Rocca Di Papa
|
Martins Kalnberzins
|
Netālu no Romas uz DA atrodas neliels ciematiņš, kas ar savu gleznainumu spēja aizkustināt to, kurš nu jau Itālijā, braucot garām Kolizejam,ir aizņemts ar banāna mizošanu.
Rocca Di Papa ir burvīgs miestiņš, ievērojams ar tā pakājē izpletušos debesu zilo ezeru sen izvirdušā vulkāna krāterī, kura vienā krastā slejas lepna Romas pāvesta vasaras rezidence, bet otrā krastā, līkumota ceļa malā, ir vairāki skatu laukumi, kur šad tad agros rītos sētnieki purpinot savāc naktī izmētātos gumijas kontracepcijas līdzekļus.
Pēc stāva uzbrauciena pa līkumotu serpentīnu, apstājoties palaist pretim braucošās mašīnas vai pīpinot dzenot tās malā, attopies ciemata centrālajā laukumā ar nelielu parku. Pa vidu laukumam ir strūklaka, kura dod vizuālu un arī praktisku veldzējumu vēsajās Itālijas vasaras dienās.No viena laukuma malas ir redzams smoga mākonis virs Romas un dažreiz arī pati večiņa. Otrā laukuma malā sākas patiesā Rocca Di Papa ar trim stāvām ielām, kuras pazūd uz paugura izvietotajā māju murskulī.
Roma vienā pusē un vecpilsēta otrā- tā ir tikai daļa nopozitīvā iespaidu lego , kurš liek šo vietu ierindot favorītos. Laukumam visapkārt ir viss dzīvei un uzdzīvei nepieciešamais. Miniatūrs benzīntanks, avīžu kiosks, vairāki bāri, daži pārtikas, daži neklasificējami veikali, un tabačerija. Kopējo sajūtu gammu papildina diezgan monotons automašīnu korķis, pastāvīgie socializēšanās atkarības upuri dažādās vecuma stadijās, pārbāzts bērnu rotaļu laukums un neiztrūkstošais vietējais karabinieris, kurš smaidīgs runājās ar kādu no korķī stāvošā auto vadītāju, neievērojot to, ka pats arī ir korķa iemesls.
Dodoties pa vienu no augšupejošām ieliņām, pēc nepilniem divsimts metriem tu negribot atduries vietējā izlejamā vīna tirgotavā. Iegādājies pudeli jauna sarkanvīna un malkojot to, mēģini izvēlēties, kurā no nākamajām ieliņām ienirt. Šķiet, fizikas likumi visā pasaulē nav vienādi, jo šaurajās ieliņās šad tad nav skaidrs kā auto, kurš ir novietots pa visu ielu, vispār tur ir nokļuvis.
Līkumojot pa trepītēm un ieliņām, ja paveicas,var izziet uz skatu laukumu, lai atkal attaptos jau miniatūrākā apakšejā laukuma kopijā. Bārs, avīžu kiosks, veikaliņi, strūklaka un dīkdieņu bariņš tikai pastiprina emocijas, aplūkojot Romu nu jau no 100 metru lielāka augstuma.
Turpinot virzīties uz ciemata un paugura virsotni, ir jāmet malā latviskā kautrība un jākāpj pa trepītēm un taciņām, izejot cauri māju pagalmiem, iesmaržojot vakariņās vai pusdienās gatavojamo maltītes smaržu, kļūstot par liecinieku vienai otrai itāļu ģimenes ik vakara scēnai, vai vienkārši parunājoties ar māju īpašniekiem, kuri dirn uz savu māju pakāpieniem vai karājās logos.
Pie mājam sēdošie tantuki ar interesi tevi nopēta un smaidot atsauc „Buonasera” ja esi bijis tik prātīgs, lai uzsauktu to pirmais.
Kopējais ciemata veidols ar tā haotisko arhitektūru vecpilsētā, kolosālais skats, kurš paveras uz Romu gan dienas gan nakts laikā un galvenais, nepārspīlētas ikdienišķās sadzīves klātesamībaar neapstrīdamu kolorītu, piedod šai vietai „ must check” statusu.
