Ja „Ryanair” neved kur gribam, tad braucam…. uz Itāliju

Vita Apša 24.06.2011 9 min lasīšanai 26 foto

Vēl tad, kad sniegs bija līdz padusēm, iekšas dīda velniņš- jo cik tad vairs tālu ir pavasaris, Lieldienas un iespēja pašā ziedēšanas trakumā aizšmaukt dažas dienas elpu atvilkt uz maķenīt siltākiem platuma grādiem… Nu varen’ gribas tikt vēlreiz uz Brēmeni, uz rododendru ziedēšanas trakumu, bet „Ryanairs” samainījis reisus tā, ka nu nekādi nesakrīt ar mūsu varēšanu braukt. Dīdamies nedēļu, divas, mēnesi, divus mēnešus- nekas labāks nerādās, rododendri nebūs tomēr mūsējie…līdz ieraugu puslīdz atbilstošas cenas uz Bergamo. Notiek īsa kolēģu „apstrāde” – un biļetes ir kabatā (ne pašas lētākās, jo mūs ierobežo konkrētie datumi). Tad vēl seko mājas darbs – ko skatīsimies- un te nu āķis lūpā mums bija izlasot šepat „draugos” publicēto par ezeriem, kalniem + vietējo mājas lapu teiktais. Vārdu sakot – gribas kalnos!

1. diena – godīgi nostrādājušas ½ dienas, priekšniecības atļauju saņēmušas dodamies uz Rīgu. Bagāža tikai tik kg, cik ielien rokas bagāžā, lidojumu pieredze lielāka vai mazāka katram arī ir, tādēļ iztiekam bez īpašām problēmām un piedzīvojumiem. „Ryanair” kursē ar tramvaja precizitāti, laiks saulains un Alpus varam redzēt visā to godībā…Vēl pēdējā brīdī Latvijā izdomājām, ka gribam transfēru no lidostas līdz hostelim (dalot uz „galviņām” summa ir tikai nedaudz lielāka par autobusa biļeti, galvenais – ekonomēsim laiku! ) – tādēļ zvans Martai (hosteļa saimniecei). „Jā, viss kārtībā, skatieties melnu mašīnu!”- skan klausulē. Skatāmies, skatāmies – melno mašīnu, ka biezs, bet kura ir mūsējā? … zvans vēlreiz Martai – „nu melna mašīna kreisajā pusē!” – „kur kreisajā pusē? – te ir kādas 30 vismaz! Beidzot pēc kādas ceturtās zvanīšanas arī sakontaktējamies, bet mašīna nu nemaz dzīvē nav melna- bet pelēka!

Fragolino hostelis atrodas netālu no stacijas (kas mums ir svarīgi nākošajā dienā), būtībā tas ir dzīvoklis, kas pārveidots par hosteli. Saimniece mums izsniedz visas nepieciešamās ziņas par pārvietošanos, pilsētas transportu utt. un mēs dodamies ielās prom uz veco pilsētas daļu un pēcāk arī vēl augstāk.

Zied! Viss zied! – a mums bērziem pumpuri kā peļu austiņas… Augšup uz centrālo laukumu, tad vēl augstāk uz ciematu –bauda acīm un degunam!

2. diena – virzamies ar vilcienu caur Brešu uz Iseo. Arī dzīvošana rezervēta pašā Iseo pilsētiņas malā pie zemniekiem „Agriturismo Forest” – ko iesaku arī jums!

Salasījusies šepat draugos par sagrabējušajiem vilcieniem gaidīju arī ko dramatisku, bet mūsējie, piedodiet, ir daudz sliktākā stāvoklī… Cenas – demokrātiskas, sevišķi, ja lieto regionale vilcienus. Tā kā neviens no kompānijas itāļu valodu neprot, bet itāļi 90% savukārt neprot ne angļu, ne vācu valodu, tad sekmīgi izmantojam vairākus „knifus”:

·Nēģeri – varbūt viņu zināšanas nav pilnīgas par Itāliju, taču angļu valodu prot un mūsu vēlmes pēc biļešu kasu atrašanās virziena apmierina;

(Alternatīvs variants ir viesnīcu šveicari – Vācijā un Austrijā šīsistēma strādāja ideāli)

·Tā kā mūsu iedomātā „pareizā” izruna stipri var atšķirties no itāļu lietotā, tad– blociņš+ rakstāmais= …un vairs nav nekādu domstarpību, kur mums īsti jānokļūst: Brešā vai Breščā.

·Aizmirstiet cik ir katram gadu un kā tas izskatīsies no malas!- bez kompleksiem lietojiet visur saprotamo „body language”!

Veiksmīgi nokomunicējuši ar vilciena pavadoni un drošības labad arī uz pirkstiem saskaitījuši, kurā pieturā jākāpj ārā – izveļamies Iseo stacijā. Googles tantei kaut kas nojucis un mums iedevusi karti ar kļūdainu virzienu, tādēļ sanāk kārtīgi pasoļot līdz līdzjūtīga itāliete mūs ņem aiz rokas un pa līkločiem aizved līdz īstajai vietai ielā, kur jāsāk kāpt kalnā…uz viesnīcu (tur tālumā! – augstu!). Laikam jau skats uz mums bija tik bēdīgs, ka viesnīcas saimnieks iesēdās savā melnajā mašīnā un pāris minūtēs bija mums pakaļ nobraucis (par ko viņam lielais paldies!). Agriturismo Forest ir bioloģiskā saimniecība, kas visa cita starpā nodarbojas arī ar viesu izmitināšanu – līdzīgi kā mūsu viesu mājas. Vīns, ievārījumi, medus, olīveļļa ir tikai daļa no saražotās produkcijas, ko jebkurš var iegādāties.

Bez visa tā – restorāns, kur ēdieni tiek gatavoti gan tūristiem, gan vienkārši viesiem, kas no pilsētiņas atbrauc pavakariņot.

Vakars vēl tālu, ezers ( 24 km garš, ~ 5 km plats un ap 10 m dziļš) ir kā uz delnas – nobriest lēmums: dodamies uz Iseo ezera salu. Saraksts ar kuģīšu kursēšanas laikiem ir kabatā: www.navigazionelagoiseo.it Lejup pa kalnu noripojam tīri veikli, atrodam kuģīšu piestātni … un prom uz salu. Monte Isola ir 5 km2 liela, tā ir Eiropā lielākā sala, kas atrodas ezerā.

3.diena – laika prognozes mūs lutina, solītais lietus aizķēries aiz kalniem un dodamies ar vilcienu uz Maroni – gribas tikt uz piramīdām: tie ir augsnes erozijas dēļ izveidojušies „akmens stabi” ar ~ 30 augstumu- galā ir akmens cepure, kas nav ļāvusi apakšā esošajiem iežiem izskaloties. No Marones pilsētiņas jātiek tālāk ir uz Zone, kur sākas gājēju taka. „Body language”nostrādā bez kļūdām: pie stacijai blakus esošās dzelzceļa pārbrauktuves ir mikroautobusa pietura, kustības saraksts pie staba. Atrodam, uzpildam ūdens pudeles ( katrā no pilsētiņām bija šāda iespēja par velti, pat ar izvēli: auksts;auksts+gāzēts; silts ūdens) un sagaidam savu autobusiņu. Šoferīts, ieraudzījis manus apavus, galvu vien saķēra un „body language” paziņoja, ka man Zonā ar šitiem neesot ko darīt…kāpiens salā neesot nekas salīdzinot ar Zonu. (Nu bišķi jau viņam taisnība arī bija… baletkurpīšveida apavi šim kāpienam nebija tie labākie!) Brauciens augšup ap 10 km un galā esam, vēl tiek izdarīts uzraksts uz kartes cikos busiņš kursēs atpakaļ un ar pirkstu iebakstīts, kurā vietā mūs var paņemt.

Ja lejā jau bija siens nopļauts, tad augšā Zonā vēl zied pienenes… Smukums bez gala un malas! Ieejam Sv. Džodža baznīciņā, drošības labad arī pa svecei iededzam pie ceļinieku aizstāvja svētbildes… Miers visapkārt, ja neskaita vagonetes, kas no kalna vizina lejup uz Maroni iegūto kaļķakmeni.

Gājēju taka ir visā tās garumā marķēta, bet bez kārtīgiem apaviem gan labāk nedoties tālāk par pirmajiem pāris pagriezieniem. Par to, ka taisnība bija šoferītim, varu pārliecināties joprojām paskatoties uz savu atspiesto kājas īkšķa nagu… bez tam, 2 no mūsu četrotnes (ar kārtīgiem apaviem!) arī krita un nepatīkami nobrāza kājas. Ja iegriezīsieties takas vecajā daļa (jau ejot augšup), tad sagaidāma arī līšana pa kazeņu dzinumu apakšām. Takas visā ceļā var redzēt piramīdas dažādās attīstības stadijās – interesanti, ja kaut mazliet ko saprot no ģeoloģijas vai vismaz no augsnes erozijas procesiem. Tā kā taka nemet pilnu apli, tad gala punkts ir gabaliņu lejup no Zonas. Izvēlamies negaidīt autobusiņu, bet doties lejup kājām uz Maroni (kas mums,- mēs no laukiem!). Daļu veicam pa to pašu ceļu, kur braucām, bet nedaudz zemāk atrodam veco ceļu (ja sapratām norādi pareizi – romiešu laika). Nogriežamies un kļūst skaidrs, ka esam trāpījuši desmitniekā: caur mājām, vīna dārziem, ganībām utt. soļojam ar patiesu baudu. Vietām ceļš pazūd, bet tad atkal parādās un tā līdz pat Maronei…

Vakarā izvēlamies izmēģināt mūsu mājas saimnieka restorānu – un pie tā arī paliekam visus atlikušos vakarus. Cenas : grilēta gaļas izlase+ grilēti dārzeņi+ tiramisu+ vīns+ minerālūdens = 10 eiro

4. diena – nodevas tūrisma objektiem. Tā kā Itālija neviens no kompānija vēl nav bijis, tad izlemjam doties uz Veronu. Vilcienu satiksme jau pietiekoši apgūta: Iseo – Breša, tad pārsēsties uz Veronu ( Venēcijas virziens). Viss jau labi, bet pie kases Brešā rinda tik gara, ka saprotam, ja stāvēsim, tad vilciens aizies bez mums un nāksies gaidīt nākošo. Atliek biļešu automāti… un sākas piedzīvojumu stāsts. Biļešu automāti Itālijā ir dažādi: gan tādi, kas atdod atlikumu, gan tādi, kas neatdod…. Es „uzrāvos” uz neatdevēja – ļoti skaisti iedod biļeti, sīknaudu, bet mani 16 eiro nenāk un nenāk… Stacijās ir oficiāli „izpalīgi”, kuri palīdz risināt sasāpējušus jautājumus, tikai … viņi nerunā angliski, bet es itāliski… Par spīti tam, ka „izpalīgs”saka, ka angliski neko, neko nesaprot, aizvelku viņu pie biļešu automāta un ar „body language”noskaidrojam: nebūs automāts tomēr jāsadala gabalos, lai es savu naudiņu dabūtu atpakaļ. Pavisam vienkārši: gala stacijā (Veronā)man jādodas uz biļešu kasēm un, uzrādot automāta izsniegtās biļetes, man atlikumu atdošot. Īstas ticības gan nebija, bet tieši tā es arī atlikumu Veronā saņēmu. (Atpakaļceļā biļetes automātā pērkot trāpījās cita veida konstrukcija – visu skaisti noskaitīja uzreiz atlikumā bez problēmām.)

Verona – ceļvedis rokā un uz priekšu…tūristu barā iekšā. Kolizejs – ieraugot rindu uzreiz atcerējos labos padomus par biļešu pirkšanu internetā… no iekšpuses palika neapskatīts. Džuljetas balkoniņš –cilvēku plūsma kā savulaik pie Ļeņina mauzoleja… un mums vairs nemaz nevelk tas tūristu bars – ejam jau pa cilvēku plūsmai paralēlajām ielām uz saviem mērķiem (Doms, amfiteātris utt.) Vietējā ēstuve- cenas uh!, tā kā vēl pēc pusstundas gaidīšanas tālāk par ēdienkartes pētīšanu neesam tikuši, tad, paldies!- mēs iztiksim ar līdzņemtajām maizītēm un jūs bez mūsu naudas…

Secinājums: Verona – interesanta arhitektūra, pilna ar vēsturi uttt., bet neskatāma pēc miera pilnajām mazpilsētām…

Vakarā skrējiens (nu jau kāpiens augšup nav nekas sevišķs salīdzinot ar pirmo dienu!) līdz viesnīcai un sauciens: „Luka, mēs ļoti gribam ēst!”… un viņš mūs ne tikai baroja, bet arī lutināja vārda tiešākajā nozīmē. Vēl tik jāieskaidro, ka mēs gribam no rīta pa savai, latviešu modei, olas nokrāsot zālēs un nezālēs. Luka atbild: „Noproblems!”

5.diena – Lieldienas. Ceļamies līdz ar otrajiem gaiļiem un paņēmuši olu kastīti dodamies pļavās olas gatavot krāsošanai – tinam ēdamo kastaņu lapās, āboliņa ziedos, cekuliņos utt. Virtuvē sākas „problems”- Lukam brīvdiena, viņa māmiņa ne vārda angliski… bet olas ta’ jāvāra! Labais „body language” nostrādāja – rezultātā Lukas māmiņa pirmo reizi mūžā ar trakajiem latviešiem „knaulējās”. Labi, ka viņa neredzēja kā mēs olas pa kalniņu ripinam lejā! -…jau krāsošana un olu kaujas viņai bija neparasta lieta.

Pēc brokastīm jādodas prom – ņemam somas un dodamies atkal uz kuģīti – šoreiz līdz pat ezera otram galam uz Loveri no kurienes iet autobuss uz Bergamo. Īsts Lieldienu rīts: saule, dūmaka kalnos, baznīcu sazvanīšanās… uh!- liekas, ka tas nav no šīs dzīves…

Lovere – tūrisma informācijas centrs atrodas tieši pie kuģīša piestātnes. Strādā ļoti jauka meitene, kura mums izdrukā gan autobusu sarakstu, gan karti piešķir, gan somas pieskata, kamēr mēs Loveri apstaigājam. Ja iepriekš bija lasīts par Loveri kā ļoti romantisku, īpatnēju utt. pilsētiņu, tad laikam šo iespaidu pabojāja attieksme – bija redzams, ka tūristi iegriežas biežāk. Tā bija pieklājīga, bet bezpersoniska – kā jau pret tūristiem…Lovere ir vieglāk un ātrāk sasniedzama no Bergamo nekā pilsētiņas otrā ezera krastā. Izmetam līkumu, atrodam sienā ļoti interesantu pulksteni, bet laika ir pārāk maz, lai dotos augšup kalnā. Vēl tikai pa saldējumam…

Autobuss pienāk precīzi, braucam uz Bergamo pa citu kalnu ieleju nekā šurpceļā ar vilcienu. Šoreiz nakšņojam Bed & Breakfast L'Angolo del Poeta – taču labāk nevajag… vienīgā negatīvā pieredze šajā braucienā. Vēl līkums pa Bergamo ieliņām un atkārtots secinājums, ka iela ir tikai vieta, kur pārvietoties; īstā dzīve noris aiz tām lielajām koka durvīm…

6.diena – brokastis, transfērs (ar Jaguāru!) uz lidostu un jau pusdienlaikā esam atpakaļ pie dīgt sākušas zāles, bērzu lapiņām kā žurku austiņām (paaugušās jau!)…

Bija labi …un gribas vēl!

Rezumē praktiskajiem:

·Viss ceļojums no viena gala līdz otramizmaksāja ~237 Ls (ieskaitot vīnu un saldējumu) sev īpaši neko neatsakot, bet arī nekrītot pārmērībās;

·Rezervējot dzīvesvietu, to vajag pārbaudīt arī visās vietējās lapās – cenas atšķiras pat par 100%

·Ezera labajā krastā (Iseo, Sarnico, Marone, Pisogne utt.) pārsvarā izmanto vilcienu satiksmi, bet pretējā krastā – autobusu satiksmi. Kuģīši www.navigazionelagoiseo.it– iet visos virzienos un bieži.

·No Iseo var doties arī augšā kalnos – ir kājāmgājēju maršruts uz vairākām dienām, taču tad nepieciešams kārtīgāks ekipējums.

·Var ar vietējo vilcienu braukt vēl tālāk iekšā Camonica ielejā (aiz Iseo ezera) – kas ir garākā kalnu ieleja Itālijā. Tur ir dabas parks, termālie avoti, klinšu zīmējumi, brīvdabas muzejs utt.