Skaista nedēļa mežonīgajā Skotijā.

Baiba Lukaševiča 02.07.2011 2 min lasīšanai 80 foto

Izmantojot izdevību, ka manas meitas vīra māte dzīvo un strādā Skotijā, mēs trīs dāmas – es, mana meita un mazmeitiņa, „noķērām” lētākas Ryanair biļetes uz Glāzgovu un pavadījām Jāņu nedēļu tālu no dzimtenes.

Man laimējās, jo Liene, kā jau tūrisma aģentūras darbinieks, rūpīgi gatavojās šim pasākumam – pasūtīja īrēto mašīnu, rezervēja jauku hostelīti netālu no Loch Ness ezera divām naktīm, neļāva mums sēdēt mierā mazajā Hamiltonas pilsētiņā. Katru dienu izmantojām iespēju apgūt Rietumskotijas teritorijas. Apbrīnoju Lienes uzņēmību un drosmi uzņemties atbildību un iejusties britu braucēja ādā, t.i., braukt pa ceļu kreiso pusi. Tas viņai izdevās labi.

Kā šoferim viņai gadījās apgūt dažus specifiskus britu ceļu satiksmes noteikumus. Galvenais un, man liekas, interesantākais – braukšana pa single track roads – ceļi, kur ir josla tikai vienai mašīnai un ik pa gabaliņam ir „kabatiņa”- vieta, kur piestāt, lai palaistu pretimbraucošo mašīnu (Passing place). Šādi ceļi bija visur, tiklīdz nobraucām no galvenajiem ceļiem. Kaut arī kāds no šiem ceļiem veda uz nekurieni – priekšā vārti vai kāds pagalms, kur ceļš beidzas, visi ceļi bija asfaltēti, bez tam asfalts bija labāks kā uz daudziem Latvijas galvenajiem ceļiem. Super!

Braucieni cauri pilsētām vai pa galvenajām maģistrālēm radīja sakārtotas satiksmes organizācijas iespaidu. Dīvaini un nepierasti bija apļveida krustojumi – gadījās, ka jāiebrauc joslā, kur uzzīmēta bulta pa labi, jārāda pagrieziens pa labi, bet patiesībā vispirms jāiebrauc aplī pa kreisi. Tas bija pamatā uz lielajām maģistrālēm, kur, „no augšas” skatoties, mums vajadzētu patiešām nogriezties pa labi. Pagriezienu rādīšana vai drīzāk nerādīšana tā arī mums palika mazliet noslēpumaina, jo, salīdzinot ar Latviju, reti vajadzēja klikšķināt pagriezienu rādītāju.

Liels palīgs mums bija navigators. Sekojot tā norādēm, problēmas sagādāju tikai es, kas ne vienmēr saprata virzienu un šad tad iebraucām ne tajā ceļā. Bet pēc īsas maršruta kalkulācijas tikām atkal pareizā virzienā.

Vēl viena problēma – skotu akcents. Pat manas angļu valodas daudz maz labās zināšanas nelīdzēja saprast vienu otru vietējo iedzīvotāju. Interesants atklājums man kā valodniecei – Skotijas ziemeļu daļā uzraksti divās valodās – skotu gēlu un angļu valodā. Tas vēlreiz apstiprināja dzirdēto, ka skoti paši nesaprot, ko runā ziemeļos, dienvidos, rietumos, austrumos. Katrā Skotijas daļā ir savs akcents, dialekts, vai pat valoda.

Skotija vienmēr ir bijusi zemes mala, kur vēlējos nokļūt. Ne velti. Braucot pa Skye salu, pēkšņi apjuku –šo skatu esmu redzējusi jau kopš bērnības, un ne vienu reizi vien! Tikai sapnī! Stāvu Saulkrastos jūras krastā un domāju, kāpēc var redzēt Skandināvijas kalnaino siluetu. Skye salā ieraudzīju savu sapni īstenībā. Pāri šaurumiem, līcīšiem visur redz pretējās salas. Viena vieta, kas redzama arī manā foto albumā, pilnībā atbilda manam sapnim. Laikam kaut kad iepriekšējā dzīvē būšu dzīvojusi Skotijā.

Ko mēs redzējām un kādi skati pavērās mums apkārt, var redzēt manā albumā, pie attēliem es parasti pielieku mazus komentārus. Bez tam, ja nav slinkums, var pavērot mazus video www.youtube.com :