Itālija. Roma.

02.07.2011
5 min lasīšanai
13 foto

Pirms ķeros klāt Romai, pāris lietas, ko biju piemirsis izstāstīt :) 1. Venēcijā, meklējot iepriekš pamanīto veikalu, pie manis pienāca divas meitenes, kurām pie krūtīm piespraustie bedži vēstīja, ka viņas kaut ko pārstāv. Noskaidrojušas, ka es "spīk ingliš", vēlējās uzzināt, no kurienes es. Kad uzzināja, ka no Latvijas, viena priecīgi krieviski paziņoja- "ja slovenka". Tālāk man bija jāapstiprina, ka es esmu pret narkotikām un HIV/AIDS. Kad atbilde saņemta, man atliek vien - podpisj. Kad vēlējos uzzināt, par šo akciju ko vairāk, man nepārtprotami tika atkārtots - podpisj, podpisj. Tas jau sāka atgādināt pirms pāris gadiem Briselē pieredzēto, kad līdzīgi tika vākti "paraksti" bērniem-bezpajumtniekiem. Protams, arī šeit stāsts tas pats - man pie deguna tiek piebāzta lapa, kurā man jāieraksta vārds, valsts un ziedojuma apmērs :) 2. Venēcijā radās vēlme nogaršot grappu. Signe jau sacīja, ka cilvēki teikuši, ka nav garda, bet par kādām tik lietām cilvēki to nav teikuši... tiešām nebija garda :):) :) Un tā, beidzot, Roma. Uz Romu no Florences ar vilcienu var aizbraukt par 17.25 €. Romā mums ir rezervēta viesnīca samērā netālu no Vatikāna. Adrese zināma, kartes stūrītī arī iela atrasta. Turpat Roma Termini stacijā ir arī metro un dodamies nepieciešamajā virzienā. Žēl, ka kartē visa Jūlija Cēzara iela nebija, tad mēs nojaustu, ka mūsu izvēlētā metro stacija nav, kā mums likās pa vidu, bet gan beigu gals, savukārt mums bija vajadzīgs tās sākuma daļa. Bet neko, vienu pieturu nogājām atpakaļ. Viesnīcā mūs sagaidīja līdz šim mazākā divvietīgā istabiņa mūsu ceļošanas vēsturē :) Kad vēlāk interesējos par vienvietīgajiem numuriem, man viņa arī tika piedāvāta :) . Pirmā vakara plāns bija Vatikāna apmeklējums. Pa ceļam apmeklējām arī pāris viesnīcas, lai uzzinātu vai nav kāda vēl lētāka - nekā....Vatikāns... kā jau Vatikāns. Biju iedomājies, ka nonākot šajā kristiešu (vismaz katoļu jau nu noteikti) garīgajā centrā, izjutīšu kādas īpašas emocijas... Bet laikam jau nogurums darīja savu... Stāvēju laukuma vidū, vēros apkārt, prāts stāstīja visādas lietas, bet emocijas tomēr izpalika.... Nezinu, kamdēļ tā... No Vatikāna nogājām līdz Tebrai un tās skaistajiem tiltiem. Kaut kas man ar tām upēm ir, jo arī šeit jau parādījās pirmās emocijas :) Varbūt man turpmāk izvēlēties nevis pilsētas, bet upes :):):):) Tālāk uz SaintAngelo. Cerībā saīsināt ceļu, devāmies caur parciņu pie S.Angelo. Caur nesanāca, sanāca ap :) Un tālāk jau atpakaļ uz viesnīcu. Nākamajā rītā tapa plāns (atgādinu, ka Roma mūsu sākotnējā plānā neietilpa) - Kolizejs, Trevi strūklaka un Spānu kāpnes. Pārsteigums bija, ka, izejot no metro, Kolizejs ir acu priekšā. Iesākumā bijīgi tiek veikts goda aplis ap šo celtni. Protams, ka mērķis ir tikt arī iekšā. Bet rinda ir..... Rokas nedaudz nolaižas. Te pie mums piesteidzas meitene un prasa vai mēs gribam tikt kolizejā bez rindas. Sirds saka jā, prāts brīdina - blēde. Viņa saka, lai mēs neuztraucamies, naudu viņa nav tiesīga ņemt, tikai sniegt informāciju. Viņi vāc grupas, kur, samaksājot nieka 27 eiro no cilvēka (12 eiro biļete un 15 eiro serviss) tiekam iekšā bez rindas. Minstinamies ilgi, bet tomēr ejam norādītajā virzienā. Tur jau cita sieviete stāv ar bariņu ļaužu. Mierinot sevi ar domu, ka nebūsim vienīgie apšmauktie, samaksājam prasīto. Sirds paliek mierīgāka, ka mēs tiekam aplīmēti ar dzeltenām pumpiņām un tiekam nodēvēti par "yellow group", kā arī tiekam pie biļetēm (bet prāts saka - ir redzēti vēl rafinētāki blēži). Mums tiek piešķirta gide, kura aicina sekot viņas sarkanajam lietussargam. Es pileīpu viņai aizmugurē, lai brīdī, kad viņai sagriezīsies vēders, iesāpēsies galva, vai vienkārši būs kaut kur jāaiziet kaut ko precizēt, es viņai varētu sekot kā ēna un grābt pie rokas ar tekstu - give me back my money :) Bet nē - mēs tiešām tiekam iekšā bez rindas. Tagad jau arī prāts saka, labi, blēde, vari mukt :) Bet arī tas nenotiek - mūs izvadā pa Kolizeju (īstajā vārdā Flāvija amfiteātri) un viskaut ko izstāsta. Mums tiek atvēlēta teju pusotra stunda brīvā laika, pēc kura ar to pašu biļeti, bet citu gidu varam doties uz Palatīna kalnu un forumu. Izstaigājot kolizeju, konstatējam, ka laiks vēl ir ļoti daudz un diez vai mēs gidu gaidīsim. Signe piekrīt pasēdēt ēnā, kamēr es viens dodos apskatīt šīs vietas. Vēlāk, jau atgriežoties, mani noķer kāds itālis, lai paziņotu, ka es very strong men :) Vai es spēlēju regbiju? Vai amerikāņu futbolu? Nē!?!?! Nu tad tāds spēka mitriķis noteikti spēlē ice hockey. Arī nē!?!?! Nu labi, štrunts ar sportu, viņš jau arī tik vien kā playstation. Vai es nevēlos redzēt triku? Un rokās parādās krāsainu diegu buntīte ar cilpiņu galā... Atmiņā ataust Parīze, kur ar līdžigiem tekstiem ap manu pirkstu tika apmesta cilpiņa, uzvīta saitīte, apsieta ap roku un pieprasīts 10 eiro, un to toreiz darīja briesmīga paskata zimbabvietis. Es uzreiz atteicos un devos tālāk. Manas darbības tika pavadītas ar skaļiem - mamma mia! Very bad, very bad ....Nākamais plāna punkts - Trevi strūklaka. Izkāpjam no metro Barberini stacijā, kur arī norādīts, ka tā ir pie Trevi. Nu nebija kā ar Kolizeju, kad tas turpat jau bija. Sekojot nepārprotamām norādēm, nonācām pavisam kur citur - pie kādas baltas baznīcas, no kuras lejup veda paprāvas, baltas kāpnes. Prātā iezagās doma, ka tās arī varētu būt mūsu ieplānotās Spāņu kāpnes, jo turpat bija arī metro stacija Spagna. Bet kaut kur redzētās fotogrāfijas lika domāt, ka mūsu meklētās kāpnes ir grandiozākas :):) :) Bet drošības pēc arī šīs tiek nobildētas un appētītas no visām pusēm (un bija jau arī īstās). Noorientējoties kartē, dodamies Trevi virzienā. Pa ceļam tiek nobaudīts saldējums un atzīts, ka Venēcijā bija foršāks :) Kad pēc kartes likās, ka tepat jau kaut kur tai strūklakai jābūt, uzdūrāmies cilvēku pūlim, kas tiešām bija ielencis šo strūklaku. Ko lai saka.. tiešām skaisti. Ja vien būtu kur, varētu sēdēt, sēdēt un sēdēt.... Turpat kāds onka tirgo ceptos kastaņus, kas jau sen bija atzīmēti nobaudāmo lietu sarakstā.. Pa pieciem eiro maztūtiņu dabūjis, metos tiem virsū.. Diemžēl puse no tiem bija ar skaidri saskatāmu penicilīna kārtu... Un tagad nezinu, vai pēc kartupeļa un rieksta krustojuma garšo cepti kastaņi, vai veci cepti kastaņi... :( Dodamies atpakaļ uz viesnīcu, lai iestiprinātos un nedaudz atvilktu elpu. Radās doma pie Trevi atgriezties, kad būs iestājusies tumsa. Kad īstais brīdis sagaidīts, dodamies uz metro, kur darbinieks itāļu/angļu valodā skaidro, ka "no metro", lai gan pāris sievietes izkārtām mēlēm nozūd pazemē... Dodamies uz autobusu. Kad atrasta vajadzīgā pietura, attopamies, ka biļešu ta nav... Cerībā, ka to varēs atrisināt autobusā, kāpjam iekšā. Nekā,,, Braucam pa zaķi. Kad aiz loga parādās kaut kur redzētas ainas, spriežam, ka nākamajā jākāpj ārā. Bet ak vai - autobuss ienirst kaut kāda parka tumsā un brauc, brauc, brauc... Kad beidzot ir pietura, metamies ārā. Nopētot karti un informāciju uz pieturas staba, secinam, ka autobuss ir metis līkumu, un mums būtu bijis jānobrauc vēl viena pietura. Neko darīt, sagaidam nākamo un pa zaķi braucam tālāk. Trevi strūklaka ir skaista arī naktī (vakarā)....Un, protams, cilvēku skaits nav mainījies, joprojām bari... Atpakaļ ceļam izvēlamies to pašu ceļu kā dienā, cerībā, ka tiksim arī pie biļetēm, bet mūsu cerības ir veltas... strādā vien suvenīru tirgotāji. Kāds vidusāzijas izcelsmes tirgotājs man apgalvo, ka no problems - visos autobusos ir yellow boxes, kuros tad var arī šo jautājumu nokārtot. Kad sagaidīts vajadzīgais autobuss, tas izrādās tik pilns, ka pat cerēt nevar par kaut kādu izraušanos pie yellow boxa. Tā nu nobraucam atkal pa zaķi. Barberini mums jāpārkāpj uz citu autobusu. Šeit burzma izkārto tā, ka tiekam iekšā katrs pa savām durvīm. Signe ir piespiesta pie paša yellow boxa. Viņas sejas izteiksme liecina par to, ka vai nu box ir gudrāks par Signi, vai tomēr opcija apmaksāt braucienu nepastāv.... Nu neko, pa zaķi atkal jau esam nokļuvuši viesnīcā. Nākamais stāsts par piedzīvojumiem bagāto ceļojumu uz pludmali :)

Itālija. Roma.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem