No Tbilisi uz Stambulu. Iespaidi, salīdzinājumi, secinājumi.

  • 5 min lasīšanai
  • 28 foto
Parādoties lētajām aviobiļetēm tieši no Rīgas būtu grēks to neizmantot. Tāpēc doma doties pašu organizētā ceļojumā bija radusies jau sen. Beidzot šī ideja arī tika realizēta. Mēs – trīs ceļotāji, no visiem pieejamajiem lidojumu maršrutiem izvēlējāmies šādu – Rīga – Tbilisi un atpakaļceļš Stambula – Rīga. Ceļojuma ilgums – 7 dienas. Aviobiļešu vidējā cena abos virzienos vienam cilvēkam ~ 80 Ls (vai nedaudz mazāk) ieskaitot lidostu nodokļus un rezervēšanas izmaksas. Gruziju un Turciju izvēlējāmies, jo šīs zemes šķita pietiekam interesantas, biļetes uz turieni par pieņemamu cenu, un arī pati ceļošana pa valsti nav dārga. Sava neilgā brauciena laikā paguvām apskatīt Tbilisi, Boržomi pilsētu. Devāmies divu dienu pārgājienā pa kalniem Boržomi – Karagauli Nacionālajā parkā. Redzējām Batumi kūrortpilsētu. Apskatījām Divas pilsētas Turcijā – Stambulu un Rizu, kas atrodas Turcijas Austrumu daļā pie Melnās jūras. Baudījām gruzīnu viesmīlību, ēdienus un dzērienus, apzinājām abu valstu sabiedriskā transporta priekšrocības un trūkumus, kā arī lieliski pavadījām laiku. Nepārstāstīšu visu ceļojuma gaitu hronoloģiskā secībā, bet rakstīšu par saviem spilgtākajiem iespaidiem, kas varētu būt noderīgi citiem ceļotājiem vai vienkārši cilvēkiem, kurus interesē citu tautu kultūra, mentalitāte un sadzīve. Uzreiz gan jāsaka, ka tik nelielā laika periodā iepazīt valsti vai tautu ir neiespējami, tāpēc šis apraksts ir ļoti subjektīvs un atspoguļo tikai viena ceļojuma iespaidus. Pirmkārt jāsāk ar to, ka Turcija un Gruzija ir divas ļoti atšķirīgas valstis. Turcija – liela musulmaņu valsts gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita, gan ambīciju ziņā. Gruzija – neliela bijusī Padomju Savienības republika ar zemāku dzīves līmeni, kristietību kā valsts reliģiju un bez lielvalsts kompleksiem. Galvenais, kas atstāj iespaidu ir cilvēki – Gruzijā daudzi ļoti labi zin Latviju, Jūrmalu. Taksists zin pastāstīt par Latviju pārsteidzoši daudz. Ļaudis ir atsaucīgi, sevišķi, ja uzzina, ka esi latvietis. Liela daļa gruzīnu labi runā krieviski, daļa runā labi arī angliski. Saziņai un savstarpējai sapratnei šķēršļu nav. Ja tev nepazīstams cilvēks uzsauc kādu dzērienu un ir gatavs ar tevi komunicēt par to nav jābrīnās. Šeit tā ir norma. Turcijā aina ir cita – cilvēki ir ar citu mentalitāti. To grūti aprakstīt, bet to var sajust – tā ir cita vide, atšķirīga vēsture un protams islama ticība. Tā arī līdz galam nesaproti, ko tas turks par tevi domā. Saziņai jūtami traucē tas, ka vidusmēra turks ar tevi runā turciski un tikai turciski ar domu, ka tev viņš ir jāsaprot. Citas valodas viņš neprot. Arī par Latviju nekā nav dzirdējis par spīti visām eirovīzijām un futboliem. Protams Stambulā tirgotāji valodas ir apguvuši nedaudz labāk, tomēr nereti tās aprobežojas ar sveiciena tekstu 5 valodās, bet ar labu valodas prasmi 1 valodā (turku). Nākamais, kas atstāj iespaidu ir valsts ekonomiskā attīstība, vide. Turcija ir ekonomiski labāk attīstīta valsts nekā Gruzija. To var sajust jau uzreiz pārbraucot robežu – automašīnas Gruzijā ir lielākoties jau labi pabrauktas Rietumvalstu ražojuma vai plašā klāstā vecās Padomju laika automašīnas. Turku autoparks ir gluži neslikts, zināma līdzība ar Latviju, tikai Turcijā ir daudz mazāk luksusa auto un džipu. Tomēr nevarētu teikt, ka Gruzija būtu bezcerīga postaža. Vietām tiek atjaunotas ēkas, likti celiņi, laboti autoceļi. Ja šajā rādītājā salīdzinam ar Latviju, tad Latvija ir nesalīdzināmi nabadzīgāka valsts par abām iepriekšminētajām (autoceļu ziņā). Gruzijas kūrortpilsētā Batumi pie Melnās jūras izskatās sakopts. Arī Boržomi pilsētas parkā, kur var ieliet īstu Boržomi minerālūdeni (ļoti garšīgs) ir sakopts un notiek atjaunošanas darbi. Runājot par cenu līmeni – daudz kas Gruzijā vēl darbojas Padomju stilā un par vecajām cenām. Nevienā no abām valstīm cenas caurmērā nav zemas, tomēr tās ir mērenas un pieņemamas. Viens no spilgtākajiem iespaidiem bija brauciens ar vilcienu no Tbilisi uz Boržomi Rīgas vagonu rūpnīcas ražotajos vagonos (tāda paša tipa kā pie mums). Attālums varētu būt nedaudz vairāk kā 200 km. Ceļu veicām gandrīz 6 (!!) stundās. Taču unikāli bija paši vilciena vagoni – kādos divos vagonos vispār nebija logu un nebija neviena sēdekļa. Visi vagoni netīri, tamburā sasista dēļu grīda. Gruzīni ēd saulespuķu sēklas un visus atkritumus bez sirdsapziņas pārmetumiem met uz grīdas. Toties biļete maksāja ~ 0.60 Ls. Turcijā tupretim ļoti kvalitatīvs transports par labu cenu – visai Turcijai pārbraucām pāri ar tālsatiksmes autobusu (~ 1200 km lielu gabalu) par ~ 19 Ls. Brauciens labā autobusā, pavadonis ik pa laikam iznēsā tēju vai ūdeni. Regulāras pieturvietas. Degviela, starp citu Turcijā ir dārgāka kā Latvijā – tuvu latam par litru. Nākamais iespaids, protams, ir daba. No Turcijas redzējām maz – gandrīz tik vien kā pa autobusa logu, taču Gruzijā labi izstaigājāmies pa kalniem. Kalni ir Gruzijas lielā dabas bagātība. Tie jābrauc skatīties pašam (vai arī jāskatās bildes). Arī no Turcijas ir redzēti skaisti dabas skati fotogrāfijās – dažādi iežu veidojumi, kalni, tomēr šajā braucienā tas mums gāja secen. Melnā jūra gan Gruzijā, gan Turcijā ir vienāda – akmeņaina. Nav tik jaukas smilšainas pludmales kā pie mums. Gaisa temperatūra mūsu ceļojuma laikā nebija neko augstāka kā Latvijā, arī sniegu viņi Gruzijā esot redzējuši... Tā, ka, ja neguli pludmalē, tad vari pamanīties arī neiesauļoties... Pārtika gan gruzīniem, gan turkiem, protams atķiras no mums ierastās, tāpēc ir ieteicams droši doties puslīdz pieņemamā ēstuvē un baudīt, ko jums piedāvā. Cenas ir ļoti pieņemamas, ja vien neejat īpaši tūristiem paredzētajos iestādījumos. Mums vislabāk palika atmiņā garšīgie Latvijas zivju konservi, kas bija plaši pieejami veikalos Gruzijā (eksporta kvalitāte!) . Likās, ka sen tik gardas zivis nebiju ēdis. Gruzīniem ir ļoti garšīga maize – plakana kā plācenis, svaigu var krietni saēsties, pat neko klāt nevajag. Protams gruzīnu vīni un minerālūdens (ne tikai Boržomi). Vīnus laikam normāls caurmēra gruzīns taisa mājās pats vai pērk veikalā izlejamo mājas vīnu. Pagaršojām arī paši un atzinām par labu esam. Starp citu – šašliks nav gruzīnu nacionālais ēdiens. Pārtiku var labi sapirkties tirgos. Jāpiezīmē, ka mūsu līdzpaņemtās oglītes tā arī palika neaizskartas – ēdieni bija labi un mūsu gremošanas sistēmām saprotami. Turkiem (arī citām Āzijas tautām) ir labs dzēriens – „airams” līdzīgs kefīram tikai nedaudz ar sāļuma garšu. Rupjmaizes protams nav ne vieniem ne otriem... Turcijā var pirkt turku saldumus, bet tikai dažādībai, jo saldumi viņiem ir ļoti interesanti un daudzveidīgi, taču standarta Latvijā nopērkamie saldumi nav ne ar ko sliktāki. No drošības viedokļa mums ne mirkli neradās iespaids, ka esam kaut kādā veidā apdraudēti. Bet tomēr ir ieteicams, īpaši neizcelties uz vietējo cilvēku fona. Starp citu, mēs neredzējām nevienu pieaugušu vīriešu cilvēku, kas staigātu šortos (izņemot tūristus). Laikam tas viņiem nav īsti pieklājīgi. Tomēr nespēju saprast, kā var staigāt + 25 grādos džinsos. Vēl varu piebilst, ka viss nedēļu ilgais ceļojums (22.05.2007 – 29.05.2007) kopā izmaksāja ~ 200 Ls cilvēkam (vai nedaudz mazāk). Nakšņojām mēs viesnīcās, kuras gājām un meklējām uz vietas (nav grūti atrast). Vidēji viesnīcas cena vienam cilvēkam par nakti mums sanāca gandrīz 10 Ls (ar dušu un tualeti numuriņā). Sava brauciena laikā, izņemot pašu Stambulu neredzējām nevienu tūristu, un tas arī bija viens no patīkamā brauciena nosacījumiem. Stambulā vide ir tik daudz pakļāvusies tūristiem, ka tā ir nomācoša – tirdzniecība, paši tūristi, vietējo attieksme pret tevi. Ir sajūta, ka pirmkārt uz tevi skatās kā uz slaucamu govi, tikai pēc tam nāk viss pārējais. Tāpēc iesaku visiem ceļotājiem doties tālāk no ierastajiem tūrisma maršrutiem un redzēt valsti un cilvēkus viņu dabiskajā, nevis tūristiem pielāgotajā vidē. Tas prasa nedaudz vairāk uzņēmības, bet ir tā vērts!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais