ārpus tradicionāliem maršrutiem

14.06.2007
29 min lasīšanai

Mīlestība no pirmā skatiena Kā pilsētas cilvēkiem nereti gadās, dzeguze mani šopavasar aizkūkoja ļoti vēlu – maija pēdējā nedēļā. Izsalkušu. Bez nevienas naudiņas kabatā. Nogurušu. Ar smeldzošu sastiepto potīti. Vienu pašu uz lietū izmirkuša lauku ceļa. Toties… kas par atbalsīm bija šiem dzeguzes zvaniem! No viena kalna - uz citu. No Sengeberges – pāri Sognefjordam, pāri Lustrafjordam… Šķiet, visa Song frodane filke noskanēja! Jūs jau sapratāt, ka Latvijā tas nav, vai ne? Jā, tas notika Norvēģijā - zemē, kurā – un ne es viena! – iemīlējos no pirmā skatiena. Laikā no 22.līdz 29. maijam Latvijas Lauku sieviešu apvienības rokdarbnieces tika uzaicinātas uz Norvēģiju, lai Kultūras dienu ietvaros ar saviem darbiem piedalītos svētkos Norgē. Bez rokdarbniecēm, kas ar saviem darbiem pārstāvēja vai visas Latvijas novadus, svētkus kuplināt līdzi devās arī Rūjienas kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvs „Luste” - gandrīz 20 dejotāju. Mani šajā braucienā uz Norvēģiju uzaicināja ar domu, ka varēšu būt „par astes cēlēju”… Ir taču reizēm tā, ka izbraucam svešas zemes, citus aplūkojam, sevi, savus sasniegumus un labos darbus parādām, bet… mājās to neviens tā īsti nemaz neuzzina! Latviskais kautrīgums, tā sacīt, liedz katram klāstīt, kā mūs uzņēma, kā mūs uzteica, kā mūs slavēja un aicināja ciemos citugad. Kā rodas lavīnas un… lieli pasākumi Tiekoties aktīvākajām lauku sievietēm, spriežot par to, kā varētu darboties projektā „Lauku iedzīvotāju – mājamatnieku apmācība komercdarbības veicināšanai”, FEM projektā „Sieviešu uzņēmējdarbības attīstība Baltijas jūras reģionā” un citās aktivitātēs, viena no viņām – Džūkstes vidusskolas skolotāja, Latvijas Mājamatniecības kameras Meistara diploma īpašniece, rokdarbniece Silvija Pavlova – ieminējās, ka varētu mēģināt dibināt sakarus ar Norvēģiju, jo viņas māsa jau 14 gadus ir šīs valsts iedzīvotāja. Sak, viņiem tur ik pavasari ir Kultūras dienas, un varbūt, mēs ar saviem rokdarbiem varētu aizbraukt ciemos, iepazīstināt ar sevi, iepazīties ar norvēģu lauku sievietēm. Šo domu uztvēra un tālāk attīstīja Latvijas Lauku sieviešu apvienības Mājamatniecības nozares vadītāja, zīda apgleznotāja, lapmežciemniece Iveta Meiere: Norvēģija taču ir to septiņu valstu (Norvēģija, Zviedrija, Igaunija, Lietuva, Polija, Latvija, Somija) skaitā, kas 2004. gada augustā šo projektu uzsāka un šovasar, jūlijā, to pabeigs. Tas būtu skaists ilggadējā darba vainagojums! Iesākumā, protams, iecere bija visai pieticīga, sapņi – nedroši. Nolēma vispirms mēģināt runāt ar savējām – Tukuma rajona – rokdarbniecēm, bet iecere bija tik aizraujoša, ka drīzi vien tā, līdzīgi vienam kalna galā izkustinātam akmentiņam, parāva līdzi vai veselu lavīnu! Salasījās roku gan pašu, gan citu amatnieču rokdarbi, atsaucās sievas, kas gatavas doties ceļā pat pirms lielā ikgadējā Brīvdabas muzeja gadatirgus, atradās sparīgi dejotāji, ko nebaidīja tālais ceļš (Diviem kolektīviem, kuplākam braucēju skaitam, arī ceļa izmaksas, sadalot „uz galviņām”, sanāk mazākas). Izdevās sadabūt naudiņas, lai vismaz daļēji segtu brauciena izdevumus. Katrs nodrošinājās ar Latvijas rupjmaizīti, speķi un visu citu, lai „dārgajā zemē” ap pussimts cilvēku nebūtu jādzīvo ar pustukšiem vēderiņiem… Kad lietus un vēji sitas logā… Lai priekšlaikus nenogurdinātu lasītājus, nestāstīšu par braucienu autobusā cauri Latvijai un Igaunijai; par braucienu ar prāmi „Viktorija” no Tallinas uz Stokholmu (Zviedrija), kas tagad, tūrisma sezonas laikā un demokrātisko cenu dēļ, kļuvis iecienīts arī latviešu ģimenēs; par zviedru robežsardzes suni, kuru pirms iekāpšanas prāmī nezin kāpēc pēkšņi ieinteresē manas somas smarža (Varbūt mans runcis Miķelis to vēl mājās „aprakstījis” ar savām iepazīšanās „vēstulītēm|”?); par ceļu autobusā visas dienas garumā cauri Zviedrijai, it īpaši - skaistajam un teiksmainajam Vermlandes novadam; par dažiem troļļiem šosejas malās, kas gar acīm pazib tik īsu mirkli, ka nofotografēt nav iespējams arī tad, ja neesi čamma vai gliemezis. Īsi pirms pusnakts, samiegojušos un salīgi sarāvušos vēsajā ziemeļzemes sīklietū, mūs no autobusa izlaiž vāji apgaismotā pagalmā. Tātad – ceļojuma galamērķis – Skjoldena – ir klāt! Izvietojamies pa mājiņām. Dejotājiem – turpat, iepriekš aizrunātā kempingā, rokdarbniecēm – pārsimts metrus tālāk. Cilvēka – neviena. Izņemot Silvijas māsu Māru, kas, neraugoties uz pusnakti, lietu un vēju, ieradusies mūs sagaidīt. Prieks, ka mūs gaida! Un tad jau visu citu var pieciest. Iemitināmies divās „kalpu mājiņās”- nelielās ēkās, kur vasarās dzīvo viesstrādnieki (arī no Latvijas), kas lasa zemenes, avenes. Mūs gaidot, iekurinātas jotul krāsniņas, tējkannās uz plīts – karsts ūdens. Ceļa nogurdinātas sakrītam gultās, un pēdējais, ko dzirdam, ir lietus un vēji, kas sitas logā… Kā tajā latviešu filmā, vēl paspēju nodomāt. 1000 kilometru, kas dienas laikā pārvarēti, nav nekāds nieks – pat tad, ja tos nenoskrien kājām, bet ar autobusu, tāpēc ap šo vietu arī mana filma pārtūkst… Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties Sidraboti pelēks rīts. It kā vēl līst, it kā vairs ne… Izejot pagalmā, kļūst redzamas… Kārļa Skalbes pasakā „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” aprakstītās debesis, aiz kurām „var karoti aizbāzt”! Tik zemi, tik tuvi ir mākoņi, ka šķiet: roku pastiepjot, tie lēni un nemanot izslīdēs caur pirkstiem. Gluži tāpat, kā patlaban tie slīd starp kalnu korēm – sniegotās virsotnes apejot, nogāžu mežiem cauri izķemmējoties, līdzīgi pienam lēni izlīstot pār zilajiem fjordu ūdeņiem… Elpa aizraujas! Pagriežu galvu sāņus, un… atkal aizraujas elpa! No pašas klinšu kores lejup, pāri tikko pavasarīgi saplaukušo mežu galotnēm, no milzīga augstuma krīt ūdenskritums. Pietiekami neliels un pietiekami attālu, lai dzirdama būtu skaisti melodiska šalkoņa (Ne dārdoņa, kādu dzirdēsim citudien, citā vietā, pie cita ūdenskrituma). Aklimatizēšanās ļoti jauki apvienota ar apkārtnes iepazīšanu, tāpēc dodamies nelielā rīta pārgājienā uz Seņģeberģes (Gultas) kalnu, no kura ļoti labi pārredzama Skjoldena. Te notiks Kultūras dienas, kuru viesi mēs esam. Dažiem, izrādās, šis ir mūžā pirmais kāpiens kalnos! Tāpēc izjūtas ir neaprakstāmas! Ir skaisti. Ir mazliet grūti. Kad elpa atdabūta - gribas pakāpties vēl mazliet augstāk. Pēkšņi parādās saule, un mums par prieku Skjoldenu izgaismo gluži kā skatuvi! Ciemats, kurā ir aptuveni 200 iedzīvotāju, ir tukšs un kluss. Cilvēku nav. Suņu nav. Kaķus neredzam… Vai te maz būs publika, kas priecātos par mūsu rokdarbiem, par mūsu dejām?! Silvija saka – būs! Sestdienas rītā un svētdienā sabrauks ar mašīnām no malu malām. Mēs viņai ticam, jo – vai tad ir citi varianti? Cilvēki, kas te dzīvo, strādā vai nu netālajā metālapstrādes rūpnīcā, kur griež un sagatavo naftas rūpniecībā nepieciešamās caurules, vai neskaitāmajās elektrostacijās, vai arī – apkalpojošajā sfērā, kas patlaban intensīvi gatavojas vasaras tūrisma sezonas atklāšanai. Ziemas – slēpotāju- sezona jau labi pasen, kopš beigusies. Drīz te no Vācijas, Anglijas, no citām pārapdzīvotām industriālajām valstīm saradīsies ģimenes, kas vēlas atpūsties lauku tīrajā gaisā, baudot brīnišķīgo dabu. Sabrauks visu gadu saspringtā darbā aizņemtie biznesa pasaules korifeji - makšķerēšanas fanātiķi, uz visu sezonu „nopirks” sev katrs pa foreļu upītei, un… ne tāds vairs cilvēkus redzēs, ne cilvēki –viņu! Augstu kalnos, kur sniegos kā mazi melni punktiņi redzamas vairākas būdiņas, arī pa vasaru cilvēki dzīvo! Ekstrēmākie klusuma un vientulības mīļotāji… No lauksaimniecības nozarēm te attīstīta lopkopība (cūkas, liellopi, aitas un kazas), zemeņu un aveņu, kā arī ābolu audzēšana. Siltuma un mitruma pietiekami, tāpēc ražas esot labas. Zils, balts, zaļš Ap dienas vidu atkal sēžamies autobusā un mērojam ceļu uz Jostedāles ledāju pie Gjardes. Norvēģijā mūsu gide ir Silvija, un no viņas, kā jau „gandrīz iezemietes”, pa ceļam uzzinām, ka atrodamies Rietumnorvēģijā, kas, robežojas ar Ziemeļjūru - no Stavangeres līdz pat Kristiansannai. Šī ir fjordu zeme, un to nevar nepamanīt, pat veroties pa autobusa logu. Saule, kas vēl pirms brīža tik skaisti izgaismoja Skjoldenu, kaut kur pazudusi, un zilā krāsa visapkārt ir tādos dziļi siltos, nedaudz pelēcīgos toņos. Zili kalni, zili fjordu ūdeņi. Balti mākoņi – kā vainagi ap sirmajām veco kalnu virsotņu galvām (Tur, augšā, vēl ir sniegs!). Balti ūdenskritumi kā sidraba pavedieni savieno virsotnes ar to atspulgiem ūdenī. Un – spirgts pavasara zaļums ielejās, kur, pavasarim sākoties, viss zied vienlaikus: pienenes, ievas, ceriņi un rozes. Dabu var saprast – vasara īsa, viss jāpaspēj! Garām aizņirb mazi ciematiņi, šur tur redzam arī pa vientuļai mājiņai kalnos. Pagalmi – tīri, sakopti, taču puķu dobju, kādas pierasts redzēt Latvijā, te gandrīz nemana. Ja glīti frizētajā zālienā pie mājas zied balto spireju krūms, tad tas jau ir krāšņums! Kad pie kādas mājas ieraugām puķu dobes, neviļus pasprūk joks: „Šim norvēģim droši vien, sieva ir latviete!” Un vēl - kad tukšajiem un klusajiem ciematiņiem cauri braucot, kādudien beidzot ieraugām pagalmā rosāmies vīrieti, mums atkal ir savs spriedums: „Šim arī sieva latviete gadījusies - liek strādāt pie mājas!” Ceļi, pa kuriem braucam, nav domāti lielajiem tūristu autobusiem. To abās pusēs ik pa gabaliņam ir tādas kā mazas kabatiņas, kurās laikus iebraukt, ja priekšā aiz līkuma redzēts tuvojamies cits transportlīdzeklis. Tad nu mēģiniet iedomāties, kā jājūtas abu autobusu šoferiem, kad pēkšņi kādā līkumā mēs ar pretimbraucējiem sastopamies „purns purnā”!.. Ak, nedomājiet neko ļaunu – viss atrisinās bez avārijas! Jo te braukšanas ātrums retās vietās pārsniedz 50 vai 70 kilometrus stundā. Vienīgi Iveta dziļā nožēlā nopūšas, ka neesot ienācis prātā tobrīd fotografēt nevis pretim stāvošo autobusu, bet mūsējā pasažierus – tie visi esot bijuši stāvus kājās! Un visiem - fotoaparāti pie acīm… Kāds pārsteidzošs, neatkārtojams foto mirklis būtu izdevies! Ko lai dara - jāsamierinās ar tiem neparastajiem foto mirkļiem, ko noķeram, iebraucot tuneļos vai izbraucot no tiem. Priekšā, pie šoferīšiem, arī nedrīkst sēdēt - to pašu bīstamo ceļu dēļ, bet… tā vietiņa, tas vienīgais krēsls, ir aizrunāts un draudzīgi sadalīts pa stundām, pa dienām uz priekšu. Kam gan negribas dabūt elpu aizraujošus kadrus?! Jostedāles ledājs Visattālākajā zaļgani mirdzošajā Fjērlannsfjorda galā ir Norvēģijas Ledāja muzejs (Norsk Bremuseum). Tas izrādās slēgts, darbojas vien Tūrisma informācijas stends, kurā mums pārdod biļetes uz ledāju. Ielūkojušies pa muzeja logu, zinātkārākie no mūsējiem teic, ka tur tik vien esot, kā ledāju fotogrāfijas un kartes uz planšetēm. Ja tā, tad - mums nu gan nav, ko nožēlot, jo dodamies taču ledāju skatīt „dzīvajā”! Norvēģiem tas ir Jostedalsbreen. Tas ir lielākais ledājs kontinentālajā Eiropā – 100 kilometrus garš un 15 kilometrus plats. Tā augstākais punkts ir Lūdālskopa kalns ( 2083 metri virs jūras līmeņa). Vēl 18. gadsimtā vairāki šļūdoņi no tā noslīdējuši tik zemu, ka iznīcinājuši iekoptos laukus, taču tagad arī šeit jūtamas globālās sasilšanas sekas: ledājs kūst tik acīmredzami un strauji, ka šļūdoņa mēle vairs pat nesasniedz fjordu, nesaskaras ar ūdeni. Silvija teic, ka vēl pirms padsmit gadiem, kad te vairākkārt bijusi kopā ar ģimeni, ledājs beidzies ūdenī, un tūristiem rīkoti speciāli braucieni ar laivām - pāri fjordam līdz ledājam. Mūs ledājs sagaida ar ledainu vēju un slīpu lietu. Un tad vēl izrādās, ka iešanai vairs nav piemēroti tie paši apavi, kas derēja rīta pastaigai ciemata tuvumā… Drosminieku tomēr ir pietiekami daudz, pats ledājs – pietiekami tāls un taka - slidenu klints bluķu pilna, tāpēc tiem, kas sevi nepieskaita ekstrēmistiem, pāris stundas nākas gaidīt izlijušos, taču patiesi priecīgos un laimīgos „ledāja iekarotājus.” Un šoferīšiem tiek paldies un bučas – par sarūpēto karsto ūdeni! Šī nu izrādās tā reize, kad iesācēji var pārliecināties, ka tas, kas izskatās tuvu, kalnos nebūt nav tuvu, un tas, kas kalnos pirmajā brīdī šķiet viegli, vēlāk var izrādīties grūti, reizēm – varbūt pat nepārvarami. Rodas apjausma par to, cik sīks un nenozīmīgs var būt cilvēks varenās Dabas priekšā. Sognefjorda rotas Katra Rietumnorvēģijas pilsēta dedzīgi cildina savus – viskrāšņākos! visdzidrākos! visdziļākos! – fjordus. Un tie jau arī sacenšas savā starpā – gan Rumsdālsfjords, gan Lisefjords, gan Geirangerfjords, gan Sunndālsfjords, gan (Nu jau „mūsējie”!) Sognefjords un Lustrafjords. Sognefjords ir garākais fjords Norvēģijā- tas stiepjas 206 kilometru garumā no arhipelāga rietumos līdz Šoldenai (Sjolden) pie Jotunheimenes austrumos. Tā lielākais dziļms sasniedz 1308 metrus. No rietumiem krasti sākuma ir taisni,taču vēlāk, iestiepjoties dziļāk, sadalās garos fjordu „pirkstos”, ainavu padarīdams aizvien krāšņāku, apbrīnojamāku. Te ir uzceltas vairākas ļoti skaistas stāvbaznīcas, to skaitā – Ūrnēses stāvbaznīca, ko lūkot dodamies sava ceļojuma ceturtajā dienā (Laika mums šoreiz ir vairāk nekā sākumā plānots, jo nesanāk ekskursija par tēmu „Krūkenas augļi un ogas”’- mazā lauku sievietes uzņēmuma īpašniece, pie kuras bija iepriekš pieteikta viesošanās, diemžēl devusies steidzamās un svarīgās biznesa darīšanās uz Bergenu. Neko darīt - bizness ir bizness!) Ūrnēses stāvbaznīca, ko apmeklējam pirmo, ir „stāvbaznīcu karaliene”, jo tā ir visvecākā stāvbaznīca Norvēģijā, tāpēc iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Atkal ir uznācis kārtējais mākonītis, atkal līst un pūš vēsi vēji, un mēs pacietīgi mīņājamies pie baznīcas vārtiņiem, kamēr tos pārsimts metrus no citas ēkas līdz mums mēro padzīvojusi sieviete( Baznīcas kalpotāja? Gide? Varbūt - „divas vienā”?). Viņa nesteidzas, un mēs mirkstam… Tā stāvot, pēkšņi sāc saprast, kāpēc te viss tik ilgi saglabājas – viss senais, dižais, skaistais. Te neviens nekur nesteidzas! Ceļ un būvē droši vien, lēnām un ar apdomu. Nesteidz postīt, jo nesteidzas pasaules mainīgajai modei līdzi… Iespējams, ka te pat ķirmji nesteidzas! (Tas man ienāk prātā, kad aplūkojam baznīcas ziemeļu portāla kokgriezumus, kas saglabājušies no 11. gadsimta. Tiesa gan – tie ir pamatīgi iedarvoti…) Melnajā kokā vēl vairāk izceļas, mūsu izjūtas, līdzpārdzīvojumu paspilgtina „Ūrnēses stila” kokgriezumos attēlotā labā cīņa ar ļauno. Melni darvoti brieži cīnās ar melnām čūskām, kas izvijušās starp melni spožiem ērkšķainiem zariem… Lietus līst un līst… Vēji pūš nenostādamies. Sieviete stāsta un stāsta - nesteigdamās… Un tā nu ir tikai un vienīgi manis pašas vaina, ka drīzāk gribas tikt baznīcā iekšā, jo vējjaciņu atstāju autobusā. Tobrīd spīdēja saule, un es atļāvos būt vieglprātīga! Ne tā, kā šī norvēģu sieviete, kam lakats galvā, kupli austi brunči mugurā, flaneļa blūze un pašadīta silta vilnas jaka mugurā. Tāda jaka smalkajā lietutiņā kļūst tikai smagāka, vēl ciešāk piekļaujas pleciem. Arī būdama slapja, tā nesaldē. Tā atkal ātri izžūst, ja atspīd saule… Ak, kā es reizēm saprotu šejienes sieviešu ģērbšanās stilu! Tas varētu saukties - „dzīves nepieciešamība” (Blakusstāvētājai tieši tobrīd pienāk īsziņa no mājām: Latvijā ir plus 31 grāds, tikko beidzies pamatīgs pērkona negaiss…) Baznīca celta ap 1130 – 1150. gadu, un tajā iebūvēti šajā pašā vietā bijušās iepriekšējās baznīcas baļķi. Iekštelpā ar bijību aplūkojam abus 12. gadsimtā darinātos emaljētos dzelzs svečturus, kas izgatavoti Francijā, Limožā. Aplūkojam vietas, kur reiz bijuši un pēc restaurācijas atkal reiz tiks novietoti atpakaļ senie kokgriezumi, senās gleznas. Sēžot baznīcēnu solos, uzzinām, ka sākumā Norvēģijas baznīcās tādu nemaz nav bijis – šis jaunievedums nācis stipri vēlāk. Un tad, kad arī vienkāršie ļaudis drīkstējuši sprediķi klausīties sēžot, bagātajiem jau vajadzējis speciālus nožogojumus, augstākas sēdvietas- kaut ko attāli līdzīgu ložām operā vai teātrī, jo citādi nepiepildīta paliktu vēlme „stāvēt pāri pūlim”… Mazā, sirsnīgi mīļā baznīciņa mūs nemanot ir tā „paņēmusi”, ka nobeigumā visi, kājās piecēlušies, noskaitām Tēvreizi un… nodziedam „Pūt, vējiņi!”. Tiesa, tā gan nav no garīgā repertuāra, tā ir sena latviešu panāksnieku dziesma, tāpēc pantiņu par kroga izdzeršanu un kumeliņa noskriešanu vienkārši izlaižam. Galvenais taču ir noskaņa! Un noskaņa, latvieša sirds un dvēsele, šajā dziesmā ir! Tāpat, kā daudzās citās, kā, piemēram, „Pie Dieviņa gari galdi” vai „Lēni, lēni Dieviņš brauca”, ko mēs noteikti būtu varējuši dziedāt, ja vien… visi zinātu tautasdziesmas vārdus. Pēkšņi parādījušies cilvēki Piektdienas vakarā, kad paredzēts iekārtot rokdarbu izstādi, kad mūsu šoferīši smago „pūra somu” dēļ laipni atveduši rokdarbnieces tos pārsimts metrus līdz kultūras namam, pēkšņi pamanām: parādījušies cilvēki! Un tie nebūt nav tikai mūsu pašu dejotāji, kas brīvo vakaru nolēmuši pavadīt arī kultūras namā, taču - saunā un baseinā… Tie ir vietējie iedzīvotāji, kas steidz sapost kultūras namu. Vieni nes un sprauž stūros meijas, citi - nes galdus, izkravā savu amatnieku darinājumus. Sievietes ar galdautiem apklāj galdus, ar lielu rūpību gatavo ziedu pušķīšus telpu rotāšanai. Kāds appļauj zālienus ēkas ārpusē. Rosība - kā skudru pūznī! Protams, ka mūsu rokdarbnieces arī te ir tās čaklākās! Pamatstāva vestibilā tiek sarindoti galdi, liktas kopā „eglītes” un citi „koki”, kuros iekarināt, uz kuriem izvietot cimdus un zeķes, dvielīšus un galdautus, šallītes un kaklasaites, ādas jostas, bloknotus un naudas maciņus. Gandrīz akrobātiskus trikus demonstrējot, pie sienām tiek piestiprināti adītie, tamborētie un nezin kādās vēl tehnikās uzburtie apģērba gabali no dabīgajiem, vislatviskākajiem materiāliem - lina, vilnas un kokvilnas. Čaklo roku īpašnieces, kam gribētos svētkiem sapost ikvienu sievieti, uz galdiem izvieto mākslinieciski savērtu pērlīšu kaklarotas, auskariņus un rokassprādzes. Uz blakus galda – rokdarbnieču „pēdējā svaiguma” jaunrade - tamborētas krellītes un Latvijā patlaban tik populārie no auduma darinātie ziedi. Viss iespējamais – visās varavīksnes krāsās! Darba pilnas rokas, taču… neatstājas arī bažas: vai latviešu sievu veikums iepatiksies? Vai tiks novērtēts? Vai patiešām rīt te būs cilvēku pilns? Pirmās šaubas kliedējas, kad uz kultūras nama zāli un no tās dodas kādas norvēģu bankas pārstāvi, kam šis ir darbavietas svētku vakars. Saposušās norvēģietes apstāj mūsu rokdarbnieču galdus – cilā dūraiņus, kapzeķītes, pa vairāki lāgi apgroza šūtos, stepētos dīvānspilvenus, plecu lakatus, jostas. Un tad sākas jautājumi: no kurienes tas viss? Un vai būs nopērkams? Un kad? Tikai sestdien? Vai arī svētdien jūs vēl būsit šeit? Jāteic, ka, tādu interesi redzot, mūsējās kļūst mundrākas. Sak, varbūt nemaz tik traki nebūs… Varbūt iepatiksies latviskie rokdarbi? Un varbūt, atgriezušās mājās, šīs sievietes piezvanīs draudzenēm, aizsūtīs e-pastiņus paziņām, kolēģēm, kaimiņienēm? Ieinteresēs arī pārējos?.. Fotosesija Kultūras dienas pasākums plānots tikai ap pusdienlaiku, tāpēc no rīta, tā paagrāk pieceļoties, vēl var apmest pāris līkumus, nedaudz pakāpties kādā pakalniņā, paieties uz vienu vai otru pusi no ciematiņa - vienvārdsakot, uztaisīt foto sesiju dabā. Kā zinādami, ka varētu gribēt šos bildēt, no aploka tālākā gala uz manu pusi, zāli plūkdami, pāri kalnam rāmi lēnām nāk milzīgi govslopi vareniem ragiem. Stāvu pie elektriskā gana tievajiem mietiņiem un gandrīz simboliskās stieplītes un priecājos. Fantastisks skats! Gribētos, lai šie pienāk tuvāk. Lai paceļ galvas. Lai melnais milzenis nostājas līdzās brūnajam. Lai paši izkārtojas glītam kopskatam… Gribētos pieiet vēl tuvāk, taču, atzīšos, bail arī… Jāizlīdzas ar iespējām, ko dod objektīvs - jāpievelk tuvāk! Viens klikšķis, otrs, trešais… Aizrāvusies esmu ne pa jokam, kad pēkšņi sadzirdu tādu kā šņākoņu sev aiz muguras. Pagriežos….Oooooo! Viens tieši tāds pats ragulops stāv man līdzās - šaipus aplokam! Kādu brīdi aizmirstas elpošana, taču tad atceros Māras stāstīto, ka te, saimniecībā, ir viens „brīvdomātājs” un savrupnieks, savu ceļu staigātājs - Lācītis! Ja netīk, ka viņš par tuvu pienācis, tad vajagot tik viņam mazliet it kā paskriet virsū – šis tūlīt mukšot prom. Tā viņu „iedresējis” dēlēns, deviņgadīgais Tomass. Nu… Tomasam kā jau dresētājam viņš, iespējams, klausa, bet… man? Neņemos pārbaudīt. Nezinu, ko tobrīd domā Lācītis, taču mēs reizē atkāpjamies – katrs savā pusē spireju krūmam. Kamēr notiek šis nelielais, nervus nedaudz kutinošais incidents, pelēcīgais rīts pārtapis pirmajā īsti skaistajā, saulainajā dienā! Dodos ezera virzienā – drošākās „kadru medībās”. Norvēģijas pavasara saule nav žēlojusi ne zeltu, ne sudrabu! Zeltā mirdz pieneņu pļavas, sudrabā - ūdeņi. Gan lejā, ezerā, gan augšā – vieglajos mākonīšos un ūdenskritumos. Atspulgi visu šo krāšņumu dubulto tā, ka elpa aizraujas. Tās ir neaprakstāmas izjūtas!.. Un tu, cilvēks, stāvi kā muļķis ar fotoaparātu kaklā, nezinādams, ko ķert, ko grābt! Dabas skatuve ir tik bezgala mainīga! Aziet saulei pretī mākonītis, un rudzupuķu zilais fjords pēkšņi kļūst pelēkzils, tad – pelēks, tad- sidrabaino ņirbains sīkā vējā brīzē… Un kas notiek augstāk, kalnos! Pretgaismā mežs mirdz smaragdzaļš. Mākoņu ēnas nogāzēm slīd pāri tikpat rāmas, kā tās, kas vasarā pārstaigā Latvijas rudzulaukus…Neviļus pasmaidot, jāatceras čehu rakstnieka Karela Čapeka sacītie vārdi, kas kā ceļojuma moto uzdrukāti uz mūsu programmiņām: „Pasaulē nav daudz tik savādu un klusu vietu kā vistālākais stūris tai kabatā, ko sauc par fjordiem. Tur kalni ir stateniski vai šķērsām pāršķelti, ar glečera vadžiem pārplēsti… Īsts kalns nedrīkst būt tik skaists: tas izskatās, nu, kaut kā nevīrišķīgi.” Viss! Man izbeidzas vārdi, šo skaistumu aprakstot! Vien jāpiekrīt norvēģu filozofam Ludvigam Vitgenšteinam: „Par ko nevar runāt, par to jāklusē.” Un vēl – „Pasaules kā ierobežota veseluma izjūta ir mistiska”. Svētki ir klāt! Jau pa ceļam uz kultūras namu kļūst skaidrs, ka ļaužu te šodien netrūks – garām cita pēc citas aizlīgo kuplām ģimenēm vai draugu pulciņiem pilnas automašīnas. Tā arī ir! Skjoldenā cilvēku skaits, šķiet, ir vismaz trīskāršojies. Vieni, sasēdušies ap galdiņiem, omulīgi tērzē, bauda brīvdienu alu, citi – apstaigā un lūko mājamatnieku izstādes, vienādu interesi izrādot gan par savējo, gan mūsējo darbiem. Gaidot, kad mūs, latviešu ciemiņus, pieteiks, rokdarbnieces grozās turpat, publikā, improvizētās skatuves tuvumā, taču… ik pa laikam te vienai, te otrai tomēr nākas iet iekšā, kāpt lejā, steigties pie saviem izstādītajiem darbiem, jo kāds potenciālais pircējs kļuvis nepacietīgs. Sak, Kultūras svētki te ir katru gadu, bet latviešu rokdarbi – pirmoreiz! Un – tik kvalitatīvi! Un – norvēģu pirktspēju vērtējot – arī ļoti lēti! Koncerts vēl nav ne pusē, kad spilvenu galds jau tukšs, plānākas kļuvušas galdautu un dvieļu kaudzītes. Dažai labi vietējai jau mūsējo tamborētais lakats vai apmetnis ap pleciem. Drīzi vien, atlikušo mantu pārlūkojot, nākas secināt: norvēģietes tomēr ir un ir vienas praktiskas sievas! Krellītēm, puķītēm, auskariem un zīda šallītēm ticis krietni mazāk uzmanības. Praktiski izrādās arī vietējie vīri: viņi ilgi „spieto” ap jostu stendu-pēta, groza un loka jostas, līdz beidzot…manta atzīta par labu, noderīgu un kvalitatīvu, un iepirkšanās arī te iet vaļā! Darbs nu jostu autorei un viņas „palīgam”’- „koka klucim Konstantīnam”, uz kura tūdaļ tiek iesisti jauni caurumiņi - tādu īstu resnīšu te, izrādās, nemaz nav! Varbūt pie vainas kalni – nemitīgā staigāšana augšup un lejup ir labs fiziskais treniņš. Jā, un vēl -mēs arī pašas nevaram saprast un izskaidrot, kā tas nāk, bet te, Norvēģijā… negribas ēst! Mājās ik pa brītiņam kaut ko iešņakātu, uzgrauztu, bet te… Tiklīdz vakars (un naktsmītņu mājiņa) klāt, tiklīdz kājas nomazgātas, tā galva – blaukš! - jau uz spilvena. Un miegs – bez sapņiem. Bez nervozas grozīšanās no sāna uz sānu… Tāda mums tā pieredze. Varbūt arī viņiem, norvēģiem ir tāpat? Skarbā zemē, lai izdzīvotu, daudz jāstrādā! Svētkos, kā jau svētkos - vieni runā no skatuves, citi - savā starpā pie galdiņiem. Un tas viss notiek vienlaikus! Un tāpēc te cits citam neuzšņāc, neapsauc. Tiesa gan - mēs jau nezinām, varbūt tas aizrautīgais zemnieks par savām Krūkenas ogām katru gadu stāsta vienu un to pašu… Tāda nieka – publikas uzmanības trūkuma – dēļ runa īsāka nekļūst. Katrs, šīs rindas lasot, var pasmaidīt, bet… mūsu dejotāji visu šo laiku stāv asfaltētā autostāvvietas laukuma maliņā – svīst savos latviešu tautastērpos… Desmit kolektīva pastāvēšanas gados, saka dzīvespriecīgā, prasīgā un aizrautīgā kolektīva vadītāja Sandra Degle, ne tas vien piedzīvots! Dejots ir gandrīz pa visu Latviju, vairāk kārt būts festivālos un koncertos ārzemēs - Igaunijā, Slovākijā, Beļģijā, Vācijā. Kad mūsējie beidzot izdejo publikas priekšā, čalas apraujas vienā mirklī! Kausi uz galdiem stāv pusdzerti, dziest steiki un atsulojas salāti. Visi nu skatās, kā mūsu rūjienieši attaisno savu „Lustes” vārdu! Plīvo skaistie, krāšņi violeti zilie Vidzemes brunči, vīri stulmu zābakos piecērt kāju, un jautrās, nebēdnīgās, azartiskās raksturdejas - „Precinieki”, „Alus dancis”, „Kreicburgas polka”, „Skroderis”, „Senais dancis” - aizrauj tā, ka dažs kungs cienījamos gados pēkšņi smejas kā kutināts, sajūsmā sit sev pa ceļgaliem, ik pa brīdim notraukdams pa smieklu asarai. Patiesi sirsnīgie aplausi un kafejnīcas vēsumā uzklātais atspirdzinājumu galds ir skjoldeniešu pateicība dejotājiem. Māra Kultūras dienas programma ir visu skjoldeniešu kopīgi sarūpēta ‘- katrs ,kas to vēlas, kāpj uz skatuves un rāda, ko māk. Aizkustinoša ir jaunākās paaudzes uzstāšanās: mazie pirmsskolas vecuma bērneļi, zaļās un kuplās sūnu parūkās, sūnzaļos, lēverainos krekliņos, Eduarda Grīga mūzikai skanot, dejo „Troļļu deju”. Un šis nu ir vislabākais laiks, lai pastāstītu par šī priekšnesuma sagatavotāju – Māru Nīhusu, Silvijas māsu. Viņa, nu jau četru bērnu ( Agnesei – 19, Kārlim – 15, Tomasam – 9, Ērikam – 6) māmiņa, paziņu mudināta, pirms 14 gadiem pirmoreiz atbrauc uz Norvēģiju. Protams, viesstrādnieces statusā - uz zemeņu lasīšanu. Un - sauciet to kā gribat: par Likteni, nejaušu sakritību, Mīlestību no pirmā skatiena vai kā citādi, bet jau pirmajā dienā viņu uzrunā saimnieks Kjells (Kjell Arvid Nyhus), lūdzot palīdzēt sakārtot māju, jo viņam esot gaidāmi ciemiņi. Māra uz šo darbiņu ierodas… ar angļu valodas vārdnīcu rokās! Pēc pusotra mēneša viņa jau kārto eksāmenu norvēģu valodā! Kjells nu ir Māras dzīvesbiedrs - mierīgs, saprotošs, pamatīgs, un… ļoti mīl visus četrus savus bērnus! Bet stāsts par Māru nebūtu pilnīgs un situācija –maz saprotama, ja pirms tam mēs nepastāstītu par Aides (Eide) muižu. Kad ciemojamies Māras mājās – Aides muižā, pirmais iespaids ir pamatīgums! Dzīvojamā ēka celta pirms vairākiem gadsimtiem, atjaunota, sakopta, cenšoties saglabāt ēkas autentiskumu. Savulaik tā bijusi staltākā māja, lielākā un bagātākā saimniecība visā fjorda piekrastē. Tikai krietni patālu uzcelta cita muiža – Mintes māja, un tad nu abas sacentušās lepnībā un bagātībā! Vietējie lūkojuši un uzskaitījuši, kurai plašākas istabas, vairāk logu, turīgāka saimniecība, labākas citas ēkas, plašāks pagalms, vairāk lopu un kalpu. Mintes māja savulaik piederējusi Norvēģijā slavenajam kartogrāfam Mintem. Viņš apņēmis turīgu un čaklu sievu, bet, kad tā nomirusi, par otro sievu izvēlējies pirmās sievas māsu. Tak jau – zināmu ļaužu! Mazāk riska. Aides muižas īpašniece madam Hansena, nākusi no nodokļu iekasētāju dzimtas, arī pati bijusi ar vērienu un stingru roku. Viņa iepirkusi zemes, likusi ierīkot savu ūdenskritumu – Vasbakenu, lai nebūtu jābūt atkarīgiem no cita, tālāk esošā, ūdenskrituma. Kad kalnu galotnēs nokūst sniegi, beidzas arī pavasara ūdenskritumi, kas mūsu ceļojuma laikā vēl bija lielā daudzumā - redzami plūstam vai no katras stāvākas kores, no katras aizas. Un tad, ja nav „sava ūdens”, lauksaimniecībai klājas grūti. Kalpiem vajadzējis izkāpelēt un izpētīt kalna kori, pēc tam daļu ūdens nošķirt no lielā ūdenskrituma un aizvadīt pa kori uz vēlamo vietu – tieši pretī Aides mājai. Varam tikai iedomāties, cik akmeņu un klinšu kalpiem bija jāpārcilā un jāpārbīda, jāiegroza, cik klinšu spraugu cieši jāaizbāž ar sūnām, lai ūdeņi beidzot plūstu turp, kur saimniece vēlas (Vēl tagad, ja ūdens straume pēkšņi sāk jūtami izsīkt, saimniecības vīriem jāiet kalnos – meklēt spraugas, kurās tas kritums varētu būt iekritis…). Viegla dzīve Aides mājā madam Hansenas laikos vis neesot bijusi! Ļaudis nostrādināti ne pa jokam. Un, kad kalpi par darbu algu saņēmuši, saimniece… uzsaukusi dzeramos un sēdusies ar vīriem pie kāršu galda. Tā viņa visu savu izmaksāto naudu kārtīs atspēlējusi atpakaļ. Vēl kādu citu seno stāstu Māra uzzinājusi vien tad, kad piedzima Tomass: Tas noticis sensenos laikos, kad vairākos Zviedrijas novados bijis tik liels bads, ka cilvēki ēduši mizu maizi… Pārtikas meklējumos ubagi un nabagi atklīduši arī līdz fjordiem, līdz Aides muižai. Madam Hansena tad pavēlējusi „tiem ubagiem” nedot neko! Diedelniekus lai nemaz nelaižot pagalmā iekšā! Tad nu ubagi muižu nolādējuši, sacīdami, ka 300 gadus te nedzims mantinieks… Kad Māras un Kjella ģimenē piedzimis Tomass, raudzībās atnākusi kāda veca sieviņa ,kas no savas bērnības vēl atcerējās šo stāstu, un izstāstījusi to Mārai, teikdama, ka visi priecājoties un apsveicot Māru ar to, ka viņa esot lauzusi lāstu.. Iespējams, ka Kjells, pats to nemaz neapzinādamies, rīkojies vispareizāk: varbūt uz tik tālās un svešās zemes, uz Latvijas sievieti tāds norvēģu lāsts nemaz neattiecas? Lai nu kā - Māra tagad ir apkārtnē lielākās saimniecības saimniece, laimīga māte, visu vietējo ļaužu labi ieredzēta un cienīta sieviete. To dzirdot, Māra gan tikai pasmaida: te, Norvēģijā, tiekot pieņemts ikviens, kas godīgs un čakli strādā, kas prot sadarboties ar pārējiem, jo šajā skarbajā klimatā reizēm tā ir vienīgā iespēja izdzīvot. Un tas neesot nekāds viņas īpašais nopelns - te visi cilvēki tādi! Par to taču mēs esot varējuši pārliecināties arī svētkos. Kultūras mans gan Skjoldenā ir, taču tam nav ne vadītāja, ne direktora! Svētkus rīko katra ģimene pēc kārtas: sanāk kopā, izsaka savus piedāvājumus, izlozē, kura ģimene par kuru pasākumu būs atbildīga, izlemj, ko kurš darīs, kurš un kādā veidā var palīdzēt. Mēs taču esot ievērojuši vīru, kas pirmssvētku novakarē pļāva zāli pie kultūras nama? Nu, lūk! Tas esot bijis… ciema vecākais! Un arī slēgto baseinu, kurā tik labprāt plunčājas bērni, uzraugot katras ģimenes vecāki pēc kārtas. Un visi visu dara bez atlīdzības! Gluži tāpat, kā Māra mācījusi ciema mazuļiem jau minēto „Troļļu deju”. ..Nu ja, mēs taču redzējām, kā Māras mājās uz kaprona zeķu „cepurītēm” tapa cirtainās sūnu parūkas trollīšiem! Greznākais tērps un citas ieceres Greznākais tērps, neapšaubāmi, ir līgavas kleita! Jo visus pārējos tērpus, visas drēbes te var noadīt, noaust, pašūt. Tas notiek dabiski un pašsaprotami - gluži tāpat, kā maizes cepšana te katrās mājās, katrai saimniecei ir pašsaprotama lieta! Var, protams, drēbes arī pasūtīt pēc preču katalogiem. Tas kalnu, nomaļu vietu iemītniekiem ir visērtāk, jo pasūtījumus piegādā pa pastu. Protams, tiem tad nu ir tikai lietošanas vērtība, tāpēc jābūt ērtiem, praktiskiem, izturīgiem… Pavisam citādi ir ar kāzu tērpiem. Precas taču ar domu, ka tas ir vienreizējs notikums katra cilvēka dzīvē! Un tad gan līgavas, gan pārējo ievērojamāko viešņu tērpiem jābūt īpaši skaistiem, oriģināliem! Un tad… līgavas gan no tuvienes, gan tālienes steidz pie Māras. Oriģināls līgavas tērps – ar rokām no zīdiem un mežģīnēm darināts, ar pērlītēm izšūts un izmargots – ir dārgs prieks, un to var atļauties tikai ļoti turīgi ļaudis. Toties pēc tam tāda līgavas kleita ir visas mājas, jaunās ģimenes rota! To izliek, izkarina labi redzamā vietā, un nu tā jau ir interjera sastāvdaļa! Reizēm, teic Māra, darba sanāk tik daudz, ka nākas saukt palīgos kādu šuvēju no Latvijas… Māra, kad ciemojamies viņas mājās, izrāda mums savu darbnīciņu, ko aprīkot palīdzējusi Norvēģijas valdība, atbalstot savas valsts lauku sieviešu nodarbinātības projektus. Valdībai rūp, lai katrai sievietei, kas to vēlas, būtu iespējas uzsākt mazo biznesu. Tikai tad, ja cilvēks jūt, ka ar savu darbu spēj būt citiem vajadzīgs, viņš var sajusties gandarīts. Jau senie latvieši teikuši, ka darbs vienmēr atrod darītāju, un šajā sakarā arī mūsdienās nekas nav mainījies! Arī Norvēģijā – ne. Ievērojušas, ka Mārai labi padodas galdu klāšana un noformēšana, mielastu gatavošana, vietējās saimnieces, godiem pošoties, vienmēr meklē čaklo un prasmīgo latvieti. Tev tas sanāk interesantāk, savādāk, vislabāk, viņas saka, un Māra iet un dara… Kjells sievai palīdz tajā ziņā, ka savā saimniecībā Māra atbild tikai par mājas darbiem. Tīrumos, dārzos, kur aug zemeņu un aveņu plantācijas, noteicējs ir Kjells, viņš apkopj arī 300 cūkas fermā (Tā, starp citu, atrodas pagalma tālākajā stūrī, un mēs, kamēr vien mītam Aides muižā, esam pārliecināti, ka tā ir tukša - tāds klusums valda ēkā un apkārt tai. Un arī pie mums, Latvijā, tik pierasto aromātu, kas tamlīdzīgas vietas ieskauj, nejūtam ne mirkli... Un vēl - mums ir iespēja vērot, ar kādu rūpību, ar kādu atbildības sajūtu saimnieku dēlēns Tomass, mini traktoriņa sēdeklī ierīkojies, appļauj zālienu nokalnītē ap māju. Protams, Aides muižā netrūkst arī nākotnes ieceru! Iespējams, ka jau nākamgad fjordā ienāks lielie kruīza kuģi. Tas nozīmē, ka tiks ierīkota piestātne. Vajadzēs būvēt viesu namu ar atpūtas telpām, kafejnīcu, suvenīru veikaliņu. Darba pilnas rokas! Un te nu varētu aicināt talkā latviešus, katram dodot iespēju vasaras mēnešos nopelnīt pāris tūkstošus latu. Tiesa gan, ar vienu noteikumu: jāprot norvēģu valoda! Gairs Manuprāt, ceļojuma interesantākā diena ir ciemošanās pie Gaira (Geir Nurmann Vetti) – pazīstama norvēģu arhitekta, kas Itālijā speciāli mācījies restaurāciju, lai pēc tam no sava arhitekta biroja un mājas Bergenā pārceltos uz Skori – vientuļu vietiņu kalnos, un tur uzsāktu senu, sabrukuši ēku atjaunošanu. Silvija mūs jau iepriekš brīdina, ka Gairs tūristus nepieņem, jo visa Skori viņam ir viens vienīgs, nepārtraukts būvlaukums, kurā visu laiku rit darbs; nav piebraucamā ceļa tādā nozīmē, ka autobuss tur nevarētu ne uzrāpot stāvumā, ne izgrozīties līkumos, tāpēc mums krietns gabals būs jānosoļo kājām; Gaira – augsti kvalificēta speciālista – laiks ir ļoti dārgs, tāpēc mums jāierodas ļoti precīzi! Protams, ka viss sacītais mūs vairāk ieintriģē nekā sabaida, tāpēc raiti rāpjamies kalnup pa ūdeņu izgrauztu grantētu meža ceļu, un tieši noteiktajā laikā aizelsušies stāvam arhitekta pagalmā un mēģinām latviski saprasties ar melnu un bezgala atsaucīgu norvēģu labradoru. Klusībā ceram, ka saimnieks pēc rakstura būs vismaz līdzīgs… No mājiņas iznāk un smaidot sasveicinās pajauns vīrietis, un tas izrādās viņš! Gandrīz bērnišķi kautrīgs smaids; sirsnīga valoda; žigli soļi; apzinīga rūpība, izrādot veicamo un paveikto; savas lietas fanātiķa emocionālais stāstījums un precīza žestu valoda. Gaira aizraušanās - vecu ēku atjaunošana. Te, Skorē, viņš nopircis visas sabrukušās aitu, kazu, zirgu, ganu un meitu mājiņas, un to restaurācijā jau esot ieguldījis 17000 stundas un 5000000 Norvēģu kronas. Ieklausījušies Silvijas tulkojumā, mēs nespējam noturēties, plati nesmaidot (dažs pat iespurdzas…). Tas - „meitu mājiņu” dēļ, tāpēc pati tulkotāja tūdaļ paskaidro, ka kopā ar aitu un kazu bariem, kopā ar ganiem pavasaros kalnos dodas arī lopu kopējas - meitas, ka savāc pienu un turpat, kalnu mājiņās, no tā vāra tik iecienīto brūno norvēģu sieru, kas tik kārdinoši smaržo pēc mums pazīstamajām gotiņkonfektēm, un arī garšo līdzīgi – kā gotiņas bez cukura… Kad mūsu smaidiņu iemesls izskaidrots arī namatēvam, dodamies apskatīt viņa „būvlaukumu”. Līdzās rūpīgi šķeltu, noteiktā sistēmā sakrautu plakanu akmeņu izoderētai bedrei stāvot, uzzinām, ka nu jau otro vasaru te, Gaira vadībā, strādā divi šerpas no Nepālas, jo tikai viņi zina, kuri akmeņi un kā jāšķeļ, kā tie nonesami no kalniem un kā pareizi sakraujami, lai ēku pamati stāvētu stingri bez jebkādām saistvielām, bez mums tik pierastās mūrēšanas. Šerpas, atbildot uz mūsu ziņkārīgo jautājumu, teic Gairs, sameklēti, sazinoties ar ārzemju kolēģiem arhitektiem, kam nav sveša stupu (akmens krāvumi piramīdas veidā svētvietās, pie kuriem notiek lūgšanas un ziedojumu rituāli) būvēšana Tibetā un Nepālā. Dienā, kad šeit viesojamies mēs, šerpas kalnos strādā vieni, bez Gaira. Un arī tad, kad viņi nonesīs akmeņus lejā, viņi savu darbu darīs vienatnē – tik liela koncentrēšanās, nesteidzība un rūpība nepieciešama šajā darbā, kas patiesībā ir liela māksla! Un vēl – lai mēs nedomājot, ka šie šerpas ir trūcīgi viesstrādnieki! Vienam no viņiem, piemēram, pieder viesnīca. Viņš devies tik tālu un strādā šo vienkāršo darbu, jo tieši fiziskajā piepūlē un darbībā, kas zināmā mērā līdzinās rituālam, cilvēks vēlas izjust savu patību. Lūkojot aitu kūts pamatu bedri, uzzinām, cik svarīgi ir to pareizi novietot attiecībā pret debespusēm - lai valdošie vēji kūts smaku nenes pagalmā, pret reljefu – lai lietus ūdeņi mēslus neaizskalo par strauju un pārāk tālu, jo tur, kur tie izplūst pa nokalni, ir stādāmi augļudārzi. Visjaukākie Skorē šķiet smaragdzaļie mājiņu jumti, uz kuriem skaisti sakuplojusi jaunā zāle, un mums atkal ir interesanti uzzināt, ka šie jumti „kopjas paši”- ja nu vienīgi pa kādam nejauši ieaugušam bērziņam reizēm jāizravē… Tos darinot, jumts vispirms tiek noklāts ar speciālām apaļām akmens plātnēm Un tā koši zaļā velēna, par ko tā priecājamies mēs, ir uz septiņām kārtām bērzu tāss. Bērza tāss zem velēnas saglabājas tik labi, ka tā maināma vien pēc gadiem 70 – tātad aptuveni vienreiz katras paaudzes laikā. Tāss saskrullējušās, savdabīgiem āķiem piestiprinātās malas izskatās pēc dabiskā materiāla notekcaurulēm un droši vien, sekmīgi pilda arī šo uzdevumu. Izstaigājot „būvlaukuma” apkārtni, te šur, te tur redzamas tik sabrukušas kūtiņas, ka palikuši vien akmeņu krāvumi un sūnu čupiņas uz tiem. Mūsuprāt – darba te pietiks vēl daudziem gadiem! Kad jautājam Gairam, ko viņš darīs, kad te viss būs atjaunots, viņš mūs vedina iekšā jau atjaunotajās būvēs. Iekštelpās ir skanīgas dēļu grīdas, jaunas sienas, blīvi logi – izskatās pēc visīstākajām kempinga mājiņām! Jā, saka Gairs, tas tā arī domāts: pasaulē ir daudz cilvēku, kuri būtu gatavi maksāt lielu naudu, lai kādu laiku pavadītu „ārpus civilizācijas”- bez telefona, bez elektrības, televizora un radio. Tikai Cilvēks un Daba. No bijīgas sadzīvošanas līdz saskaņai un pilnīgai saplūšanai. Kaut uz laiku! Jo – pēc tam taču tik un tā atkal būs lielpilsēta, bizness, pūlis, problēmas…’ Un kas notiks, ja te ar laiku tomēr saradīsies par daudz cilvēku un pagaisīs klusums un miers? Arhitekts, mazliet paraustījis plecus un atkal gaiši un viegli pasmaidījis teic - meklēšot jaunu klusuma vietu… Atvadoties skatiens vēlreiz pārslīd savrupajai lopkopju apmetnei - gan glītajām atjaunotajām, gan sūnainajām, vēl atjaunojamajām mājiņām. Neviļus jāatceras norvēģu rakstnieces Selmas Lāgerlēvas rakstītās rindas: „Varbūt arī mājas piedzīvo kaut ko līdzīgu ziemai un pavasarim, tikai laika sprīži viņām ir garāki nekā kokiem un krūmiem? Pavasaris mājām ir tad, kad tur atnāca jauni ļaudis, kas uzcēla kaut ko jaunu un noplēsa to, kas bija jau pārāk vecs. Un ziema bija tad, kad jaunie bija paguvuši novecot un tas, ko viņi bija uzcēluši, taisījās sakrist un gaidīja jaunus spēkus, kas atkal visu cels un labos”... Ja tā, tad Skorē ir sācies pavasaris – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē! Mums atliek vien nopūsties: ak, kad reiz Latvijā radīsies tāds labdabīgs klusuma mīļotājs, tāds fanātiķis, kas pie Latgales ezeriem gatavs nevis dižas pilis celt, bet senas viensētas atjaunot?! Nacionālā virtuve Lai varētu uzskatīt, ka par kādu zemi un tautu gūts minimāls priekšstats, manuprāt, jāredz tās tirgus, kapsēta, kā arī jānobauda vismaz pāris nacionālie ēdieni! Izdevība baudīt kaut ko no nacionālās virtuves rodas, piedaloties Kultūras dienas pasākumos. Pirmais, ko paņemam pie kafijas, ir gabaliņš speciāla cepuma, kam mīklai pievienoti smalki sarīvēti burkāni. Cepumiņš saucas lefse klinke un zināmā mērā ir latviešu burkānu rauša „radinieks”. Tiesa gan, visai attāls, jo šis ir smalkāks - norvēģu cepumu mīkla darināta no bīdeļmiltiem. Otro nacionālo ēdienu, kas Norvēģijā kopš senseniem laikiem zināms kā „spēka ēdiens”, visiem svētku dalībniekiem (tiesa gan, par naudiņu) laipni piedāvā vietējās namamātes. Viņas to jau iepriekš sagatavojušas un tagad, vēl siltu un mazlietiņ kūpošu, lej šķīvjos visiem rindā stāvētājiem. Jā, jā! Pie šī galda, kur katrs grib dabūt šķīvi krējuma putras (romme greut), izveidojusies pat rinda, tāpēc putras lējējai talkā nāk palīgs, kurš katram pasniedz otru šķīvīti, uz kura plānās šķēlītes sagriezts žāvēts liellopa šķiņķis un cieti žāvētas desas ripiņas. Kamēr izstāvam rindu, uzzinu, ka putru gatavo, saldajā krējumā lēnām iesijājot smalki bīdelētus kviešu miltus. Uz uguns lēni vārot, virums veidojas tāds kā pusšķidra mannā putra. Kad pasniegtajā šķīvī saimniece ielējusi putru, sākas pašapkalpošanās – katrs pats no kopīgā cukurtrauka uzber tik daudz cukura, cik vēlas. Pēc tam visam pāri no cita trauciņa jāuzkaisa kanēli… Un tad, šādu saldo putru sagatavojušai, man visai dīvaini šķiet stiept roku pēc neapšaubāmi sāļās piedevas – gaļas. Taču – tas kopā ir viens ēdiens, un jāmēģina vien ir. Kā citādi izjutīsi norvēģu nacionālās īpatnības ēšanas jomā? Mazliet nedroši mutē ieslīd pirmā karote, uzkožu šķiņķi, smeļu otro karoti putras, šoreiz piekožot klāt desu… O! Patiešām – interesants, pikants salikums! Pēc maza brītiņa šķīvis jau tukšs… Ja nebūtu tik gara rinda, stātos galā vēlreiz! Goda vārds, līdz pat vakaram ēst vairs negribas! Un tas steiks, ko pievakarē tomēr pamēģinu pie āra grila, tiek paņemts vien kompānijas un ziņkārības pēc - lai pārliecinātos, ka taisnība tiem mūsējiem, kas apgalvo: liellopa steiks tikai Latvijā ir ciets un sīksts kā zābaka pazole! Patiešām – šis ir sulīgs un mīksts, un grilu apkalpojošie serbi, latviešu valodu atpazinuši, jūtas tik priecīgi kā senus draugus sastapuši. Zeme bez troļļiem nav Norvēģija! Pavadot ceļā uz tālo ziemeļzemi, gandrīz katrs stāstīja kaut ko par troļļiem. Zviedrijā tie esot labie, bet Norvēģijā sliktie, teica vieni. Citi steidza skaidrot: troļļi, ja pērk, jāņem pa divi! Jo troļļu puisis, uz Latviju atvests, sev nevarēs trolleni dabūt par sievu, tāpēc var sadusmoties un visu māju saārdīt. Troļļu jaunava, no savas kārtas jaunekļiem šķirta, Latvijā palikšot vecmeitās, tāpēc raudāšot tik dikti, ka…arī mājas saimniecei būšot jāraud līdzi katra sīkuma dēļ. Nu, apmēram tā. Lai nu kā, bet – baudot Norvēģiju, nedomāt par troļļiem nav iespējams! Aides māju bērniem katram no sava kalna kores Trollis skatās. Viens teic: aiz tā kalna Trollis slēpjas, otrs - nē, aiz šitā! Un zem kādas, manuprāt, ļoti jaukas” fotogrāfijas ar saules apmirdzētu kalnu grēdu ar ziedošām pļavām pakājē, ko, atgriezusies mājās, ielieku draugos, Silvija parakstījusi: „Pa kreisi – Raudošais Trollis – tā mazā, baltā svītriņa esot asaru straume no acs. Tur rudeņos un pavasaros notiek baisas akmeņu un sniega lavīnas!” Stāsta, ka tad, kad senie vikingi izcēlušies akmeņainajos Norvēģijas krastos, kad sākuši būvēt mītnes, mēģinājuši iekopt laukus, ieviest mājlopus un nodarboties ar zveju, viņi ātri vien pamanījuši, ka nav vieni paši sajās vietās. Vēl vairāk - ka saimnieki te ir pavisam citi! Viens pie ūdenskrituma strauta saticis sīku vīreli, cits piedzīvojis troļļu dusmas, kad šīs vietas neredzamajiem saimniekiem šķitis, ka viņi par maz tiek respektēti… Sadzīvot ar troļļiem te vispirmām kārtām nozīmē nedarīt pāri Dabai, kas ir gan cilvēku, gan troļļu Māte un patvērums; visu, kas redzams un neredzams, uztvert ar pietāti, neiejaucoties procesos, nesteidzinot laiku un notikumus. Domas par troļļiem un viņu klātbūtni mani pavadīja visu ceļu, ejot pa teiksmaino mežu uz Feigumfossenas ūdenskritumu – tik ķeburaini bija sniega lavīnu un palu ūdeņu izkropļotie koku stumbri un zari, tik apsūnojuši – celmi un akmeņi šajā siltajā, krituma ūdeņiem bagātajā kalnu dienvidu nogāzē. Un kalnos pie Gaita bija gluži tas pats! Vēl vairāk: „kadru medībās” ar fotoaparātu aizrāvusies ne pa jokam, vienubrīd nodomāju: Ak, Dievs! Cik ļoti sabrukusi mājiņa! Tieši tādā sūnu čupiņā droši vien, troļļi dzīvo! Nez, vai man vajadzēja tik tuvu nākt, viņus traucēt…”, un tieši tobrīd slapjajā zālē uz līdzenas vietas man tik neveikli sapinās kājas, ka… apsēdos uz savas kreisās potītes tā, ka tumšs gar acīm sametās! Palīgā atsteigusies ceļabiedre pēc brīža jautāja, par ko es tobrīd esot domājusi. Samulsu. Kautrējos sacīt, ka… par troļļiem. Vēlāk, jau braucot mājās, nelielu gabaliņu pirms kalnu pārejas mūsu autobusam… noplīsa rokas bremze. Pēc tam mēs visi klusītiņām pie sevis teicām paldies Dievam, ka tas notika ar rokas bremzi un, braucot augšup, nevis uz leju, bet skaļi smējāmies, ka troļļiem iepatikušās latviešu sievietes, tāpēc viņi mūs nelaiž mājās. Epilogs Pat neticas, ka kopš atgriešanās pagājusi jau puse mēneša! Vēl aizvien, vakaros aizmiegot, redzu kalnus, kalnus, kalnus… Troksnis, ar kādu pa Kurzemes ielu rītos garām aizšvīkst agrīnās automašīnas, pirmajā nomoda mirklī atgādina Aides muižas ūdenskrituma šalkoņu. Un - tas ir pats apbrīnojamākais! – nav neviena, kas, pats pabijis Norvēģijā, mani nesaprastu! Jā, viņi saka – tā ir Mīlestība no pirmā skatiena! Mīlestība uz mūžu. Un laimīgs tas, kas to piedzīvojis… Tāpēc epiloga vietā citēšu norvēģu filozofu Ludvigu Vitgenšteinu: „… laimīgajam ir citāda pasaule nekā nelaimīgajam, - pasaules elementi paliek tie paši, bet kaut kas būtisks ir kļuvis citāds. Šo citādības momentu var iztēloties kā apgaismojumu vai smaržu, par kuru runāt nav ļauts, vai labāk – par kuru runāt nav interesanti, lietu, kuru cilvēki vienkārši nepamana… … laimīgs cilvēks piemēram, redzēs bizbizmārīti, kas viņam reizēm rāpo pa piedurkni, kā savas laimes zīmi jeb vēstnesi. Nelaimīgā cilvēka pasaulē šādas mārītes vienkārši nav. Savukārt, mums, pārējiem, kad esam nedz īsti laimīgi, nedz nelaimīgi, šādi sīkumi vienkārši neeksistē, jo mēs tos nemanām, kad runājam – kā mums šķiet – par būtiskām lietām.” Marija Anmane

ārpus tradicionāliem maršrutiem

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem