Klaipēda - Ventes rags (ragas)
|
Agris Saule
|
Sestdien mani atkal sauca ceļi – grantēti un smilšaini. Maršruts: Klaipēda – Ventes rags pa 10. velo maršrutu.
Līdz Ketvergiai gāja kā smērēts – glīts velo celiņš nost no ceļa. Tur es pirmo reizi dzirdēju, kā tauriņi aplauž spārnus, kad es ar savām ausīm triecos pret tiem. Sākumā ar vienu, tad ar otru. Nošvirkst vien! Un tauriņa vijīgā deja beidzas tur, kur sākas homo sapiens izklaide.
Tālāk leišu izliktās zīmes prasīja erudīciju radošu risinājumu meklējumos. Tur es, spītīgs kā Kurzemnieks, izlēmu – ja zīmju nav – braukšu pa taisno. Tā arī minu pa zālēdāju iemītu taku gar līkloču upi. Sen vairs negāja kā smērēts. Ripuļi sāka jocīgi čīkstēt un likās, ka jāsmērē būs man, līdz leišu viltīgi veidotais celiņš atkal savienojās ar manis nosprausto ceļu, par ko jau laicīgi brīdināja suņu rejas, kuri noteikti ka gaļu nesmādētu, ja vien tiktu tai klāt. Vieta nu skaista – mazi miestiņi, visa laba jāņu zāle gar ceļa malu tā vien aicināja uzpīt kādu vaiņagu. Vaiņagu nepinu, bet salasījos visādas herbālās tējas. Ceļa vidū strazdu bars – aptuveni 9500 gab. Un tad tie izšķīst kā japāņi Hirosimā 50 gadus atpakaļ. Pārsteidzoši kvalitatīva arhitektūra mijas ar vienkāršām būdiņām, kur visa saime draudzīgi sēž ārdurvē un maļ kartupeļus. Laikam būs pankūkas, es nodomāju. Ieripoju Prekulē.Tā leišiem ir pašiem sava – jauks miests un tūristu apmeklēts, kur esot meklējamas I.Kanta saknes, bet es traucos tālāk gar jūras malu, kur kaiteri savus spārnus izpletuši kā pāvi debesīs. Ceļš vijas caur mežu, pilnu ar mellenēm un velo tūristiem. Es sveicinu viņus - viņi mani. Tālāk caur jauko Kintai un ceļš noslēdzas Ventē un tās ragā. Tur jauki – pūš vējš un netīrajā ūdenī arī es iemērcu savu miesu. Vakars jau vēls, tāpēc ātri taisos atpakaļ. Tikai šoreiz savu ceļu saīsinu, braucot gar franču kara gūstekņu rakto karaļa Vilhelma kanālu. Vietējie leiši groza galvas – nez, vai varot tur izbraukt – neesot mēģinājuši. Pirmie 5km ir ok. Tālāk sākas svaigas smilts ceļš. Sāku piesaukt visas man zināmās latvju dievības, cerot, ka kāda no tām būs arī leišu dieviem rada. Laikam bija sastrīdējušies, jo palīdzības nebija. Tāpēc sāku tos atpakaļ ejošā secībā gānīt visādos nelabos vārdos. Kā par brīnumu ceļš izlabojas. Domāju, vai tik gānoties, kādu krievu dievu neesmu piesaucis? Bet, kas to vairs atceras! Pašā ceļa malā Saules sardzene gozējas. Ņemu šo ciet, kamēr tārpi nav atnākuši! Taisīšu šo vakariņās. Atpakaļ braucot vairs nevienā ēstuvē iekšā netieku, bet ēst gribas. Līdzpaņemtie gurķi ir jau sen izčurāti. Kad tieku līdz Klaipēdai, tad zinu, ka gribēšu kvasu (gira) un vistu. Ieejot veikalā sakrāmēju pilnu grozu ar štruntiem, bet kvasu un vistu gandrīz aizmirstu. Apsargs mudina mani atstāt veikalu, jo esmu pēdējais pircējs vēlā stundā. Kad tieku līdz mājām, pārgurums ir uzdzinis nelabumu, un neko no sapirktā vairs negribas (toties, modīšos naktī un UH kā ēdīšu!). Dienas veikums vien 130 km, bet cik skaisti! Vel noteikti šajā ceļā ir vērts apmeklēt Šiluti, bet man tam laika nebija.