Visbija - vieta, par kuru nevar nerakstīt

  • 2 min lasīšanai
  • 8 foto
Brauciens uz Visbiju, lai šā gada maija sākumā piedalītos Baltijas pilsētu savienības (Union of Baltic cities) Kultūras komisijas darba sesijā, sākās ar pārdomām par to, ka lai tiktu līdz salai, kura atrodas tepat jūrā teju vai rokas stiepiena attālumā, jāmēro tik sarežģīts un neveikls apkārtceļš, vispirms dodoties divreiz tālāk kā nepieciešams līdz Zviedrijas austrumu krastam, pēc tam atpakaļvirzienā līdz romantiskajai Gotlandes galvaspilsētai. Tā nu iznāk, ka nokļūt tālās dienvidu zemēs ir vienkāršāk un ērtāk, nekā viesoties pie netālajiem kaimiņiem, kurus šķir tikai jūra. Sala, kuras iedzīvotāji šodien pāri Baltijas jūrai skatās uz desmit Eiropas valstīm reiz bija Rietumeiropas galējā austrumu robeža, aiz kuras sākās necaurredzamais „dzelzs priekškars”. Līdzās daudzajām vēsturiskajām saitēm, kas Latviju vienojušas ar Gotlandi, kopīgs mums ir arī rietumu – austrumu robežas liktenis, jo tagad Eiropas Savienības austrumu robežas funkciju esam pārņēmuši mēs. Pēc garās ceļošanas, izkāpjot no auto, kas atveda līdz viesnīcai šajā viduslaiku Hanzas vecpilsētā, pa ceļam redzētie skati lika aizmirst nogurumu, nolikt somas un doties nelielā tuvējās apkārtnes izpētē. Pirmā sajūta ir, ka gaiss šeit smaržo tāpat kā Liepājā. Mazliet mitrs, sāļš ar kārtīgu vēja piedevu. Vakaros pēc sešiem kā daudzas nelielas pilsētas arī Visbija norimst un sāk šķist, ka es viena klejoju viduslaikos. Šaurās ieliņas līkumo augšup kalnā, līdz atduras pie pilsētas labi saglabājušās mūra. Vēlāk uzzinu, ka tas ir trīs ar pusi kilometrus garš, celts 13. gadsimta vidū un joprojām ierobežo visu pilsētas vēsturisko daļu. Kāds draugs pirms brauciena stāstīja, ka Visbijā esot pilsēta, kas iegrimusi rozēs. Žēl, bet tās vēl nebija uzziedējušas. Vien pirmās narcises un tulpes. Bez īpaša mērķa klaiņojot, nogriežoties uz vienu vai otru pusi lai pakavētos pie saulrieta iekrāsotām senu un kādreiz varenu baznīcu paliekām vai arī kāda viduslaiku pundurnamiņa, rodas vārdos grūti aprakstāmas izjūtas. Netraucē ne drēgnumā iestingušie pirksti, ne smagums kājās, kuras man kā līdzenuma cilvēkam nav radušas pa ielām kāpt augšup un lejup. Vienā no nākamās dienas darba sesijām tiek prezentēts Rakstnieku un tulkotāju centrs (Baltic centre for writer and translators; www.bcwt.org), kurš Visbijā darbojas kopš 1993. gada un, kura darbības pamatideja ir veicināt literatūras un kultūras saikni starp valstīm ap Baltijas jūru. Tā ir gan darba, gan satikšanās vieta rakstniekiem un tulkotājiem no Dānijas, Igaunijas, Faro salas, Somijas, Vācijas, Islandes, Latvijas, Lietuvas, Norvēģijas, Polijas, Krievijas un Zviedrijas. Šeit ir savākta un izveidota bibliotēka. Te notiek semināri, konferences, festivāli, meistarklases, tikšanās un daudzas citas literāri iezīmētas aktivitātes. Rakstniekiem un tulkotājiem no Baltijas jūras reģiona valstīm šeit tiek dota iespēja netraucēti strādāt pie saviem literārajiem projektiem vidēji trīs līdz piecu nedēļu garumā. Pērn vien centrā viesojušies 172 literāti no 25 valstīm. Pētot šo valstu uzskaitījumu, acis pašas apstājās pie rindas, kas sākas ar vārdu Latvija, lai tūdaļ šaudītos pie sadaļas Lietuva un Igaunija. Latvieši pērn gan nav bijuši naskākie apmeklētāji, salīdzinot ar mūsu abām kaimiņvalstīm. Neskatoties uz skaisto centra darbības ideju, tomēr šķiet, ka vienlaikus tā ir arī izcili veiksmīga pilsētas atpazīstamības veicināšana. Kurš rakstnieks pabijis šeit gan neaprakstīs pilsētas senatnīgo noskaņu un savdabīgo Visbijas ainavu ar baznīcu drupu siluetiem? Vietējie stāsta, ka pat visracionālākie prāti, nonākot šajā vietā kļūstot sapņaini. Tā ir cita, bezgala jauka un savāda pasaule, ko daudzu gadu garumā aprakstījuši dzejnieki un gleznojuši mākslinieki. Arī latviešu Voldemārs Matvejs XX gadsimta sākumā nav palicis vienaldzīgs un iemūžinājis pilsētas sarkanos dakstiņus audeklā. Jāsaka gan, ka tik skaisti, mierīgi un rāmi ir tikai līdz vecpilsētas robežām. Izejot cauri vieniem no trijiem pilsētas vārtiem, notiek pēkšņa atgriešanās mūsdienās. Skatam paveras daudzdzīvokļu augstceltnes, veikali, netīrība un pilsētas nobružātība, kas tik ļoti kontrastē un nesaderas ar senatnīgajām šaurajām ieliņām mūra iekšpusē, ka gribas ātri atpakaļ – gluži kā dažreiz pēc salda sapņa negribas pamosties. Tā ir vieta, kur rakstnieks nevar nerakstīt un, kur vakaros saule jūrā noriet tieši tāpat kā skatoties no Liepājas krasta.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais