Skrējiens caur Izraēlu. 1.daļa

  • 2 min lasīšanai
Maija pēdējās 4 dienas pavadīju Svētajā Zemē Izraēlā. Gribēju uz šo zemi aizbraukt jau kādus gadus 20. Beidzot aizbraucu. Divatā ar Hariju. Ceļojums bija īss un ātrs. Skrienošs. Iebraucu Izraēlā un uzreiz biju sajūsmā, jo Telavivas Ben Gurion lidosta ir satriecoša. Diemžēl iespaidu pasliktināja satiktā publika. Ebreju cilvēki ir specifiski un izplata arī specifisku aromātu. Lielos daudzumos šis aromāts mani - vienkāršu latgaliešu zemnieku – nogurdina. Varbūt pie vainas bija tas, ka ierados pēc divu diennakšu nepārtrauktas uzdzīves un visas maņas bija ļoti saasinājušās. No lidostas uzreiz devāmies uz Haifu. Haifa bija jauka pilsēta, kurā man īsti nebija ko redzēt (pāris jauku ēku). Pludmale jauka un sakopta, bet pilnīgi bez harizmas. Visur saldenais ebreju aromāts. Nevienas smukas meitenes, uz ko paskatīties. Ja nu vienīgi kāda krievu jauktene. Toties jau Haifā pamanīju dažas tipiskas lietas. Izraēlā gandrīz visi visur smēķē. It īpaši jaunās meitenes. Tajā skaitā tās 18-20 gadīgās, kuras staigā formastērpos. Formastērpos staigā gandrīz visi jaunieši vecumā no 18-21. Pusei pār plecu ir pavirši pārmests automāts. Automāti Visiem ir pārmesti pār plecu PAVIRŠI. Tāpēc nerodas nekāds kara vai spriedzes iespaids. Automāts šķiet kā pleca somiņa nevis bīstams ierocis. Nevienā brīdī neradās nekāda spriedze. Un tas apstākļos, kad parasti 15-35% autobusu pasažieru ir ar automātiem. Pie smēķēšanas jāpiebilst, ka puiši smēķē mazāk. Tajā pat laikā nevajag brīnīties, kad pārdevējs veikalā, vai autoostas kasieris jūs apkalpos ar cigareti zobos. No Haifas devāmies uz Nacareti. Tā ir kristiešu arābu pilsēta Izraēlas Ziemeļos. Arābi bija patīkama atpūta. Viņi neizplata aromātu un atšķirībā no ebrejiem [vismaz apkalpojošā sfērā] prot angliski. Pati Nacarete bija patīkama pilsēta ar vēsturi, kalniem un interesantām vietām. Tiesa gan neviens nemācēja neko paskaidrot par ģeogrāfiju. Tāpēc maldījāmies ne pa jokam. Meklējām arī lielveikalu. Tomēr tos neatradām ne Haifā, ne Nacaretē, ne Eilatā, ne Betlēmē, ne Jeruzalemē. Toties Telavivā daži bija. Nacaretē gulējām vecpilsētas hostelī Fauzi Azar. Nekad hosteļos nebiju bijis. Šis bija jauks, kuru varu ieteikt jebkuram!!! Hostelī no vietējās kristiešu arābu saimnieces uzzināju par skaisto vēsturi, kura beigusies ar ebreju atnākšanu, jo tie te savākuši visu pilsētas apkārtni un ierobežojuši attīstības iespējas. Tāpēc bagātie un izglītotie arābi aizceļo uz Dienvidameriku, bet paliek tikai muslimi, kuriem viss vienalga. No Nacaretes devāmies uz blakus esošo ebreju imigrantu pilsētu Afulu. Afulā bijām pusstundu, un tā atgādināja sūdu. Bet bija vērts redzēt!!! Afulas tualetē piedzīvoju vispretīgāko piedzīvojumu, kādu līdz šim biju jebkad savā mūžā tualetē piedzīvojis. Un ticiet man – esmu bijis daudzās tualetēs. No Afulas ātri vien nokļuvām Jeruzālemē. Iebraukšana Jeruzālemē ir grandioza! Skaistas piepilsētas, kalnu virsotnēs, skaisti ceļi un ātras mašīnas. Pati jaunā Jeruzaleme arī skaista. Tikai tā ortodoksālā un angliski nerunājošā publika „nebija” manējā. Jeruzalemē nejauši satiku māsu, kura mūs izvadāja pa Via Dolarosa, parādīja visas svarīgākās vietas un pastāstīja, kas te un kā. Tā kā māsa dzīvo (Olīvu kalnā) un staigā tur kopā ar kristiešu māsām, tad ortodoksālie ebreji parasti viņām spļaujot virsū. Tas tiekot tā darīts, jo tā ortodoksi atbrīvojas no nešķīstā. Pēcpusdienā vēl paspēju nokaulēt sandales no 80 šekeļiem uz 62. 40 metrus tālāk tādas pašas gan bija ar norādītu sākumcenu – 35 šekeļi. Tā nu vakars bija klāt. Patiesības vakars. Harijs aizgāja gulēt, bet es devos nakts pastaigā pa Jaunās Jeruzalemes centru. Jaunā Jeruzaleme ir tā sauktā Rietumjeruzaleme, kura skaitās ebreju daļa. Tā sākta celt pirms 150 gadiem. Pilsēta bija satriecoša. Vienos ziedos. Katram ziedam un kokam savs ūdens pievades vadiņš. Lieliskas mājas, viesnīcas, sabiedriskās celtnes. Uz ielas bija maz cilvēku. Viss tīrs un sakopts. Iegāju YMCA viesnīcas āra restorānā iedzert kādu alu. Siltajā Jeruzalemes vakarā pārdomāju, kā ir gājis pirmajās 2 dienās. Pārdomāju, kur esmu bijis, ko redzējis. Ko domāju par ebrejiem, arābiem un sevi. Pārdomāju par traucējošo ebreju aromātu un izskatu. Secināju vienu lietu – ja reiz esmu atbraucis uz ebreju valsti, tad man ir jābūt mierā gan ar viņu aromātu, gan izskatu, gan tradīcijām. Šie cilvēki šeit ir uzcēluši lielisku valsti un pilsētu – un ja kādam te kas nepatīk – lai vācas prom!! Kopš šī secinājuma dzīve Izraēlā kļuva viegla un patīkama. Lieku reizi arī sapratu – ja kādam Latvijā nepatīk latvieši – lai vācās projām. Turpinājums sekos.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais