Jana at Omana. Dienasgrāmata.
|
Jana Freimane
|
16.03.
Iesākas ar daudz stresa, ļoti daudz – Līva ir slima, viņai sāp auss, temperatūra jau 3.dienu, darbu nenormāli daudz, nu tā, ka nav kur atkāpties. Plkst. 02:00 sāku krāmēt koferi, šķendēdamās jau par vienu Mārtiņa izdzerto alu, kas bija domāts kā dāvana Artai. Ap plkst. 04:00 varētu laisties snaudā, bet tā kā jau 05:00 jāizbrauc, tad no tā nekas nesanāk. Apbruņojusies ar 19.7 kg smagu artilēriju – 3 kleitām, 3 biksēm, 7 krekliņiem un 4 kurpju pāriem, fiziski esmu gatava ceļojumam, bet sirds nav mierīga, pašsajūta nebūt nav lieliska. Krūze ar brokastu tēju pēkšņi ne no šā, ne no tā sašķīst lauskās. Lidojums uz Stokholmu viss paiet “vistas atdarināšanā”, kad klanos, mēģinādama iemigt, bet jēga nav liela. Stokholmas lidostā līdz nākamajam lidojumam apmēram 5h jāgaida. Jau pēc 1h saprotu, ka tas ir aplam nogurdinoši. Lidosta pati par sevi vispār ir ļoti klusa. Vienīgie, kas taisa troksni, ir neskaitāmās “tumsnīšu” ģimenes, viņi balsis netaupa, bet acis visiem viņu bērniem toties tādas lielas, lielas, brūnas, brūnas. Ar prieku gaidu lidojumu Turkish Airlines. Kaut kur aptaujās tā ir atzīta par kvalitatīvāko un labāko servisu nodrošinošo lidsabiedrību. Atvados no sava lielā, ar saldumiem priekš Artas sakrautā kofera līdz Muskatai, tagad vismaz rokas brīvas, jo laika atkal ir diezgan daudz.
Pirmais, ko piefiksēju Turkish Airlines lidmašīnā diemžēl bija ar spīdīgo foliju pārvilkts krēsla rokturis, un nezin kāpēc es biju iedomājusies, ka ir jābūt TV katram, kuru tomēr nav, lai gan ir TV katrai rindai ik pa 3 krēslu rindām. Bet toties ir pilns ar tumšajiem brēkulīšiem, bāc. Es centīšos gulēt.
Turcija mani sagaida ar +15 grādiem, dīvainiem dažādi tumsnēju vīriešu skatieniem, zvanu uz mājām, kur tiek ziņots, ka Līvai temperatūra diemžēl nav mazinājusies, kā arī veselu baru sievietēm garos tērpos un tumši krāsotos lakatos tērptām galvām. Savādāk viss ir diezgan eiropeiski. Daudz zīmolu veikalu, bet tā patīkamā gaisa temperatūra tomēr ir galvenais, kas jau nedaudz pacilā garastāvokli. Šajā, pēdējā pārlidojumā manā sēdvietā ieriktējusies lūpas pārbotoksējusi tumšmate, kura man gan paprasa, no kurienes es esmu, taču dzirdot atbildi par Latviju, nosaka dziļdomīgu “ā”, un tad saka, ka tad jau es “English” zinot. Labi, ka ir daudz brīvu vietu, un es iekārtojos viena pati pa trim krēsliem. Turkish Airlines mani apdāvina ar acu masku, austiņām, sedziņu un siltām zeķītēm. Nu ļoti patīkami, paties. Alus un vīns par brīvu dara savu, lai es vismaz 1.5 h no lidojuma laika (aptuveni 4h) saldi nočučētu, izstiepusies pa savu garo sēdvietu. Bet nu pa lielam riktīgi jau zajebala tā lidošana, gribas uz zemes, staigāt un tērēt savu laiku tā. 20h ir kopējais mans lidojuma laiks vienā virzienā ar 2 pārsēšanām un gaidīšanām.
17.03.
Izkāpjot Muskatas lidostā pa lielam saprotu, ka ir visnotaļ karsti, kā arī to, ka te visapkārt ir simtiem leiboristu no Indijas, kas tīko pēc darbiņiem. Protams, ka pie lidostas ieejas mūs sagaida arī Sultāna bilde! Welcome to Sultanate of Oman, Jana! Vīzas nokārtošanas process ir ātrs, bet naudas maiņas process kaut kas abstrakts, jo te tā vietējā nauda – Omānas reāls, dalās tūkstošos (ar laiku jau sapratīšu, ka, piemēram, mana kleita, ko lielveikalā nopirku par 2500 reāliem, latos būtu apmēram 3.5 lati). Sapirku Artai un Jurģim divus legāli atļautos vīnus, ko drīkst ievest valstī, un, 100 skatienu pavadīta, dodos ārā, kur manējie ir jau priekšā. Ir nakts, apmēram 2 naktī. Nakts atlikušo daļu pavadām ar aliņiem (starp citu, noteikti deficīts, nav sabiedriski pieejams) un filmām par Omānas tūrisma krutumu, kā arī šiem abiem par prieku, izceļu visus no Latvijas vestos gardumus. Artas un Jurģa dzīvoklis maksā ap ls 900.00 mēnesī, ko sedz Jurģa kompānija – tajā ir 3 istabas un 3 vannasistabas, jo daudzas, vairākkārtējas mazgāšanās dienā Omāniešiem ir svēta lieta, kaut gan restorānos un kafejnīcās pie tūristiem visur būs skaidri ir uzrakstīts “mēs dzīvojam tuksnesī – ūdens pie mums – tas nav normāli, taupiet to un lietojat uzmanīgi!”. Pa ceļam no lidostas uz mājām paspēju ievērot, ka mašīnas te ir ļoti lielas, un pārsvarā jaunas – nu neko sev, tipa trešā attīstības valsts. Vēl uzzinu, ka bagātajiem omāniešiem var būt līdz 4 sievas, jo tas ir dārgs prieks, sievu tēviem daudz jāmaksā. Pilsēta pēc pirmā iespaida izskatījās ļoti tīra, jo indieši to tik vien dara, kā mēž un tīra. Viss skaists un jauns. Zeme bagāta.
Kad pēc nakts pamostos no rīta, mājās esmu viena pati – rīts tiek pavadīts pārsvarā ceļojot pa dzīvokli no viena gala līdz otram. Arta ar Jurģi šodien vēl strādā – esmu saimniece svešā mājā, svešā valstī. Esmu kā apjukusi un jūtos ļoti haotiski. Laikam dēļ tā, ka pēkšņi varu neko nedarīt. Kā esmu pie sevis novērojusi, to es nemāku, tāpēc arī šeit man būs jāsaņemas un jāiemācās atpūsties, ko esmu taču godam pelnījusi. J
Ievēroju, ka uz istabas loga sēž balts, statisks balodis. Viņš tieši uz šī loga esot principā vienmēr –varbūt traks. Mājas iekšpagalmā ir baseins, gribētu to iet iemēģināt, bet nespēju nedomāt par to, ka pa logiem droši vien tikšu neuzkrītoši vērota. Bet ir reāli karsti + 35, tāpēc saņemos. Puikas baseinā runā pa pusei angliski un rāda man kaut kādus nepiedienīgus jociņus. Pašiem jāņirdz, man tā kā jāmulst. Vietējās sievietes te ejot peldēties ar visiem saviem garajiem apģērbiem. Pa trako, tāpēc arī jūtostipa pārāk piedauzīgi izģērbusies, tikai peldkostīmā. Garām baseinam gāja leiboristi, viens no tiem uzreiz piegāja pie baseina un, cik nu ar roku varēja, iztīrīja to no visādiem sūdiņiem + izcēla bērna aizmirstu lelli. Cik jocīgi, ka bērns tā vienkārši lelli var aizmirst ūdenī. Peldoties, pamazām iepazīstos ar vietējiem bērneļiem, kuri paši peld klāt, ķeras apkārt un iepazīstina ar sevi (5gadīgā Sāra peldas melnā tērpiņā, krekliņā ar rociņām un pusgaros legingos, viņas 12 gadīgā māsa peldas Tkreklā un garos legingos). Ceru, ka pa vidam esmu noķērusi arī kādu saules staru pigmentam uz savas ādas. Un beidzot lasu normālu grāmatu. Vēlāk pievienojas Jurģis, kas stāsta, cik ļoti viņam te viss patīkot, viņam ir kalni, viņam ir daivings, draugi, labs darbs, jauna, skaista mašīna, sieva līdzi. Gribot te atvest savu jaunāko dēlu, kuru laistu internacionālajā skolā, lai viņš te ar viņu paliekot. Pēcpusdienā izbraucam ar viņa jauno, kruto džipu tepat pa vietējo, jaunuzbūvēto šoseju, kas iet arī tā kā pa kalniem. Man ir reāli bail, liekas, ka mašīnai ir grūti tikt augšā, bet kalni te ir tādi lieli, apaļi, omulīgi, mākslīgi nostiprināti. Tos krāso arī ar brūnganu cementu, lai nostiprinātu, un lietus laikā akmeņi nekristu uz ceļa. Aizbraucam pie jūras, kur puišeļi spēlē “beach football”. Vīrieši, vietējie omānieši, te staigā svaigos, liekas tikko gludinātos, garajos, baltajos vai bēšīgajos pamparos, kas veikalā kādi ls 6.00 maksā. Domāju, nezin cik tādu katram no viņiem ir, un ka sievām droši vien riktīgi jāpapūlas tos gludinot un uzturot tik perfektus. Secinājums par valsts atrašanās vietu – agri, pat ļoti paliek tumšs. Iebraucam lielveikalā – super, liela izvēle, pilni stendi, noteikti bagātīgāk kā Latvijā. Un iedomājies, plauktos ieraugu arī uz pārdošanu “Rīgas šprotes” par apmēram 1 ls bundžiņā.
Vakaru turpinām mājās, ar Jurģa taisīto gaļiņu vīnā un vietējos dārzeņos (mmm…bija ņammīgi…J), jo jāuzkrāj spēki rītdienas plānotajam 5dienniekam tuksnesī un kalnos. Wow, drusku baisi ir, bet ir jāizmēģina taču. Saruna Skype ar mājām sanāk tāda neveikla un palielam nevajadzīga – tas gan žēl. L.. Jāiet gulēt, jāizmanto vēl komforts, kas pēc tam 4 naktis nebūs.
18.03.
šodienu sākam jau 6os no rīta, jo jāpošas ceļā. Mūsu inventārs ir iespaidīgs – matrači, leduskastes, kempinga krēsli, ēdieni, drēbes, telts.
Pusotras stundas ceļā caur krāsainiem kalniem pa šoseju ar 120 km stundā, un nedaudz ar nokavēšanos esam mājdzīvnieku piektdienas tirdziņā Nizwā. Te piedāvājumā ir jocīgi buļļi ar kupriem, aitas un kazas izskatās nožēlojami, bet brēc pārliecinoši. Karstums pamatīgs. Izejam apmeklēt arī Nizwas cietoksni. Telpas visur gandrīz vienādas, bet toties tā der kā lieliska iespēja paslēpties no karstuma. Ievērtējām arī suvenīrus aizkustinoši skaistā tirdziņā – skaidrs: kinžali, mistiskas austrumnieciskas rotas, mazi inkrustēti un sudraba trauciņi kaut kam ļoti, ļoti maziņam un tējas krūžu paliktnīši paklāju formā, kā arī inkrustēti kamielīši dažādās pozās un veidos. Šodien es uzzinu arī to, ka benzīns maksā 0.17 santīmus litrā, toties pārnakšņošana kleķu mājiņā ar brokastīm, ap ls 40.00, kā minimums (tūraģentu cena). Un vēl es jutu un ievēroju, ka esmu palikusi par vietējo iedzīvotāju individuālo fotomodeli. Viņi fočē pa kluso, un man tā tikvien gribās arī viņus sākt pafočēt. Bijām ļoti vecā kalnu ciematiņā Misfat Al Abryeen – autentiskas kleķu mājiņas, ēzeļi, taurēšana saucieniem uz mošeju un joprojām ļoti karsts, taču spīd iespēja ieraudzīt arī ūdeni, kas tāpat vien te ezeros vai upēs vairāk nav, nekā ir, jo ātri izžūst. Kazas klenderē pa ceļiem savā lēnprātībā un skrubina dievzinko, jo krūmiņi un palmas jeb kaut kādi citi zaļi sukulenti aug tikai šur tur oāzēs. Lielu augstuma baiļu un stabilitātes problēmu man sagādā ārprātīgās virāžas augstu kalnos. Principā visu kalnu ceļi tikai no tām vien arī sastāv, un tad es labāk rakstu, nekā skatos ārā uz kalnu skaistajām ainavām. Man šie ceļi liekas baisi. Bet wow, kādi te paverās skati tomēr – Milzīgs “Grand Canyone” – , vienkārši neizmērojami milzīgs. Protams, ka te nepieciešama mūsu pašu fotosesija, par ko gan es esmu stāvā (jo kalna galā) sajūsmā, unno tejienes var redzēt Jabel Shams, stāvu klanu, 1200 m augstu. Bet pēc tam sekoja vēl kas foršāks – “mountain trekking”. Tas man riktīgi smeķēja, ne pārāk augsta, bet visnotaļ līdzena pastaigāšanās pa kalnu korēm – tad ir tāds dievīgs, dievīgs klusums visapkārt un milzīgi, milzīgi kalni. Bāc, cik laba sajūta, ja vien mani no darba nesatrobelētu un ik pa laikam neatgrieztu realitātē, kas ir Latvijā. Es baudu šo klusumu un lielumu, un labu kompāniju, un ir taču forši. Diemžēl trekkings bija ātri jābeidz, jo strauji paliek tumšs. Atrodam kempinga placi, uzbliežam telti un ugunskuru, un baudām mierīgu, ļoti ātri satumstošu vakaru. Plkst. 19os esam melnā tumsā un mūsu ugunskurā cepjas ļoti gardi kartupelīši folijā vakariņām. Starp citu, pusdienās, ko ēdām vietējā Omānieša mājās, man ļoti iegaršojās dateles – bez cukura, dabīgas. Tas ir viņu galvenais deserts un auglis. Bet mūsu kartupelīši tiešām dievīgi sanāca. Vakariņas novēroja arī divi ēzeļi, kuri staigā paši savā vaļā, bet mājas arī kaut kā vienmēr atrod. No rīta konstatējām, ka viņi ir iznēsājuši mūsu miskasti vairāku metru rādiusā. Jau 10os gājām teltī gulēt (Latvijā taču tikai 8toņi vakarā), bet nu neko, pielāgojos. Nakts nebija no labākajām, laikam sala un nebija ērti, un sapņi dīvaini, un ēzeļi runāja, bet nu kaut kā izturēju. No rīta arī konstatēju, ka esmu mistiski sakosta, pat zem biksēm. Tas nepavisam nebija patīkami. Jauna diena sākusies starp kalniem, akmeņiem un ļoti veciem, sažuvušiem olīvkokiem.
19.03.
Tātad pamodos slikti gulējusi un sakosta. Rīta tēja, apelsīns, un dodamies ceļā tālāk. Aizbraucām uz seniem, 5000 gadu veciem kapiem Al Ayn Beehive, pēc tam devāmies uz pili-cietoksni Jabrin, kur bija ārkārtīgi daudz istabu, bet atkal, visas principā izskatījās vienādi. Man joprojām vēl ir miega bads, ik pa laikam pa ceļam parubos. Melno krekliņu arvien vairāk pievelk +37 grādu saule. Baisi karsti. Šodien pēcpusdienā plānots tuksneša izbrauciens. Pirms tam kārtīgi ieturamies vietējā restorānā, kur par Ls 9.00 sēžam uz zemes, un katrs dabūnam milzu šķīvi ar rīsiem un pusi vistas ar visu mugurkaulu + vēl salāti + mērce + maize utmldz. Nu bāc – labā izēšanās, bet rīsi man jau otro dienu te negaršo. Taizemē bija gardāk. Šodien uzzinu, ka te ir tikai vienkupra kamieļi – dromedāri –un tie arī ganās tuksneša plašumos vieni paši tāpat vien.
Brauciens ar džipiem iekšā tuksnesī ir mazāk ekstrēms kā gaidīju. Tāda līgošanās pa smiltīm sanāk. Ir jāuzmanās no sukulentiem, uz kuriem ļoti vieglivar pārdurt riepas. Šopēcpusdien un naktī paliksim te – tuksneša kempingā. Daudz mazas mājiņas no palmu lapām un stumbriem, iekšā gultiņa un plauktiņš un sveces apgaismojums.. Tualete ārpusē, protams bez jumta un ar divu pēdu caurumu. Tātad, ja labi grib, tie, kas lido ar lidmašīnu, var redzēt no augšas arī manu pliko dibenu. Smilšu izdangātās rievas un loki ir ļoti skaisti. Braucam vēl vienā tuksneša safari izbraucienā un nedaudz arī iegrimstam, toties saulrietu sagaidām kopā ar visnotaļ jūtamu smilšu vēju, kā ietekmē pat fočīgie sāka streikot. Bet sajūta laba – kaut kur nekurienes vidū, apkārt tikai smiltis, smilšu okeāns, un vējš, īsteni traks vējš. Bēdīgi ir mazliet secināt, ka šajā pasaules punktā un vietā mobilie telefoni neķer, līdz ar to ziņas no un uz mīļajiem savā tuksneša būdiņā nesaņemšu un nenosūtīšu. Gulta ir piepūsta pilna ar smiltīm. Te nav koku, gandrīz nemaz – tas man vismazāk patīk šinī valstī. Pat lai tā saule ir +37 grādi, bet būtu koki, būtu ēna un viss čikeniekā. A šiten vai nu tikai mašīnā vai iekštelpās. Nomadi tuksneša kempinga saimnieks ar savu saimi ir ļoti laipni un draudzīgi. Ievēroju, ka Jurģis arī ir palicis tāds pats, bet man vēl aizture. Šajā ziņā esmu pārāk introverta, negribu nevienam smaidīt vai ar kādu laipni čalot. Varbūt arī neesmu vēl atpūtusies, lai justos labi un relaksēti. Kamēr Arta ar Jurģi pīpē ūdenspīpi, es jau sākšu posties uz čuču, taču, kad visi ir izklīduši pa mājiņām un sāk baudīt naktsmieru, es tomēr nolemju izlīst no savas būdiņas, uzkāpju pa smilšu kalnu augšā, iemērcu kājas dziļi, dziļi smiltīs un jūtos dievīgi. Varu arī nosūtīt ziņas, sēžot kalna galā, ko arī daru. Superīga sajūta – tuksnesī, naktī, visi guļ, tikai kaut kur pa kādai cikādei, zvaigznēm pilna debess un es tā varu sēdēt un kaifot.
Rīt paredzami kamieļi, bruņurupuči, okeāns. Būs jauka diena. Un ceru, ka varēšu arī sazināties ar mīļajiem
20.03.
Pasēdēju zem zvaigžņotās debess tuksneša kāpā,un pārņēma mani sirreāla labsajūta. Visi gulēja, a es iebāzu kājas smiltīs, kas vēl bija siltas, un bija ļoti patīkami. Mēness visu apspīdēja gaiši, gaiši. Kolosāli. No rīta mani pēc laba miega pamodina ūbeļu dziesmas. Pēc garšīgām brokastīm dodamies kamieļu izjādē. Tas ir riktīgs piedzīvojums – vērot, kā viņi bubina, tā kā mazliet protestē, un tad slejas ar visu mani uz muguras kājās. Man trāpās kamieļtēviņš ar stīvu apakšlūpu un tieksmi pēc Artas kājas apošņāšanas mūsu ceļojuma laikā. Jājām kādas 20 minūtes. Visu laiku jāsēž ar taisnu muguru, tā pilnīgi prasās. Tad vēl viens piedzīvojums acīm bija vērot skabareju darbošanos – kā viņi stumj to kamieļa sūdiņu garus gabalus lielos ātrumos, un tad kaut kur ēniņā izrok aliņu, kur to sūdiņu paslēpt. Smieklīgi un amizanti, un jā, apbrīnojami.
Tā arī mūsu tuksneša piedzīvojumi beidzās. Piepumpējām atpakaļ mašīnai riepas un dodamies uz slavenu “wadi” (izžuvušu upes ieleju) – Wadi Bani Khalid. Te es beidzot ieraugu arī kaķus, kas kā absolūti hameleoni saplūst ar klinšu sienu. Te mēs izbaudām ekskluzīvu zivtiņu Garra Ruffa masāžu (Rīgā tāda par ls 30.00). Iebāžam plikas kājas koraļļzaļā ūdenī, un uzreiz apkārt ir bars mazu zivtiņu, kas noēd un noskrubina veco, atmirušo ādu. Kutelīgi patīkams pasākums. Bet vispār te mēs dabūjām redzēt brīnišķas alu, klinšu, ūdeņu un palmu ainavas. Tāds skarbs, bet tomēr paradīzes nostūrītis. Jurģis metas peldēt, es arī paplunčājos. Būtu man “apropriate”apģērbs, varētu jau arī peldēties, bet nu šeit uz puspliko tāpat vien noģērbties būtu nevēlami, riskanti un necienīgi. Bikšu gali šitanī saulē pēc plunčāšanās izžuva 15 minūšu laikā.
Vēlāk tālākceļā apmeklējam mošejuJalaan Bani Bu Ali ar 52 tornīšiem izbūvētu (no kuriem, iespējams, iespaidojies Ž.P.Gotjē, darinot Madonnas tērpus 80. gadu koncerttūrei). Mošejā kā reizi notika lūgšana. Mulla mikrafonā aurē, un kaut kur citur apvidus citā galā kāds atsaucas, un iekšā tur nevar tikt, un sievietes arī nevar piedalīties.
Man patika arī sabrukuša cietokšņa apmeklējums. Pilnīga pamestība, viss sabrucis, bet tajā pat laikā baigi pa skaisto, noslēpumaino. Liekas, cik sen tur kaut kas ir noticis, tik daudz pārdzīvots, un tik daudz būtu atkal jāiegulda, lai to atkal atjaunotu kaut kur nekurienes vidū tikpat pussabrukušā ciematiņā. Konstatējam, ka saldējumu pa dienu nevar dabūt, jo tad ir “briani time”, kad visi cenšas gulēt un neko nedarīt, jo ir ārkārtīgi karsts un tas ir nepanesami.
Vakars mūs izved cauri dažiem maziem zvejnieku ciematiņiem, kur puišeļi vēl ķer pēdējo sauli un sper pa bumbu, bet veči vēl mēģina darboties jūrā. Toties omāniešu bruņurupuču izpētes centrā Ras Al Jinz mūs sagaida omāņu protestanti, un viesnīcas un bruņurupuču tūres anulācija, jo tie, kas protestē, ir gidi, kas ved bruņurupuču tūrē. Esot sācies streiks un darbinieki prasa bonusus. Bēdīgi un vīlušies dodamies pārnakšņot uz “Marsu”, lai celtu tur tumsiņā telti, pārnakšņotu, un mēģinot pa nakti uz savu galvu iziet līcīšos, cerībā redzēt olas dējošos bruņurupučus.. Ap 10iem vakarā dodamies pa klinti lejā pirmo reizi. Ir redzams, ka bruņurupuči te ir nesen bijuši, jo ir viņu atstātās sliedes no okeāna, turpat arī lapsu pēdas, kas ošņā pēc to olām. Lielie bruņurupuči, kad nāk siltais laiks, dažās noteiktās vietās visā pasaulē lien ārā no okeāna un savos līcīšos katru gadu vienā un tajā pašā laikā dēj olas smiltīs, vienā un tajā pašā vietā. Viņi nāk ārā tikai naktī, sargoties no ienaidniekiem un olas ierok līdz 1m dziļumā, taču tāpat izdzīvo tikai 10% no tiem, jo ne tik dziļi saraktās olas uzreiz izšņakarē lapsas. Staigājām pusstundu gar līcīti, bet tajā laikā neviens rupucis neizlīda. Nolēmām pagulēt un vēlreiz nākt lūkoties ap 4iem naktī. Gulējām visi labi, un 4os arī bijām augšā, taču konstatējuši faktu, ka vēl kāds bruņurupucis ir bijis laukā tieši tajā starplaikā, kamēr gulējām, jo bija gan svaigas pēdas, gan svaigi izkašņātas olu čaumalas mētājās, gājām bēdīgi atpakaļ gulēt, lai pārkarsuši un mitri saules apspīdēti mostos atkal 8os no rīta. Brilles svīst ciet ik pa 5 minūtēm, sviedri tek nevāji.
21.03.
Ir viens prieks no rīta stundām šorīt, un proti, krabji līcī. Viņi ir ārkārtīgi smieklīgi, bet ļoti ātri un veikli. Atliek tikai noducināt zemi pārdesmit metru attālumā, kā viņi, savas acis uz kātiņiem izstiepuši, jau ir pusiebāzušies vai pavisam noslēpušies savās aliņās. Tad es nostājos klusu, klusu pie kādas tādas alas, un pēc brīža viņš pabāž ārā kājiņu, bet manai galvai nedaudz sakustoties, ir atpakaļ savā slēptuvē. Baigie joki. Ūdens okeānā ir ļoti sāļš, tu tāds galīgi ķepīgs izlien ārā, kaut tikai kājas pamērcētas.
Šodien dodamies tālāk uz pilsētām un alām. Vēlāk atkal ziņošu.
No pilsētas Sur, kas vēl pagājušā gadā ļoti stipri cieta no plūdiem, gan apskatījām tikai lielo, jau no jauna uzbūvēto tiltu un kuģu būvētavu, un tad traucām tālāk. Un tad viņš sākās – baisais, tipa tā saucamais “mountain safari” uz Tai Salmah Plateau, kas manī reāli paaugstināja stresa līmeni un baiļu koeficientu. Ieķēros priekšējā krēslā un ar šausmām un bez jelkādas sajūsmas gaidīju, kad tas viss murgs beigsies. Bet nu principā tas turpinājās visu atlikušo dienu, jo, pat ja bijām tikuši kādus 1000 m augstumā pa n-tajiem desmitiem virāžu, tad tas viss turpinājās augšā arī kalnu galos pa kalnu ceļiem, kamēr Majlis Al Jinz atradām 3 milzīgus dziļus alu caurumus zemē, kuros akmentiņš, pirms atsitās, krita vairākus padsmitus sekunžu. Te mums piesējās arī divi vietējie bērneļi, kas sākumā prasīja 1 pepsi, tad 2-us, un tad, kad viņiem atnesa un iedeva to vienu pepsi, tad prasīja vēl ūdeni, pienu, kartupeļus, jeb dajebko, kas mums varbūt pašiem mašīnā sācis maitāties. Nu baigais nagļožs. Abi nekā nedara, pusi dienas noluņo un par to uzskata, ka ir kaut ko pelnījuši. Nākamajās virāžās pa ārkārtīgi sliktiem un riskantiem ceļiem devāmies kapu meklējumos. Kazas karstumā sastājušās gar klinšu malām un korēm, no tāluma izskatās, it kā tur pielipušas būtu. Ēniņu viņām vajagot. Lielos kapus atradām, un tika nolemts, ka te arī pa nakti paliksim. Zona telefonā man nav jau vairāk kā pusi dienas, un nebūs arī, līdz nobrauksim atkal lejā no kalniem. No vienas puses, tas nomierina, jo neko nevaru ietekmēt. Kempinga vieta, izrādījās, bija gana ekstrēma laika apstākļu dēļ. Te bija reāli liels mistrāls, kalnu vējš, pluinīja mūsu nabaga telti uz visām pusēm, tā ka stiprinājām to ar akmeņiem, gan no iekšas, gan āra, bet tas viņai arī bija reāls pārbaudījums. Mēs arī satināmies tā kā ziemeļnieki, un tā nosēdējām kādas 2.5 h, kamēr nedaudz norimās vējš uz nakti un varējām mēģināt iet gulēt. Kad gāju gulēt, padomāju, ka Latvijā Līvai sākas dejošanas mēģinājums šinī laikā. Apbruņojos ar izturību vēl šo vienu nakti, un kaut kā jau sanāca, tikai kaulus gan dikti lauza no rīta. Un atkal sapņos vecmāmiņa rādījās. Cik jocīgi. Vairākus gadus viņu nebiju redzējusi, un te ar pāris nakšu intervālu uzreiz divas reizes. Laikam tāpēc, ka esam tik tuvu debesīm. Tomēr 1800 m virs jūras līmeņa.
22.03.
Pamodos pirmā sešos no rīta. Domāju, iziešu kalnos pameditēt, bet vairāk gribējās mest akmeņus no klints un bļaut. Esmu atbraukusi kalnos, lai izvēdinātu galvu, bet pastāvīgi domāju tikai par problēmām, kas ir Latvijā, un tur turpina notikt. Pat atvaļinājumu es neprotu izdzīvot. Šonakt, es ceru, ka gulēšu gultā, varēšu normāli nomazgāties un nomainīt apakšveļu. Ceļojam pa vairākiem vadi, gan iepriekš applūdušiem, gan senāk. Skatāmies, kur ūdens, kur antīks ūdensvads, kur kādas interesantas floras un faunas var pamanīt. Kad bļauj omāņu ēzelis, tā skaņas var dzirdēt, manuprāt, vairāku km attālumā. Šodien bijām pie vēl viena liela dabas objekta, paredzēta parastajam tūristam – Bimmah Sink Hole - alas-cauruma zemē, kas ir piepildīts ar ūdeni, bet tā kā ir tik sasodīti karsts, un man ir džinsi, lielu prieku vai apbrīnu manī tas neizraisa. Šodien vairāk kā citas dienas esmu redzējusi zaļumus, tāpat arī plūdu sekas, kur apgāztas palmas un izskaloti ceļi. Pēdējie lielie plūdi bija pagājušo gadu jūnijā, iepriekšējie bijuši 2007. gadā. Bet valsts visu mērķtiecīgi atjauno. Hinduistu leiboristi strādā bariem.
Lai vai kā, Omāna ir pārāk liela, lai to tā mierīgi un lēnām pārvietojoties apskatītu. Te 3 km kalnos jābrauc kādas 15-20 minūtes dēļ virāžām, visiem līkumiem un bīstamajiem punktiem. Tā arī nevarēju saņemties no tiem trakajiem kalnu ceļiem nebaidīties. Ap pusdienslaiku paēdam vietējā restūzī “family room”, kur mums atkal galdā klāj kuču ar rīsiem, sīpolu salātiem, karija dārzeņiem,mērcēm un gaļu. Kopā ar dzērieniem viss ls 4.80. Nu mums priekšā ceļš caur Wadi Arbyeen atpakaļ uz mājām Muskatā. Tur esam ap 5iem un man gribas tikai nomazgāties un tīri pārģērbties.
P.S. Rīta labākais moments – arbūzs kalna galā. Un Arta ar Jurģi saka, ka tiešām – reti garšīgs.
Bet nu labi, kā ir, tā ir, ielienu vannā un tur guļu pusstundu. Tad vēl šis un tas, un dzīvojamies pa mājām pa mierīgo. Skatamies kino, dzeram aliņus, vērtējam jau ielādētās fotogrāfijas,un es zinu, ka taisīšu savu 10 asociāciju par Omānu sarakstu. Tur noteikti būs dateles, roundabouti, briani, wadi un vēl citas lietas. Ceļojuma beigās jau būšu nofinalizējusies un noapaļojusies ar idejām.
23.03.
No rīta saņemos izmazgāt galvu. Es tā vispār nekad nedaru, bet redz, svešā valstī tā sanāca. Jāvelk gari brunči, garroku džemperis un lakats jāliek galvā, citādi lielajā Mošejā Grand Mosque mani var arī neielaist. Pie ieejas man vēl nedaudz piesedz kakla pliko daļu. Mošeja ir iespaidīga, savukārt Allāhs nav vizualizēts, par to iepriekš tā nebiju aizdomājusies, bet tagad to redzēju un sapratu. Lampa no tūkstošiem Swarovksi kristāliem, viengabala paklājs pa visu….impressive… Cieņā jānoliec galva. Visur nepārtraukti strādā indieši. Domāju, ko viņi domā, būdami hinduisti, bet uzprišinot musulmaņu lūgšanu telpu. Ļoti skaisti, katrā ziņā. Tālāk mūsu ceļš šodien ved uz Barkas zivju tirgu. Te var redzēt, piemēram tādu skatu, kā – mazs zēns ar tuteni vienā rokā, bet nogrieztu zivs galvu, kurai iekšas krīt ārā, otrā rokā. Arī gabalos sadalītas, pa visu leti asiņaini izšķaidītas līdakas, piemēram. Bet citas zivis, kas izskatās delikātāk, varu saderēt, ka tiešām labi garšo. Jūtu, ka mani fočē – šodien esmu garos baltos svārkos un maziņā, bet pieklājīgā krekliņā. Jā, šitas tirgus pavisam cita pasaule, salīdzinot ar mošejasizlaizīto apkārtni, kur pat ārā pa teritoriju plikām kājām pastaigājoties, pēdām nepielīp ne puteklītis.
Turpinām ceļu uz Nahalu, kur Artai ar Jurģi jāatrod geo cash punkts skaitā wadi oāzītē. Ceļš uz turieni ved daudzu kazu pavadībā, kuras atkal vai nu pielīmējušās klintīm ēnas pusē, vai arī grauž apātiski savus akmenveidīgos objektus. Vienuviet izmesti arī sažuvuši kazu līķīši, kādi 3. Kad geo cash Ain Thowarah ir atrasts, saņemu patiešām priecīgu ziņu no darba, kas manam atvaļinājumam lika palikt jaukākam un priecīgākam. Lavierējot pa akmeņiem un pēc tam garām āra baseinam, kas pilns ar lūrošiem, pusplikiem omānu tukļiem, tiekam tālāk un braucam uz Nahal cietoksni. Te notiek kaut kādas franču incentīva kompānijas pusdienas brīvā dabā ar milzu girosiem un lentu krēsliem. Interesanti pavērot – profesionālā špionāža, tā teikt. Šurp viņi atbrauca 24os pilnīgi vienādos baltos džipos.
Cietoksnis ir skaists un pa lielam, pilnīgi neapsargāts, nevienā telpā nav sargu, ja gribi un nebaidies nozagt senatnīgutrauku, principā mierīgi to vari arī izdarīt, bet tā kā Jurģis teica – Allahs Tevi sodīs, šito domu metu pie malas. Pie izejas tiekam laipni pacienāti ar francūžu neizdzerto kafiju undatelēm, un nolemjam doties mājās, lai vakarā tiktu uz tirdziņu. Cietoksnī piedzīvojām vēl vienu nelielu, bet gana bēdīgu atgadījumu – Kamēr mēs, uzstellējuši fotoaparātu pašfotogrāfējošā funkcijā gaidījām zibspuldzi, lai visi trīs kopā nofotogrāfētos, no griestos ieriktētas ligzdiņas izkrita mazs putnu bērniņš. Pilnīgi jēliņš, bez spalviņām , sirsniņa sitās cauri plānajai ādiņai. Nu bet mēs nevarējām viņam palīdzēt, jo griesti bija augstu un putniņa mātei droši vien nepatiktu cilvēka smaka viņas bērnam, kas zina, vai neizgrūstu viņu laukā pa otram lāgam. Nu vot tāds bēdīgs dabiskās atlases notikums.
Pēc pēcpusdienas atpūtas mājās, mēs dodamies aplūkot naksnīgo Muskatu. Dažās vietās izskatās kā īstā metropolē – jaunas, modernas celtnes, pasaulslaveni zīmoli, daudz gaismas, tīrība. Viss čikeniekā. Milzīga šoseja, kur mašīnas ar no plēvēm nenoņemtiem krēsliem traucas ar 120 km/h. Pa pilsētas centra zonu staigā daudz ļaužu, ostā stāv Sultāna jahta – kuģis. Dzīve kūsā. Apmeklējam vietējo tirdziņu Muttrah Souq. Ui, daudzkas tur ir, bet pārsvarā viskautkas no Indijas, no Ķīnas, savukārt Omāniešu suvenīri ir sudrabs uz svara (manuprāt ļoti dārgi), un visādi dunčeļi un miniatūras, inkrustētas kastītes kaut kam. Es šo to atradu, bet samaksāju diezgan daudz naudiņas, un man drausmīgi nepatīk, ka man bāžas virsū ar tām lietām, es nevaru to normāli paciest. Tas nav priekš manis, ātri samulstu, nogurstu un gribu prom, bet tomēr nācās kaulēties. Ar rokām austu paklāju no RO20 uz RO13, savukārt tējas paliktnīšus no RO9 uz RO7.50. Bet nu tīri personiski tas nebija viegli, patiešām. Gribējās un gribētos vēl kaut ko mājiniekiem atvest. Būs jāmēģina tikt uz supermārketu.
Vakaru pabeidzām šavarmu restūzī, dzerot arbūzu sulu. Bija gana jauki.
Par Omāņiem papildinu: kazas, kas ir visur, ar plēvēm apvilkti krēsli dārgās mašīnās, chicken briani. J
24.03.
Jau šodien zinu, ka pie Omāņiem jāliek klār arī speciālās, apaļās cepurītes, ko nēsā omāņu vīrieši, un dateles.
No rīta braucam lūkoties delfīnus. Gandrīz sanāca aplauziens, kas beidzās ar lielisku uzviju tomēr. Mūs 7-atā iesēdināja ātrgaitas kuterī un laidām iekšā līcī, viļņus pa trako šķeldami, cerībā redzēt delfīnu draiskošanos. Pēc brītiņa tiešām redzējām arī, bet tikai uz īsu mirkli viņi mūs aplaimoja. Meklējām tālāk citas vietas līcī, kur viņi varētu būt, jo kapteinis visu laiku sazinās ar citiem kuteriem un mēģina izzondēt situāciju. Pats tas izbrauciens bija riktīgi cool, lai arī kuteris tiešām stipri dauzījās pret ūdens virsmu, kas bija arīdzan biedējoši. Pēc kādas stundas neveiksmīgiem klejojumiem līča plašumos, tomēr viņus beidzot noķērām un ieraudzījām – un viņi bija ļoti daudz., tik tiešām, vismaz 50, varbūt pat visi 100, un draiskojās un izrādījās uz nebēdu – laida strūkliņas, meta virāžas virs ūdens, sinhroni lēkāja vai vienkārši dauzījās gar jahtas priekšu. Baigi amizanti. Diemžēl ar parasto fotoaparātu grūti bija noķert tos krutākos momentus, bet nu spiedu, ko varēju, un ceru, ka Līvai būs ko parādīt. Nu foršs bija piedzīvojums, tiešām.
Turpinājumā dodamies uz vietējo fish marketu Mutrah – atkal specifiskais ļaužu kontingents, smakas , darbības, asinis, zivju līķīšu un iepirkuma maisiņi ar laukā torčījošām zivju astēm.
Pilnīgs pretstats tam visam ir Sultāna darba pils Ala Alam Palace apmeklējums – viss kā izlaizīts, nospodrināts, iztīrīts, spīd un laistās bagātībā. Skaisti, mākslīgi audzēti koki un krūmi, sterila vide un majestātiskums. Liekas, pavisam cita valsts/pasaule te atkal.
Oficiālā programmas daļa bija beigusies, un mēs devāmies uz veicīti nopirkt man tomātu sulu, kas man te ir ļoti, ļoti iegaršojusies, bet viss šis gājiens izvērtās par iespēju robežās pamatīgu šopingu 3h garumā. Sapirkos visādus niekus Līvai, sev kleitas divas, Mārtiņam, tētim un Laurim, un Ērikai, vien mammai neko nevaru izdomāt un atrast, kas viņai patiktu un noderētu. Mēģināšu rast vēl kādus risinājumus, kaut gan paredzēto naudu tā kā gandrīz visu esmu notērējusi. Nu neko – esam mājās, un es saprotu, ka man atkal būs liels koferis, kuram vēlams būtu nepārsniegt 20 kg atzīmi. Laikam šovakar neko nedarīsim. Artai rītdien atsākas darbs, es uz mājām lidošu rīt naktī – derdzās domas par darbu, bet ļoti gribu redzēt un satikt Līvu. Šovakar Omānas topam pievienoju – akmeņu kalni visdažādākajās krāsās un neuzbāzīga, bet tomēr mazliet kaitinoša pieklājība. Jā, arī Sultāns!
25.03.
Šorīt garais rīts, kad var ilgi gulēt, cik vien gribas. Man gan ilgi negribējās un jau 8os nolēmu nodarboties ar skaistumkopšanu, tā lēnām un izjusti. Ar prieku. Nolēmu, ka ir vērts pārbaudīt Omānas saulīti un doties sauļošanās tūrītē, piēdējai dienai piederīgā. Jurģis arī man pievienojās, bet Arta gan jau bija atpakaļ darbā. Diezgan vieglprātīgi uzliku pamaz pretsauļošanās krēmu, jo tiešām gribu apbrūnināties. Jūrā ūdens mainās pa stundām. Tur, kur dienas sākumā ilgi, ilgi gāju, lai tiktu vismaz līdz kaklam iekšā, pēc pāris stundām, pēc pāris soļiem jau bija dziļš un pāri galvai. Paisuma un bēguma darbs. Šajā maksas pludmalē, kur esam, pārsvarā tusējas tikai ārzemnieki, daudz bērnu un vietējie vīrieši arī šur tur, tos var atšķirt pēc tā, ka viņi lūr uz visām pēc kārtas, domādami, ar kuru paflirtēt, ar kuru padraudzēties, kuru ūdenī nejauši apšļakstīt vai no medūzas izglābt. Lasot Rīgas laiku, sauļošanās laiks paiet diezgan raiti. Auksts aliņš pusdienslaikā ir dievīgi, bet Jurģis dzer tikpat apetitlīgo “lemon mint”. Pēc tam dabīgi, ka parubījos, un sekas tam bija uz vēdera iesauļoti peldkostīma striķīši. Bet vispār pa lielam es esmu smieklīgi sarkana ar smieklīgi baltiem plankumiem. Tāds nu rezumē par šodienas sauļošanās dienu! J
Nu ir laiks krāmēt mantas, jo šķiet, ka pēdējais, šis sauļošanās uzdevums ir izdarīts, kaut gan nē –pēdējais ir nopirkt mammai dāvanu, jo Omāna priekš manas mammas tā arī pa lielam diemžēl neko nevarēja piedāvāt.
Soma ir pilna un Stokholmā droši vien būs jānomenedžē somu pārkārtošana. Vēl jāizspiež no Artas CD ar bildēm, un tad pamazām jāsāk atvadīties no šīs pieklājīgās un karstās zemes!
Žēl, bet ar CD nekas nesanāk, jo pārāk daudz vietas tās bildes aizņem. Nu labi, priekš Draugiem.lv galerijas izlīdzēšos ar savējām.
Pavakariņojam lielveikala restorānā kontinentālā stilā, lai es pēc tam vēl vakarā atklātu, ka visam svaram kopā ar mani nācis klāt 1 kg. Paspējām ar Artu vēl arī ātri un efektīvi iepirkties, vienīgais, ka manas somas kg-metrāža līdz ar to vēl palielinās. Pavariējot un izmēģinot svarus visādā veidā, visu tomēr pa vietām un smagumiem sastellēju, iedzeru ar Artu viņķeli, un dodamies uz lidostu.
Omāna no manis atvadās ar sirsnīgām draugu bučām un Sultāna atvadu sveicienu! Un tagad priekšā 20h ceļojums uz mājām.
Par pašu Omānu šodien pierakstu: pilsētas bez sabiedriskā transporta un Slinkums! J
Viss. Alleluja!