Pa Vācijas pilīm

Skaidrīte Sudraba 12.06.2011 12 min lasīšanai 143 foto

Kāda bija pirmā doma – apskatīt Bavārijas pilis vai ceļot pa Reinu – par to vairs vienprātības nav. Toties es ļoti labi atceros, kad viss sākās: laikā pirms Jaunā gada. Toreiz daudzi sekoja tiešraidei internetā un prognozēja, kad ziemeļbriedis Lācis nometīs ragus. Tam, kura minējums izrādīsies visprecīzākais, airBaltic solīja balvā lidojumu. Prognozēšanā gan nepiedalījos, bet lidsabiedrības mājaslapā reizēm ielūkojos gan. Te pēkšņi tāda klusa akcija – bez reklāmām un lēkājošiem baneriem – līdz brīdim, kamēr Lācis zaudēs ragus, biļetes par 20-40% lētākas. Tai skaitā arī uz Minheni, Bavārijas galvaspilsētu, no kurienes visērtāk sākt ceļojumu pa pilīm.

Šoreiz mēs esam četratā: jaunieši Vera un Romans, kā arī dāmas „gados vislabākajos” Aija un es. Kad nu ir nopirktas pirmās biļetes, jāsāk plānot tālākais ceļojums. Tas izvēršas 8 dienu garumā. Pa vidu ir vēl viens pārlidojums. Jaunieši izvēlas no Minhenes lidot uz Ķelni un tur pavadīt vienu dienu. Savukārt, mēs ar Aiju nolemjam iegriezties Austrijā, ja jau esam tik tuvu pie robežas. Dienu vēlāk arī mēs no Zalcburgas lidosim uz Ķelni, lai tad visi kopā dotos ar tūristu autobusu gar Reinu un ar kuģīti pa Reinu.

Kamēr neiedziļinās sīkumos un nesāk plānot, šāds ceļojums pa Bavārijas pilīm var šķist grūti realizējams, ja netiek īrēta automašīna. Patiesībā viss ir ļoti vienkārši, jo dzelzceļu satiksme Vācijā ir teicami organizēta, un pārbraucieni uz pilīm nesagādā nekādas grūtības. Vispopulārākais veids to darīt- dzīvot Minhenē, un ik dienu braukt skatīt kādu pili. Lai kā to darītu citi, tomēr man labāk patika mūsu variants, kad katru nakti pavadījām citā apdzīvotā vietā un agri no rīta devāmies uz pilīm..

Mūsu ceļojums sākas 22.maija priekšpusdienā, kad Rīgā notiek gadskārtējais maratonskrējiens. Nedēļu iepriekš neliels satraukums, kā būs tikt uz lidostu, taču šajā maršrutā satiksme netiek slēgta, un autobuss kursē kā parasti. Lidmašīna ar lepnu nosaukumu Bombardier patiesībā izrādās pavisam necila, bet kāda tam nozīme – lai tikai lidojums veiksmīgs!

Paredzētajā laikā esam Minhenē. Nopērkam biļeti Partner Day Ticket(maksā 19,60 eiro, var braukt 5 cilvēki; jākompostrē pirms iekāpšanas transportā!) un braucam uz Centrālo dzelzceļa staciju. Ja jau mūsu ceļojumā galvenā loma atvēlēta pilīm, tad uz priekšu, pirmā pils mūs gaida! Noliekam somas bagāžas glabātavā un braucam uz Nimfenburgas pili. Tramvajs Nr.17, kas aizvizina līdz pilij, pietur turpat dzelzceļa stacijas priekšā. Tā kā ir jau pēcpusdiena un pils apskatei atlikušas vien 2 stundas, mēs dodamies tieši turp. Ja jums ir vairāk laika, tad vislabāk darīt, kā ieteikts lasītajos aprakstos, t.i., braukt līdz maršruta galapunktam un no turienes nonākt pils parkā. Tādējādi jūs vispirms apskatīsiet Botānisko dārzu, tad nonāksiet pie brīnišķīgas ūdenskritumu kaskādes, kur pāri kanālam paveras fantastisks skats uz pili.

Kā jau minēju, mums bija pavisam nedaudz laika līdz pils slēgšanai, tāpēc jau kasē mūs brīdināja, ka nav vērts ņemt biļetes uz paviljoniem, kas atrodas parkā, - tik un nepaspēsim. Līdz ar to apskatījām tikai pili un pēc tam ilgi staigājām pa parku. Pils grezna, ar brīnišķīgiem sienu un griestu gleznojumiem. Tās lepnums – skaistuļu galerija, kurā skatāmi 36 Minhenes skaistāko sieviešu portreti. Pilī atļauts fotografēt bez zibspuldzes.

Vakarā noliekam mantas viesnīcā un dodamies apskatīt Minheni. Caur vārtiem Karlstor dodamies galvenā laukuma Marienplatz virzienā. Šie vārti tika uzbūvēti 14.gs. kopā ar milzīgu aizsargmūri, bet šodien praktiski ir viss, kas palicis no tā laika nocietinājumiem. Apskatām skaisto Jauno Rātsnamu un nosolāmies rīt noskatīties bruņinieku turnīru dejojošo figūriņu izpildījumā, ko trīsreiz dienā var redzēt tornī. Pamazām attālināmies no laukuma, līdz esam ielā vieni paši. Maldāmies un meklējam slaveno alus krogu Hofbräuhaus, sava veida Minhenes vizītkarti. Kādā brīdī klusums pārplīst un kļūst dzirdamas neskaidras balsis, kas top arvien skaļākas, jo tuvāk krogam mēs nākam. Beidzot esam klāt un veiksmīgi atrodam 4-vietīgu galdiņu. Spēlē bavāriešu orķestris, jauka atmosfēra, esam taču Minhenē!

Vienmēr esmu attiekusies pret alu klaji noraidoši, bet, ja jau esmu Hofbräuhaus-ā… Izvēlos Radler – alu ar limonādi. Nu, ja jau braucam pa pilīm, tad bez teikām un nostāstiem neiztikt! Lūk, lai būtu pirmais no tiem. Tiesa, tas neattiecas uz pilīm, bet gan alu. Stāsta, ka Radler radies 20.gs.20-tajos gados karstā vasaras dienā Dienvidvācijā. Kādas velotūristu atpūtas mājas īpašnieks ievērojis, ka alus beidzas, un atšķaidījis to ar limonādi, pamatodams, ka tādējādi drošāka būšot braucēju nokļūšana mājās. Redz, tā radās jauns dzēriens un iemantoja popularitāti. Kas attiecas uz Hofbräuhaus, tad tā firmas zīme HB Bavārijā parādās ļoti bieži un tā vien aicina iegriezties.

Otrajā dienā mums paredzēts apskatīt Rezidenci. Tas ir monumentāls piļu komplekss, kurš kopā ar Dārgumu glabātavu būtu pelnījis apskatei daudzas jo daudzas stundas. Te var paņemt audiogidu un klausīties informāciju par eksponātiem, kuri izraisījuši interesi. Tāpat atļauts fotografēt bez zibspuldzes.

Vakarā uz kādu brīdi atvadāmies no Minhenes un ar vilcienu dodamies uz Oberammergau. (Visus braucienus ļoti viegli var plānot ar saita www.bahn.de palīdzību. Ja ceļā nākas pārsēsties, no tā nav jābaidās, vismaz mūsu maršrutos bija vien jāpāriet no vienas perona malas uz otru un jāiesēžas vilcienā, kas tur jau gaidīja.) Apmēram 20 min. pirms galamērķa ieraugām Alpus. Turpmākās dienas Bavārijā pavadīsim pie kalniem, nebeidzot vien par tiem sajūsmināties.

Oberammergau – pilsētiņa, kas vienlīdz slavena gan ar skaistajām, apgleznotajām mājiņām, gan kokgriezumiem. Taču visievērojamākā tā ir ar uzvedumiem par Bībeles tēmu. Tam ir priekšvēsture. Kad 1633.gadā visapkārt plosījās mēris, Oberammergau pilsētas iedzīvotāji lūdza Dievu, lai glābj tos no posta. Par to viņi zvērēja ik katrus 10 gadus veidot teatralizētu uzvedumu par Kristus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Lūgšanas tika uzklausītas, un arī iedzīvotāji tur doto vārdu. Uzvedumiem gatavojas laikus. Tajos piedalās visi iedzīvotāji; tiek uzaudzētas īstas bārdas un gari mati, bet visaktuālākais ir jautājums, kas tēlos Jēzu Kristu un kas – Mariju. Tā stāsta, ka biļetes tiekot izpirktas jau 3 gadus uz priekšu. Iepriekšējais uzvedums noticis 2010.gadā.

Nākamās dienas rītu veltām, lai apbrīnotu un papriecātos par skaistajām mājām, tad ar autobusu dodamies uz Linderhofas pili. Šī un turpmākās pilis saistītas ar Bavārijas karaļa Ludviga II vārdu, tautā sauktu par „pasaku karali”. Nu bija viņš liels sapņotājs un aizrāvās ar īstu un gaisa piļu celtniecību. Aizrāvās tik ļoti, ka viņa radi panāca karaļa atzīšanu par garā vāju, pirms viņš ar saviem projektiem nebija pagalam izputinājis valsts kasi. Drīz pēc tam Ludvigs II mīklainos apstākļos noslīka.

Visas pilis drīkst apskatīt tikai noteiktā laikā grupas sastāvā. Netālu no Linderhofas pils kasēm atrodas mantu skapīši, kur var nolikt somas. Lai aizslēgtu skapīti, jāieliek 2 eiro monēta, ko pēc tam var saņemt atpakaļ. Ekskursijas notiek vācu un angļu valodā, bet telpā, kur notiek pulcēšanās, var paņemt aprakstus citās valodās, arī krievu un latviešu. Fotografēt pilī aizliegts. Kad pils apskatīta, seko ļoooti stāvs kāpiens uz Venēras grotu. Arī tur ielaiž tikai noteiktos laikos. Venēras grota karalim esot bijusi atpūtas vieta, kur tas peldējis laivā, kas izveidota gliemežvāka formā, un sapņojis, sapņojis…Jā, liels sapņotājs bijis Ludvigs II.

Tālāk mūsu ceļš ved uz pasakaināko pili – Noišvānšteinas pili un turpat netālu esošo Hoenšvangau pili. Tās abas atrodas Schwangau pilsētiņā. Vasarā, tūrisma sezonā, no Oberammergau uz Švangau nepilnās 2 stundās var nokļūt ar autobusiem. Maijā tādas iespējas nebija, tāpēc no vienas pilsētas uz otru atkal nācās braukt ar vilcienu caur Minheni.

Te gribu ko teikt par Hotel Garni Schlossblick, kur apmetāmies uz 2 naktīm. Viesnīcas gandrīz vienmēr rezervēju adresē www.booking.com, kur šis hotelis bija ļoti atzinīgi novērtēts. Izrādījās, ka vērtējums ir pilnīgi pamatots. Kad savā istabiņā izejam uz balkona, man no pārsteiguma aizraujas elpa: šķiet, rokas stiepiena attālumā kalnos stāv Noišvānšteinas pils! Iestājoties tumsai, pils tiek skaisti izgaismota. Starp citu, šīs pils siluets ir pazīstams ikvienam: tas redzams Volta Disneja kinostudijā uzņemto filmu logo.

Nākamā diena tiek pilnībā veltīta abām pilīm. Nekur nav jāsteidzas, jo arī otro nakti paliekam tepat. Tūlīt pēc brokastīm dodamies pirkt biļetes uz Noišvānšteinas pili, pirms te nav ieradušies tūristu pūļi. Biļešu kases atrodas lejā, bet uz pili kalnā var doties kājām, ar autobusu vai zirgu pajūgā. Kā jau iepriekš minēju, pilīs var iet tikai grupā. Pie biļešu kasēm ir monitori, kuros norādīts laiks un ekskursijas valoda. Reti gadās, ka ir ekskursijas krievu valodā, taču šoreiz ir noticis tā, ka kāda grupa ir pieteikusies, līdz ar to tai piebiedrojamies arī mēs. Uz pili nolemjam doties neparastākajā veidā – zirgu pajūgā. Braucēju vēl ļoti maz, kučieris gatavs aiz rokas katru vilkt iekšā. Paiet krietns brīdis, kamēr savācas nepieciešamais skaits, un varam doties augšā kalnā. Kā jau zirgiem tas pieņemts, darot tik nopietnu darbu, obligāti pa reizei ir jānokārtojas. Pajūgu ir ļoti daudz, bet nekādas zirgābolu kaudzes pa ceļu nemētājas, jo kārtību uzmana mazs traktoriņš, kas visu savāc.

Tūristu grupas pulcējas pils pagalmā un gaida savu kārtu, par ko vēsta numurs uz tablo. Tad visi dodas iekšā un pils darbinieka pavadībā apskata telpu pēc telpas. Tiklīdz aiz vienas grupas aizveras durvis, iekšā dodas nākošie ekskursanti. Telpas ļoti greznas, bet fotografēt aizliegts. Toties pēc pils apskates var iziet uz balkona, papriecāties par skatu uz Marienbrücke jeb Marijas tiltu pār aizu, tad doties turp un izpausties fotogrāfijās, cik vien tīk. Tieši no tilta paveras visskaistākais skats uz pili.

Lejā no kalna dodamies pa visīsāko un stāvāko gājēju taku. Iešana lejup sagādā prieku, viens un divi – jau esam lejā! Tagad jau cilvēki pie pajūgiem stāv rindā, nevis zirgi gaida braucējus. Bet mūsu ceļš ved uz pretējo pusi, atkal kalnā – uz Hoenšvangau pili. Te var atpūtināt kājas un apskatīt skaisto pagalmu, līdz pienāk laiks mūsu grupai doties pilī. Šoreiz visiem tiek iedoti audiogidi, un atkal sekojam pils darbiniecei no telpas telpā, klausoties ierunāto informāciju.

Mūsu šīsdienas plāni paveikti, visa pēcpusdiena un vakars brīvs. Aizbraucam uz tuvējo pilsētiņu Füssen iepirkties vakariņām, atgriezušies pastaigājam pa Švangau un gar pasakaini skaisto ezeru Alpsee. Šī ir bijusi brīnišķīga diena! Žēl, protams, ka mūsu iecerētā programma pa Bavārijas pilīm ir izsmelta, bet nevajag skumt – arī citur Vācijā ir pilis! Tās tad arī brauksim skatīties. Jau rīt dosimies nodomātajā virzienā.

Tad nu tā, no šī brīža lai neviens man nepiemin par vācu precizitāti! Nākamajā rītā laicīgi esam pieturā un gaidām autobusu uz Füssen, lai no turienes ar vilcienu dotos pa mūsu maršrutu. Kad esam samierinājušies, ka autobusa nebūs, ak, brīnums, - tas tomēr ierodas! Nopērkam biļetes, un tajās uzdrukātais laiks skaidri norāda, ka autobuss nokavējis 11 minūtes. Lai pārsēstos no autobusa uz vilcienu, pēc saraksta mums bija dotas 10 minūtes. Tagad varat minēt trīs reizes, vai mēs paspējām uz vilcienu? Protams, nepaspējām. Ieskrienot stacijas ēkā, redzam – vilciens stāv! Kad izskrienam uz perona, varam tikai pamāt tam sveikas… Nu, jā, šis bija precīzs.

Bez šaubām, nekāda traģēdija nav notikusi, vienīgi žēl, ka mēs ar Aiju Zalcburgā iebrauksim trīs stundas vēlāk nekā paredzēts. Jau tā šai pilsētai bija atvēlēta vien pēcpusdiena, tagad tā pārvērtīsies vispār par novakari. Nav jau tā, ka vilcieni uz Zalcburgu ietu reti, tieši pretēji – bieži. Taču ir tā, ka mēs nevaram braukt ar kuru katru vilcienu, bet vien ar to, kuram der Bavārijas biļete.

Kamēr gaidām nākamo vilcienu uz Minheni, un mani ceļabiedri šo laiku pavada dažādi – kurš sēž ēnā, kurš intensīvi ķer saules starus – , ir laiks pastāstīt par Bavārijas biļeti, kas bija neaizstājama sabiedrotā visos mūsu daudzajos pārbraucienos. Vispār Vācijas dzelzceļš kulta statusā iecēlis dažādas grupu biļetes. Visvairāk tam patīk ceļotāji grupā pa 5 cilvēkiem. Cik zinu, arī citām federālajām zemēm ir savas biļetes ar atlaidēm, bet mūs šajā braucienā interesēja vien Bavārijas biļete. Biļešu automātā tā maksā 29,- eiro, ja pirksiet pie kasiera – par 2,- eiro vairāk. Mazās stacijās kasieru nemaz nav, tā ka jāiemācās saprasties ar biļešu automātu. Darbdienās šī biļete darbojas no plkst.9:00, bet brīvdienās – visu diennakti. Braukt var grupa līdz 5 cilvēkiem, pie tam uz biļetes jānorāda viena pasažiera vārds un uzvārds. Ja brauksiet pēc plkst.18:00, tad jāpērk lētāks variants – Bavārijas nakts biļete, kas maksā 21,- eiro. Biļete der ne vien vilcieniem, bet arī visam sabiedriskajam transportam pilsētās. Taču nederēs, tā teikt, speciālajam transportam, piemēram, uzbrauktaugšā uz Noišvānsteinas pili mums neļautu. Jaukākais ir tas, ka ar šo biļeti var braukāt ne vien pa Bavāriju, bet arī aizbraukt līdz dažām tuvējām Austrijas pilsētām, tai skaitā, arī Zalcburgai.Taču ir svarīga nosacījums: nekādu ātrvilcienu, kas aizvedīs līdz Zalcburgai pusotrā stundā! Ar Bavārijas biļeti var braukt tikai RE vilcienā, kurā ceļā jāpavada tieši 2 stundas. Šādi vilcieni iet retāk par ātrajiem, tāpēc mums ar Aiju liels laika zaudējums.

Nu, bet ko tur vairs, stunda ir pagājusi, pienācis nākamais vilciens uz Minheni. Te mēs uz kādu dienu šķiramies. Jaunieši brauc uz lidostu, lai dotos uz Ķelni, savukārt, mēs ar Aiju vēl paklīstam pa pilsētu, tad – uz Zalcburgu. Šajā Mocarta un mūzikas pilsētā bijām pārāk īsu laiku, lai noformulētu savas sajūtas. Toties piedzīvojumu bija vairāk nekā visā līdzšinējā ceļojumā. J Taču tas nekādā ziņā neattiecas uz Vācijas pilīm, tāpēc lai paliek nepastāstīts… Starp citu, Zalcburgā TV ziņās pirmoreiz uzzinām par zarnu infekcijas upuriem un redzam linča tiesu pret Spānijas gurķiem.

Nākamajā rītā arī mēs lidojam uz Ķelni. Patiesībā, viss, kas neattiecās uz mūsu tiešo intereses objektu – pilīm – bija visai pavirši izstrādāts, drīzāk vien ieskicēts. Jaunieši jau bija izpētījuši pilsētu, bijuši Šokolādes muzejā. Aija un es krietnu laiku veltījām Ķelnes Doma apskatei, tad vienkārši klīdām pa pilsētas ielām. Rīt gaidāms mūsu ceļojuma noslēdzošais posms – brauciens gar un pa Reinu.

Ekskursija „Reinas zelts. Sāgas un leģendas” jau laicīgi nopirkta internetā firmas „Gute Reisen” mājaslapā http://www.gute-reisen-online.com/index.php. Tā ir firma, kas organizē ekskursijas krievu valodā un izbrauc no dažādām Vācijas pilsētām. Domāju, ka maniem ceļabiedriem arī patika šī ekskursija, bet es pati esmu sajūsmā! Mūsu gide Jeļena varēja stundām aizrautīgi stāstīt leģendas un teikas, notikumus un faktus, skaitīt dzeju un citēt aforismus. Un ievērojiet – to visu no galvas! (Vienu Bismarka citātu es pat atceros. Apmēram tā:Draudzība starp vīrieti un sievieti kļūst krietni vājāka, tuvojoties naktij.)

Tā kā šeit pievienot fotogrāfijas neizdodas, galerijā „Gar un pa Reinu” kā pirmo ielieku shēmu, kurā redzamas pilis, kas atrodas Reinas vidusdaļā. Te esot pasaulē vislielākais piļu daudzums uz vienu kvadrātkilometru. Tās tad nu mēs skatījām pa autobusa logu un no kuģīša klāja, bet Marksburgas pilī bijām ekskursijā. Fotogrāfijas ar komentāriem ir manā galerijā, bet te pastāstīšu dažus faktus no gides teiktā.

Otrā fotogrāfija galerijā ir pati pirmā, kas uzņemta ceļojumā – viss, kas palicis no tilta pār Reinu pie Remagenas. Tas bija vienīgais tilts pār Reinu, ko Otrā pasaules kara laikā iekaroja amerikāņi, visus citus vācu armija uzspridzināja. Tagad šajos torņos atrodas muzejs FriedensmuseumBrücke von Remagen. Kā pastāstīja gide, viena no istabām muzejā ir pilnīgi tukša, tikai sienas no vienas vietas noklātas ar plāksnītēm. Katra no tām – liecība par kariem, kas norisinās pasaulē pēc 1945.gada. Uz ļoti daudzām no tām ir tikai kara sākuma gads, bet vēl arvien nav beigu gada. Mani ne vien pārsteidza šī informācija, bet pat satrieca. Vai tiešām pasaulē vēl šobaltdien notiek tik daudz karu? Atbraukusi mājās, sāku meklēt informāciju par šo muzeju. Internetā atradu fotogrāfiju, kā izskatās kariem veltītā istaba. (Arī galerijā.) Nu nav jau tik dramatiski, kā to pasniedza gide (ka plāksnītes atrodas cieši cita pie citas no grīdas līdz griestiem), bet vienalga man gribas teikt – mēs esam viena maza, kašķīga pasaulīte!

Labi, atgriežamies pie pilīm! Vārdu sakot, paskatieties pa labi, paskatieties pa kreisi! Visur pilis un cietokšņi. Katra ar savu dramatisku vēsturi. Piemēram, Šterenbergas un Lībenšteinas pilis, kas pazīstamas ar kopējo nosaukumu „Karojošie brāļi”. Vai divas citas pilis, kam sen aizmirsies dzimtas nosaukums, bet tagad tās zināmas kā „Kaķis”(Katz) un „Pele” (Maus). Savukārt, trīs pilis radušās kā savdabīgs viduslaiku rekets un pazīstamas kā bruņinieku-laupītāju pilis. Katram, kas kuģoja pa Reinu, bija jāpiestāj pie pilīm un jāmaksā nodevas. Minētie bruņinieki-laupītāji nebija saņēmuši valdnieka atļauju te būvēt pilis un nodarbojās ar nodevu iekasēšanu nelikumīgi.

Īsti dramatiski notikumi saistīti ar Mäuseturm jeb „Peļu torni”. Kādā bada gadā pie turienes pārvaldnieka Hatto ieradušies apkārtnes ļaudis lūgt graudus iztikai. Pie Hatto tieši tobrīd bijuši viesi. Viņš norādījis atnākušajiem ļaudīm: ejiet uz šķūni un ņemiet graudus, cik vajag. Bet pats licis aizslēgt šķūni un cilvēkus sadedzināt. Kad viesi jautājuši, kas tās par skaņām, Hatto nevērīgi atbildējis: ak, tur vien peles pīkst! Taču arī viņa paša dienas bija skaitītas: tūlīt pēc šī notikuma viņam uzbrukuši peļu bari un sagrauzuši līdz nāvei. Ar šo leģendu arī izskaidro torņa nosaukumu.

Tā jau ir, gide Jeļena mūs brīdināja, ka priecīgu leģendu būs maz. Taču, tuvojoties „jautrajai vīnu galvaspilsētai” Rīdeshaimai, teikās ieskanas pa kādai priecīgai notij. Mīlētājiem izdodas pārvarēt dzimtu naidu un palikt kopā. Tas priecē.

Rīdeshaimā mums paredzēta neliela izklaide – vīna degustācija un nostāsti par vīna šķirņu rašanos. Te kārtējo reizi pierādās, cik liela nozīme notikumos ir nejaušībām. Vai varbūt nejaušību nemaz nav? Ja mūks, kam bija jāatved atļauja vīna izgatavošanai, nebūtu aizkavējies par vairākiem mēnešiem, pasaule neiepazītu vīnu Bachus Spätlese, kam vīnogas novāc novembrī. Kaut gan, visdrīzāk, iepazītu, bet tas būtu vēlāk un citur. Bet, piemēram, Ledus vīnam (Eiswein) ogas var vākt tikai salā, sākot no -7 grādiem. Vīnogu audzētāji ļoti riskē, atstādami nenovāktu ražu. Ja nu sals tajā gadā neatnāks vispār, tad tie cietīs kolosālus zaudējumus. Toties, kad nostrādā vīnogu plantācijās uzstādītie sensori un ziņo par vajadzīgo salu, saimnieks ceļ no miega visu savu komandu un sākas intensīvs roku (!) darbs pie vīnogu novākšanas. Tad arī ienākumi būs labi.

Nu, ko, mūsu ceļojums, un līdz ar to arī apraksts tuvojas beigām. Pēc ekskursijas mēs izkāpjam Diseldorfā un iekārtojamies Centrālās dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā, lai uzkavētos te līdz plkst.3:30, kad autobuss mūs aizvedīs uz Weeze lidostu. No turienes tad lidojums mājup.

Visbeidzot par izmaksām. Nenosaukšu katru pozīciju atsevišķi, vien visu kopā. Un tā:

Trīs lidojumi (airBaltic, germanwings, ryanair);

braucieni ar vilcieniem un autobusiem, sabiedrisko transportu pilsētās (S-bānis, tramvajs) un ar pajūgu uz pili;

ieejas biļetes pilīs;

brauciens ar tūristu autobusu gar Reinu un kuģīti pa Reinu;

vīnu degustācija;

sešas naktis viesnīcās,

tas viss kopā vienam cilvēkam izmaksāja apmēram 400 eiro.

Kā vienmēr, es saku: ceļojiet un jums izdosies!

(Diemžēl nespēju sadraudzēties ar jauno ceļojumu aprakstu versiju, tāpēc, lūdzu, četras ceļojuma galerijas skatieties manā profilā!)