Pasaules radīšanas laboratorija

16.06.2011
9 min lasīšanai

Īslande fascinē. Nekur citur dabas spēku nevar sajust tik tieši.

Pirms simt gadiem skarbā, mazapdzīvotā, neauglīgā zeme bija Eiropas nabadzīgākā nomale. Kopš ASV kara bāzes ierīkošanas Otrā pasaules kara laikā ģeogrāfiski un tātad stratēģiski izdevīgi novietotā sala piedzīvoja varenu ekonomisko uzplaukumu, iemācījās nopelnīto izdevīgi ieguldīt, kas arī ilgus gadus bija Īslandes pārticības pamats. Pakoķetējuši ar valsts bankrotu, īslandieši atļāvās nobalsot pret parādu atdošanu dažādām pasaules bankām un investīciju fondiem, un izskatās, ka dzīvo labi. Īslandes kronas kurss patiešām ir nedaudz zemāks kā senāk, līdz ar to cenas vairs ne tik mežonīgas, taču par lētu šo zemi nenosauksi joprojām. Par vilinošu gan.

Nekādu krīzi Īslandē nejūt tāpat kā vulkāna Eijafjadlajēgidla, kurš pērn divas nedēļas paralizēja Eiropu, nodarītos postījumus. Braucam tuvu garām. Visa apkārtne esot bijusi vienos pelnos, tuvējās fermas, lai arī pirms atstāšanas vulkāna untumu varā kārtīgi nopakotas, visas šķirbas aizdrīvētas, tomēr ilgi tīrīt vajadzējis, stāsta mūsu tūristu grupas vietējais vadonis Helgi. Taisījuši talkas, šķūrējuši un veduši projām pelnu kalnus. Tagad visa apkārtne jau zaļo, svaigie sējumi šos stāstus padara par nebūtisku vēsturi. „Upuru nebija, neviens netika pat ievainots, tikai pazuda pārdesmit miljoni koferu,” viņš nosmej.

Izraisīja pat revolūciju

Aktīvākais Īslandes vulkāns ir Grimsvotns, kas paslēpies zem Eiropas lielākā ledāja Vātnajēgidla ledus cepures, Helgi norāda uz mākoņos tītu baltu virsotni tālumā, un mums nenāk ne prātā, ka pēc nedēļas tas atkal uzies gaisā. Lasīt ziņas un vērot foto pēc atgriešanās ir drusciņ jocīgi. Pēdējo tūkstoš gadu laikā Grimsvotns uzdarbojies vairāk nekā 50 reižu un spējis pat ietekmēt pasaules klimatu, pazeminot gada vidējo temperatūru par vairākiem grādiem. Izvirdums, kurš sācies 1783.gadā un turpinājies turpat divus gadus nogalinājis vismaz piektdaļu īslandiešu un teju visus lopus. Sekojošie skābie lieti un neraža izraisījusi arī politiskas pārmaiņas Eiropā un bijusi viens no Lielās Franču revolūcijas cēloņiem, pārliecināts ir Helgi. Īslandē šitādu spļāvēju un vēmēju nav mazums. Kur vien brauc, visur jaunāki un senāki vulkānu konusi, kalnu nogāzes slāņainas kā tortes, lavas lauki visdažādākajās toņkārtās. Māmuļas Zemes ik pa brītiņam izvemtie lavas kubikkilometri paplašina Īslandes teritoriju. Vēl pirms simt gadiem okeāna krasts bijis, vei, tur; te nebija nekādu ceļu; te vispār nebija zemes; šī upe mainījusi gultni, šie tilti uzbūvēti gluži nesen; vikingu laikos to gabaliņu, ko šodien nobraucam, varētu pieveikt labi ja nedēļas laikā – braucot gar salas dienvidu piekrasti ik pa brīdim norāda mūsu vadonis.

Vikingu pēcteči iemācījušies ar skarbo dabu sadzīvot. Īpaša aparatūra fiksē vissīkākās zemes svārstības, pie katra tilta virs ledāju radītās upes tiek analizēts minerālu sastāvs ūdenī, kas arī varot dot ziņu, ka vulkāns kaut ko perina. Visi dati sīkās straumītēs plūst uz Reikjavīku, kur tiek apkopoti, un speciālisti nemitīgi tur roku uz Zemes pulsa. Tā ka varam ceļot mierīgi.

Holivuda iecienījusi

Īslande ir pasaules radīšanas mazā laboratorija. Šeit strīķējas Eirāzijas un Ziemeļatlantijas kontinentālās plātnes, un šādās plaisu vietās tad arī visbiežāk notiek zemestrīces, virszemē izverd karstā putra, kas māmuļai Zemei vēderā. Virszemē tā sacietē, reaģē ar atmosfēru un veido dažviet tik neparastas formas, ka gribi negribi jātic teikām par saulstara paralizētiem troļļiem. Līdz okeānam nonākušās lavas straumes jūras viļņu, sāļo vēju apstrādātas, izveidojušas fantastiskas ainavas. Īslande vispār vairāk atgādina mūsu priekšstatus par citām planētām, kur dabas spēkiem lielāka vara. Ne velti Holivuda te bieži filmējusi visādus svešo gabalus, Zvaigžņu karus ieskaitot. Atceros arī Landmannalaugaras ielejas fantastiskās ainavas no iepriekšējā brauciena. Amerikāņu astronautiem tur rīko „pieklimatizācijas” treniņnometnes.

Viens no ceļojuma akcentiem ir Aisbergu lagūna. Tajā gan laiks mūs nelutina. Līst. Un līdz ar lietu ainavas zaudē pievilcību. Neglābj pat Andželīnas Džolijas kā Laras Kroftas un Pīrsa Brosnana kā Džeimsa Bonda atstātās auras. Filmās, tiesa gan, šī skaitījās Sibīrija. Apjucis ronis ienirst atpakaļ lagūnas ledainajos ūdeņos, mūsu amfībija ieripo ūdenī un kļūst par kuģīti. Scenārijs ierasts. Puisis no pavadošās laivas izzvejo ledus gabaliņu, un mēs varam pamēģināt, kā garšo tūkstošgadīga ūdens kristāls. Tikmēr visapkārt dreifē ledus kalni visdažādākajās nokrāsās. Ja vēl uzspīdētu saule...

Pagaidi piecas minūtes!

Vispār mums ar laiku ir paveicies, līst maz, saules ir vairāk. Maijs Leduszemē šogad trāpījies patīkams. Apbraucot katru kalnu grēdas leņķi, situācija mainās kā daždien hokejā. Te saule, te lietus, te spēcīgs vējš, kas nēsā vulkānisko pelnu kukuržņus pa ceļa virsu kā tādus izpostītus skudrupūžņus, te miers un bezvējš. Nepatīk laiks? Pagaidi piecas minūtes! – īslandiešu teiciens ir ļoti patiess. Tāpat kā senā patiesība, ka nav slikta laika, tikai nepiemērots apģērbs. Vēji nudien var būt spēcīgi, dažviet paugura galā tajos var gluži vai iegulties, bet tuvoties pa vējam klintsmalai nav ieteicams. Vietējie latvieši uzjautrinās par Latvijas laika ziņām, kad te pie mums sola baigo vētru, kur vēja ātrums var sasniegt 25 metrus sekundē. Īslandē tā ir ikdiena, valstī reģistrētais rekords ir 74,2 m/s brāzmas. Tādas tiešām var nopūst auto no ceļa, kā tas šad un tad arī noticis.

Ak, un gaiss! Nav brīnums, ka šiem ienāca prātā to ievākot konservu bundžā, uzlīmēt atraktīvu etiķeti un pārdot kā suvenīru. Tīrais Īslandes gaiss, lūdzu! Arī ūdens ir ļoti tīrs un garšīgs, jo it visur nācis no pazemes upēm. Nav saprotams, kurš to pērk veikalā – ja nu vienīgi pirmo pudelīti, lai būtu kur iepildīt skaidro krāna ūdentiņu.

Vietējie ir skubināmi

Krodziņā pie majestātiskā Zelta ūdenskrituma Gulfosa īslandiešu tradicionālo jēra zupu mums salej latviešu meitene Elīna. Esot te nokļuvusi caur Leonardo da Vinči studentu apmaiņas programmu. Atstrādājot praksi. Ekskursijās pa Zelta loku, kur bez Gulfosa ietilpst Geizeru ieleja un kontinentālo plākšņu atdalīšanās vieta Tingvedlira, kur gadsimtiem ilgi pulcējušies vietējie vadoņi, varot doties bez maksas. Sākumā īslandieši izvadājuši arī citur, parādījuši savu zemi. Tā kā tuvākais veikals 70 km, tērēties nav kur, aldziņa ap 400 latiem mēnesī paliekot praktiski neskarta. Var iekrāt. Kad jautāju, vai Elīna jēra zupu vēl spēj ieēst, izrādās, ka viņa to pat nav pagaršojusi – veģetāriete.

Pēdējā ceļojuma dienā satiktā Inese, kas Īslandē dzīvo sešus gadus, lēš, ka latviešu šajā valstī varētu būt tūkstotis, pusotrs. Sākoties izsludinātajai krīzei, daudzi parāvuši fraciņu, tomēr dzīve un nabagiem apskaužama pabalstu leiputrija te turpinās joprojām. Bezdarbnieki, arī ārzemnieki, saņem ap 600 latu pabalstu mēnesī un sevišķi neiespringst darba meklējumos. Vietējie vispār ir slinki pēc dabas, arī mācīties esot skubināmi, kaut gan valsts garantē pat augstāko izglītību bez maksas. Tik stiprā vējā zināšanas neturas galvā, tāpēc čaklākie dodas mācīties uz ārvalstu universitātēm, bet Īslandē ierodas tie, kas grib apgūt ģeotermālās enerģijas izmantošanas noslēpumus. Tūrists parastais nedrīkst aizbraukt no šīs salas, nepamiecējies Zilās lagūnas visu gadu vienlīdz siltajos ūdeņos un neizmēģinājis balto silīcija māla masku, kas atver visas poras un padara ādu maigu kā bērnībā. Tā kā Zilā lagūna atrodas netālu no starptautiskās Keflavīkas lidostas, salas apceļošana kā likums sākas vai beidzas tieši ar to.

Bjarnarhofnas leģenda

Par vienu no ceļojuma spilgtākajiem iespaidiem kļūst pilnas dienas ekskursija uz Snēfellsnēses pussalu, ko dēvē par Īslandi miniatūrā – fantastiskas, lavas veidotas piekrastes ainavas, visdažādāko nokrāsu lavas lauki (katram vulkānam ir savs rokraksts, «pirkstu nospiedumi» ir tikpat neatkārtojami kā cilvēkiem), atsevišķu nelielu vulkānu konusi, kārtējās bazalta stabu ērģeles, kalnu grēdas, un Snēfellsjēgidls, ko ilgu laiku uzskatīja par augstāko kalnu salā. Smuks jau ir, un pāris tūkstošu gadu bijis mierīgs. Tāpēc vairs neizbrīna, ka Žils Verns savam Ceļojumam uz Zemes centru izvēlējies tādu malējo vulkāna krāteri pašā pussalas galā, kamēr Hekla salas vidienē pēc seniem ticējumiem esot ieeja ellē.

Pussalas dienvidu krastā, kas labos laika apstākļos saskatāms arī no Reikjavīkas, rotājas saulīte, bet ziemeļu piekrastē aiz kalniem aizķērušās un sapulcējušās biezas mākoņu gubas. Divas pilnīgi dažādas dienas vienā zemes strēlē. Izbraukuši caur kārtējiem lavas laukiem, nonākam zaļās pļavās. Te nu tā ir — Bjarnarhofnas haizivs gaļas ferma, kur ražo savdabīgo delikatesi Hákarl. Saimnieks Hildibrandurs Bjarnasons salā ir gluži vai leģenda. Vispirms viņš aicina mūs savā mini baznīciņā, dzen atstrādātus jokus un lepni mēģina mums iebarot leģendu par altārgleznu, ko esot darinājis Rembranta skolnieks, bet atdāvinājis laimīgi vētrā izglābies holandiešu kuģa kapteinis. Turpat pie dievmājiņas noglabāti tuvākie radinieki, tai skaitā viņa tēvs un māte, kam Hildibrandurs bijis pirmais no desmit bērniem. Tas vēl nieks vien esot. Pati māte, savukārt bijusi jaunākā no 18 bērniem... Pēc savdabīgā dievkalpojuma dodamies uzzināt haizivju noslēpumus.

Haizivs vēlreiz nesapūs

Ar plašu žestu Hildibrandurs norauj zaļu plēvi, kas slēpusi haizivi pagalma malā. Milzene ir pelēkbrūna, jau druscīt smirdīga un ļengana kā jau beigtai zivij pienākas. Tā svērusi ap tonnu, bet tagad bez iekšām palikuši kādi 700 kg. Saimnieks lepni uzkāpj plēsoņai uz galvas un aicina meitenes fotografēties. Kaut kā tas man atgādina nelaiķu apgānīšanu. Prasītos vairāk cieņas. Ja ne pret pieveikto zivi, kuru viņš turklāt vienkārši nopircis, nevis pievārējis bīstamā cīkstiņā, tad vismaz pret savu biznesu, kura pamats smirdīgais gaļas blāķis ir. Haizivis bijušas īslandiešu ekonomikas pamats gadsimtiem ilgi. Agrāk tās ķēra galvenokārt no aknām iegūstamās eļļas dēļ, kuru izmantoja gaismekļos vai visā Eiropā. Tad iemācījās arī gatavot. Lai tiktu vaļā no toksiskās urīnskābes, kuras koncentrācija haizivs gaļā ir ļoti augsta, fileju ierok zemē, kur tā 8 – 10 nedēļas pūst, tad to smirdekli izrok un vismaz pāris nedēļas izkarina caurvējā. Pēc tam sagriež gabaliņos, iepako bundžās un pārdod tūristiem. Nav tik traki. Smaka ir nepatīkamāka nekā garša. Kopā ar rupjmaizes gabaliņu aiziet bez problēmām. Arī pārvest mājās var bez bēdu un glabāt vēsumā nav obligāti. Haizivs otrreiz nesapūs...

Tikmēr Helgi muzejā demonstrē haizivs žokļus ar daudzām mazu asu zobu rindām un stāsta, ka plēsoņām tie augot vienā laidā. Kamēr pirmā rinda nodilst, ir jau izaugusi nākamā. Uzzinām, ka Grenlandes haizivis ir vienas no vecākajām ziemeļu jūru iemītniecēm. Tās var nodzīvot simt un vairāk gadu, peldēt vairāk nekā 2 km dziļumā (nav urīnpūšļa, kas varētu pārsprāgt), pat viņu vairošanās nav īsti izpētīta. Tēviņiem ir orgāns kaut kur apakšspuras iekšpusē, ar ko apaugļot mātītes ikrus – tenisa bumbiņas izmēra olas, kas tad attīstās viņas vēderā. Tā arī nav izpētīts, kur un kā, cik reižu dzīvē un kādā skaitā Grenlandes haizivis laiž mazuļus jūrā, bet tie ir jau pusmetru vai pat metru gari. Tā kā šīs zivis var sasniegt vairāk nekā septiņu metru garumu, tās uzkodām nesmādē pat polārlāčus. Kā pierādījums tam ekspozīcijā izliktas dažas ādiņas, kas bijušas nomedīto haizivju vēderos. Kas tikai tajos nav atrasts! Arī supermārketu iepirkumu maisiņi, ar kuriem netiek galā pat haizivs kuņģa skābes.

Reikjavīkas vakari

Īslandē iedzīvotāju nav daudz. Nu kas gan ir 300 tūkstoši? Vairāk nekā trešā daļa salas iedzīvotāju (tāda krietna Daugavpils) dzīvo Reikjavīkā, taču tā aizņemot lielāku teritoriju nekā Parīze. Zeme nav deficīts, pilsēta plešas ātri. Atceros, ka iepriekšējā reizē piestājām aplūkot kādu krāteri ceļa malā, kur esot uzstājusies pati Bjorka. Tagad tas esot privatizēts, un īpašnieki pieprasa naudu par sava krātera aplūkošanu. Reikjavīkas centrs gan ir ļoti maziņš, toties vakarā ļoti dzīvīgs. Krodziņi pilni. Itin kā pat loģiski – nauda ir, kaut kur tak tā jātērē! Kālab sēdēt mājās, ja piedāvājumu netrūkst? Bezmērķīga tusēšanās un krogu apgaita pat izpelnījusies konkrētu apzīmējumu – runtur! Centrālais laukums nedēļas nogalē vai ik vakaru pilns ar vietējiem vējabrāļiem un skrituļotājiem, kas lēkā uz rampām. Reikjavīkas naktsdzīvei ir apgriezieni. Daudzos krodziņos spēlē valsts labākie dīdžeji, citos ir dzīvā mūzika. Dažādu tautu virtuve, jūras veltes, bāri un pabi. Lūk, svētdienā krodziņā Bakka uzstāsies latviešu grupa Instrumenti, kas pašlaik Reikjavīkas ieraksta savu pirmo lielo albumu. Diemžēl mums jābrauc prom, uz koncertu netiksim. Sarunājam randiņu iepriekšējā vakarā, kurš brīvs. Jānis Šipkēvics juniors un Reinis Sējāns esot ļoti aizņemti, bet būšot notverami vakariņu laikā Tapas Barinn. Esmu drusku izbrīnīts, saticis viņus divu blondīņu sabiedrībā. Ak, blēži! Nē, nē, šis ir gluži vai oficiāls un pie darba piederīgs pasākums, puiši smaida — viena meitene ir grupas Instrumenti videokonkursa dziesmai Pieturi mani sev klāt uzvarētēja Anna, kurai šis brauciens un tikšanās ar mūziķiem ir balva, otra ir Unibankas pārstāve, kas to visu palīdzējusi realizēt. Ierakstu studija Greenhouse esot lieliska, gaisotne un gaiss Īslandē tāpat. Bjorku satikuši neesot, laikam tagad dzīvo citur, bet ar Jonu Toru Birgisonu no Sigur Ros sveicinoties. Dziesmas gan nerakstās tik ātri, kā bija plānots, bet gan jau pret rudeni albums būs. To visu atceros, kad, ietūcījies čarterlidmašīnas krēslā, izlasu Life jacket is under Your seat!

Praktiskā Īslande

Valūtas kurss: 1 LVL ~ 235 ISK

Konservētas haizivs gaļas budžiņa – 1000 ISK

Pudelīte limonādes – 250 ISK

Zupas bļodiņa, ko tradicionāli var papildināt – 1400 ISK

Otrais ēdiens restorānā — 1700 – 3000 ISK

Vakariņas tradicionālā īslandiešu restorānā ar «vikingu» uzstāšanos — no 35 EUR

Pilnas dienas ekskursija uz Snēfellsnēses pussalu, iekļaujot arī haizivju fermu —60 — 130 EUR (Bjarnarhofnas fermas apmeklējums – 700 ISK)

Nepilnas dienas ekskursija Zelta loks (Tingvedlira, Geizeru ieleja, Gūlfoss) — 40 – 80 EUR

Soni un dottiras

Īslandieši ir vienīgā Rietumu kultūrai piederīgā tauta, kas savam vārdam nekabina klāt dzimtas uzvārdu, bet tāpat kā senlaikos joprojām iztiek ar tēva vārdu vien, kas, protams, nemainās arī pēc kāzām. Piemēram, Bjorka, kas koncertējusi arī Mežaparka estrādē, ir Gudmundsdottira, tātad, Gudmunda meita, un paliktu tāda līdz mūža galam, pat ja viņa nebūtu populārākā īslandiešu eksportprece. Citiem skandināviem kādreizējais tēva vārds jau kļuvis par mantojamu uzvārdu, tāpēc nav brīnums, ka iebraucēji netiek gudri, kā tad kurā zemē uzrunāt visus tos Andersonus un Karlsonus. Īslandieši jau pieraduši pie anekdotiskajiem gadījumiem, kad ārvalstu delegācijas vietējos vadoņus pieklājīgi uzrunā, ierasti pievienojot šim tēva vārdam „kungs”. Labdien, mister Kārļadēls! Prieks jūs redzēt, Andrameitas kundze! Špāsīgi, vai ne? Izņēmumi ir vienīgi tie, kas iegājuši citu tautu kultūrā vai pieņēmuši uzvārdam līdzīgu pseidonīmu kā vienīgais islandiešu Nobela prēmijas laureāts – rakstnieks Halldors Laksness (patiesībā Gudjonssons).

Sarežģīto Īslandes vietvārdu darināšanas vārdnīca

Eyja – sala

Fjall, fell – kalns

Jokull – ledājs, ledus cepure

Snæ – sniegs

Eijafjadlajēgidls – Salaskalnaledājs

Snēfellsjēgidls – Sniegakalnaledājs