Abuls - pārbaudījums raksturiem

Normunds Namnieks 28.06.2011 7 min lasīšanai

Jau ceturto gadu pēc kārtas Līgo svētkus svinam laivojot jau ierastā draugu kompānijā, kas, neraugoties uz ikdienas izaicinājumiem, kārdinājumiem un pārbaudījumiem, joprojām Līgo svētku brīvdienas labprātāk pavada kopā uz kādas no Latvijas upēm nekā pāris dienu kādā lielākā vai mazākā publiskā umpapā pasākumā. Acīmredzot neviens no mums nav tik radošs, lai šos svētkus uz sauszemes padarītu par neaizmirstamu piedzīvojumu - tad jau labāk laivot, jo upju aršana nav iedomājama un - pēc definīcijas - nav iespējama bez dažādām kuriozām un vēdera krampjus izraisošām pašu radītām situācijām.

Ceturtdienas rītā visi ekspedīcijas dalībnieki saripina manu vecāku mājas pagalmā Siguldā, kur desmit minūšu laikā salādē savas līdzpaņemtās un ārkārtīgi nepieciešamās mantiņas laivu operatora VW busiņā, uz kura piekabes atrodas arī 5 kanoe laivas. Kopā esam 10 dzīves pulveri un upju miglu ostījuši aktīvisti vecumā 30+ un trīs atvases, kuru vecums un pieredze, pēc mūsu saprašanas, ļauj viņiem kļūt par šītrīs dienu garā spēka un pacietības pārbaudījuma kandidātiem. (Kandidāti tāpēc, ka airēšana ar airi vēl ir jānopelna, dažus gadus noguļot laivā uz mantu čupas).

Maršruts Sigulda-Cēsis-Valmiera-Brenguļi pa šoseju tiek pievārēts nepilnas pusotras stundas laikā un pārbāztais buss no mūsu iztikas minimuma (mantām) tiek atbrīvots saimniecības „Strēlnieki” pļaviņā tieši Abula upes krastā. Savukārt paši kopā ar laivām tiekam uzvesti dažus kilometrus uz augšu pa upi, lai vakarā nonāktu līdz iezīmētajai pļaviņai.

Garšīgā Trikātas siera dzimtene ir mūsu upes ekspedīcijas sākuma punkts. Laivās tiek sakārtotas tās dažas līdzpaņemtās mantiņas, kas nepieciešamas pilnvērtīgam laivojumam – sviestmaize un citas „absolūti nepieciešamas lietas” un laivojums tiek pasludināts par atklātu.

Sākuma posmā upe ne ar ko īpaši nepārsteidz, jo, kā jau sākumā minēts, dalībnieku pievarēto upju portfolio ir atrodami tādi ieraksti kā Salaca, Rinda, Irbe, Abava, Mēmele, Brasla. Ūdens līmenis dažviet neļauj mērkt airus ūdenī līdz galam, no upes ārā lūkojošās akmeņu pieres ir cietas kā no... akmens. Vienvārdsakot –upe neļauj atslābt. Pēc apmēram stundu ilgas stumšanās sasniedzam pirmo lielo izaicinājumu – Trikātas HES. Sitam sev uz pleca par savu prasmi plānot braucienu – ja laivas pāri HES(am) būtu jāpārnes ar visām mantām, māc bažas, ka latviešu tautas mutvārdu daiļrade būtu kļuvusi par vairākiem sulīgiem un spilgtiem izteicieniem bagātāka. Bet visam savs laiks.

Pie atkārtotas iekāpšanas laivās otrpus HES(am), norisinās elpu aizraujošs notikums – ekspedīcijas dalībniece Laura saules uzsildītās upes temperatūru novērtē, nevis ieliekot tajā pirkstu, roku vai kādu citu ķermeņa daļu, bet to izdara atmuguriski ar milzu būkšķi, kājas iemetot ūdenī pēdējās. Neviltots prieks par šādu gaumīgu paņēmienu rotā visu klātesošo sejas. IR! Ūdens patiesi ir silts, un pēc viegla striptīza piespiedu noskatīšanās upes malā varam turpināt.

Piecas laivas upi pārvar nesteidzoties. Ja kāda no ekipāžām atpaliek, pārējās pēc pāris līkumiem to pagaida, laiski šūpojoties rāmajos, seklajos ūdeņos un dalībniekiem cienājoties ar līdzpaņemtajām sviestmaizēm un smaržīgo upes gaisu. Vienīgais, kas mūs uztrauc, ir zilās spārītes, kuru visriņķī ir simtiem, tūkstošiem. To pārošanās aktos uz laivas malām ir grūti noskatīties pat tik rūdītiem vīriem, kā šīs ekspedīcijas dalībniekiem, bērnu tēviem.

Nereti šādās piespiedu pauzēs tiek pārspriesti ne tikai politekonomiskie notikumi valstī, bet arī tiek analizētas sieviešu-vīriešu savstarpējās attiecības. Šādi pavadītas brīvdienas kopējā ierobežotā teritorijā (laivā) ir īsts attiecību katalizators – frāzes „kā tu airē”, „pats tu slikti airē”, „tu zini, kura ir tava kreisā roka?!” un virkne līdzīgu izsaucienu laiku palaikam izskan no katras laivas. Tikai garā un miesā veseli ļaudis, kādi, nenoliedzami, esam mēs, spēj pārvarēt šos personīgi aizvainojošos izteicienus vēsā angļu mierā, netriecot airi cauri kanoe grīdai.

Vakarā, kā plānots, sasniedzam „savu” pļaviņu pavisam netālu pirms Brenguļu HES. Serviss visaugstākajā līmenī - pļaviņa svaigi nopļauta, tās centrā galds ar garajiem soliem, malka, sausā tualete, tautā saukta arī par „Žani”, turpat blakus vecā pirtiņa omulīgi dūmo un gaida savus varoņus, lai nomazgātu tos mazos grēciņus, kuri varbūt kādam no dalībniekiem ir sakrājušies.

Uzcelt teltis mūsu lieliskā pasākuma dalībniekiem nesagādāne mazākās grūtības, neviltotu prieku vien izraisa Raita un Lindas uzslietais vigvams ar zemajiem griestiem – nelielu problēmu radījis līdzi paņemtais citas telts jumta stiprinājums, kas ir apmēram metru īsāks, nekā būtu nepieciešams. Mēs protam mierināt – teltī jau nevienam nav stāvus jāiet gulēt, tas nekas, ka telts jumts no rīta būs pielipis pie guļošo vaigiem – galvenais, ka iespējamais lietus klāt netiks.

Pirts apmeklējums un kailpelde Abulā (nejaukt ar kailcirti), siers, sviestmaizes, dziesmas Latvijai un daudz dažādu vērtīgu secinājumu un viedu cilvēku spriedumi – jēgpilna Līgo nakts ugunskura gaismā pēc labāko rituālu un maģijas speciālistu ieteikumiem. Par maģijas un mistikas klātbūtni šajā svētajā naktī lai kalpo viena dalībnieka secinājums par kādu visiem labi zināmu personu: „viņa māte ir zviedriete, bet tēvs – kollijs”. Esmu pārliecināts, ka šādu apgalvojumu nevar izdomāt parastā ceturtdienas vakarā.

Otrā diena sākas ar atklāsmi, ka labākais, kā sākt dienu, būtu Brenguļu nozīmīgāko kultūrvēsturisko vietu un objektu apskate. Tā kā atrodamies vien apmēram 300 metru no 1474. gadā pirmo reizi minētās apdzīvotās vietas, lielākajai daļai vīriešu kārtas ekspedīcijas dalībnieku atliek bikšu kabatā ielikt pa kādam latam iespējamo izstāžu un muzeju apmeklējumiem. Liels ir mūsu izbrīns, ka, pienākot pie lielākās Brenguļu svētvietas – alus darītavas – glītās āra kafejnīcas (alnīcas?), to rotā liels uzraksts ''No 22.06. līdz 26.06. slēgts!'' Kā gan var reaģēt pieci izslāpuši svētceļotāji, nokļūstot līdz viltus veldzes oāzei – par to neskaitāmas reizes literatūrā gana smalki un izjusti izteikušies virkne pasaules līmeņa spalvas meistaru. Acīmredzot svētajam Jānim, kas tieši šodien svin sava vārda svētkus, labpatīkas mūs pārbaudīt vēlreiz. Burtiski 10 metru attālumā no viltus oāzes – uz Brenguļu dambja – uzzinām, ka tieši šorīt aizvērtas Abula spēkstacijas slūžas. Tas nozīmē, ka Abula jau tā trūcīgais ūdens līmenis zem Brenguļiem būs vēl trūcīgāks.

Cilvēkiem ar vāju raksturu airi būtu nolaidušies, taču ne jau mums! Dodoties atpakaļ uz nometni pa ļaužu tukšo, taču sakopto ciematu, iegriežamies vienīgajā atvērtajā iestādē, kurā līdz paņemtos finanšu līdzekļus iespējams apmainīt pret dažādiem pārtikas produktiem un dzērieniem. Izmantojam šo Dieva doto iespēju un, vēl nesasniedzot nometni, mūsu galvās ir radies iespējams labākais iespējamais lēmums šajā situācijā – turpināt ekspedīciju bez mantām. Vienojamies ar ārkārtīgi atsaucīgo pļaviņas saimnieci, ka viņa pieskatīs mūsu teltis, vakarā vēlreiz uzkurinās pirti, un par atsevišķu nelielu, taču taisnīgu samaksu pēc mums vakarā atsūtīs savu dēlu ar busiņu.

Patiesi – zem Brenguļiem upe spītīgi uzstāj, ka vismaz vienam laivas pilotam tā būs jāvada uz priekšu, izmantojot veco labo brišanas paņēmienu. Nepietiek, ka upē dažviet ūdens ir līdz potītēm, tajā ik pa brīdim ir sagāzušos koku krāvumi, kurus pievārēt var tikai laivu un sevi ceļot tiem pāri. Pēdējie kilometri līdz Abula ietecēšanai Gaujā ir apmēram sekojoši: 100 metrus airē, 50 metrus velc un stafetes beigās pārcel pāri kokam. Pēc laika jau esam tā piešāvušies, ka no attāluma spējam novērtēt priekšā esošos šķēršļus - vai nu ar ieskrējienu tiem būs iespējams tikt pāri, vai laicīgi pirms šķēršļa jānobremzē, lai paspētu izkāpt. Interesanti, ka ceļotājiem jābūt gataviem arī visnegaidītākajiem pārsteigumiem - aiz viena no upes līkumiem uz upes mūs sagaida... dzīvu jauniešu veidoti “kāzu” vārti! Jaunieši uz upes nostājušies rindā laivas garām laiž tikai pēc dziesmas nodziedāšanas. Mums dziesmas azotē nav jāmeklē. Izskan fragments no “Lauztajām priedēm”, dziesma par kādu mazu kukaini, kas peld pa jūru un nekādi nevar nogrimt, “i drit’vai kociņ, tevi mīlu” un citi pasaules mūzikas klasikas pirmatskaņojumi uz Abula.

Skumji nav, bet mātes dabas piedāvātie dabas skati, upes smarža un lieliskie laika apstākļi mums neļauj nolaist airus un rokas. Optimisma devu vairo ne tikai jaukie cilvēki blakus laivās, kas ne mirkli neliedz padomus dažādās kritiskākās situācijās, bet arī ziņa, ka no Brenguļiem līdz Gaujai ir vien nieka 6 kilometri. Teikšu godīgi – ja to nezinātu, varbūt kāds būtu sācis arī raudāt par uzliktajiem netaisnīgajiem pārbaudījumiem.

Pēc apmēram piecu stundu laivu un savu raksturu stipruma pārbaudes, sasniedzam vietu, kurā vīrišķais iedrāžas sievišķajā – Abula un Gaujas sastapšanās vietu ir iecienījuši makšķernieki, kuri nelatviešu valodā uz mums kaut ko bļauj no krūmiem, tādējādi atbaidot pašu ķeramās zivis. Mēs neapvainojamies. Esam priecīgi, ka ir sasniegts mērķis – Jaunarāju kempings, kurā ar laipnu saimnieces atļauju bez samaksas atstājam savas 5 laivas pa nakti, jo mums pretī atbraucis mūsu saimnieces dēls ar busiņu.

Noguruši, taču pacilātā garastāvoklī atgriežamies savā garnizonā. Kā runāts, pirts skurstenis jau kūp. Tā kā teltis stāv uzslietas vēl no iepriekšējās dienas, atliek vien mest nedaudzās drēbītes nost un izbaudīt sentēvu miesas un gara rituālus.

Pēc pirts dienaskārtībā vēl ir tradicionālā soļankas (unikāla recepte - 12 dārzeņu soļankas burkas un kilograms raupji sagrieztas mednieku desas) vārīšana ugunskurā unpāris gaumīgu anekdošu vēdera preses stiprināšanai.

Sestdiena. Lēnas brokastis, dalīšanās aizvadītās nakts iespaidos, mantu vākšana un sirsnīgas atvadas no pļaviņas saimnieces ar nekonkrētiem solījumiem vēl kādreiz šeit satikties. Dienas vidū veiksmīgi sasniegta Sigulda un silda apziņa, ka priekšā vēl vesela pusotra brīvdiena, kas ļauj relaksēti apkopot rezultātus un izdarīt secinājumus par notikušo ekspedīciju.

Praktiskais Abuls:

Pārsteidz upei piegulošo zemju īpašnieku neieinteresētība attīstītšo tūrisma veidu un paņemt klāt piepeldošo naudiņu – posmā no Trikātas līdz pat Gaujai neredzējām nevienu plāksnīti upes malā, kas aicinātu teltis uzcelt šeit un tagad. Ar naktsmītņu vietām diezgan trūcīgi, nemaz nerunājot par labiekārtotām (malka, ūdens utt.).

Laivojot pa Abulu, noteikti jāņem līdzi ērtas gumijas kurpes, kuras nav žēl mērkt ūdenī, jo brist pa akmeņainu gultni plikām kājām varētu būt diezgan nepatīkami.

Vienīgās (manuprāt) izmantojamās laivas šajā upē ir kanoe. Ja plānojat vasarā Abulu pārbaudīt ar pūšļiem vai gumijas plostiem, silti iesaku ietriekt skrūvgriezi savā gumijas laivā siltā istabā un noteikt nepieciešamā ielāpa izmēru.

Daudz ērtāk līdzi ņemamos dzērienus iegādāties tetrapakās, nevis pudelēs. Pirmkārt, svara dēļ, otrkārt – ērtību dēļ. Trīslitrīgā Riesling vīna paka, izņemta no kartona čaulas,ir izmantojama arī kā spilvens.

Upē dzīvo zivis! Par to liecināja daudz sastaptie makšķernieki – gan tādi, kas makšķerēja no krasta, gan brienošie mušiņmakšķernieki, gan spiningotāji no laivām.

Draugi – neticiet nevienam, kas saka, ka Abuls ir laivojams tikai pavasarī. Mēs visai cilvēcei pierādījām, ka ar nelielām priekšzināšanām un zināmu meistarības devu (ko var uzkrāt, sākot ar vieglākiem maršrutiem pa Salacu, Rindu, Abavu utt.), Abuls ir laivojams arī vasaras vidū un ir viena no krāšņākajām Latvijas upēm.