Ar savējiem vislabāk!

  • 12 min lasīšanai

2010.gads, ar automašīnu

Nedaudz no maršruta Slovākija - Ungārija - Serbija - Bosnija.

Tik jauki atgriezties zināmā vietā, un tas ir Zakopanes kempings „Pod Krokwia” uz Žeromskiego ielas. Šogad tūrisma pilsētiņu pārņēmis labiekārtošanas bums, jo daudzi ceļi tiek remontēti, tāpēc TOMTOMAM nedaudz jāsaspringst, līdz viņš atrod mūsu uzlikto adresi pavisam no citas puses.

Mūsu vieta ir brīva, tieši zem priedēm un aiz žoga - kalni!Šoreiz paņemts cirvis, lai vieglāk iedzīt mietiņus, pagājušajā gadā meklējām akmeņus… Virtuvītē čaklās sievas gatavo saviem vīriem vakariņas, mēs arī. Te ir ļoti draudzīga atmosfēra, nesteidzīgs rīta un vakara ritms. Daudzi atpūšas ar saviem suņiem, citiem kemperos TV – skatās futbolu… Esam paņēmuši elektrisko tējkannu, kas ir ļoti noderīga visa ceļojuma laikā. Vecāki iekārtojas mājiņā, dēls arī, jo viņš tika paņemts ar gandrīz 40 grādus augstu temperatūru, kuru visu Lietuvas, Polijas braucienu dzinām nost ar avenēm un šķidrumu, un nu viņš ir jāsaudzē. Pirmo reizi ceļojumā esam apbruņojušies ar medikamentiem visiem turpmākajiem variantiem – ja nu gripa, ja nu angīna, ja nu …. (Vēlāk termometrs, zāles, aveņu, dzērveņu burkas noder, jo tas izrādās lipīgs vīruss ar temperatūru. Pusi ekskursijas es biju medmāsa.) Izstaigājam galveno ielu, aizvedu visus uz mazu baznīciņu skaistā dārzā, kuru apskatījām jau pag.gadā. Nekādas līgošanas, jo nogurums ir pamatīgs.

Nākamās dienas rīta pusē izmainām maršrutu un taisnā ceļā braucam uz pārbaudītu vietu - VRBOV atklātajiem termālajiem baseiniem. Pērkam visa kompleksa biļeti un vairs neskaitām stundas. Meita ņemas pa bērnu baseinu, mēs mainām karsto un silto baseinu. Te nav tūristu baru, bet daudz vietējo slovāku, kuri silda kauliņus gan saulē, gan dziednieciskajās zemūdens masāžās. Miers, atpūta! Paņemam saldējumus un sauļojamies nogāzītē. Vecākus nevar dabūt no ūdens ārā! Tēvs sēž uz + 38 grādu karstā ūdens masāžas spraugas un ir sajūsmā. Man par viņu ir prieks.

Vrbovas miestiņā iedzīvotāji – pēc izskata čigāni - sarīkojuši lielo paklāju tīrīšanas dienu – izstiepuši tos tieši uz tilta, uz vienīgā (galvenā) ceļa, un visa ģimene jautri mazgā!

Ungāriju pārbraucam nevis pa bāni, kas noteikti būtu ērtāk, bet pa neiedomājamiem līkločiem, kas ir interesantāk un, tiesa, daudz laikietilpīgāk. Nākamreiz varētu braukt pa bāni. Nesenie plūdi redzami ik uz km – pārplūduši lauki, ceļmalās balti smilšu maisu kalni.

12 km no Miškolcas labs ceļš aizved uz Lillafūredu (Miskolc-Lillafüred). Viena noblakusesošajām- Annas ala (Anna Cave) - ir interesanta Ungārijas kontekstā. Maziņa, savdabīga. Gide pievērš mūsu uzmanību augu nospiedumiem sienu akmeņos. Ungārijā arī ir ūdenskritums! Nu, lai arī tas esot vislielākais, protams, izskatās mazs (sevišķi, ja esi redzējis visa kalibra Horvātijas ūdeņus). Bet vieta kopta: pils (viesnīca), parks, drupas, ekskursantu vilcieniņš, alas, zili zaļš ezers. Iepriekšējā vakarā atbraucām par vēlu – laikam ap pl. 17, un alās tikko bija beidzies darba laiks, nokavējām 10 min. Pastaigājam pa parku, atradām aizslēgtu muzejiņu. Ja būtu ieplānojuši, te izbrauktu ar vilcieniņu.

No alas otrpus ezeram Tomtoms ved mūs uz kempingu Turista park Szentlelek, norādņu nav, braucam krietnu gabalu, sāk likties, ka nez vai pareizi, pēkšņi ieraugām ar lielu sētu apjoztu teritoriju. Tas ir meklētais – milzu teritorija , bet praktiski tukšs, jo, kā paskaidroja saimnieks, tikko beigušies lielie plūdi, tūrisms nav sācies. Bet mēs jau esam sākuši! Liels un balts kā leduslācis saimnieka sums draudzīgi paspēj izzagt no mašīnas durvīm izmešanai domātos kauliņus, nu mums no viņa nav bail! Izvēlamies tā saukto saunas mājiņu ar lielām divstāvu gultām un mīkstām segām, piedāvā arī pirti. Ieēdam meža zemenītes. Bērnu rotaļlaukumā kāpelē puišeļi. Daudz brīvas vietas bumbas spēlēm. Mums te patika, iesakām! Pirtij arī jābūt labai – ar kalnu avota aukstā ūdens baseiniņu.

No rīta pie saimnieka nopērkam jaunāku karti. Visu ekskursiju Tomtomu kontrolējām ar 2 kartēm, no kurām katrā bija nepilnības, bet Tomtoms dažbrīd vispār nevarēja palīdzēt.

Pie Miskolcas - Topolcas baseiniem stāvvietu ierādītāji ķer klientus, rāda, kur braukt, lai tikai neaizbraucam viņiem garām uz konkurenta stāvvietu. Termālie baseini klints alās – te šis tas mainījies kopš pēdējā apmeklējuma pirms daudziem gadiem. Vienā no baseiniem ierīkota tumši zili zvaigžņota debess. Pēc peldēm apetīte ir tik milzīga, ka iekrītam tuvējā pakalna viesnīcas āra ēstuvē pie skaisti klātiem galdiem un nesātīgi pasūtām. Tēvs priecājas par savu kontaktēšanās prasmi ar oficiantu, uz visiem jautājumiem lepni sakot: „No problem!” vietā un nevietā, man lēnām sāk apnikt. Ārprāts, kas to visu noēdīs! Tēvs demonstrē, kā , acis nemirkšķinot, jāēd ungāru ugunīgās mērces. Acis nepamirkšķināja, bet nosvīda gan! Nu, mūs te laikam krietni apšmauca ar rēķinu, bet ekskursija vēl tikai sākumā, labs prāts, un ar pilnu vēderu un baseinos atmiekšķētām smadzenēm rēķināšana nesokas, lai jau viņiem tiek!

Braucam pa Ungārijas plašumiem, pa ceļam meklējot kempingu…Vadkerti-tó kempings pie Vadkerti ezera (nosaukuma tulkojums – smirdošais ezers, par laimi, neko nesaodām). Jau pilnīgā tumsā atrodam, bez neviena cilvēka. Likās, ka vispār slēgts, bet naktī tomēr dzirdējām vēl pāris mašīnas atbraucam. Mājiņās mūs nelaiž (nesezona (!!!), bet drīzāk viņi negrib dažu mašīnu dēļ pūlēties). Naktī ir odu uzbrukums, tam gatavojāmies jau Latvijā, bet šī bija vienīgā reize, kad kukaiņu atbiedēšanas krājumus izmantojām, šķiet, visi odi palika mājās. Ja nebūtu sācis līt, te varētu pavadīt kādu laiku, kaimiņi makšķerē jau pirms saules lēkta. Tā kā rīts sagaida ar lietu, izmantojam kopējo virtuvi (liekas, tur bija arī mikroviļņu krāsniņas). Dēls jau vesels, slimošanas stafeti pārņem meita, temperatūra tikai kāpj, un viņa izskatās pavisam slikti, nolemju meklēt ārstu. Te gari nestāstīšu, beigās sameklējām poliklīniku, konsultāciju un ieteikumu nebraukt uz nomalēm, kur med.pakalpojumi nav tik pieejami, bet mēs braucam tālāk. (Med.personāls bija ļoti atsaucīgs, saziņa notika angļu, krievu, serbu un žestu valodā, visi viens otru sapratām. Apdrošināšana mums bija nokārtota, bet nekur nemaksājām. Secināju, ka arī turpmāk noteikti ņemšu visiem normālu tūrisma apdrošināšanu.)

Serbijā iebraucot, nopērkam svaigas kartes ar tūrisma objektiem, bet galvenie mums atzīmēti. Belgrada. Liela pilsēta. Daudz remontdarbu, platas ielas daudzās joslās, cenšamies nepazaudēt virzienu uz vecpilsētu un viens otru (braucam ar 2 mašīnām). Iebraucam greizi daudzstāvu namu pagalmā…

Vecpilsētā visur drīkst iebraukt. Tikai ielu malās brīvu vietu nav. Maldāmies, līdz atrodam, kur abām mašīnām palikt. Fantazējam, kā lai norēķināmies (ar telefona zvanu var samaksāt), prasām padomu vietējiem. Pēc krietnas pusstundas vietējie attopas, ka ir sestdiena un par stāvvietu nav jāmaksā! Līst lietus, iekūņojamies apmetņos un izejam ielās. Jāatrod Kalemegdāna cietoksnis. Ielas patukšas, tikai atsevišķi tūristi. Manējie aiziet skatīt cietoksni, mēs ar meitu paliekam mašīnā. Laikam vēlme redzēt pilsētu ir lielāka, viņai temperatūra krītas un pašsajūta uzlabojas, nolemjam iet staigāt. Aizmaldāmies līdz Mākslinieku Skadarlijas ieliņai un tirgum. Kad visi atgriezās, atstāju viņus pie Anetes un viena aizskrēju apskatīt cietoksni. Vienai ir pat labāk, apstājos, kur gribu. Apeju visam parkam apkārt. Trīs meitenes parka koku paēnā nodarbojas ar cigun .

Tā kā maršruta plānojumā bija svarīgi nakšņot ekonomiski, bet puslīdz civilizēti (kempingi ar telšu vietām mūsu ģimenei, bet vecākiem mājiņas), tad biju savākusi daudz info. Maršruts bija pakārtots kempingiem (tas nav labs ceļošanas variants, bet neko darīt, turklāt izdevās labi). Tomēr Divčibares viesu nams ar glaunu nosaukumu Villa „Bella Vista” mums bija kā aklai vistai grauds (www.villabellavista.in.rs). Iedomājieties vakara braucienu pa kalnu ceļiem un briesmīgu miglu! Un lietu, kurš noskalda no kalniem akmeņus, kuri ripo taisni uz ceļa! Sapratām, ka ar steigu jāpārtrauc braukšana. Ceļa malā kā rēgs no miglas iznira viesu nams. Jauns, skaists. Saimniekam prasām ceļu uz kempingu, viņš par tādu nezina (labs triks!) , aicina nakšņot pie viņa, izrāda apartamentus. Villa orientējas uz ziemas slēpotājiem. Vienojamies par cenu (kur saimnieks liksies, villa pilnīgi tukša, kaut vieni jāievilina). Viss kā klājas labos apartamentos - virtuve ar visiem piederumiem, dīvāni viesistabā pie TV, dūnu segas, ģeogrāfiskais atlants grāmatplauktā. Ārā plosās negaiss, esam aizvēruši pat žalūzijas, mājīgi gatavojam ģimenei vakariņas pie apaļā galda. Saimnieks atnes konfektes, aicina uz bāru, bet pēc vakariņām nespējam. Riebīgais lipīgais vīruss neatlaižas. Nakts paiet nu jau divu slimnieku temperatūras vaktēšanā, jo saslimis mans šoferis. To pieļaut nedrīkst, ar tējām un bezmazvai buramvārdiem ārstēju. Trakāk vairs nevar būt – trīs slimie! Par laimi, vīrs nākamajā dienā puslīdz normāls, temp.mazinājusies, droši vien no bailēm, ka es sēdīšos pie stūres. Vienvārdsakot, izceļojāmies kopā ar ceļojošo vīrusu.

Nezinu, kā pamanījāmies aizbraukt garām Kusturicas ciematam, vienkārši garām un kalnā augšā! Braucam, braucam, skaidrs, ka nepareizi, bet mēs tik ceļamies aizvien augstāk, jo apgriezties arī lāga nav kur. Ir daži draudīgi pagriezieni šajos serpentīnos. Te mamma pārbijās, jo tēvs demonstrēja ātrbraukšanas prasmi. Nokļūstam etnogrāfiskajā ciematiņā, kā vēsta uzraksti,vecās ēkas aizaugušas, bet tiek būvēts jauns guļbaļķu komplekss. Tieši būvlaukumā izkāpjam un nevienam nav dusmas, ka esam apmaldījušies. Ieturam maltīti un izložņājam jaunceltnes. Liekas, pēc gada te būs atpūtas komplekss. Laižot atpakaļ, ieraugām meklēto Kusturicas ciematu un stāvlaukumu. Kā mēs to neredzējām??? Par ciematu draugos bija aprakstījuši daudzi. Skaidrs, ka foršs. Un burvīgi, ka pustukšs, pāris kompānijas. Iespaidīga bibliotēka ar internetu, baltiem ādas dīvāniem, milzu televizoru. Un gleznu izstāde divos stāvos. Sava baznīciņa.

Esmu sajūsmā par izbraucienu ar vilcieniņu Mokra Gorā. Bijām izpētījuši vilciena izbraukšanas laikus, pēdējā minūtē aizelsušies ieskrienam stacijā un paspējam uz reisu. Maršruts – Mokra Gora – Šargan Vitasi – Mokra Gora. Pirmkārt, beidzot atpūšas arī mūsu mašīnu šoferīši. Līkloči izkārtoti serpentīnā un no augšas var redzēt iepriekšējos lokus, mēģinām saskaitīt tuneļus, kuriem izbraucam cauri. Otrkārt, mežs un nogāzes augu ziņā ir tik daudzveidīgas, visās malās kā nezāle izpletušies un zied mani mīļie parūkkoki. Visu ceļu tēvs nostāv vaļējā tamburā un priecājas par skatiem. Beidzot viņš, tālbraucējšoferis pa Eiropu, redz skaistumu, kam šosejas viņu rāvušas garām. Stāvvietās vilcieniņš iztukšojas, kāpelējam pa takām, cenšamies saskatīt kalnos lāčus. Mašīnisti ir runātīgi, labprāt atbild uz jautājumiem. Lielākās pieturvietas Šargan Vitasi kafejnīcā visi pērk saldējumu, tasi kafijas, avota baseiniņā dzesē kājas… Bērnu grupa ar skolotāju rindiņā aiziet pārgājienā, visi sveicinās. Sabraukuši motociklisti ar saviem iespaidīgajiem močiem un ādās ģērbtajām draudzenēm. Divas stundas mierīgā izbraucienā ar vilcieniņu bija lieliski pavadītas!

Serbijas pēdējā ciematā tērējam visu viņu naudu vietējā ceļmalas veikaliņā. Mamma, atradusi mašīnā vēl naudu, dodas otrreiz, pārdevēja laimīga. Patukšojam plauktus - izpērkam cigaretes, saldumus, tomātus… Tepat arī robeža. Dokumentu pārbaude, laimīgu ceļu!

Bosnijas ceļš ir visskaistākais – blakus ezeram un klintīm, ar lieliem tuneļiem. Pasaka.

Višegradas slavenais tilts. Te piesienas diedelnieks ar bērnu saimi. Tiekam vaļā. Nepatīkami, bet tas ir dzīvesveids – pelnīt uz tūristiem.

Sarajevā nevarējām atrast stāvvietu, jo visas pilnas. Pārbraucām pāri upei, tur vietas ierādītājs biedēja ar zagļiem, kuri tādu ārzemnieku (pēc numura) mašīnu varot aplaupīt, bet to viņš nevarot nosargāt un garantēt drošību. Lai braucam uz citu, un parādīja virzienu. Varējām jau viņu ignorēt, bet paklausījām. Ne tur apgriezties, ne lāga izbraukt (slīpumi, līkumi, plus pakalni, bremzes karst). Beidzot vietējais mums iesaka pavisam drošu stāvvietu vecpilsētas centrā, atpakaļ pāri upei, pie kaut kādas militāras ēkas (laikam Aizsardzības ministrija). Vispirms aizcilpojam ar kājām paskatīties, jo attālumi nav lieli, un tad aizbraucam ar mašīnu. Šī ir militāristu apsargāta maksas stāvvieta. Sagaidām, kad atbrīvojas vieta un esam iekšā!

Sarajevas kempingā iepriekš paņēmām labu pilsētas plānu un pēc tā apskatām visus objektus. Viegli orientēties. Te varētu staigāt un staigāt… Kara pēdas ik uz soļa. Diezgan biedējoši. Un reizē arī dzīvi apliecinoši.

Daudz jaunu cilvēku. Ievēroju, ka ģērbušies ļoti moderni.

Vienā baznīcā lieli svētki, mēs te trāpāmies tieši laikā – gara, svinīga ceremonija tuvojas un iet iekšā, arī apsargātas vip-personas. Māte ielīdusi baznīcā, stāv blakus visiem, kas ar vimpeļiem, karogiem iet iekšā. Neviens te netraucē, netiek bīdīts malā. Iespaidu daudz. Mamma vispār jūtas kā no jauna iesvētīta!

Pie vienas no mošejām jaunas musulmanes (pēc apģērba atpazīstamas) ietur pusdienu pauzi uz kāpnītēm, pie pašām durvīm. Nekautrīgi viņas nopētām no attāluma un palūdzam atļauju nofotografēt. Abas apmulst, bet vēlīgi pamāj, vīrs nopozē starp abām.

Lakati, rotaslietas, vara un kapara mākslas (vienlaikus - sadzīves) priekšmeti… Raibs tirdziņš. Man vislabāk patika modes mākslinieču bodītes - vienā saimniece netraucēti savā nodabā spēlēja klavieres, sākumā pat nevarēju saprast, kur te skan, jo kleitu, cepuru un plīvuru pārbagātībā uzreiz nevarēju atrast. Sasmaidījāmies, un viņa, mūzikā iegrimusi, turpināja klusināti smeldzīgo dziesmu.

Kafejnīciņā paņemam to, ko te visi pasūta, vietējo ēdienu – gaļas plāceņi, diezgan eļļaini (nosaukumu centos iemācīties, vienalga aizmirsu). Mums ēstgriba milzīga, ņemam lielās porcijas. Bet neesam pieraduši pie tik trekna, nevaram pieveikt. Kaifojot par atmosfēru, nepamanu, kā mana virsjaka aizslīdējusi aiz krēsla starp sienu un tur arī paliek. Tikai pēc krietna laika attopu, ka rokas pārāk brīvas. Nu visu lēnām izbaudīto maršrutu izskrienu reizes divas paātrinātā tempā, nekur mana jaka nemētājas un arī atrasta nav. Vēlāk pēc savām fotogrāfijām sapratu, kur tā redzēta pēdējo reizi.Vispār secināju, ka šajā braucienā mēs visur atstājām zīmes, lai vēlreiz atgrieztos, - kafijas vārāmo aparātu kempingā uz galda, sporta bikses – viesu namā, te – jaku.

Man gribējās piebraukt pie olimpiskā stadiona, bet atsaucības nav. Visi noguruši, man – par maz. Griežamies mājup. Pie benzīntanka blakus paugurā milzīgi kara laika upuru kapi. Atkal pārdomas par dzīvi.

Jā, nakšņojām Sarajevas kempingā (12 km cauri pilsētai). Namiņi visi aizņemti, kafejnīca ciet. Vienīgā vieta, kur apkalpoja nelaipni. Izvēlējāmies vietu teltīm lielā klajā laukumā, visapkārt aiz ielas daudzstāvu nami! Nočiepām no vienas kempinga mājiņas galdu un krēslus, sarīkojām solīdu maltīti pie klāta galda. Kāds no blakusnama iedzīvotājiem visu to vēroja, nesteidzīgi uzvilkdams vakara dūmu uz sava balkona. Vēl viena eksotika – pāri mums laidās zemu lidojošas lidmašīnas, jo kaut kur netālu ir lidlauks.

Slovākijas kalns – nejauši ieraugām ceļa malā norādni uz pacēlāju. Donovaly Banska Bystrica. Šis nav no lielajiem un populārajiem, bet ļoti labs. Šai reizei lieliski noder neliela pacelšanās skaista kalna virsotnē, no kura var paieties pa taciņu uz blakus nogāzi vai sauļoties ar skatu uz eglēm. Beidzot saule karsē, ne par daudz, ne par maz. Kalna virsotnē uz stundu esam vieni, jo otra kompānija dodas pastaigā. Nesalīdzināt ar ļaužu masām pagājšgad augustā Augstajos Tatros, kad stundu stāvējām rindā pēc biļetēm, lai gan paredzēdami ieradāmies krietni pirms darba laika sākuma. (Kārtējo reizi slavēju mūs par ideju braukt ekskursijā uzreiz pēc Jāņiem.)

No augšas ieraugām blakuskalnā milzīgu reklāmu par pasaku pilsētiņu HABAKUKU un kaut kādu objektu, kas izskatās kā pūķa ola. Izrādās, tikai gadu kā izveidots slavena slovāku rakstnieka pasaku ciematiņš – ar milzīgiem, arhitektoniski neparastiem pasaku objektiem, mini baseiniņiem, zoodārziņu, kafejnīcu, rotaļlaukumu, amatniekiem un suvenīrtirgotājiem. Viss darināts no koka. Kad esam iegājuši teritorijā caur pūķa rīkli, sagaida tautiskos kostīmos tērpti jaunieši un krievu valodā iepazīstina ar piedāvājumu. Paspējam uz uzvedumu – valoda skan interesanti, jaunieši tēlo Marusju un viņas tēvu – bargo karali, izspēlē pasaku par sāls vērtību. Ja zini krievu valodu, tad saprast var praktiski visu, pasmejamies par jokiem. Aicina arī uz nākamās pasakas uzvedumu, bet mums gana. Milzīgā viesu grāmatā atstājam autogrāfus. Ja nebūtu meitas, nez vai te nāktu, bet ģimenēm ar bērniem – ļoti piemēroti, skaisti un interesanti. Uz šo ciematiņu mēs aizgājām no pacēlāja stāvvietas, uzrāpāmies pār kalnu, bet var piebraukt no otras puses caur Donovaly (www.habakuky.eu.).

Kalna pakājē vēl viens piedāvājums – rodeļu trase! Izmantojam, pēc tam nomazgājam kājas ledainā kalnu strautiņā.

Kāpiens uz Demanovas alām ir pārbaudījums tikai nesportiskiem cilvēkiem. Vecāki pūš, elš, bet tajā laikā mums garām raitā riksī dodas nastu nesēji – jaunieši ar, kā noskaidrojām, 30 kg pārtikas piramīdu uz muguras. Tā tiek papildināti kafejnīcas krājumi tur, kalna galā. Demanovas ledus alā patiešām auksti, labi, ka esam satuntulējušies, nezinu, kā tās 45 minūtes izturēja lietuviešu ģimene ar sandalēm basās kājās. Man bija viņu žēl. Ieeja tikai grupiņai ar gidu, kad iepriekšējie iznākuši. Stalaktītu ala ir skaistāka, bet šī - citādāka. Alā nefotografēju, lai gan gids atļāva. (Vēl atmiņā pag.gada kauns Demanovas stalaktītu alā, kur gide mani pieķēra slepus fotografējam un tad stāvēja blakus, un niknā balsī pieprasīja, lai izdzēšu visas bildes fotoaparātā. Pēkšņi tēloju nevienu valodu nesaprotošu blondu tūristi, kas pat savam aparātam izdzēst neko nemāk. Vēlāk gide turpināja visus vaktēt un uzklupa kādam vīrietim.)

Pie Liptovsky Mikulas, precīzi, Liptovsky Trnovecā, izvēlamies lielu kempingu (izsniedz atlaižu karti nākamajiem apmeklējumiem). Rokas apsēji, lai ar magnētisko caurlaidi tiktu uz ezeru Liptovska Mara. Ak, mūsu naivums par peldēšanos! Ezerā ietek, protams, kalnu upes, un ūdens ir neiebrienami auksts. Dēls bļaudams ielien, lai tiktu nofotografēts, it kā pēc bildes kāds sapratīs, ka tā bija varonība. Kempings ir ļaužu pilns, mājiņas visas rezervētas. Ierodas arvien jauni kemperi, šoreiz - ar Zviedrijas karodziņiem pie spogulīša un pensionētiem kungiem, kundzēm.

(Bijām vēl interesantās pilsētās, bet nepierakstīju, tagad slinkums meklēt pa kartēm, atvainojiet.)

Mājupceļā nevaram atrast naktsmītni – visur pilns, jo plaši pilsētas svētki ar vieskolektīviem, kuri atbraukuši veseliem autobusiem un aizņēmuši privātās mājas un viesnīcas. Jau tuvu pusnaktij, kad esam piekusuši no braukšanas, ieveļamies ceļmalas automotelī pie pašas Ungārijas robežas. Smird pēc autoeļļas, bet gultas ir atsperīgas, un miegs nokauj visus, lai gan sākumā ar pretenzijām par gultasveļas svaigumu un svešo aizdomīgo torti ledusskapī.

Savukārt Polijā kempinga saimnieks laipni izrāda, cik tālu viņa teritorijā bija ūdens no blakus pārplūdušās upes. Saprotam, ka pirms nedēļas mēs te iekārtoties nevarētu. Mūsu vīrieši tiek ielūgti uz krodziņu - saimnieks ar taksi izvadā viņus pie saviem paziņām! Saimnieks ilgi meklē aploksni, tad saber tajā puķu sēklas un uzdāvina man (gaidu pavasari, nez kas izaugs?)… Mīļi!

Kopsavilkums :

:) Labi izvēlēts laiks ekskursijai – no Jāņiem. Maz tūristu, miers. :) Pietiekama un pareiza informācija par vietām, cenām, laika prognoze, gatavojoties braucienam (materiāli internetā, daudz no www.draugiem). :( Pakļaujoties vairākumam, dažreiz jāupurē savas intereses (gribēju dažus muzejus). Jāņem vairākas kartes, jo uz Tomtomu nevar paļauties. Drošāk, ja esi atsevišķi apdrošinājis veselību, nepaļauties uz EVAK karti. Mēs apdrošināšanu neizmantojām, bet visādi varēja gadīties. Sazināties iespējams visur, pietiek ar krievu valodu un sirds valodu. Kempingi, ja negāž lietus, laba izvēle eksotikai, atmiņām. Īpaši tūristu vakariņu gatavošana! Tomēr piesaiste lētākām naktsmītnēm apgrūtina maršruta sastādīšanu. BET – nākamreiz jāatvēl vairāk laika, jo mēs beigās sasteidzām, lai paspētu atpakaļ uz Skolēnu dziesmu un deju svētkiem, kuros bija jāpiedalās.

Nezinu, vai kādam šis apraksts noderēs praktiski, bet man pašai bija patīkami atcerēties skaisto pagājušās vasaras ilgi gaidīto izbraucienu.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais