila II tēlu. Apskatām daudzus pieminekļus – pieminekli dzejniekam Ādamam Mickēvičam, Kopernika statuju.

Apmeklējam arī Sv. Krusta baznīcu, kurā apbedīta Šopēna sirds.

Pastaigu beidzam atkal Pils laukumā, apmeklējot Annas baznīcu.

Ap 11tiem kāpjam autobusā, mūs gaida ap 10 stundu gars ceļš līdz mājām. Te, Varšavā gaisa temp. Ir knapi +11 grādi, ceram, ka ar katru kilometru tuvāk mājām taps siltāk un saulaināk. (sun)

Augustovas lielveikalā vēl tērējam pēdējo poļu naudiņu, iepērkot ciema kukuļus mājiniekiem.

Ap 17.00 iebraucam Polijā.

Bet precīzi plkst 21.30 esam LATVIJĀ! Te patiešām ir gana silti, gana sausi...Esam MĀJĀS! (flag:lv)

Atvadoties gids Vitolds mums novēl dzīvot, ievērojot Zentas Mauriņas 10 dzīves baušļus:

Jāveido māja. Konkrēta māja ātri uzceļama, bet iekšpasaule nav gatava pērkama, kas to nepārtraukti neveido, tas drīz sabrūk drupās.

Nav jābeidz brīnīties. Kam dzīvība, mīlestība un nāve nav brīnums, vēl neaprakts jau miris.

Jātic un jāuzticas. Tik tici, un tu dzīvosi, kas šaubās, aiziet bojā — neuzticēšanās nozāģē dzīvības saknes. Labāk desmit reizes pievilties nekā nevienam un nekam neticēt.

Negaidi no ābeles čiekurus un no egles ābolus. Pārmetumu krusa sasit ābolus ābelē un čiekurus eglē. Katram stādam, katram radījumam tiesības uz savu vienreizību.

Nesaisties ar cilvēku, ja nevari panest viņa kļūdas.

Spriežot par cilvēku, atceries viņa dāvātos līksmības brīžus.

Novēli savam līdzgaitniekam vienpatības stundas, īslaicīgas šķiršanās saglabā tuvību.

Nevis šaubīties un vilcināties, bet rīkoties un iedrīkstēties. Nepatīkamas lietas jānokārto no paša rīta, tīkamas — jātaupa vakaram, lai netīksme ātri beigtos un prieka iecere ilgtu.

Miesas bads mazāk bīstams nekā gara bads. Pat atlēts sabrūk, ja dvēsele zaudējusi savu centru.

Dzīvo tā, it kā katra diena būtu pirmā un pēdējā. Nāves ieslēgti, nezinām, kad tā mūs pieņems savā varā. Kas prieku vairo, kalpo Dievam.