Citādi Jāņi jeb uz Poliju pēc zelta!
|
Anita Trukšāne
|
Esmu mājās. Fiziski. Pirmo dienu ar prātu vēl tur – Polijā – Krakovā, klintīs, sāls un zelta raktuvēs, lāču alā. Vēl kopā ar lieliskajiem ceļa biedriem. :D
Cilvēks izdomā, saliek, saplāno, bet Dievs izdara pēc sava prāta. (pray)
Biju domājusi, ka ceļā dosimies ar zināmiem un pārbaudītiem šoferīšiem, bet tikām pie svešiem. Ar to arī sākās mūsu piedzīvojumi.
Paldies ļaužiem par sapratni un milzīgi lielo humora devu, jo bez tās būtu slikti.
Polija – milzīga zeme, ar labu ceļu tīklu. Pa to orientēties palīdz navigācija, kartes un ceļu norādes. Bet, ja vadās tikai no navigācijas, ceļš taisni auzās.
Braucam uz Gleznu ciemu ( ļauži pārdēvēja par ziedu ciemu). Ir navigācija –Karti nevajagot. Nokļūstam pie upes, jā viss pareizi, tikai ciems pretējā krastā. Kā lai tur tiek? Autobusam nav spēju peldēt. (shock) Vienīgi pāri ar baržu. Gribējām, neņēma. Tad maldu ceļi sākās no gala. Grūti gāja, bet beigu galā bijām klāt. Neparasts ciems, kur ne tikai mājas, koki, akas, suņu būdas, žogi, bet katra mājas lieta, pat rožukronis, ir appuķota. Baznīcas iekšpuse vienos ziedos. Mācītāja tērpi izšūti ar ziedu motīviem. Nu kur vēl ko tādu redzēsi?! Milzīga, ziedoša liepa un puķaini bišu stropi ar bitēm un medu. Ieraudzījuši liepu, ļauži steidz lasīt smaržīgos liepziedus. Sak, dzeršu ziemā tēju un atcerēšos piedzīvojumus.
Ar maldīšanos kavējām 2 stundas. Iebraucot Tarnovā, mūs jau gaidīja gide.
Šī Polijas pilsēta ir karstākā vieta valstī. (sun) To izbaudījām uz savas ādas. Gide interesanti stāstīja un rādīja pilsētas vēsturi. Par Polijas karali Loketku, kurš augumā bijis līdz pieauguša cilvēka saliektam elkonim (krieviski –lokotj – elkonis). Ļoti maza auguma. Krakovā, Vāvelē, kur viņš ir apbēdīts, zārkā ticis likts paliktnis, lai piepildītu tukšo garuma vietu. Dzirdējām kara laika šausmas par ebreju iznīcināšanu. Neviens nevarēja to klausīties vienaldzīgi. Brīdi pat likās, ka paši stāvam asinīs, kuras plūst pa ielu. Ļoti emocionāls stāsts, jo šķita, ka gidei pašai tā ir milzīga sāpe.
Pilsēta – tīra, sakopta, ar milzīgu parku centrā un skaistu strūklaku. Tam blakus mūsu naktsmājas un – akvaparks!
Vasaras vakars pilsētā – kempingā – labiekārtotos namiņos. Jauki. Uz naktsmājām jādodas kājām ( apmēram 1 km ), jo šoferi pēkšņi saprata, ka buss vairs nevar kustēties! Nobraukts viss laiks. Iztērēts maldoties. Ko darīt? Ņemam mantas un ejam. Buss paliek.
Līdz miegam vēl paspējam apmeklēt tuvējo veikalu. Kā jau visur Polijā, alkoholam ir atsevišķa kase, tas jāņem vērā, lai nesanāk pārpratumi. Mums tas bija ar pozitīvu iznākumu. Izgaršojām poļu balzāmu ar apelsīniem un valriekstiem. Labs. Miegs arī bija labs.
Nākošā diena – Veļička. Skaisti. Figūras, Baznīca, altāris, kapelas, lustras, grīda kā marmors, pazemes sāls ezeri. Raktuvēs ir atklāta jauna apskates vieta – milzīga augstuma izstrādāts kambaris. Gids ļauj izmēģināt kā senāk cēla sāls mucas jeb bolvanus uz augšu. Mums grūti nebija – uz brīdi to darīt, bet visu dienu – ārprāts! Apskatījuši raktuves, dodamies uz Krakovu – karaļu pilsētu. Vāvelē kronēti 37 karaļi! Vecpilsēta fascinē. Un vēl svētki – arī poļiem! Ļaužu ka biezs. Rātslaukums pilns ar ielu māksliniekiem. Cits brīnumus taisa no baloniem, cits spēlē mūzikas kasti, kāds vienkārši atpūšas sēžot gaisā! Kā Aladins uz brīnumpaklāja. Vīri ilgi lauzīja galvas kā tas iespējams.
Krakovas vēsture cieši saistīta ar Austriju. Tie bija viņi, kas izmainīja Vislas tecējumu ap Vāveli. Senāk upe apskaloja pakalnu un karaļiem vajadzēja jāt pāri paceļamam tiltam, lai tiktu pilī. Austrieši novirzīja upes gultni tagadējā vietā un upes vietā nobruģēja ceļu, lai karaļi varētu iejāt pilī karaliski.
Līgo vakars ar ugunskuru un dziesmām, alu un sieru. Ar apdziedāšanos un smiekliem. Lustīgi! :D
Nākošais rīts mazliet brīvsolī pa Krakovu – suvenīriem vai vienkārši tāpat.
Krakovā ir 158 baznīcas. Katra citāda, visas darbojas.
Pilsētas vārds cēlies no pūķa vārdā Crak, kas dzīvojis zem Vāveles pilskalna un ēdis jaunas meitenes. Līdz kamēr to iznīcināja parasts kurpnieks, kurš aitas ādā paslēpa uguni. Pūķis apēdis ādu ar visu uguni. Vēderā kļuva arvien karstāk, lai karstumu slāpētu, pūķis dzēris Vislas ūdeni. Tik daudz, kamēr pārsprādzis. Pilsētas simbols ir pūķis.
Dodamies uz Pieskova skala. Pili uz klints. Grezna. Pārsteidzoša. Izrādās senāk augstākā sabiedrība gulējusi pussēdus! Tāpēc tā saucamās gultas bija tik īsas. Baltās, augstās parūkas baltas darīja ar rīsu miltiem. Labs gardums pelēm. Augstdzimušie ļaudis mazgājās labi ja 2 reizes gadā, matus neķemmēja, līdzi nēsāja mazus āmurīšus, lai apsistu utis un citus kukaiņus.
Cukurs bijis zelta vērtē! Cukurtraukam sava atslēga, kura glabājās pie kambarsulaiņa. Viņš noteiktā laikā atslēdza saldumu trauciņu, katrs paņēma un – ciet! Nedomā nelaikā savu tēju dzert ar cukuru. Netiksi klāt.
Pēc pils uz pusdienām – cepta forele šķīvja lielumā. 20 zlotu vērtībā ( nepilni 4 Ls ). Brīdi atpakaļ vēl peldējusi kalnu upītē. Garda bija!
Un tad turpinās mūsu piedzīvojumi ar šoferīšiem.
Braucam uz zelta raktuvēm. Ir navigācija, kartes un ceļa norādes. Mēs jau zinām, ka, ja neievēro ceļa norādes, tad pazaudē laiku, iztērē degvielu un sanervozē braucējus.. Nogriežamies vajadzīgajā virzienā, turpinām ceļu pa apli, redzu norādi, kur jābrauc, bet nepaspēju neko pateikt, jo buss slaidi iegriež tajā nobraucienā, no kura pirms brīža izbraucām. Un atpakaļ uz bāni. Uz jautājumu – kāpēc nebrauc kā norādīts, atbilde – tā rādīja navigācija....
Kavējam. Pietiekami, lai mūs vairs nepieņemtu. Bet mums paveicās! Pēc lūguma zvana mūs sagaidīt, tiešām gaidīja.
Lai iegūtu 8 gr zelta, jāpārstrādā 1 tonna kalnu akmeņu masas, kura jākarsē 1000 grādos. Cik tonnas vajag 1 kg ?
Pazemē bijām zelta istabā. Tik daudz zelta! Acis žilba.
Senāk, tos, kas zaga raktuvēs zeltu, sodīja ar nāvi-iemūrējot rokas sienā. Viss. Vairs nekur. Mūs arī pārbaudīja ar detektoru vai neesam ko piesavinājušies.
Izrādās pazemes ūdenskritums rodas no lietus ūdeņiem ,kas sakrājas klinšu spraugās.
Esam izpriecājušies par zeltu, nošļūkuši pa reni, uzzinājuši zelta iegūšanas tehnoloģiju, varam doties uz naktsmājām – vecāko Eiropas kūrortu Ladek Zdroj. Šoferīši no kļūdām nemācās.
Blakus iet 2 ceļi – viens grantēts meža ceļš, otrs asfaltēts, kā normāls lauku ceļš. Kā domā, pa kuru braucam? Jā, pa grantēto meža ceļu. Braucam. Līdz atduramies pret šlagbaumu. Aiz tā ceļi savienojas. Bet mēs netiekam tālāk. Ko darīt? Vīri kāpj laikā, lauza galvas, jo apgriezties nav iespējams un atpakaļgaitā no kalna nevar. Patālu. Atrodas metāla zāģītis. Noskrūvē kādu skrūvi – nekā. Bomis neceļas. Vīri visādi izmēģinās, kalnu lietus gāze atvēsina sakarsušos prātus. Beidzot izdodas.Urrā!!!!
Naktsmājas kalna nogāzē. Skaisti. Vakarējam viesnīcas atpūtas telpā un atceramies piedzīvoto. Jautri bez gala.
Nākošā diena – Lāču ala – stalaktīti un stalagnīti. Vieni aug no griestiem, otri no zemes. Likās, ka esam citā dimensijā. Fantastiski.
Jasna Goras Baziliks un Melnā Madonna neatstāj nevienu vienaldzīgu. Notiek kāzas un reizē dievkalpojums ar orķestri. Remdējām izsalkumu turpat netālajā krodziņa un – ceļš uz mājām.
Atkāpe.
Grupā bija kundze, poliete pēc tautības, poliski runājoša, bet ne reizes nebijusi savā tēvu zemē. Šī 1. reize.
To, ka tā var notikt ar cilvēku, biju lasījusi, bet nekad nebiju bijusi klāt notiekošajam.
Rit interesanta ekskursija pa Krakovu. Pēc tās esam rātslaukumā, lai uzēstu garšīgās kūkas, kad kundze pēkšņi jautā – vai te nav bijusi giljotīna vai karātavas? Nemāku atbildēt. Rīt jautāšu gidei.
Brīvajā brīdī ejam uz rātsnamu, kur garajā ejā tirgo suvenīrus. Pēkšņi redzu – kundze stāv ar asarām acīs un nevar paiet, kā nolēmēta. Viņa saka – nevaru, man ir slikti, kājas kā zemē ieaugušas, neļauj ieiet garajā ejā. Atpakaļ iet, uz priekšu neparko. Jo kāpās tālāk atpakaļ, jo vieglāk kļuva. Viņa sevi tajā brīdī redzējusi pie karātavām. Vēlāk, jautājot par šo vietu gidei, izrādījās, jā , senāk tur bijušas karātavas. Un kā cilvēks, kurš nekad nav bijis šajā vietā, var neredzot aprakstīt to, kas ir aiz nocietinājuma mūriem? Viņa runā, es klausos un zinu, ka tas, ko viņa saka, tur arī atrodas. Neparasta sajūta. Atpakaļceļa viņa teica, ka tagad saprotot, kādēļ nekad nav gribējusi doties uz Poliju. Tagad viņa atklāja sevi no jauna. Ieguva mieru.
Atbraucot studēšot Polijas un Krakovas vēsturi, lai turpinātu izziņas procesu.
