Itālija. Sorento.Kapri..... Mājas
|
Jānis Gonza
|
Iepriekšējā vakarā ar interneta palīdzību tapa šīs dienas plāns. No rīta dodos uz staciju, lai atkal ar Circumvesuviana palīdzību pa 4€ nokļūtu Sorento. Ceļš ir aptuveni stundu ilgs un vienā stacijā ir arī vēl jāpārsēžas, bet tā arī nesapratu – tā ir katru reizi, vai tikai šajā reizē. Garo ceļu turp man palīdzēja īsināt trīs dāmas gados no mūsu austrumu kaimiņzemes. Enerģiskais stāsts no vienas dāmas puses bija veltīts tam, kā viņa „nakoņec to pasorilas so svojei seņjorai” ( beidzot sastrīdējusies ar savu saimnieci). Cik nopratu, sieviete strādājusi par apkopēju.. Uz tīrāmo objektu viņu ved senjora, kura tajā rītā ir kavējusies. Nokļuvušas mājā, kurā dzīvo seņjoras meita, saeņjora metusies ēst meitas pagatvoto maltīti. Kad apkopējas dāma vēlējusies padzerites – senjora aizrādījusi, lai sāk tīrīt, uz ko saņemta atbilde – vi žrjotje a ja papiķ ņemagu?! (Jūs rijat, bet es padzerties nevaru!?). Stāsts bija garš un krāšņiem epitetiem bagāts, pa starpu abas pārējās draudzenes uzmundrināja ar saucieniem – malačina, ui malaģec utt. Tā arī netiku gudrs, vai senjora bija briesmone, vai darbiniecei bija augstas prasības pret darba vietu, bet tas mani arī neinteresēja. Galvenais bija stāsts... Tas tā – maza atkāpe.
Ierodoties Sorento, mazliet sašokējos – cilvēku relatīvi maz, lielākā daļa tiešām itāļi, ne vēsts no atkritumiem. Turpat pie stacijas esošajā parciņā nosēdēju pusstundu un baudīju klusumu un mieru. Pēc trakās Neapoles tas man bija kā svaiga vēsma... Par Sorento neko daudz nezināju, tāpēc centrā piekritu sighteeing tūrei, kur braucot mazos vagoniņos, austiņās dažādās valodās varēja dzirdēt stāstus par šo pilsētu. Starplaikos skanēja skaistas itāļu dziesmas. Kad biju redzējis, kas un kur atrodas, devos šajā maršrutā ar kājām un bez steigas visu apskatījos. Skats uz Neapoles līci no augšas.... ahhhh.... Kad pilsēta bija izstaigāta krustu šķērsu, devos lejā uz ostu – kāpiens pa trepēm lejā aizā arī bija skaists... Te jau pa 15€ iegādājos prāmja biļeti uz Kapri salu.
Žēl, ka prāmis bija slēgtais un nevarēja stāvēt uz klāja, bet arī pa logu skats bija labs.
Ko sagaidīt no Kapri salas arī daudz nezināju. Braucot ostiņā skatam jau pavērās skats uz kalniem un tajos izklājušos pilsētiņu. Zināju jau, ka šeit vairs neko tērēt nevaru. Tāpēc no visām opcijām kā nokļūt augšā izvēlējos lētāko – ar kājām. Iesākumā gāju pa serpentīnu līdz pamanīju trepītes, kas veda taisnāk augšā. Pa ceļam pamanīju arī pie motorolleru īrētavas karti. Kurā izpētīju uz kurieni gan es ar kājām neizskraidīšu.... Protams, kad biju galā, prāts uz skraidīšanu nenesās J Augšā var tikt vairākos veidos bez manis pieminētā – ar satiksmes autobusu vai funikulieri, kur gan jārēķinās ar rindu, vai ar īrētu motorolleri – ja esat drosmīgi, lai virpuļoti pa kalnu serpentīniem, vai ar taksi – visu veidu baltiem kabrioletiem... Pa ceļam bodītē nopirku pāris alus un siera gabalu, jo kā nekā Līgosvētki klāt.... Kad biju uzsvempies beidzot augšā (pa ceļam fotografējot katru sastapto ķirzaku, lai atvilktu elpu), elpu atgūt nesanāca, jo skatam pavērās fantastisks skats. Gan pati centra daļa ar baznīcu un baltajām mājiņām un fantastiski noformētajiem ielu un māju nosaukumiem, gan skats uz klaniem, gan skats uz līci.... Tas mums, līdzenuma tautām, laikam ir viens no skaistākajiem skatiem... Visi tūristi parasti drūzmējas turpat funikuliera tuvumā, kur ir laukumiņš ar kafejnīcām un skats uz visu iepriekš minēto. Bet ir vērts paklīst arī tālāk, lai priecātos par mazajām šaurajām ieliņām un skaistajiem namiņiem.... Tā kā man ne spēka ne naudas vairs nebija, tālākos pārgājienos nedevos. Bet Jums tas noteikti jādara. Iedomājos, cik skaista varētu būt tūre laivā apkārt salai (ja nemaldos 18€ rajonā, katrā gadījumā pirmais cipars nebija 2 )... Īstenībā ar Kapri un Sorento ir gluži tāpat kā pagājušajā gadā Peleponēsas pussalā Monemvasijā. Nav vārdos pasakāms, cik labi tur ir. Ir tāda sajūta, ka esi nonācis vietā, kur ir jābūt, kur vari arī palikt un izkust mierā un laimē... Kapri pat cilvēku bari netraucēja, cik labi jutos.
Un tad jau atpakaļceļš. Itāļi tirgo biļetes līdz pēdējam. Tāpēc uz prāmi, kas atradās mola vistālākajā galā, jozu cik var, jo bija jau laiks prāmim atiet. Apdzinu arī pāris sirmgalves, kuras arī joza cik spēka un domāju, kā lai jož tā, lai paspētu, bet tomēr aizkavētu prāmi tik daudz, lai arī omes uz viņu paspētu. Jo prāmja darbinieki jau bija gatavi pacelt trapu un laist prom... Mēs visi paspējām JJJ Prāmis pa 17€ aizvizināja mani atpakaļ uz Neapoli. Man par nepatiku, viņš piestāja netālu no manis jau pieminētā cietokšņa, līdz ar to manas pēdējās cerības ieraudzīt Neapoles daili sagruva L
Vakarā viesnīcā Billy Idol kompānijā (Tv protams) notiesāju sieru un izdzēru... jau Romā iegādāto anīsa šņabi, kas man ir tuvs jau kopš pirmā Grieķijas brauciena... Aliņi palika naktij lidostā... Līgo, līgo J Pirms tam svētku noskaņu noķēru viesnīcas foajē youtube noskatoties pāris Jāņu dziesmas, Brauna epohālo Saule, Pērkons, Daugava, Kalniņa „Jātnieka dziesmu”, kuras viena no izpildītājām ir mana kolēģē Līga Priede, un tad jau protams kaut kas arī no viņas repertuāra aizgāja... J Svētku noskaņa un Dzimtenes ilgas bija noķertas.
Nākamajā dienā jau uz Romu... Lai gan vilciens uz perona stāvēja stundu, itāļi uz tiem ierodas mazliet pēc pēdējā mirkļa. Ja viņam bija jāatiet 13 minūtēs, tas atgāja 5 minūtes vēlāk, jo joprojām kāds uz viņu skrēja. Un arī tad, kad vilciens sāka ripot, kāds vīrelis skrēja tam līdzi, dusmīgi sitot pa durvīm – ko tu, maita, atgāji tikai ar 5 minūšu nokavēšanos... Jāpiebilst, ka vilcieni šeit tiešām cenšas ievērot plānu.
Romā turpat pie Termini stacijas uz Marsalas ielas pa 6€ var tikt autobusā, kas aizvizina uz Ciampino lidostu. Biļetes iegādājamas turpat esošajā biļetotavā – kafejnīcā. Nosaukums sākas ar „Terra..” J Gaidot autobusu, mani apsēda kāda veca nēģeriete ar ļoti dīvainām acīm, kas ar mani komunicēja, šķiet, portugāļu valodā. Tā kā viņa uz visiem maniem latviski izteiktajiem lūgumiem, „sieviete, ej prom; atstājies neprātīgā utt.”, mierā nelikās – aizgāju es. Romas stacijā priecājos kā šeit padomāts par neredzīgajiem – infostendi reljefoti, ar braila rakstu, viļņotie celiņi... Tikai es nesapratu – kā pie itāļu mežonīgās satiksmes neredzīgie cilvēki vispār tiek līdz stacijai....
Ciampino lidosta naktī ir slēgta, izņemot mazu telpiņu ielidošanas terminālā. Tamdēļ nakts tika pavadīta ārpusē, sēžot, pastaigājot pa perimetru un īsām komunikācijām ar citiem gaidītājiem. Kādam puisis ļoti mulsa, kad uzzināja, ka lidoju uz Viļņu, jo nezināja, kur tā ir. Ne Latvija, ne Lietuva neko viņam neizteica. Kad minēju, ka tas ir pie Baltijas jūras, viņš atplauka smaidā – Sweeden, Es teicu, jā, tikai otrā pusē. Oooo, tātad, tā ir sala? Nē, nē, nē... Bet Tu dzīvo Zviedrijā? Nē... Ooooo...tad maz mulsuma brīdis un viņš aizgāja iegrimis ģeogrāfiskās pārdomās.. Cits puisis izrādījās zinošāks – Vilnius? Ooo Estonia. J
Tad lidojums uz Viļņu, braucieni autobusā uz Rīgu, tad uz Saulkrastiem.... Home, sweet home.
Braucot pa Brīvības ielu 25.06., kad visi vēl ir laukos, skaties pa autobusa logu uz tīro, sakopto pilsētu un prātā ienāk doma – cik skaista ir Rīga..un cik šeit labi...
