Ērbērģes puse
|
Aija Jurevica
|
Ērbērģes muiža, Gricgales muiža, Pilkalnes muiža... Nosaukumi brauciena programmā šķiet tādi kā dzirdēti, tomēr, ja tā uz sitiena jāpasaka, kurā pusē ir Ērbērģes puse, tad diez kas prātīgs nesanāk. Eh- kad jau dumjš, tad dumjš! Speciāli nolemju kartēs neskatīties un rakstos nemeklēt- uz kuru pusi vedīs, tur būs.
Pie Biedrības nama viens pelēks autobuss jau stāv. No skata tāds kā pazīstams, varētu būt reiz jau lietots. Bet „uz deguna” rakstīts- „Līgo Zosēnos”. Nu paklau! Tā kā par agru, ne? Jeb vai...? Pēc brīža- vai nu ar ļaudīm vai bez- tas dodas prom. Ja tur iekšā kāds bija, tad viņus mēs laikam tagad ilgi neredzēsim. Un drīz jau ir klāt vēl viens, krāsa- kafeja ar pienu, akurāt atbilstoši brauciena programmai. Tas ir mūsējais!
Ērbērģes puse izrādās vispirms uz Dienvidu tilta pusi; virziens „pa lielam” uz Bausku, kas līgani pārplūst Skaistkalnes virzienā, tad vēl drusku pa labi, tad pavisam pa labi, un tad jau jākāpj ārā. Priekšā tāds kā ganību ceļš, pa kuru jādodas līdz Kankaļu baznīcai. Nu akurāt tāds celiņš, pa kuru iet basām kājām, kurpes rokā un dziesmu grāmata lakatiņā iesieta.
Baznīca ar atsevišķi stāvošu mūra zvanu torni pieder Eiropas koka arhitektūras mantojumam. Tāda mīlīga maziņa baznīciņa, celta 1870. gadā. Tagad pavisam nomaļa, apkārtējās mājās jau sen neviens nedzīvo, tomēr dievkalpojums vēl reizi mēnesī notiekot. Cilvēku gan nākot maz, bet vēl pa kādam esot.
Kontrasta pēc no senatnes pārceļamies uz pavisam mūsdienīgu ražotni- braucam skatīties vienu lielu dažādu šķirņu liellopu ganāmpulku uz Krastiem. Īpašniekiem pieder Simentāles, Šarolē un Hailendas šķirnes lopiņi. Precīzu skaitu nosaukt grūti- pašlaik akurāt dzimstot jauni, vēl vakar daži piedzimuši. Vienu vēlāk arī drusku dabūnam redzēt- krūmu biezoknī un briesmīgi ragaina maujoša mamma priekšā (ne šitā- viena cita bilde galerijā).
Viens no saimniekiem- Kaspars- izvadā mūs gar vairākiem ganāmpulkiem. Ellīgi enerģisks puisis ar idejām kā māja. Viņš noorganizējis un uztur vienīgo liellopu izsoli Baltijā. Pārdevēji esot vietējie Latvijas saimnieki, pircēji- no Vācijas, Holandes, bet visvairāk no Turcijas. Tur kā cūkgaļu neēdošai publikai pēc govslopiem milzu pieprasījums. Pietikšot darba vēl vairākiem gadiem. Bet, ja nu Turcija reiz tikšot piepildīta, tad varēšot pārslēgties atkal uz Eiropu.
Ērbērģes muižā mūs sagaida muižasļaudis- dāmas krāšņās kleitās un vēn rihtig baronlēlskung’. Tiekam izvadāti pa muižas apkārtni, noklausāmies dažu leģendu. Mēmeles krastā tiek stāstīts par velnu, kas līdis lūrēt, kā barona veļas mazgātājas pēc darba plikas peldējušās. Grupas vīrieši, iepriekšējo teatrālo priekšnesumu aizkustināti, sāk interesēties, vai tas arī tikšot attēlots. Nē, to vajagot iedomāties virtuāli.... Madāma vedina uz tādu nelielu drupu pusi, kas esot vecais vīna pagrabs, kur risinājies stāsta turpinājums. Te no krūmiem jau priekšā izlec velns un uzcienā visus ar čarku trīssimt gadus nostāvējuša vīna. Stiprs gan! Kā nu ne- pamēģiniet paši trīssimt gadus nostāvēt. Un ticat vai ne- kamēr pa kārtai baudām savu mēriņu,- upē parādījušies pliki peldētāji! Nu labi, ne jau nu pavisam pliki- teiksim tā- peldpliki. Un ne jau jaunavas bet puiši... Tomēr ņemot vērā, ka grupas vairākums (kā jau parasti) ir dāmas, tad ļoti pat situācijai atbilstoši.
Bet velns jau nebūtu velns, ja ļautu mums te tagad tīksmināties. Tiekam vesti uz Raganas māju, kur notiek visādas velnišķīgas eksekūcijas, bet nestāstīšu- kādas, lai jums arī ir interesanti aizbraukt.
No Gricgales muižas ēkām gan nekas pāri nav palicis, bet mūsu objekts te ir Medņu krogs. Tās ir rakstnieces un novadpētnieces Lūcijas Ķuzānes dzimtās mājas un enerģiskā kundze- pēc pašas vārdiem- nolēmusi dot krogam mūža maizi, cik jau nu viņas spēkos vēl būšot. Krogus iekštelpas gan nedaudz pārbūvētas- agrākā krogus istaba ar šķērssienu sadalīta divās telpās. Pie sienām senu laiku fotoreprodukcijas- šejienieši kaut kad pērnā gadsimta sākumā. (Zem foto gan vienkārši rakstīts- "gadsimta sākumā", bet gan jau arī pats paraksts ir no pagājušā gadsimta :) )
Pilkalnes muižas ēkas arī vairs nav- vēl piecdesmitajos gados bijusi, bet- kā jau bez saimnieka... Saglabājusies vien kalpu māja un vēl dažas saimniecības ēkas, kam saimnieks tagad ir. Apskatīt var seno graudu kalti. Pa vidu kurināmā krāsns, tai gar abiem sāniem- tādi kā dēļu plaukti, kur sabērt graudus. Tagad gan var tikai apskatīt- skurstenis nojaukts, lai ēkai vieglāk būtu uzlikt jaunu jumtu, tādēļ nekāda kurināšana vairs nesanāktu. Priekštelpā no apkārtējām mājām savāktas arī dažas senlietiņas- vai esat redzējuši zābaku velkamo kalpiņu? Uz tāda atspiedies, saimnieks mājiniekiem vēl veselu runu var noturēt.
Vērojums pa ceļa malām kopumā- cik daudz vēl mūspusē ar krūmiem un latvāņiem aizaugušu platību! Pāri upei leišmalē gan kārtīgi apstrādāti lauki... Par ko mēs te Latvijā īsti domājam?
Pēc Ērbērģē baudītajām „raganiskajām” pusdienām sāk prasīties pēc neliela launaga, un tas mūs gaida Elkšņos, kur iekārtojusies kafejas ražotne. Kamēr daži jau dodas baudīt cienastu, citi vispirms pārliecināsies, kā tas top. Nu kā- viss pēc vecmāmiņas receptēm. Cigoriņi, zīles, mieži, burkāni- viss tiek smalcināts, žāvēts, grauzdēts un maisiņos sabērts. Gana smaržīgs bizness- viss pagalms mazliet smaržo pēc maizes. Un iznākums garšīgs; kā saimniece saka – jo treknāks piens vai krējums klāt, jo garšīgāk. Bet atdzesēta kafeja pat bez pievienota baltuma, tikai ar cukuru, karstajā pēcpusdienā arī ir labi veldzējoša.
Tā nu viens Latvijas stūrītis atkal apskatīts. Jā, te nebija īpašu dabas radītu objektu, kas man parasti patīk visvairāk. Toties gana bija cilvēku aizrautības, intereses un neatlaidības.
