Ar autobusu pa Dienvidindiju pēc saules un dzīvesprieka
|
Bens Latkovskis
|
Ar autobusu pa Dienvidindiju pēc saules un dzīvesprieka
Bens Latkovskis
Autobuss nogriežas no modernas četru joslu ātrgaitas maģistrāles Maduraja – Kanjakumari un iebrauc diezgan nožēlojama izskata stāvlaukumā, kur vienā galā ir tāda kā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados būvēta strādnieku ēdnīca ar flīzētu grīdu kā veļas mazgātavā un drusku nostāk līdzīga arhitektūras stila sabiedriskā tualete. Lai gan Indijā sabiedriskā tualete nozīmē vien caurumu betona grīdā un grāpi ar ūdeni tam blakus, pat pie visnolaistākās labierīcību vietas sēž kasieris, kas no katra nokārtoties gribētāja iekasē 3 rūpijas (drusku vairāk kā 3 santīmi). Nav bīnums, ka vairums vīriešu savas mazās vajadzības nokārto turpat aiz stūra pie ēdnīcas sienas.
Autobuss ir piestājis, lai garajā ceļā pasažieri var izlocīt kājas, nokārtoties, padzert kafiju un kaut ko iekost. Ir pats dienas vidus un saule spīd gandrīz tieši virs galvas. Pareizāk sakot, nevis spīd, bet burtiski cepina. Apmierināt pēkšņi uznākušo izsalkumu nolemju ar pāris eļļā ceptiem virtuļiem, kurus Indijā tirgo visās iespējamās vietās. Pērkot virtuļus, vienīgā problēma ir tā, ka nekad nevari zināt kā tie garšos. Tie ir dažādi un katrā tirgošanas vietā tiek piedāvāti vairāki veidi. Tie var būt ar pildījumu un bez, ar jau mīklā iestrādātām ļoti asām vai ļoti specifiskām garšvielām. Vienmēr pastāv risks, ka virtuļi būs latviešu vēderam negaršīgi vai pat neēdami. Nopērku divus virtuļus un puslitra pudelīti gāzēta laima dzēriena. Pārdevējs virtuļus iesaiņo jau iepriekš saplēstās avīžu strēmelēs un sainīti nostiprina, apvelkot šīm nolūkam speciāli paredzētu gumiju. Ierasti pavaicāju: „How much?” Pārdevējs atbild savā angļu valodā, kas daudz neatšķiras no viņa dzimtās tamilu valodas. Pēc trīskāršas pārprasīšanas viņš izvelk pildspalvu un uz vienas no avīžu strēmelēm uzšņāpj skaitli – 35. Velku ārā maku un cenšos starp piecsimts un tūkstots rūpiju banknotēm atrast kādu sīkāku naudas zīmi. Šis ir brīdis, kāpēc šo epizodi pieminu.
Kad tu kaitinoši ilgi rakājies pa liela nomināla kupīrām piebāzto kabatas portfeli līdz atklāj, ka visu sīknaudu esi kaut kur jau iztērējis un sniedz virtuļu tirgotājam 500 rūpiju banknoti un jūsu skatieni sastopas, tad šī tirgoņa acīs var ieraudzīt visas Indijas skumjas, nolemtību un ilgas. Tajā brīdī tu saproti, ka vari braukt kopā ar citiem indiešiem sagrabējušā autobusā, ēst avīžu papīrā ievīstītus virtuļus un pat kopā ar viņiem čurāt autoostā aiz transformatora būdiņas, bet tu vienmēr šajā zemē būsi svešinieks. Svešāks kā tā izģindusī kaza ar garajām nošļukušajām terjera ausīm, kas mēģina atrast kaut ko ēdamu ceļmalas atkritumos. Tu šī virtuļu tirgoņa acīs esi bagātnieks no mistiskajiem, nekad neredzētajiem Rietumiem. Par Rietumiem indietis zina tikpat daudz vai vēl mazāk, cik caurmēra latvietis par Indiju. Tas ir, ļoti ļoti maz. Lielākoties tas ir kaut kādu standartizētu priekšstatu kopums, kam maza saistība ar realitāti.
Vairums rietumnieku apbrīno indiešu dzīvesprieku, atvērtību un vitālo enerģiju, kas burtiski izstaro no viņu sejām, par spīti it kā apkārt esošajam trūkumam un nesakārtotībai. Tā arī ir un es pirmajās dienās pilnīgi jūsmoju par šīm indiešu īpašībām, kas viņus tik ļoti atšķir no latviešu ierastā drūmuma, īgnuma un noslēgtības. Ir tik patīkami svešā zemē sajust, ka ikviens ir gatavs palīdzēt un priecājas jau par tavu esamību vien, kas izpaužas nemitīgā vēlmē kopā fotografēties, uzsmaidīt vai garāmbraucot draudzīgi pamāt ar roku. Taču vairāk ar viņiem komunicējot sapratu, ka indieši ļoti smagi pārdzīvo savas zemes trūkumu un no tā kaunās.
Reiz pirms vairāk kā desmit gadiem, kad Vecrīgā tika atvērts pirmais indiešu restorāns un uz tā atklāšanu no Stokholmas bija ieradies Indijas vēstnieks, neveiksmīgi izteicos, ka Indija tāpat kā Latvija ir nabadzīga valsts, bet ar milzīgu potenciālu. Vēstnieks tik ļoti apvainojās par Indijas kā nabadzīgas valsts piesaukšanu, ka man nācās nekavējoties atvainoties un teikt, ka ne tā biju domājis, bet izlietu ūdeni vairs nesasmelsi. Vēstnieks ar dusmās drebošu lūpu izrādīja klaju neapmierinātību. No tā laika biju ielāgojis, ka ar indiešiem par nabadzību labāk nerunāt. Taču indieši par to runā paši. Trūkuma izskaušana tiek uzsvērta kā galvenais stratēģiskais uzdevums. Turklāt Dienvidindija, pa kuru iznāca ceļot, ir Indijas Skandināvija, ja lietojam Eiropas analoģijas. Keralas pavalstī ir visaugstākais lasītpratēju īpatsvars un arī vispārējais labklājības līmenis ir acīmredzami augstāks. Pareizāk sakot, nabadzība nav tik ļoti acīs krītoša, kā piemēram, Mumbajā vai Deli. Divas nedēļas ceļojot pa Dienvidindiju un pārvietojoties pārsvarā ar vietējiem autobusiem un motorikšām (tuktukiem) izslavētos Indijas graustus tā arī neizdevās ieraudzīt.
Godam jāatzīst, ka Dienvidindijā atšķirībā no daudzām citām trešās pasaules vietām, baltie netiek uztverti kā staigājošie bankomāti, kuru vienīgā jēga ir izdalīt apkārtējiem savas nez no kurienes nākušās bagātības. Protams, nopelnīt grib visi, taču attieksme ir cieņpilna un naudas diedelēšana vai nesamērīga cenu nosaukšana nav turienes cilvēkiem raksturīga. Biju iedomājies, ka Indijā par visu ir jākaulējas līzīgi kā islama zemēs, taču pieprasītās cenas parasti ir tik saprātīgas, ka nav jēgas pat sākt kaulēties. Cita lieta, ja pārdevējs ir musulmanis no ziemeļiem, tad gan vēlams izmantot visu tirdzniecības viltību arsenālu. Dienvidindijā ziemeļniekus var viegli atšķirt pēc gaišākas ādas krāsas un ievērojami skaidrākas angļu valodas izrunas. Tamilu un malajalamiešu valodas, kurās runā Tamil Nadu un Keralas pavalstīs, krasi atšķirās no ziemeļos runājošajām indoeirpiešu grupas valodām ar savu vervelējoši noapaļoto plūdumu. Arī angļu valodā viņi runā kā karstu kartupeli mutē viļājot. Ja vispār runā, jo angļu valodas zināšanas nemaz nav tik izplatītas kā varētu domāt.
Nervoziem cilvēkiem Indijā nav vietas
Indija ir pasaules lielākā demokrātija. Pēc pēdējās tautas skaitīšanas datiem Indijā dzīvo 1,2 miljardi iedzīvotāju. Vairāk ir vienīgi Ķīnā, taču šīs valsts politiskā iekārta neskaitās demokrātiska. Tad nu lielākās demokrātiski pārvaldītās valsts gods pienākas Indijai. Par to, ka Indija patiesi ir demokrātijas un vispārējās iecietības zeme, pārliecinamies arī mēs – četri tūristi no Latvijas.
Ir pieci no rīta un es guļu viesnīcā Kumili pilsētā, Keralas pavalstī, Dienvidindijā. Šī pilsētiņa ir tuvākā apdzīvotā vieta pie ieejas Perijaras nacionālajā parkā. Ārā ir piķa melna nakts. Drīz paredzēts celties, jo vislielākās izredzes ieraudzīt dzīvniekus nacionālajā parkā pie Perijaras ezera ir agri no rīta, kad tie nāk dzert. Vērot ziloņus brīvā dabā ir katra nacionālā parka apmeklētāja sapnis. Taču pagaidām vēl guļu ciešā miegā. Pēkšņi mani uzmodina neparasti skaļš mullas dziedājums. Esmu bijis islama valstīs un ikrīta aicinājumi uz lūgšanu mani nepārsteidz, taču nekur nebiju dzirdējis tik nenormāli skaļu šo rīta dziedājumu. Acīmredzami jaudīga skaņu sistēma ir uzgriezta uz maksimālo jaudu. Gluži vai brīdinājuma sirēnas spalgumā, turklāt šoreiz vecišķā mullas dziedājums ir īpaši greizs un krekšķošs. Ar muzikālu dzirdi apveltītam cilvēkam to klausīties varētu būt stipri mokoši. Pie sevis spriežu, ka Indija taču nav nekāda islama valsts. Jā, Keralas pavalstī musulmaņu īpatsvars ir virs 10%, tāpat šajā pavalstī ir liels skaits kristiešu un mums ierastās kristiešu baznīcas iznāk redzēt biežāk nekā hinduistu tempļus.
„Vai cilvēki neprotestē, ka nelielas reliģiskās minoritātes dēļ viņiem faktiski neļauj pa naktīm gulēt,” jautāju savam blakussēdētājam Venkatešam, kad aiznākamajā dienā ar satiksmes autobusu braucu no Kumili uz Keralas lielāko pilsētu Ernakulamu (Koči). No mana sarunas biedra reakcijas saprotu, ka viņš jautājuma būtību lāga nesaprot. „Visām reliģijām mums vienādas tiesības un ar to mēs dzīvojam,” viņš skaidro ar indiešiem raksturīgo labvēlīgo smaidu un plāta rokas. Man atliek tikai viņam piekrist, jo pārapdzīvotajā valstī, kur cilvēks nekad un nekur (visbiežāk pat savās mājās ne) nevar būt viens, jebkura reliģiskā, nacionālā vai cita neiecietības vai naida izpausme draud pārvērsties par masu traģēdiju. Degvielas noliktavā jābūt uzmanīgam ar uguni. Ja Indijā cilvēki būtu mazāk iecietīgi un tikpat viegli sakaitināmi kā pie mums, tad valstī konflikti uzliesmotu ne retāk kā Latvijā kūlas ugunsgrēki katru pavasari. To, ka šī zeme nav domāta cilvēkiem ar vājiem nerviem, tu saproti jau pirmajās dienās, redzot no eirpieša viedokļa absolūto haosu Indijas pilsētu ielās.
Ja ar iecietību viss ir skaidrs – tā ir absolūta Indijas mierīgas dzīves nepieciešamība, tad ar demokrātiju viss nav tik vienkārši. Uz Indijas rūpiju monētām līdztekus ciparam, kas norāda tās nominālvērtību, līdzīgi kā uz mūsu latiem govs un lasis, ir attēlota roka ar pirkstu skaitu atbilstoši nominālam. Viens uz augšu pacelts īkšķis nozīmē vienu rūpiju, bet divi V burta formā izstiepti pirksti - divas. Šī sīkā nianse norāda uz to, ka valstī vēl ir miljoniem un varbūt pat desmitiem miljonu cilvēku, kuri skolā nav gājuši nevienu dienu un ciparus nepazīst. Taču viņiem visiem ir vēlēšanu tiesības un viņi piedalās demokrātiskajā procesā. Kolēģis, kurš neilgi pirms mana ceļojuma uz Indiju bija bijis trijās Centrālāfrikas valstīs – Ugandā, Ruandā un Burundi nešaubīgi norādīja, ka visaugstākais dzīves un vides sakārtotības līmenis ir autoritārajā Ruandā. Ja atmetam ierasto politkorektumu, tad varam izdarīt visai ticamu pieņemumu, ka ne pārāk izglītotai sabiedrībai demokrātija ne vienmēr ir ideālākais valsts pārvaldes modelis.
Savam autobusa blakussēdētājam Venkatešam jautāju, ko viņš domā par iespēju Indijai pēc gadiem piecdesmit apsteigt ASV ekonomiskās attīstības līmeni?
„Es tam neticu,” strikti atbild Venkatešs ar indietim netipiski skumju sejas izteiksmi.
„Kāpēc?” esmu neviltoti pārsteigts, jo līdz tam, redzot indiešu jauniešu skaitu, entuziasmu un vitālās enerģijas pārpilnību, biju pilnīgi pārliecināts, ka Indijas triumfa gājiens uz pasaules lielvalsts statusu ir dažu desmitgažu jautājums. Arī Semjuels Hantingtons savā slavenajā „Civilizāciju sadursme” Indijai prognozē vienu no pasaules līdera lomām.
„Indija ir ļoti nabadzīga valsts,” Venkateša sejā parādās tā pati smeldze, kuru esmu redzējis jau pirms tam auto stāvlaukumā virtuļu tirgotāja acīs.
„Bet kā tad Ķīna?” es neatlaižos. „Gandrīz visi pasaules ekonomisti prognozē, ka jau pēc 20 gadiem Ķīna apsteigs ASV un kļūs par pasaules lielāko ekonomiku. Ar ko Indija sliktāka par Ķīnu?” Mans pēdējais retoriskais jautājums man šķiet neapgāžams arguments.
„Ķīnā valda komunisti, bet Indijā komunisti nekad nebūs pie varas,” Venkatešs mani burtiski apstulbina. Esmu spiests pakasīt pakausi un apdomāt dzirdēto. Kāda tad ir atšķirība starp komunistisko Ķīnu un demokrātisko Indiju? Ķīnā tautsaimniecība attīstās mērķtiecīgi pēc plāna un to vajadzīgajā gultnē ievirza Komunistiskās partijas visuresošie funkcionāri atbilstoši Dena Sjaopina pirms trīsdemit gadiem formulētajiem stratēģiskajiem uzdevumiem, kamēr Indijā miljardu cilvēku lielā radošā enerģija tiek izkliedēta dažādos virzienos. Tiesa, nevar teikt, ka Indijā ekonomika attīstās pilnīgi bez jebkāda plāna, kā tas, piemēram, jau divdesmit gadus notiek Latvijā. Indijā nekur neredzēsi laimētavas vai kazino un mazpilsētā, ieraugot kādu lielāku un modernāku ēku, nevari būt pārliecināts, ka tā noteikti ir banka. Valstī ir izteikta tendence veidot pašpietiekamu ekonomiku. Tiek būvētas atomelektrostacijas, milzīgas metalurģiskās un smagās mašīnbūves rūpnīcas. Indijā ir sava autorūpniecība un gandrīz visas Indijā redzamās automašīnas tiek uz vietas ražotas. Tai skaitā automašīnas ar Japānas firmu zīmēm. Strauji attīstās ceļu tīkls. Ļoti liela vērība tiek pievērsta izglītībai. Ja braucot pa Indijas ceļiem redzi viduslaiku maharadžu pils stilā būvētu jaunu ēku kompleksu, tad nevajag domāt, ka tā ir kāda jaunbagātnieka villa. Visticamāk, tā ir skola, koledža vai universitāte.
Neierobežotie cilvēku resursi ir Indijas lielākais trumpis un vienlaikus arī bremze. Lūk, piemērs. Ernakulama (Koči) ir lielākā Dienvidindijas rietumkrasta pilsēta. To pirms vairāk kā 500 gadiem dibinājis slavenais portugāļu jūrasbraucējs Vasko da Gama, kurš turpat arī apglabāts. Vēlāk gan viņa mirstīgās atliekas pārvestas uz Portugāli, bet Koči joprojām stāv baznīca, kurā viņš savulaik apbedīts. Gar okeāna krastmalu izveidota moderna promenādes vieta ar daudzstāvu viesnīcām, dzīvojamām mājām, ofisiem un tirdzniecības centriem apakšējos stāvos. Debeskrāpju būvniecība turpinās. Gandrīz jau uzrakstīju – pilnā sparā, taču nē. Pat ar aci redzams, ka būvniecība notiek kaut kā gausi, neintensīvi. Un gaužām primitīvi. Iedomājieties daudzstāvu būvi, līdzīgu Panorama Plaza Rīgā ceļā uz lidostu. Notiek betonēšanas darbi un veidnēs tiek pildīta betona java. Latvijā sūknis no betonvedēja pa resnu šļūteni uzpumpē šo javu līdz veidnei. Indijā java no atsevišķām sastāvdaļām betona maisītājā tiek sagatavota uz vietas. Neņemos spriest vai cementa maisi, smiltis un šķembas līdz vajadzīgajam stāvam netiek uznesti uz strādnieku mugurām, taču tas nebūtu brīnums. Kad betona java gatava, tā tiek izgāzta uz metāla pamatnes. Tad viens strādnieks ar lāpstu piepilda nelielu bļodu ar javu, kuru otrs strādnieks veikli uzmet augšā trešajam – uz paaugstinājuma pie veidnes augšējās malas stāvošajam, tas iegāž javu veidnē un nomet bļodu nākamajam, kurš to tur, kamēr pirmais ar lāpstu to atkal piepilda, padod otrajam, tas veikli uzmet trešajam utt. Šādu betonēšanas konveijera metodi varbūt atceras arī kāds Latvijā, kas celtniecībā strādājis pirms desmit un vairāk gadiem, taču jocīgi redzēt, cik primitīvi tiek organizēts darbs modernas ēkas būvlaukumā. No vienas puses tas liecina par būtisku atpalicību, taču no otras, tas rāda, ka produktivitātes izaugsmes iespējas ir ļoti lielas.
Indijas strādnieks celtniecībā saņem aptuveni 5 latus dienā. Vidējais atalgojuma līmenis Indijā atbilst aptuvenitādam pašam kā Latvijā deviņdesmito gadu vidū. 100 lati mēnesī skaitās normāla alga, zemāk jau velk uz nabadzību, bet 200 lati jau diezgan laba alga. Arī cenas ir samērā līdzīgas tām, kas pie mums bija gadus 15 atpakaļ – kafija maksā 13 - 20 santīmus un pieklājīgas pusdienas bez īpašām ekstrām aptuveni latu un uz leju. Ir jābrauc vismaz piecas stundas ar autobusu, lai biļetes cena pārsniegtu latu. Runājot par sabiedriskā transporta cenām, jādomā, ka tās tiek krietni dotētas. Piemēram kuģīša biļete no Ernakulamas (jaunā pilsēta kontinentālajā daļā) līdz Koči (vecpilsēta uz pussalas pie okeāna) maksā 2,5 rūpijas jeb nepilnus 3 santīmus par aptuveni 5 kilometru braucienu. Ar biļešu cenām nav iespējams nosegt par iztērētās degvielas cenu.
Satiksmes karaliene
Ir vairākas lietas, kas it kā neatbilda maniem iepriekšējiem priekšstatiem par šo valsti. Vispirms tās ir govis. Biju dzirdējis stāstus, ka govis pārvietojas Mumbajā pat pa Viktorijas stacijas iekštelpām un turpat pie kasēm nokārto savas dabiskās vajadzības. Nevaru apgalvot, ka tā nekad nav bijis. Govis patiešām ir neaizskarami dzīvnieki, kuriem norādīt, kas tiem jādara un kurp jāiet neviens pat neuzdrošinās. Taču pa ielām klīstošo govju skaits patiesībā ir samērā neliels un milzu satiksmes sastrēgumus tās nerada. Vispārējais satiksmes ātrums Indijas pilsētās ir samērā zems unuz ielas braucamās daļas ieklīdušu govi satiksmes dalībnieki bez lielām problēmām apbrauc. Jāpiezīmē, ka arī pašas govis tāpat kā kājāmgājēji pārsvarā pārvietojas pa brauktuves malu nevis ielas vidu un satiksmi aizkavē vienīgi tad, kad sadomā ielu šķērsot. To govis dara ar apbrīnojamu pašcieņu un pašpārliecinātību. Kamēr eiropietim un arī indietim ielas šķēršošana Indijas pilsētās var izvērsties par sarežģītu pārbaudījumu, govis to dara tikpat mierīgi kā Rīgā gājēji šķērso ielas uz gājēju pārejas. Indijas satiksmes nerakstīts likums nosaka, ka vienīgā gājēju pāreja, kura tiek ievērota, ir tā, kuru iezīmē govs ar savu gaitu.
Patiesībā govs ir Indijas satiksmes karaliene. Autovadītājam nav lielākas nelaimes kā notriekt govi. Tas ir kaut kas līdzīgs kā Latvijā deviņdesmitajos gados ar zaporožecu iebuktēt bandītu mersedesu. Ja nenolinčos uz vietas, tad mūža parāds garantēts. Tikai Indijā tas nozīmē vēl daudz ko šausmīgāku – pārdzimšanu nākamajā dzīvē krietni zemākā kārtā. Šī pietāte pret govīm dažkārt no malas izskatās pat komiski. Dienvidindijas senākā pilsēta Maduraja bija pirmā, kurā mēs nolēmām tālāko ceļojuma maršrutu veikt ar satiksmes autobusiem. Vēl nepārzinājām Indijas autobusu satiksmes īpatnības un tas deva iespēju labāk iepazīt Indijas satiksmes kultūru.
Madurajas autostacija atrodas vairākus kilometrus ārpus pilsētas centra un uz turieni devāmies ar motorikšām jeb tuktukiem. Lielākās pilsētās ar tuktukiem drīkst braukt divi pasažieri, taču mazpilsētās viņi ir gatavi pat četrus cilvēkus sasēdināt vienā tuktukā, kur viens pasažieris sēž blakus vadītājam – abi uz viena sēdekļa un trīs aizmugurē. Piebraucot pie autoostas, tuktuka vadītājs ar pārliecinošu žestu aicināja sev līdzi. Vēl nezināju kārtību kāda valda Indijas autoostās un labprāt pieņemu viņa palīdzību. Tuktuka vadītājs aizveda mūs uz nelielu kantorīti, kas atradās turpat autoostā un šajā kantorīti mums tika noformētas kaut kādas kvītis. Samaksājām par četriem 560 rūpijas (6 latus), kas par gandrīz 300 km ceļa mums likās smieklīgi maza summa. Prasīju, kad tad aties autobuss? Vai ilgi būs jāgaida? Nekas, neuztraucaties, atbildēja kvīšu noformētājs un, licis mums apsēsties uz šim nolūkam paredzētiem krēsliem, pats kaut kur aizsteidzās. Doma, ka kaut kādā veidā varam tikt apkrāpti neradās ne mirkli, jo ap kantorīti visu laiku spietoja ar to saistīti cilvēki un mēs ne brīdi nepalikām vieni. Parastie jautājumi – no kurienes, uz kurieni, cik ilgi jau Indijā un kā patīk Indija? Pēc dažām minūtēm cilvēks, kuram iedevām naudu, atgriezās un aicināja sev līdz. Viņš aizveda mūs līdz autobusam un nosēdināja, kā pats teica, vislabākajās vietās blakus šoferim. Tās patiesi bija vislabākās vietas un vēlāk nekad vairs autobusa priekšējos sēdēkļos blakus vadītājam neizdevās sēdēt, jo autobusu priekšgalā parasti sēž sievietes. Pēc brīža tas pats kvīšu noformētājs atsteidzās un pa logu padeva mums īstās brauciena biļetes, kas maksāja vien 384 rūpijas, taču apkrāpti nejutāmies, jo biļešu cena ar visu uzcenojumu nebija dārga un atkrita visas rūpes par biļešu iegādi un autobusa atrašanu. Turklāt vietas ļāva iepazīt Indijas satiksmes īpatnības.
Autobusa vadītājs bija ļoti pašpārliecināts vīrietis ar neparasti kuplām ūsām. Dažām putnu sugām iekšējās dzīves noteikumi nosaka – jo lielāka sekste, jo augstāku vietu hierarhijā ieņem. Nezinu kā Indijā ir ar ūsu kuplumu, bet no autobusa vadītāja staroja tāda pašpārliecinātība, ka brīžam radās iespaids, ka viņš speciāli mums izrādās. Iesākumā maršruts ved pa parastu divjoslu ceļu. Autobusa vadītājs kā ceļu karalis nemitīgi veica apdzīšanas manevrus ilgi turot aktivizētu taures signālkloķi. Taures signāls spalgi kauca visu apdzīšanas manevra laiku. Tas vai apdzīšanas laikā kāds brauca pa pretējo joslu kuplūsaino vadītāju absolūti neinteresēja. Izņēmums bija tikai citi autobusi vai smagās kravas automašīnas. Vieglās mašīnas, motorolleri, tuktuki autovadītāja izpratnē nebija vērā ņemami satiksmes dalībnieki. Ieraugot spalgi taurējošo, pilnā gaitā braucošo autobusu (gluži kā Kianu Rīva vadīto autobusu filmā Ātrums), mazākiem transportlīdzekļiem bija jānobrauc no brauktuves malā un jāpalaiž garām kuplūsainas satiksmes kings, kuram blakus sēdēja četri bālģīmji. Vēlāk izbraucām uz modernu četru joslu ātrgaitas maģistrāli, kur pretējās braukšanas joslas bija nodalītas ar atsevišķām brauktuvēm. Starp tām bija ne pārāk plata josla, kur, tāpat kā visur pasaulē, auga zālīte. Tieši šīs zalītes dēļ viss šis stāsts.
Traucamies pa modernu atomaģistrāli uz Indijas galējo dienvidu punktu – Kanjakumari un redzam, ka tālu priekšā ceļa braucamo daļu lēni šķērso govs. Viņa iekārojusi zālīti, kas aug starp brauktuvēm. Un šajā brīdī var skaidri redzēt, kurš te ir īstais satiksmes kings. Mūsu pašpārliecinātais (lai neteiktu – iedomīgais) kuplūsainais vadītājs acumirklī nomet ātrumu. Līdz tam viņš ir nemitīgi spiedis pedāli grīdā, nerēķinoties ne ar ko. Visa viņa bravūra noplok un viņš nobrauc uz malējo braukšanas joslu. Govs jau brauktuvi ir šķērsojusi un mierīgi mielojas ar zālīti, bet katram gadījumam labāk braukt no govs tālak – ja nu viņai iekož dundurs, viņa salecas, izskrien uz brauktuves un tad.... Par tālāko kuplūsainais vadītājs pat negrib domāt. Viņš ir bijis uz saullēkta sagaidīšanas rituālu Kanjakumari un redzējis jūras malā izliktos bezkājainos, paralizētos, necilvēcīgās balsīs murdošos cilvēku ķermeņus, kurus ieraugot un dzirdot viņu gārgšanu iekšā viss sagriežās kājām gaisā. Viņam līdz kaula smadzenēm ir iespiedies bērnībā tēva teiktais, ka šie nelaimīgie ir cilvēki, kas iepriekšējā dzīvē ir pāri nodarījuši govij. Viņš par visu vairāk baidās nākamajā dzīvē pārdzimt par tādu kroplīti, kādi redzami pie visiem lielākiem Indijas tempļiem, bet dienvidos sevišķi daudz viņu ir Kanjakumari. Tāpēc katram gadījumam viņš samazina ātrumu un nobrauc malējā braukšanas joslā, lai tikai netīšām neaizķertu svēto govi, kas laiski gremo un par autovadītāja bērnības atmiņām pat neiedomājas.
Vīrieši un sievietes blakus nesēž
Autobuss ir Indijā visizplatītākais transporta līdzeklis. Pēc Latvijas mērogiem Indija ir viena liela pilsēta, tāpēc autobusu kustības grafiks atbilst Latvijas pilsētu kustības grafikam. Ieejot jebkuras pilsētas autoostā ne reizi mums nebija jāgaida uz sava maršruta autobusu. Vienmēr vajadzīgais autobuss jau bija priekšā. Pieļauju, ka uz atsevišķiem maršrutiem kustības biežums var būt retāks, jo daži cilvēki tomēr auotoostās sēdēja un savus autobusus gaidīja, taču tie patiešām bija tikai daži cilvēki. Dienvidindijā autobusi tikpat kā nekad nav pārpildīti. Iepriekš iedomātos skatus, kuros cilvēki karājas autobusa durvīs kā vīnogu ķekari, tā arī neizdevās ieraudzīt. Ja autobuss ir pilns un mērojamais ceļš ilgs, tad vēlams pagaidīt nākošo, jo labāk dažas minūtes pagaidīt nekā stundu stāvēt kājās. Tiesa, šis ieteikums darbojas vienīgi sākumpieturā, jo maršruta vidū gaidot pustukšu autobusu var arī visu dienu nogaidīt. Autobusiem nav sānu stiklojums. Tā vietā ir dermatīna žalūzijas, kuras tiek nolaistas, ja ārā līst lietus. Tā kā Dienvidindijā pa dienu temperatūra tikpat kā nekad nav zemāka par 30 grādiem, tad nav jāuztraucas, ka braucienā varētu būt vēsi vai kaut ko sapūst. Svaigs gaiss ir nodrošināts un brauciens patīkami atšķiras no līdzīgiem braucieniem Latvijā vasaras svelmē.
Ierastā kārtība Dienvidindijā ir tāda, ka autobusa priekšgalā sēž sievietes, bet aizmugurē vīrieši. Sievietes un vīrieši blakus nesēž. Ja atbrīvojas kāda vieta, tad blakus apsēžas tā paša dzimuma pasažieris, bet, ja atbrīvojas divas blakus esošas vietas, teiksim, sievietēm, bet kājās stāv tikai vīrieši, tad viena no sēdošajām sievietēm pārsēžas pie otras un brīvajā sēdeklī apsēžas divi vīrieši, tādejādi mainot sēdvietu dzimumu proporcijas atbilstoši dzimumu sadalījumam autobusā.
Piepilsētu vilcienos šī dzimumu segregācija ir vēl izteiktāka. Sievietes un vīrieši brauc atsevišķos vagonos. Dienvidindijā visur pie biļešu kasēm ir divas rindas un divi lodziņi, pa kuriem kasieris pamīšus pārdod biļetes. Mumbajā šāda prakse bija mazāk izplatīta, taču šur tur arī bija vērojama. Daudzi eiropieši un sevišķi eiropiešu sievietes domā, ka šī dzimumu nodalīšanas jēga ir pasargāt sievietes no nevajadzīgas fiziskas saskarsmes ar it kā nevaldāmas iekāres pārņemtiem vīriešiem. Sliecos domāt, ka tas ir tikai eiropiešu samaitātās domāšanas pieņēmums. Patiesībā, jo senāka un tradicionālāka ir indiešu sadzīve, jo lielāks ir dzimumu nodalījums. Vīrieši un sievietes ārpus ģimenes gadsimtiem ir dzīvojuši paralēlās pasaulēs pirms vēl tika izgudroti dzelceļi, autobusi vai džinsi.
Šobrīd vēl pāragri spriest vai Rietumu civilizācijā ierastā dzimumu nodalījumu nojaukšana ir progresīva vai regresīva parādība. Ja Rietumu civilizācijas ietekme pasaulē turpmākos 100 vai 200 gadus palielināsies, tad varēs teikt, ka atsevišķas sieviešu un vīriešu rindas pie kuģīša biļešu kasēm ir atpalicības pazīmes. Redzot iedzīvotāju vecumstruktūru Indijā un Latvijā to neuzdrošinos apgalvot. Pirms dažiem gadiem Oskara balvu ieguva brāļu Koenu filma No country for old man. Atgriežoties Latvijā gribējās brāļiem Koeniem iebilst – ir tāda zeme. Latvija. Diemžēl, vai par laimi, Latvija nav izņēmums. Tāda ir visa Eiropa. Indijā bērnu, skolnieku, jauniešu un jaunu cilvēku pārsvars uz ielām ir tik nospiedošs, ka atgriežoties Latvijā ir sajūta, ka esi ieradies vecu ļaužu pansionātā.
Kopta un tīrīga nācija
Lai gan latviešiem ir sakāmvārds – neskati vīru pēc cepures, apģērbs tomēr ļoti precīzi raksturo gan atsevišķus cilvēkus, gan veselas tautas. Ja kāds Latvijā runā par netīrību Indijā vai pirms ceļojuma viņu šķebina doma, ka tur būs jābrauc vienā autobusā ar netīriem un odīgiem indiešiem, tad viņam ir izdevies sevi ļoti veiksmīgi apmānīt, iestāstot sev, ka pieder kulturālai un tīrīgai nācijai. Patiesībā ir gluži otrādi. Lai gan Dienvidindijā iedzīvotāju blīvums ir nesalīdzināms ar Latvijas tuksnesi, tur daudz retāk nekā Latvijā var redzēt kādu cilvēku netīrās, saņurcītās, novalkātās drēbēs, ar nošmulētu seju vai rokām. Tik daudz nevīžīgi tērptu cilvēku, cik Latvijā var redzēt vienā dienā, es Indijā neredzēju divās nedēļās. Dienvidindijā grūti iedomāties, ka kāds izietu no mājas ar netīru, jau vakardien valkātu kreklu. Ikviens indietis neatkarīgi no sava sociālā statusa katru dienu iesāk ar nevainojami izmazgātu, izgludinātu kreklu un gurnu apsēju – lungi. Pieļauju, ja lungi vietā tiek vilktas parastās bikses, tad tās droši vien katru dienu netiek mazgātās. Taču noteikti biežāk nekā tas tiek darīts pie mums. Tas pats attiecas uz sieviešu sari. Netīru, notraipītu vai acīmredzami pavalkātu sari tā arī neizdevās ieraudzīt. Dienvidindijā sievietes faktiski bez izņēmuma nēsā vienīgi indiešu tradicionālos apģērbus. Divu nedēļu laikā džinsas redzēju vien divām indiešu sievietēm, kuras abas bija tūristes no Ziemeļindijas. Tiesa, klimats džinsām ir vairāk kā nepiemērots. Tāpat nav iedomājams, ka sieviete izietu no mājas nemazgātiem un neieeļļotiem matiem. Kad par šo matu eļļošanu stāstu Latvijas sievietēm viņas dažkārt vīpsnā, taču vīpsnā velti. Indiešu sievietes ir koptas, krāšņi gērbušās un vismaz publiski nav redzams, ka būtu kaut kādā veidā apspiestas. Iemīlējušies pārīši ne ar ko neatšķiras no tādiem pašiem Latvijā. Varbūt vienīgi tiem ir vairāk maiguma skatienos.
Tāda paša attieksme kā pret apģērbu ir arī pret visām citām lietām. Nostājoties ielas malā ilgi būtu jāgaida, lai ieraudzītu garām aizbraucam netīru automašīnu. Tāpat grūti atrast iebuktētas, sagrabējušas, aprūsējušas mašīnas ar aplupušu krāsojumu. Tādu mašīnu privātājā sektorā nav (izņēmums ir autobusi). Gandrīz visas mašīnas izskatās it kā tikko būtu no automazgātavas izbraukušas. Turklāt Dienvidindijas autoparks gandrīz pilnībā sastāv no baltām un sudrabaini pelēkām mašīnām. Smagās automašīnas ir spilgti un samērā gaumīgi apgleznotas.
Atsevišķi jārunā par slaveno Indijas netīrību. Apkārtējā vide nenoliedzami ir bezdievīgi piedrazota. Taču jānošķir jēdzieni piedrazots un netīrs. Kāpjot autobusā nav jābaidās, ka sēdekļi būs netīri, noputējuši un tavas gaišās bikses pārvērtīsies grīdas lupatā. Ar netīrību iznāk saskarties ļoti reti un kopumā jāatzīst, ka indieši ir loti tīrīgi. Cita lieta, visaptverošā piedrazotība. Nesairstošu materiālu iepakojumi mētājās it visur un tas acīmredzami nevienu neuztrauc. Patiesību sakot, pie tā pierod ļoti ātri un jau pēc dažām dienām Indijā tu ieejot jebkurā ēstuvē automātiski vispirms dodies mazgāt rokas, bet uz ielām redzamo piedrazotību vairs nepamani.
Daudzi no Indijas baidās Baidās no dažādām slimībām, uzmācīgiem ubagiem, izslavētās antisanitārijas, siekalaini kāriem skatieniem uz sieviešu atkailinātām ķermeņa daļām, smirdoņas, netīrības utt. Kāds mans draugs pēc atgriešanās no Indijas jautāja vai var doties uz šo zemi līdzi ņemot savu piecgadīgo meitu. Mana atbilde bija viennozīmīga – uz Dienvidindiju bez šaubām. Vislielākās problēmas var gadīties no visnegaidītākās puses. Braucot pilnīgi uz savu roku, var rasties sarežģījumi ar ēšanu. Dienvidindijas virtuve ir ļoti specifiska un stipri atšķiras no Ziemeļindijas virtuves. Runa nav tikai par asu un ļoti asu ēdienu. Dienvidindiešu jeb keraliešu ēdienu garša ir ļoti specifiska. Salīdzinājumam taizemiešu, ķīniešu, meksikāņu vai ziemeļindiešu virtuve latvietiem ir daudz pieņemamāka. Pieļauju, ka arī šajās zemēs ir specifiski latviešu kuņģim grūti pieņemami ēdieni, taču kopējais virtuves virziens ir daudz tuvāks mūsu izpratnei par garšīgu ēdienu. Gandrīz ikvienam Dienvidindijas apmeklētājam, kurš regulāri ēdis vietējos ēdienus, nākas saskarties ar vēdera problēmām. Un tam nav nekāda sakara ar kaut kādām baktērijām vai mikrobiem. Lai kā tu censtos sevi pārliecināt, ka Indijā jāēd indiešu ēdieni un nav jēgas mērot 7 000 kilometru, lai ēstu to pašu ko vari baudīt mājās, agri vai vēlu pienāk brīdis, kad gribas teikt – pietiek. Gribu kaut ko ierastu un atbilstošu savai izpratnei par to, kas garšīgs un kas nē. Gremošanas trakts šo vēlmi izsaka pirmais, sev raksturīgajā veidā. Savukārt, ja ar bažām raugies uz indiešu sabiedriskās ēdināšanas sistēmu un vēlies maltītes ieturēt vienīgi eiropiešiem domātos restorānos, tad dažviet vari palikt vienkārši neēdis, jo tādus restorānus ne visur var atrast.
Braucot uz Indiju ir svarīgi zināt, ko gribi redzēt. Un atbilstoši ieregulēt skatienu. Jo arī uz Rīgas brīnišķīgo Centrāltirgu var paskatīties gan kā uz unikālu tirdzniecības kompleksu pašā pilsētas sirdī, gan tajā var ieraudzīt vien bomžu un žurku paradīzi. Viss ir atkarīgs kā skatās.
Playboy. Jūnijs 2011