Majorka
|
Zane Corlett
|
Pāris nedēļas pirms ceļojuma nolēmām, ka varētu aizbraukt kaut kur pavadīt mūsu kāzu gadadienu. Izvēle krita uz Majorku, jo tur ir pietiekami ko redzēt un ir salīdzinoši lēti nokļūt. Lielā atrumā pasūtījām biļetes ar easyjet, viesnīcu no bookings.com un automašīnu no Holiday Auto. Mēs braucām ar mūsu 8 mēnešus veco meitiņu, līdz ar to liela daļa no ceļojuma bija jāpakārto viņas vajadzībām, bet tas mums neradīja nekādas grūtības un es teiktu, ka ceļot ar viņu bija ļoti viegli.
Nokļūstot Majorkas lidostā, devāmies pēc īrētā auto, kur mums pieprasīja 80 EURO par degvielu, parasti ar degvielu uzpildās tieši pirms nodošanas un nodot pilnu, īres kompānijām maksājot tikai tad, ja tanks nav pilns, bet „Record” mums pieprasīja maksu iepriekš un teica nodot auto ar tukšu tanku, kas, protams, nav iespējams, ja vien nevēlies mašīnu aizstumt līdz lidostai. Pie tam viņi mums apsolīja, ka mēs saņemam degvielu no viņiem par tādu pašu samaksu kā no stacijām – vēlāk uzpildot tanku izrādījās, ka viņi mums pieprasīja divreiz lielāku summu.
Mūsu viesnīca bija Port d’Alcudia kūrortā, kas ir diezgan paliels, bet tā, kā mēs tur īpaši ilgu laiku nepavadījām, tad mums bija vienalga, kur tā viesnīca ir, galvenais, ka lēta.
Nākamajā dienā agri izbraucām uz Puerto de Pollensa, arī kūrorts, bet ļoti jauks un patīkams ar lielisku pludmali, pats brauciens bija gar Vidūsjūras līča krastu, kur viļņi gāja gandrīz līdz mūsu mašīnas riepām un tik agri no rīta apkārt gandrīz neviena cita cilvēka. Dienas vidu pavadījām ļoti mīlīgajā pilsētiņā Pollensa ar tipiskajām šaurajām ieliņām un svētdienas tirgu, kur nopirkām fantastiski garšīgos vietējos apelsīnus – ja tur braucat, tad ieteiktu nomēģināt. Turpat arī ēdām pusdienas vienā no vietējām kafejnīcām, ja brauc uz Spāniju, tad manuprāt, noteikti jānomēģina Tapas – mazas porcijas no dažāda veida ēdieniem. Manuprāt, Pollensas interesantākā atrakcija ir Via Crucis – 300 pakāpieni kalnā līdz mazai baznīciņai un skatu laukumam no kura paveras fantastisks skats uz lejā gulošo pilsētiņu un tās apkārtni. Dzeltenīgās ēkas ar apkārt esošiem pakalniem, zaļajiem kokiem un zilajām debesīm un jūru ir bieži sastopams skats Majorkā.
Pēcpusdienā izlēmām aizbraukt uz Formentor – salas ziemeļu punktu, kas atrodas uz skaistas un klinšainas pussalas netālu no Puerto de Pollensa. Šeit ir vairāki skatu punkti, kas viegli pamanāmi pēc lielajiem tūristu pūļiem. Bet skati, kas paverās no tiem noteikti ir brauciena vērti.
Tiklīdz vakarā saule pazūd aiz mākoņiem, saceļās vējš un paliek diezgan vēss. Līdz ar to braucot uz Majorku, es ieteiktu ņemt arī jaku un garās bikses līdzi.
Mūsu 3. kāzu gadadienā pamodāmies pie lietus, laikaziņās netika solīti nekādi uzlabojumi, bet mēs tik un tā nolēmām to izbaudīt pēc iespējas vairāk. Un tā mēs devāmies uz Majorkas galvasspilsētu Palma de Mallorca, kur kā pirmo pieturas vietu izvēlējāmies tās slaveno un ļoti, ļoti iespaidīgo katedrāli, kas tika sākta būvēt 1230.gadā un tika pabeigta 500 gadus vēlāk. Garām katedrālei iet pilsētas sienas, no kurām daļa ir joprojām saglabājušās, pēcpusdienu pavadījām apstaigājot šīs sienas un staigājot apkārt Palmas centram ar tā senajām un skaistajām celtnēm. Šeit mēs arī nogaršojām Ensamaida, kas ir vietējā un popularā bulciņa no kārtainās mīklas, man īpaši izcila tā nelikās. Kā pēdējo pieturas vietu Palmā izvēlējāmies Castell de Bellver – 14.gs cietoksni ar skatiem uz Palmu. Jāsaka gan, ka Castell de Bellver nebija viegli atrast, jo zīmes uz to pēkšņi beidzās (laikam bija domātas tikai gājējiem) un GPS arī mūsu aizveda uz pilnīgi citu vietu, ieeju ceļam uz cietoksni mēs atradām vienkārši veiksmes dēļ.
Miers, absolūts miers. Maigie rīta saules stari kraso apkārtējas kalnu sailes. Iedzerot rīta kafiju es izbaudu klusumu klostera Lluc „courtyard”. Mūsu ceļojums ir vēl tikai pusē, bet es jau tagad varu paredzēt, ka šī būs mana mīļākā vieta Majorkā. Es mēģinu iztēloties, kāda bija šī vieta pirms klosteris tika pārveidots par viesnīcu, kas noticis ar lielāko daļu (ja ne visiem) klosteriem Majorkā.
Ceļošanai ar mazu bērnu ir savas priekšrocības – nav citas izvēles kā celties agri no rīta, bet līdz ar to mēs varam nokļūt uz populārākajām tūristu vietām pirms lielajiem tūristu pūļiem. Un uz Lluc klosteri ir pilnīgi noteikti vērts celties agri un aizbraukt tur pirms citiem. Vieta, kur Lluc atrodas ir neaprakstāmi skaista un ir bijusi ticīgo apmeklēta kopš 13. gadsimta, kad vietējais puisis vārdā Lluc vietējos mežos atrada Svētās Marijas statuju, kura šobrīd atrodama klostera baznīcā. Klosterī ir arī muzejs, uz kuru mēs diemžēl neaizgājam, bet es noteikti ieteiktu apstaigāt vietējas takas, kas uziet uz pakalniem no kuriem paveras skati uz Lluc un kalniem. Pie klostera ir arī jauka, bet padārga kafejnīca, kurā mēs paēdām pusdienas – vietējo favorītu Pa amb oli, kas ir maize iesmērēta olīveļļā ar sieru un šķiņķi – garšīgi, vispār man šī brauciena laikā ļoti iepatikās oliveļļa, kas bija bagātīgi sastopama gandrīz katrā ēdienā.
Pēc Lluc devāmies uz Sa Calobra pludmali, kur var izbaudīt skatus uz zilganzaļo jūru, stāvām klintīm un caur pāris klintīs izcirstiem tuneļiem aiziet līdz akmeņainam kanjonam, kur miltaini zaļā Torrent de Pareis (Dvīņu upe) mūsu apmeklētajā laikā bija maza un mierīgā, bet pēc lielām lietusgāzēm paliek ļoti spēcīga. Bet tas, manuprāt, nav tas iemesls lai brauktu uz Sa Calobra, daudz interesantāks ir pats ceļš, kas pāri par 30 km garumā vijas caur kalniem ar kritumiem ceļa malā līdz pat 900 m augstumā un gandrīz 2 km vjl. Pirmo reizi turp braucot bija nedaudz nepatīkama sajūta, it īpaši ņemot vērā, ka tas ceļs nebija īpaši plats un pa to brauca garas rindas velosipēdistu un pretējā virzienā gāja lielie autobusi, kas uz līkumiem aizņēma pilnīgi visu ceļu. Bet atpakaļceļā jau nedaudz pieradu, un citas izvēles atpakaļceļam nav, jo šis ceļš ved tikai uz Sa Calobra un atpakaļ.
Tālāk aizbraucām līdz Soller, kur nedaudz pastaigājām apkārt – ļoti skaista uz mierīga pilsētiņa uzcelta ielejā starp stāviem kalniem. Uz vakariņu laiku devāmies uz turpat esošo Port de Soller, kur atradām fantastisku un ne īpaši dārgu restorāniņu „Nautilus”, kas uzcelts uz stāvas klints ar skatiem uz jūru. Šeit mēs pasūtījām garšīgākās Tapas kādas tiku ēdusi Majorkā. Nav slikts veids kā nobeigt iespaidiem bagātu dienu.
Nākošajā dienā devāmies uz salas austrumu daļu, vispirms piestājot apskatīt Coves del Drac – alas ar daudz, daudz stalaktītiem un stalagmītiem. Tā kā es tādās iepriekš nebiju bijusi, man viņas likās ļoti iespaidīgas, bet mans vīrs, kurš ir bijis daudzās tāda veida alās, netika iespaidots. Diemžēl šeit nedrīkstēja fotografēt vai uzņemt video, ko es iepriekš protams nezināju, līdz ar to biju paņēmusi savu trijkāji, lai varētu uzņemt foto tumsā, nācās vien stiept to apkārt veltīgi.
Ap pusdienlaiku aizbraucām līdz Santuari de Sant Salvador, vēl viens bijušais klosteris, kas uzbūvēts uz stāva kalna, kas ir augstākais diezgan līdzenā apvidū. Šeit restorānā mēs nogaršojām Paellu – rīsu ēdiens ar vistu vai jūrasveltēm un dārzeņiem, kas mums tā iegaršojās ka pēdējā dienā atbraucām šeit vēlreiz tikai tās dēļ. Vēl arī apskatījām Castell de Capdepera – vēl viens cietoksnis kalna augšā ar kolosāliem skatiem.
Pēdējās dienas pavadījām braukājot un staigājot cauri maziem ciematiņiem, kas noteikti ir tā vērts. Nedaudz apskatījām Caimari, Selva, Mancor de la Vall, Orient, Deia utt.
Tiem, kas tur brauks, es ieteiktu arī apmeklēt „Es Grad” restorānu un bāru kaut kur starp Deia un Soller, kas uzbūvēts uz ļoti, ļoti augstas klints ar skaistiem skatiem.
P.S. Tā kā viens foto ir vērts tūkstoš vārdu (it īpaši ņemot vērā, kas es fotografēju labāk nekā rakstu), tad manus foto un video var skatīt galerijā.