Venēcijas piezīmes

Daiga Greiškāne 29.05.2011 4 min lasīšanai

Mans kārtējais ceļojums uz Venēciju iesākās tā, kā nemaz nebija domāts- neieliku fotoaparātā bateriju, kas pa nakti bija uzlikta lādēties, un droši vien palikšu bez bildēm. Smieklīgi, ka fotoaparāts man ir līdzi, bet bez baterijas. Tomēr uz Venēciju dodos jau piekto reizi, tā nu bildes no šīs pilsētas manā foto arhīvā jau ir. Šoreiz braucu viena pati, lai izbaudītu pilsētu vienatnē. Obligātais tūrisma minimums man jau sen un vairākkārt ir izpildīts, tā ka varu pievērsties kam citam.

Par Venēciju ieinteresējos, kad vidusskolā mācījos mākslas vēsturi. Un, klausoties skolotājas stāstā par šo pilsētu, man bija skaidrs, ka noteikti uz turieni aizbraukšu un apskatīšu savām acīm.

Iespēja pienāca pavisam negaidīti- deju kolektīvam, kurā tolaik dejoju, piedāvāja braukt uzstāties kādā Itālijas pilsētiņā. Tas bija 1997.gada septembra beigas- oktobra sākums. Tā nu tas bija mans pirmais brauciens vispār uz ārzemēm (ja neskaita bijušo Padomju Savienības teritoriju) un uz Venēciju. Ļoti gribējās redzēt pilsētu, kas sastāv no kanāliem, kas slavena ar saviem kultūras un mākslas pieminekļiem.

Pirmās sajūtas bija mazliet savādākas, kā biju iedomājusies. Likās, ka ūdeņu ir vairāk par iedomāto un ka pilsēta tāda mazliet pabružāta. Protams, Marka laukums un sv.Marka katedrāle atstāja iespaidu-vareni, skaisti un interesanti. Braucām ar laivu uz slaveno Murāno salu, kur apskatījām stikla pūšanas procesu. Jauki, bet mazliet neticami, jo ir taču skaidrs, ka sen jau tehnoloģija ir gājusi savu ceļu, un tiek rādīts tāds kā priekšnesums. Tomēr tas neliedz jūsmot par burvīgajiem stikla izstrādājumiem- vāzēm, glāzēm, figūriņām, bļodām.... Šī bija vienīgā reize, kad pilsētu apskatīju gida pavadībā. Ir labi, kad izstāsta vēsturi, parāda svarīgākos objektus, taču sajust pilsētas patieso būtību un auru, var tikai pašam atklājot pilsētu, pašam meklējot svarīgāko.

Ceru, ka šajā braucienā nopirkšu sev fantastisku Murāno stikla vāzi. Tas ir viens no maniem daudzajiem mazajiem sapnīšiem. Nemaz nepieminēju, ka tieši šobrīd esmu vilcienā Milāna- Venēcija, un mazliet ieskicēju atmiņas par iepriekšējām pilsētas apskatēm, tādējādi sev īsinot laiku un noskaņojot sevi Venēcijai.

Otrā Venēcijas apskatē sapratu, ka gribētos kādreiz uz šo vietu aizbraukt vienai pašai un klīst pa ieliņām, staigāt pa mazajiem veikaliņiem, iedzert ekspresso Marka laukumā, vērot baložus- vienkārši izbaudīt pilsētu. Toreiz es biju Venēcijā ar ģimeni- meitu un vīru. Vasaras diena bija pasakaina, un mēs tikām pie košām bildēm ar baložiem. Tolaik Marka laukumā varēja nopirkt barību šiem putniem, un tie lidoja pūļiem vien... Tas bija 2006.gada jūnijā.

Atkal uz Venēciju aizbraucu 2008.gada pavasarī, kad biju māsai līdzi pie itāļu profesora, lai morāli atbalstītu viņu vijoles spēlē. Toreiz mēs no Milānas uz Venēciju izbraucām agrā lietainā rītā. Bet, kamēr tikām līdz Venēcijai, laiks jau atkal bija labs un pilsēta varēja mums rādīt sevi visā savā krāšņumā: Rialto tilts, Nopūtu tiltiņš, spārnotās lauvas, sv.Džovanni baznīca, Dodžu pils un krāšņās palacio gar kanāla malām, gondolas.... Aizrāvušās ar klasisku pilsētas apskati, nepamanījām, ka klāt vakars un kavējam vilcienu. Pēkšņi vairs nesapratām, kur atrodamies un kur ir stacija. Tā nu prasījām vietējiem policistiem ceļu un skrējām uz vilcienu. Tādas jaukas un saldas atmiņas par šo braucienu!

Vēl pēc gada 2009.gada martā ieraudzīju pavisam citādu Venēciju. Vēl vasara nebija atnākusi, un pilsēta mūs sagaidīja ar lietu. Tomēr šī reize bija vērtīga, jo skatīju savādāku pilsētu- ar mazu tūristu skaitu, ar pārplūdušu Marka laukumu. Pa laukumu varēja pārvietoties pa laipām vai ar gariem gumijniekiem kājās, ko arī darīja vietējie policisti. Tomēr lietus un plūdi nemazināja pilsētas īpašo auru un burvību, tik radīja sapratni par to, ka patiesībā šī pilsēta ir ļoti neaizsargāta un trausla, un lai ko arī cilvēks tās labā neveiktu, laika un jūras zobs tāpat nodarīs savu.... Toreiz tur biju ar krustmeitu un viņas draugu, mums atkal bija jāizskrien tūrisma objektu minimums.

Tā nu braucu vilcienā un prātoju, kādu ieraudzīšu Venēciju šodien. Nogurušu no tūristiem un putekļainu vai krāšņu un steidzīgu? Man nav jāapskata svarīgākie tūristu objekti, tomēr atzīstu, ka atkal un atkal gribas redzēt Marka laukumu un skatu uz San Džordžo salu. Tomēr mēģināšu nesteidzīgi pārvietoties un lūkoties riņķī. Kā tas ir- būt Venēcijā vienam pašam un dažas stundas nekur nesteigties? Nu jau drīz, drīz būšu slavenajā tirgotāju un kultūras pilsētiņā pie Adrijas jūras...

Ir vakars, atkal esmu vilcienā- dodos atpakaļ uz Milānu. Šoreiz braucu par divreiz dārgāku cenu, bet vilciens būs Milānā par stundu ātrāk kā braucot pa lēto, ir ieslēgts kondicionieris un katram pasažierim savs galdiņš, piedāvā dzērienus un uzkodas. Laika man, protams, bija par maz, tomēr mazliet izdevās pastaigāt pa tādām netradicionālām ieliņām, kur nav tūristu, kur nav veikaliņu un spožmes. Lai tiktu kaut pie dažām bildēm, nopirku vienreizlietojamo fotoaparātu. Jau ir aizmirsies, kā tas ir- bildē un rezultātu redzi tikai pēc kāda laika, kad bildes gatavas. Un, iespējams, ka arī es būšu ietikusi kādā bildē, jo dažas reizes palūdzu sevi nofotografēt.

Venēcijā bija ļoti karsti, daudz tūristu un rosības. Devos no stacijas uz Rialto tiltiņu pa sev jaunu maršrutu, lai labāk iepazītu Venēciju. Arī no Rialto tilta uz Marka laukumu gāju pa sev netradicionālu ceļu, jo šobrīd Venēciju jau pazīstu labāk, lai pavisam neapjuktu ieliņu, kanālu un tiltiņu jūklī. Tomēr jāsaka, ka daudzas mazās ieliņas sakārtotas bez jebkādas loģikas un sistēmas, un reizēm var nonākt strupceļā. Taču pilsētiņa nav tik liela, lai tajā apmaldītos pilnīgi un galīgi.

Marka laukumā daudz neuzturējos, mazliet pagājos gar Marko kanālu, lai palūkotos uz pretējām salām. Skati bija fantastiski, koši zilās debesis un ūdens izcēla skatus. Šeit, protams, bija daudzi gleznu pārdevēji. Un es kritu kārdinājumā un nopirku sev eļļas gleznu ar Venēcijas skatu. Tomēr, gods kam gods, kopā ar kādu krievu pāri, kuri vēlējās sev iegādāties divas gleznas, apvienojos pirkumā un mēs diezgan ilgi kaulējāmies par gleznu cenu. Atlaide sanāca laba. Tagad man mājās pie sienas karāsies kripatiņa Venēcijas, jo tā noteikti ir mana pilsēta. Pēc gleznas nopirkšanas vairs nebija skaidrs, vai vairs pietiks naudiņas vāzei, jo tās patiešām bija dārgas. Tomēr arī vāzi nopirku- jau skrienot uz staciju, ieraudzīju vāzi, kurai bija atlaide. Tā nu tiku gan pie vāzes, gan gleznas, lai atmiņas par Venēciju neizbalotu.