Uz Berlīni, strūklakas lūkoties

29.05.2007
15 min lasīšanai
25 foto

Labdien visiem! Varētu teikt, ka šis ir turpinājums nepabeigtajam ceļojumam uz Berlīni, kura pirmo daļu varējāt lasīt pagājušā gada oktobrī. Ja lasījāt komentārus pēc iepriekšējā apraksta, es jau minēju, ka esmu nolūkojusi biļetes lidojumam ar AirBaltic š.g. 22.maijā turp un 24.maijā atpakaļ. Tās arī nopirku par e-deserta cenu, rezervēju viesnīcu un, kā izrādījās, nepamatotā bezrūpībā gaidīju pienākam maiju. Tas bija martā, kad nolēmu paskatīties AirBaltic mājaslapā, cik tagad maksā biļetes uz šiem maija datumiem. Vispār apjukums bija diezgan liels, kad mājaslapā neparādījās ne tāds reiss turp, nedz atpakaļ. Pat ja visas biļetes ir izpārdotas, reisam taču sarakstā ir jābūt, vai ne? Piezvanīju uz norādīto uzziņu telefonu. Man ļoti laipni paskaidroja, ka reisu saraksts ir mainīts, un piedāvāja izvēlēties citus datumus. Tā mans ceļojums pagarinājās par vienu dienu, jo bija jāizlido jau 21.maijā rītā. Es pat nedusmojos, ka mani neinformēja par reisa atcelšanu, jo ticu, ka man par to būtu paziņojuši – kaut vai nedēļu pirms reisa. Vai tomēr nē? Visādā ziņā, es priecājos par vēl vienu dienu Berlīnē. Kā parādīja turpmākie notikumi, laikam tomēr šī ceturtā diena bija mazliet par daudz, bet par to vēlāk... Tātad ar biļetēm biju laimīgi tikusi skaidrībā, tagad jāpadomā par viesnīcu vēl vienai naktij. Iepriekš rezervētajā Hotel Modena brīvu vietu vairs nebija. Teiksiet, varēju atteikties no šīs viesnīcas un rezervēt visas trīs naktis kādā citā? Tā jau, tā, bet man tik ļoti gribējās nakšņot Modenā! Rezervācijas lapā www.booking.com no relatīvi lētajām viesnīcām šai bija visaugstākais reitings un pārsvarā tikai ļoti labas atsauksmes. Pievērsos pārbaudītām vērtībām – Hotel Adam – un rezervēju vienu nakti tur. Kāpēc tāds virsraksts – Uz Berlīni, strūklakas lūkoties? Kādas pāris nedēļas pirms brauciena portāla Delfi foruma Ceļojumu sadaļā tika uzdots jautājums (citēju): Vai kāds var pateikt, kur atrodas Berlīnē strūklaka, ko visi slavē, ka vajag redzēt? Ko tad es ar savām zināšanām, vienreiz Berlīnē bijusi un nu izteikšu kategoriskus spriedumus? Kaut gan nevienu tādu izcilu strūklaku iedomāties nevarēju. Versijas tika izteiktas dažādas, taču, kā apkopoja Ceļojumu sadaļas labais gariņš Berlīnes jautājumos justbe: Secinājums - nu NAV Berlīnē vienas konkrētas, lielas un populāras, tūristu aplenktas strūklakas :) ir daudz un visas labas :). Toties man radās kopējais vadmotīvs: turēt acis plaši vaļā un vērot Berlīnē strūklakas. Cik paspēšu ieraudzīt pa šīm dienām? Tā kā reiss bija jau plkst.7 no rīta, nakti nācās pavadīt lidostā. Nekāda vaina, ja tikai to odu būtu mazāk. Citādi tie kā Kaščeja galvas – vienu nosit, trīs rodas vietā. :) Pie lidojuma reģistrācijas jauneklis man laipni apjautājas, kur vēlos sēdēt – pie lodziņa vai pie ejas? Pie lodziņa, protams! Kad ieņemu lidmašīnā savu vietu, redzu, ka zēns mani gādīgi nosēdinājis tieši uz spārna. Pēc negulētās nakts pašā laikā, nodomāju, nebūs jāraizējas, ka kaut ko skaistu neredzēšu aiz loga. :) Vēl dzirdu instrukcijas pirms lidojuma, redzu pacelšanos gaisā (kā man patīk tas mirklis!) un tajā pašā brīdī aizmiegu. Šķiet, pagājusi tikai minūte, kad pilots ziņo, ka drīz nolaidīsimies Tegel lidostā Berlīnē. Pirmdiena, 21.maijs. Pulkstenis ir pusastoņi no rīta. Uz viesnīcu varēšu doties tikai pēc stundām trim. Braucu uz pilsētu. Pirmais uzdevums ir nopirkt braukšanas biļeti vairākām dienām. Šoreiz esmu izvēlējusies WelcomeCard, kas derīga 72 stundas un ar kuru var braukt ABC zonās, tātad arī uz Potsdamu. No iepriekšējā ceļojuma labā atmiņā informācijas centrs, kas atrodas iepretī Zooloģiskajam dārzam, tāpēc dodos turp. Nepatīkams pārsteigums: infocentra telpās notiek remonts! Labi, jāmeklē citur. Vispār, runājot par šo ceļojumu, raksturīgākā tā sastāvdaļa bija nemitīga meklēšana un maldīšanās starp ielām, māju numuriem, apskates objektiem. :) Dodos atpakaļ Zoo stacijas virzienā. Ieeju Eiropas centrā, aplūkoju interesanto ūdens pulksteni. Lūk, arī pirmā strūklaka Weltkugelbrunnen (krievu izdevuma ceļvedī tulkots kā Zemeslode), tautā saukta Wasserklops. Lai arī pulkstenis jau pāri deviņiem, strūklaka vēl nedarbojas. Zoo stacijā nopērku WelcomeCard un dodos pirmajā braucienā pa Berlīni. Tas jau tradicionāls – ar 100.autobusu vienā virzienā, ar 200. – atpakaļ. Tā pamazām ir pienācis laiks, lai dotos iekārtoties viesnīcā. Lūk, atkal esmu jau zināmajā Hotel Adam. Vai tiešām var būt vēl mazāka istabiņa kā iepriekšējo reizi? Izrādās, var. :) Ja toreiz tā bija pastmarkas lielumā, tad šoreiz ierādīto var salīdzināt ar uzpirksteņa izmēriem. :) Un tomēr man šis hotelis patīk un patīk. Atklāju, ka tam blakus atrodas interneta salons, bet ielas pretējā pusē – lēto cenu veikals ALDI. Dodos apskatīt otru Berlīnes zooloģisko dārzu Tierpark. Ja iepriekšējo reizi Berlīnē nācās braukt tikai ar autobusiem un S-bāņiem, tad šoreiz apmeklējamās vietas sasniedzamas galvenokārt ar U-bāņiem. Sākumā atrašanās pazemē ir ļoti neomulīga, bet tad jau pierod. Esmu sajūsmā par Tierparku! Miers, nesteidzība. Ja Zoodārzā pilsētas centrā ap pulksten 12 dienā bija tik daudz cilvēku, ka bezmaz cits citam spraucās garām, tad te vari staigāt pa alejām, tikai paretam kādu satiekot pretī vai redzot tālumā. Toties te ir daudz labiekārtotu bērnu rotaļu laukumu (starp citu, arī ļoti dažāda augstuma šļūcamcaurules, izkrāsotas visās varavīksnes krāsās), kur notiek liela rosība, skan smiekli un spiedzieni. Vispār šajās dienās redzēju daudzas sīko cilvēciņu grupiņas, kādi bērni 10-12, ar mugursomām plecos droši vien audzinātāju pavadībā devās dažādās gaitās pa pilsētu. Visvairāk mani interesēja mazo pandu pāris, kam vāciski ir visai dīvains nosaukums – Katzenbär, t.i, tulkojot burtiski, kaķu lācis. Pieņemu, ka tā bija mazo pandu meitene, kas filozofiskā mierā uzņēma manu rosīšanos, turpretī augumā lielākais panda (droši vien, puika, nospriedu) pat neslēpa savu netīksmi fotografēties. Viņš ne tikai grieza muguru, bet pat skaļi kaut ko purpināja. Labi, labi, noslēpu fotoaparātu un krietnu brīdi tāpat vien vēroju kustīgos zvēriņus. Parkā pavadīju vairākas stundas, gan staigājot, gan pasēžot kādā ēnainā alejā, jo karstums bija pamatīgs. Vakarpusē devos atpakaļ uz Alexanderplatz. Parastā pastaiga pa apkārtni, Neptūna strūklaka, Sarkanais rātsnams... Tad braucu uz Sony Centru, lai noskatītos 3-dimensiju kino par zemūdens pasauli. No savulaik Rīgā kinoteātrī „Spartaks” redzētās 3-D filmas par cirku atceros vien to, kā šķietami tepat, rokas stiepiena attālumā, lidoja krāsainas bumbiņas un skatītāji centās tās notvert. :) Tātad šoreiz filma par jūru un okeānu dzīļu iemītniekiem. Tāds skaistums! Un kā jebkurā apdzīvotā vidē, savi draugi, sabiedrotie un ienaidnieki, uzbrucēji un upuri. Bez tam pārsteidzošā kārtā saprotu diezgan daudz no aizkadrā stāstītā. Man tik ļoti patika filma un 3-D efekts, ka nolēmu ceturtdien atnākt noskatīties jauno filmu par dinozauriem, kuras fragmentus rādīja reklāmā. Pārsteidza tas, ka bija tik maz skatītāju, kādi 30 cilvēki. Nu ja, filmu rāda jau sen, visi redzējuši, nospriežu. Filma par dinozauriem iet pirmo mēnesi, tad gan būs pilna zāle. Otrdiena, 22.maijs. Jau pirms plkst. 8 atstāju viesnīcu un atkal braucu uz Alexsanderplatz. Neptūna strūklaka vēl čuč, tāpēc var labi aplūkot tās tēlus. O, jā, vienai no Neptūna meitenēm no biežās pieskaršanās pavisam nospodrināts pirkstiņš un viena krūts. :) Tagad dodos aplūkot sev vissvarīgāko objektu. Objektu Nr.1. Un tas nu ir stāsts par manu lielo sāpi. Strūklakas, protams, ir skaistas. Un to ir daudz. Bet mākslas objekts, ko gribēju redzēt, tikai viens, visai grūti atrodams Googles attēlos, jo nezinu tā nosaukumu. Orientieris viens – Humbolta universitātes tuvumā. Tas ir piemineklis, kur kaudzē cita virs citas saliktas klasiķu grāmatas: Gēte, Manns, Šillers, Kants, Heine un vēl, un vēl. Nonāku pie Humbolta universitātes, palūkojos visapkārt. Tā no pirmā skata piemineklis nav redzams. Labi, meklēsim. Apeju universitātei apkārt, izstaigāju pagalmu. Nav. Beidzot jautāju kādam grāmatu pārdevējam, kur atrodas tāds piemineklis. Viņš pat nepaceļ galvu no cenu zīmēšanas, vien pamet ar roku un pasaka: tur, ielas pretējā pusē, Bebelplatz laukumā. Priecīga pāreju pāri ielai. O, jā, uz skaistās ēkas rakstīts Humboldt Universität un zemāk Juristischen Fakultät. Laukums priekšā plašs un labi pārskatāms. Tiesa, visur tiek rakts, labots, restaurēts. Meklēto neredzu. Uzrunāju kādu meiteni, kas liek savu velosipēdu stāvvietā pie universitātes. Piemineklis? Grāmatas? Sakrautas cita virs citas? Nē, par tādu pieminekli viņa neko nezinot. Esmu tik vīlusies un bēdīga, ka ne izsacīt. Skaidrs, ka turpmāk ir jābūt līdzi katra meklējamā objekta fotogrāfijai. Ja ko nevari atrast, nesāc gari un plaši skaidrot, bet parādi fotogrāfiju un jautā, kur to atrast? Nolemju, ka nopirkšu pastkarti ar pieminekļa attēlu un meklēšu vēlreiz. Taču, lai arī turpmākās dienas veikalos izskatu visas atklātnes, tādu attēlu neatrodu. Labi, jāsamierinās, kā nu ir. Dodos uz Muzeju salu, lai apmeklētu Pergamona muzeju. Šajā muzejā savākta ievērojama seno grieķu un romiešu skulptūru kolekcija. Ja kāds dziļi interesējas par ļoti, ļoti seniem laikiem, tas varētu būt aizraujoši. Milētas tirgus vārti. Bezgalīgi augstas kolonnas. Bareljefi. Statujas. Staigāju pa zālēm un nesaprotu, kāpēc man tas viss ir tik vienaldzīgs? Visi te izvietotie eksponāti ir oriģināli, vēl no laikiem pirms mūsu ēras, bet es uz tiem skatos kā butaforiju! Beidzot apsēžos pirmajā telpā pretī Zeva altārim, kas atvests no Pergamas – tāda paša nosaukuma valsts galvaspilsētas Mazāzijā. Tas gan ir skaists! Majestātiskas kāpnes, kas ved augstu, augstu. Cilvēki kustas pa tām augšup, lejup, apsēžas atpūsties. Viss notiek lēni un nesteidzīgi. Tāds grandiozums un cieņas pilns miers. Jau šis dienas vakarā guvu atbildi, kāpēc Pergamona muzeja eksponāti mani &quot;neuzrunāja&quot;. Tas notika, kad aplūkoju Berlīnes sienas fragmentus. Lūk, tā ir vēsture, kas ir tepat līdzās, tā ir pavisam īsta. Bet Pergamona muzeja eksponāti arī ir īsti! Un šajā brīdī es sapratu: tie ir varmācīgi izrauti no savas dabiskās vides, atvesti un iesprostoti muzejā. Skatieties, sajūsminieties! Taču pašas kolonnas un statujas ir nelaimīgas, jo atrodas svešā zemē. Nešaubos, ja es pašā Itālijā vai Grieķijā aplūkotu turienes mākslas pieminekļus, manai sajūsmai nebūtu robežu. Tur tie ir dzīvi un brīvi. Te – gūstekņi. Lūk, tādās pārdomās man beidzās otrā diena. Taču līdz tam vēl ir kāds laiks. Patlaban ir pāri pulksten 12, un es dodos iekārtoties viesnīcā Modena. Te nu saprotu, kāpēc bijušie viesi ir tādā sajūsmā par hoteļa atrašanās vietu: tas atrodas šķērsielā pārdesmit soļu attālumā no galvenās šopinga ielas Kurfürstendamm. Tā kā esmu izlutināta ar to, ka autobuss pieturēja pie pašām Hotel Adam durvīm, arī no S-bāņa stacijas vien pāri ielai jāpāriet, tad Modenas meklēšana ir viena vienīga maldīšanās gandrīz stundas garumā. Vispār nevaru saprast, uz kuru pusi no pieturas esmu aizgājusi. Es sajūsminos par vāciešu perfekto transporta sistēmu, turpretī, piemēram, ēku numerācija gan ir pilnīga nejēdzība. Numuri nav izvietoti pāra un nepāra ielas pusēs, bet viens aiz otra pēc kārtas. Tu ej, ej, tūlīt būs vajadzīgais numurs...un tā vietā pēkšņi aiz 36. seko 50. numurs! Ko nu? Izrādās, iztrūkstošie numuri ir "pārceļojuši" uz ielas pretējo pusi, un meklējumi jāsāk no jauna. Beidzot viesnīca ir atrasta, un tiešām jūsmīgajās atsauksmēs nav melots. Veco laiku māja ar slēdzamām ārdurvīm un slēdzamu liftu. Pilnīgi iespējams, kādreiz te ir bijis pat šveicars. Kāpnes izklātas ar paklājiem. Viesnīca atrodas 3.stāvā. Iekštelpas ļoti glītas, katrs stūrītis noformēts ar mīļumu. Istabiņā uz spilvena maza saldumu paciņa. Saimniece runā vienkāršiem teikumiem un lēni, mums izdodas saprasties. Man te ļoti, ļoti patīk. Vēl šajā dienā apskatu Aqua Dom Sealife Centre. (Kaut kā sanāk viss tendēts uz zemūdens pasauli!) Var staigāt pa zālēm, var vienkārši sēdēt un vērot ūdens iemītniekus. Noslēgumā ir ļoti interesants brauciens liftā, kuram apkārt peld dažādu izmēru un krāsu zivis. Un kāds paradokss: gaidīt, kamēr braucienu pabeigs iepriekšējā grupa, bija ļoti ilgi, bet braukt pašiem – kā viens mirklis. Kādā brīdī starp braucieniem no vienas vietas uz otru, automātā nopērku biļeti ceturtdienai, kad WelcomeCard būs beigusies. Te man jāizdara neliela atkāpe. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka mans priekšnieks ir ļoti gudrs cilvēks. Ja tā padomāju, neesmu dzirdējusi viņu sakām: neatliec uz rītu to, ko vari izdarīt šodien. Toties ne vienreiz vien viņš ir teicis: neskrien vilcienam pa priekšu! Ja man biļeti vajadzēs tikai ceturtdien, nu nevajadzēja man to nopirkt jau otrdien! Ja es to būtu izdarījusi kaut vai trešdien, jādomā, notikumi būtu risinājušies citādi. Trešdiena, 23.maijs. Brokastis viesnīcā. Te nav zviedru galds, bet apkalpo saimnieks vai saimniece. Tam ir savs mīnuss, kā pārliecinos nākamajā dienā. Ja diena ir saplānota bezmaz pa minūtēm, tad uz brokastīm jāierodas ļoti savlaicīgi, jo apkalpo tikai viens cilvēks rindas kārtībā. Tā var nogaidīt pat pusstundu. Ēdamā ir tik daudz, ka sieviešcilvēks to tik un tā nespēj apēst. Es tā īsti nezinu tos likumus un tikumus. Ja ir zviedru galds, tad drīkst ēst tikai uz vietas. Bet kā šajā gadījumā, kad katram tiek dotas individuālas brokastis? Meitēns, kas sēdēja man blakus, tik krāmēja somā visu, ko neapēda – jogurtu, džemus, maizītes, ābolu, šokolādi. Šodien man ir Potsdamas diena. Cauri pilsētai dodos uz Sansusī parku. Atkal maldos un eju līču loču, kamēr veiksmīgi nonāku uz galvenās alejas, kas aizved līdz parkam. Ko lai saku? Parks ir brīnišķīgs! Neaptverami liels un skaists. Staigāju pa alejām, vēroju skulptūras, strūklakas, kokus, ziedus, gulbjus. Ķīniešu tējas namiņš, pompozs, viss zelta rotājumos. Apsēžos, atpūtinu kājas. Grūti. Nopērku biļeti ekskursijai pa Sansusī pili un gleznu galeriju. Iekšā laiž pa mazām grupiņām, un ekskursija notiek ar audiogidu. Stāstījumu par apskates vietām iespējams noklausīties sešās valodās. Ir audiogids arī krievu valodā, un beidzot es varu gūt pilnīgu informāciju, ne tikai to mazumiņu, ko saprotu vāciski. Ekskursija ir tik interesanta, ka stāstījumu par katru telpu noklausos divreiz. Ja vēlreiz būšu Potsdamā, noteikti atkal apmeklēšu Sansusī pili. Attālumi parkā ir lieli, diena jau sliecas uz vakara pusi, sāp kājas, tāpēc neko citu no cerētā vairs nepaspēju apskatīt. Palicis tik daudz neredzēta! Īpaši Neues Palais, kā arī Oranžērija. Atgriežos Berlīnē. Tā kā ir trešdiena, izstāde LOXX Miniaturwelten jeb Berlīne miniatūrā darbojas līdz plkst.20. Aizeju to apskatīt. Tiešām interesanti! Visas pazīstamās celtnes, Zoo dārzs ar sīciņiem zvēriņiem, viss savās vietās. Skatos un domāju, cik interesanti pašiem berlīniešiem te atrast savu māju, darba vietu. Nosmejos par reklāmas plakātiem, pat tie ir savās vietās ielu malās. Citi transporta līdzekļi gan nekustas, toties bāņi un vilcieni kursē kā pēc grafika. Vienā brīdi iestājas nakts. Miniatūrā Berlīne iededz gaismas, un sākas nakts dzīve. Klubos skan mūzika. Žēl, ka tumsā nebija iespējams fotografēt. Bet bija ļoti skaisti. Ceturtdiena, 24.maijs. Ko es konstatēju no paša rīta? Ka laimīgākā ceļojuma diena ir tā, kad jāatgriežas mājās! :) Atsveicinos no viesnīcas, nogādāju somu Zoo stacijas bagāžas glabātavā un varu doties, kurp vien vēlos. Nekas īpašs nav ieplānots, tik vien kā no rīta noskatīties filmu par dinozauriem. Ko darīt tālāk, tad jau redzēšu pēc apstākļiem. Līdz kino gājienam vēl ir laiks, tāpēc izbraucu nekad neapnīkstošo maršrutu ar 100.autobusu. Pulkstenis ir apmēram 9:20, kad iekāpju autobusā un izkompostrēju iepriekš nopirkto Tageskarti visai dienai. (Pēc tam varēšu konstatēt, ka šis bija tipisks gadījums, kad atrados neīstajā laikā neīstajā vietā.) Tad brauciens ar 200.autobusu līdz Sony Centram, lai noskatītos filmu. Ierodos ļoti laicīgi, jo spriežu, ka būs daudz cilvēku. Kā tad! Biļešu kontrolieris vien nosmaida: jūs filmu skatīsieties viena pati! Ak, nē... Iedomājieties, milzīga zāle, 13 rindas pa 33 vietām katrā, un viena vienīga skatītāja pēdējās rindas pašā vidū... Tomēr nē – kamēr rāda reklāmu, ienāk vēl divas meitenes. Noskatāmies filmu trijatā. Arī šī filma man ļoti patīk. Tiesa, beigas skumjas, dinozauri taču izmira... Laika līdz braukšanai uz lidostu vēl daudz. Nolemju aizbraukt līdz Šarlotenburgas stacijai, ieiet jau zināmajā interneta salonā, palasīt Latvijas ziņas. Beidzot derētu ieskatīties kādā apģērbu veikalā. Citi brauc uz Berlīni ar mērķi tikai iepirkties, bet es pat nevienā veikalā neesmu bijusi. Sēžos autobusā un braucu. Iekāpj kontrole, divi jauni vīrieši. Katram rokā tāds moderns aparāts, kurā ievieto biļeti un pārbauda derīgumu. Kad pārbauda manu biļeti, atskan: Dame, jūsu biļete nav derīga! – Kā nav derīga, es to pavisam nesen izkompostrēju?! – Redzat, te rakstīts Dienstag (otrdiena), bet šodien ir Donnerstag (ceturtdiena)! Skatos biļetē. Tiešām: Di (tātad Dienstag) 21 (nolemju, ka tas ir datums) 7 (skaidrs, 2007.gads) 06:05 (varbūt kompostrēšanas laiks?). Nu jau abi pievērsušies man. Kamēr viens atkārto: Dame, jūsu biļete nav derīga, - otrs unisonā piebalso: Lūdzu, uzrādiet savu pasi! Ha, kā tad, vairāk par visu alkstu viņiem uzrādīt savu pasi! Par laimi, tik komplicēti vāciski izteikties neprotu, tāpēc vien nočiepstu, ka pases nav līdzi. Tad viņi saukšot policiju. Labi, piekrītu, sauciet. Izkāpjam un autobusa un sākam skaidroties. Es rādu savu WelcomeCard, kurai termiņš beidzies tikai šorīt plkst.10:20. Jaunekļi pārbauda un piekrīt, ka tā ir. Kāpēc lai es otrdien būtu kompostrējusi šo biļeti, ja tad man bija WelcomeCard? Bez tam, saku, šai biļetei ir redzams pirkšanas datums – 22.maijs plkst. 18:45. Kā tad es varēju nokompostrēt biļeti jau 21.maijā? - Jūs nesaprotat, - man saka, - skaitlis 21 nozīmē gada 21.nedēļu. Jūs nopirkāt biļeti otrdien, 22.maijā, un otrdien arī izkompostrējāt. – Un ko nozīmē 06:05? – Tas ir laiks, kad jūs izkompostrējāt biļeti. – Kā es varēju 22.maija rītā izkompostrēt biļeti, kura tika nopirkta tikai šīs pašas dienas vakarā?! Uz visu atbilde viena: Dame, jūsu biļete nav derīga. Un otrs piebalso: Uzrādiet pasi. Saku: sauciet policiju. Zvana, stāsta, ka ir aizturēta Dame, atrodamies tādā un tādā pieturā. Laiks iet, policija neierodas. Jaunekļi runā daudz un dikti. No tā visa saprotu vien to, ka policijai daudz darba, var paiet pat stunda un divas, līdz policija atbrauks. Uztraukuma nav. Skatos uz to visu it kā no malas. Viss reiz beidzas, arī šis incidents agri vai vēlu beigsies. Tātad mani nogādās policijā. Interesanti, cik ilgi viņiem ir tiesības mani aizturēt? Trīs stundas? Ja es tādēļ nokavēšu lidmašīnu, man nāksies ar viņiem tiesāties, vienaldzīgi nospriežu. It kā tas neattiektos uz mani... Vispār situācija absurda: viņi taču saprot acīmredzamo neatbilstību starp biļetes pirkšanas un kompostrēšanas laiku. Tā ir aparāta kļūda. Kur ir mana vaina? Ka pēc kompostrēšanas neizpētīju biļeti? Bet es taču tik un tā līdz šim izskaidrošanas brīdim nesapratu, ko nozīmē burti un cipari uz biļetes. Pagājusi pusstunda. Nezinu, kāds klikšķis manī notika, es apņēmīgi piecēlos kājās un paziņoju, ka dodos pirkt jaunu biļeti. – Dame, Dame, stāt! – Un abi kā mūris man priekšā. – Divi vīrieši pret vienu sievieti! – sašutusi saku. Paziņoju, ka esmu ārzemniece, gribu, lai mani nogādā Latvijas vēstniecībā un vēlos runāt ar vēstnieku! (Pasaulīt, mīļā, izrādās, kādus vārdus es zinu vāciski – Botschaft un Konsul! Kad mācījos, nevienu brīdi neticēju, ka tie kādreiz varēs noderēt.) Jaunekļi atbild, kad mani nogādās policijā, tad arī izsauks vēstnieku. – Labi, - saku, - tad es pati eju meklēt policijas iecirkni!- un apņēmīgi dodos uz priekšu. Abi teciņus turas man blakus, un viens satraukti runā pa telefonu, ka Dame pametusi notikuma vietu un dodas tādā un tādā virzienā. Paši pamazām atpaliek. Skaidrs, tātad tūlīt man pretī vai no aizmugures piebrauks policijas auto, atpazīs pēc nosauktajām pazīmēm un savāks. Apņēmīgi eju tik tālāk, līdz attopos pie Sašautās baznīcas. Krietnu gabalu esmu nogājusi. Nav ne policijas, ne manu vajātāju. Apsēžos pie strūklakas. Redz, arī Wasserklops darbojas. Jānofotografē. Pat nevaru teikt, ka man ir sabojāts garastāvoklis. Esmu tikai, teiksim tā, saskumusi. Tā arī netieku gudra, vai kontrolieri bija vienkārši nekaunīgi vai arī tiešām tik pārliecināti par savu taisnību, ka bija ar mieru kaut visu dienu gaidīt policiju, lai tikai sodītu Vācijas ekonomikas grāvēju? Tagad man ir nekam nederīga biļete, un jātērē nauda jaunas iegādei. Nav jēgas pirkt biļeti visai dienai, ja pēc 4 stundām jābrauc uz lidostu. Bez mērķa pāris stundas klīstu pa apkārtējām ielām. Nopērku 2-stundu biļeti un dodos uz lidostas pusi. Kaut kādu prieku taču vajag pēc piedzīvotā starpgadījuma, tāpēc uz stundu iegriežos internetsalonā. Krietni pirms reģistrācijas laika esmu lidostā. Reiss nokavējas par pusstundu. Toties kā bonusu pilots paziņo, ka pusotras stundas vietā lidosim tikai stundu un 10 minūtes. Atkal sēžu uz spārna, šoreiz pie rezerves izejas. Ir pusnakts, kad nonāku Salaspilī. Tik apdullinoši smaržo ceriņi, ka vai gāž no kājām. :) Apkārt tumšs un kluss. Apstājos pie mājas durvīm un skaļi sev saku: Nu, lūk, tu esi dzīva, brīva un mājās! Ar to arī varu beigt savu stāstījumu. Tepat bilžu galerijā ir pāris fotojoki, redzētās strūklakas un dažas fotogrāfijas, kas man pašai patīk. Visas fotogrāfijas varat aplūkot www.fotki.lv/priex mapē Berlīne. Tie, kuriem interesē, var palasīt par brauciena praktisko jeb naudisko pusi. Jau sākotnēji zināju, ka, šoreiz braucot uz Berlīni, noteikti pirkšu WelcomeCard uz 72 stundām, jo bija padomā izmantot vairākas atlaides, ko tā piedāvā. Tāda biļete maksā 24,- € Vislabāk atrast informācijas punktu jau lidostā, kur var nopirkt šo karti, tad nenāksies tērēt naudu papildus 2,10 € par braucienu uz pilsētu. Biļetei klāt dod grāmatiņu, kurā ir atlaižu kuponi. Biļeti kompostrē pirms brauciena uz perona vai autobusā. Visas atlaides, kas norādītas WelcomeCard mājaslapā, tiešām arī tiek piedāvātas, tās ir apmēram 130 vietās. Kā paši saprotat, tādu apjomu nu nekādi nevar apgūt. Pat ja koncentrētos tikai uz tiem objektiem, kur ir atlaides, 3 dienās var apskatīt varbūt 6-8. Labums ir tāds, ka biļetes derīguma termiņš tiešām ir 72 stundas un nebeidzas kārtējās dienas plkst.3 no rīta, kā parastai Tageskartei. Tātad, ko es apskatīju, izmantojot WelcomeCard dotās atlaides, un kādas tās bija naudas izteiksmē. Tierpark Berlin 11 € vietā 8,25 €. 3-dimensiju kino 8,50 € vietā 6,30 €. Aqua Dom Sealife Centre 14,50 € vietā 10,15 €. LOXX Miniaturwelten 8,90 € vietā 6,50 €. Vēl nopirku suvenīrus Berlin Store veikalā, kur dod 25% atlaidi. Tik vien paspēju izmantot atlaides, kaut gan bija padomā apskatīt Šarlotenburgas pili, Neues Palais Potsdamā un Botānisko dārzu. Taču dienā ir tikai tik stundas, cik ir, arī tīri fiziskās iespējas nav neizsmeļamas. Ir atlaide arī Zooloģiskā dārza vai Akvārija apmeklējumam, taču tikai vienam cilvēkam. Ja ņemat, piemēram, ģimenes biļeti, kas jau pati ietver atlaidi, tad WelcomeCard atlaide nedarbojas. Ja interesē pavērot Berlīni no augšas, var uzbraukt uz skatu laukumu Eiropas Centra 20.stāvā vai 100 metru augstumā panorāmas punktā Potsdamas laukumā. Kopā ar draugiem varat pacelties 150 metru augstumā ar gaisa balonu, kas noenkurots netālu no Checkpoint Charlie. Otra lieta, ko gribēju teikt, ka man ļoti patika bagāžas glabātuve Zoo stacijā. Skapīšu ļoooti daudz, tie izvietoti vairākās telpās, tā ka vienmēr vismaz vairāki desmiti brīvi atradīsies. Maksa par vienu diennakti 3,- €. Vēl par to, kā pēc šīs ciemošanās Berlīnē man mainījās prioritātes attiecībā pret brokastīm viesnīcā. Līdz šim, rezervējot viesnīcu, es pat neapskatīju variantus, kas nepiedāvā brokastis. Kopš atklāju lēto cenu veikalu tīklus ALDI un LIDL, braucot vēlreiz, es vairs neņemtu viesnīcu ar brokastīm. Šajos veikalos ir tik garšīga un salīdzinoši lēta pārtika! Mmm! :) Nopērc brokastīm un vakariņām to, ko pats kāro, nevis piedāvā viesnīcā. Un, visbeidzot, pats svarīgākais: tādai lielai staigāšanai izvēlieties tikai 10-kārt pārbaudītus un ērtus apavus! Lai jums veicas un viss izdodas!

Uz Berlīni, strūklakas lūkoties

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem