Ciao, Italia! (Bergamo – Verona - Venēcija)

Ieva Dzelme - Romanovska 26.05.2011 8 min lasīšanai

Veiksmīgais ceļojuma sākums, pateicoties „cilvēkam – viesulim”

Ceļojam divatā. Itālijā esam bijuši jau iepriekš. Šoreiz ar Ryanair ierodamies Itālijas pilsētā Bergamo. Nakšņošanai iepriekš esam rezervējuši B&B turpat Bergamo, lai nākamajā dienā dotos tālāk uz Veronu, bet vēl pēc tam uz Venēciju. B&B saimnieks/pārvaldnieks (kas to lai zina?) laipni mums atbrauc pretī uz lidostu, pēc tam iesaka tuvējās picērijas un iedod arī pilsētas karti, tajā atzīmējot dzelzceļa staciju, vecpilsētu, funikulieri utt. Puisi nosaucam par „cilvēku – viesuli”, jo viņš darbojas varen straujos tempos, tai pat laikā ļoti pretimnākoši un profesionāli. Arī pašas naktsmājas izrādās caur un caur lieliskas – atsevišķs dzīvoklis, kas šķiet burtiski tikko remontēts. Pēc padzīvošanās pa pilsētiņu nolemjam tikt pie picas. Pamazām apjaušam, ka angliski nerunā praktiski neviens. Rezultātā, neverbālās komunikācijas ceļā pasūtot picu, beigās saņemam... 2 picas!!! It kā jau loģiski – esam taču divatā. Picas izrādās kolosālas! Pārēdušies ejam pie miera.

Pirmā vilšanās - vilcieni

No rīta „cilvēks - viesulis” atstājis mums brokastis, ko, priecādamies par silto laiku, uz terases laiski notiesājam. Atvadāmies no mūsu namatēva, solot, ka brauksim vēl un ieteiksim draugiem. Tiešām nekad nebūtu domājusi, ka B&B par nevisai lielu cenu var būt tik perfekts. Vēlāk Veronā saprotu, ka var gadīties arī pavisam citādāk .

Dodamies aplūkot Bergamo vecpilsētu. Ar funikulieri paceļamies kalnā, ielūkojamies tiešām greznā katedrālē, izstaigājamies pa centrālo laukumu un mazajām vecpilsētas ieliņām, atkal saēdamies picas (jo esam taču Itālijā!!!) un dodamies uz staciju, lai ar vilcienu mērotu ceļu uz mūsu nākamo galamērķi – Veronu. Iepriekš no draugiem esam dzirdējuši, ka dzelzceļa satiksme Itālijā ir ērta, saprotama un ļoti piemērota ceļotājiem. Ar katru pārbraucienu secinām, ka tā tomēr nav. Neraugoties uz savu visnotaļ bagāto ceļošanas pieredzi, kas ietver arī pārvietošanos visdažādāko valstu vilcienos, nekad iepriekš nebiju piedzīvojusi situāciju, ka vilcienā netiek sauktas pieturas un nav arī tablo, kur tās parādītos. Lai būtu vēl sarežģītāk – nav arī vilcienu kustības kartes, kas varētu norādīt braukšanas virzienus un vietas, kur jāpārsēžas. Piedevām – uz biļetes norādīta viena starppilsēta, bet jāpārsēžas, izrādās, pavisam citā. Kā to var nojaust??? Nekā! Tas kaut kā pašam jāuzmin! Vai arī jāpiedzimst par itāli un jāiemācās dzīves laikā ;) .

Šausmas pie kaķu tantes - operdziedātājas

Kad ar itāļu meitenes palīdzību, kas Erasmus programmas ietvaros dažus mēnešus studējusi Zviedrijā, tāpēc prot angļu valodu, beidzot veiksmīgi nonākam Romeo un Džuljetas pilsētā, priekšā ir kārtējais sarežģījums. Un tieši tad pamazām sākam saprast, ka šis ceļojums nebūs vis viena vienīga izklaide un relaksācija. Kā jau dzīvē nereti gadās, būs jāpiecieš arī šādas tādas neērtības. Veronā caur Hostelworld.com (caur to bijām rezervējuši arī iepriekšējo lielisko B&B Bergamo) rezervētā naktsmītne izrādījās nevis solītais B&B ar privātu vannas istabu, bet gan viena istaba kādas savādas kaķu tantes dzīvoklī ;( . Visas virsmas, ieskaitot gultu, klātas kaķu spalvām, istaba piekrāmēta ar Budas statuetēm un citiem rituāla priekšmetiem, skapji un atvilknes pilnas ar dzīvokļa īpašnieces mantām. Pie sienas rāmis ar bildēm, kur acīmredzot atspoguļotas saimnieces laimīgās jaunības dienas 80. gados, tostarp foto, kur viņa kopā ar draudzenēm, tērpusies tam laikam modernā peldkostīmā, pozē uz jahtas. Tante ar pārliecību stāsta, ka esot operdziedātāja (mēs par to šaubāmies) un mudina nenobīties, kad viņa no rītiem un vakaros skaļi skaitīšot savas lūgšanas (Tas vēl!!!!!). Vannas istabā knapi strādā duša, automātisks gaisa atsvaidzinātājs izplata baisu, saldu smārdu, viss piekrāmēts ar tantes nagu lakām u.c. personīgajām mantām. Laiku pa laikam, vannas istabas logam atsprāgstot vaļā, pa to iekšā ieveļas viens no dzīvokļa īpašnieces mīluļiem – pelēks, garspalvains kaķis. Viņš iesprūk istabā un ne par ko nav dabūjams laukā. Bet kronis visam – izskatās, ka gultas veļa pēc iepriekšējiem viesiem noteikti nav mainīta. Godīgi sakot, biju šokā. Kaut kas tāds varbūt varētu derēt Couchsurfing kustībā (kaut gan nez vai), bet ne tad, ja to mēģina saukt par B&B, prasot samaksu. Tā kā silti iesaku - tā saucamajam B&B „Arena Artist” Veronā ejiet ar lielu līkumu! Šādas vietas var ļoti sabojāt noskaņojumu, priekšstatu par konkrēto pilsētu un, iespējams, pat visu ceļojumu kopumā. Vakarpusē vēl izejam pastaigā pa Veronu, bet pagalmu, kur apskatāms Džuljetas balkoniņš, aizslēdz tieši mums degungalā, Mareks pamanās neveiksmīgi apskādēt fotoaparāta objektīvu un noskaņojums rezultātā ir sabojāts pavisam. Sēžam restorānā, ēdam pastu un picu, dzeram vietējo vasaras dzērienu Spritz, bet īsto prieku grūti atgūt. Itālijas vilcieni, kaķu tante – operdziedātāja un citas nedienas mūs ir nokautējušas.

Venēcija – Ciao, bella!

Par laimi vismaz laika apstākļi mūs lutina. Jau no paša rīta ir vairāk nekā +20 grādu, pa dienu pat pāri +30. Pēc saules izslāpušajiem ziemeļniekiem tā ir gatavā medus maizē. Dodamies uz Venēciju. Mans ceļabiedrs un lieliskais dzīvesbiedrs Mareks tur jau ir bijis, bet es, priecīga satraukuma pilna, braucu pirmo reizi. Ar vilcieniem problēmas turpinās – izrādās, tie var būt pārpildīti. Gandrīz visu 2 stundas garo ceļu nostāvam kājās. Karsti, cilvēku daudz. Tomēr Venēcijas dēļ to var paciest :) . Visi iepriekš dzirdētie stāsti par sastāvējušos ūdeni, smaku utt. izrādās muļķības. Venēcija mūs sagaida burvīga! Ūdens kanālos izskatās tīrs, atmosfēra – vasarīga un kinematogrāfiska. Ļoti nopriecājos, ka liela daļa šauro ieliņu nebūt nav tūristu pārpildītas. Protams, Marka laukumā un uz populārākā tilta cilvēku ir daudz, bet citur – patīkams miers. Venēcieši pastaigājas ar suņiem (Suņu Itālijā ir neiedomājami daudz), ar pilniem iepirkumu maisiņiem mierīgi soļo mājup (Itālijā neviens nesteidzas), pilsētas viesi ēd slavenos itāļu saldējumus, vizinās gondolās, sēž āra kafejnīcās, fotografējas. Visi smaidīgi, no rīta - steidzīgāki, pēcpusdienā – rimtāki. Kioska pārdevējs, kur pērkam markas pastkartēm, vairākkārt pārjautā, vai esam pārliecināti, ka Latvija ietilpst Eiropas Savienībā? Izstaigājam zivju tirgu, kur ieraugām visneiedomājamākos jūras mošķus. Atminos, ka reiz kādā filmā redzētā aina risinājās tieši pie Venēcijas tirgus. Atšifrēju arī, no kura rakursa fotografēta katedrāle Venēcijā, kuras bilde rotā mana biroja datora desktopu. Apmierināti ar patīkamo gaisotni un saucieniem „Ciao, bella!” aiz muguras skanot, nolemjam, lai izvairītos no kaķu tantes baisā midzeņa, jāpaliek Venēcijā pēc iespējas ilgāk. Tomēr Itālijas vilcienu darbinieki parūpējās, lai tam nebūtu lemts notikt.

Vilcieni laikam nekursēs

Dodamies uz staciju noskaidrot pēdējo vilcienu atiešanas laikus. Informācijas centra darbinieks mums relaksēti paziņo, ka vilcieni laikam šovakar vairs nekursēšot, lai gan sarakstā oficiāli paredzēti vēl vismaz 4 gabali vairāku stundu amplitūdā. Izrādās, sākas Itālijas vilcienu darbinieku streiks. Mēs, protams, esam pilnīgā šokā, jo nakšņot Venēcijā plānojuši neesam. Par laimi izrādās, ka pēc 7 minūtēm uz Veronu tomēr atiet vēl pēdējais vilciens. Skrienam pirkt biļetes. Tās izbeigušās!!! Izmisums aug augumā, angliski aizvien neviens nerunā, informācijas centrā pa to laiku sastājusies gara rinda mūsu bēdu brāļu. Beidzot tiekam pie biļetēm, skriešus metamies uz vilcienu, īsti nesaprotot, vai tas ir īstais, lecam iekšā. Brauciens ilgts bezgalīgi, pa 10 minūtēm stāvam gandrīz katrā stacijā. Tomēr beigās esam galā. Stacijā pie biļešu kases lodziņa jautājam par nākamās dienas vilcieniem. Izrādās, aizbraukt atpakaļ no Veronas uz Bergamo varot tikai 7.40 no rīta, jo pēc tam atkal atsākšoties streiks. Nopērkam biļetes. Bet acīmredzot vajadzēja spēt iedomāties, ka tik gludi lietas vis nenotiks. Vismaz ne Itālijā un vēl jo vairāk ne ar Itālijas vilcieniem.

Iesprūduši nekurienē

Mostamies agri, dodamies uz staciju, lai brauktu atpakaļ uz Bergamo. Jūtamies laimīgi, beidzot tiekot prom no kaķu tantes mitekļa. Mūsu vilciens atkal ir ar pārsēšanos. Šoreiz mums ir pieredze, kurā pieturā tas darāms. Mazliet gan bažījamies vai vilciens, kurā mums jāpārsēžas, nebūs atcelts streika dēļ, taču biļetes mums ir pārdotas, kam teorētiski varētu nozīmēt, ka vilciens kursēs. Tomēr drīz mūsu bažas apstiprinās – vilciens tomēr ir atcelts. Dodamies pie kasēm, kur visi onkuļi – biļešu pārdevēji mums paziņo, ka angliski nerunā un nesaprot (bet, protams). Kad beidzot pie pēdējās no mūsu apstaigātajām kasēm atrodas dāma, kas prot angļu valodu, tiekam informēti, ka vilcieni nekur nebrauks, jo ir taču streiks. Kad tie atsāks kustēties, nav zināms. Naudu par mums pārdotajām, bet streika dēļ neizmantojamajām biļetēm, atpakaļ arī nedos.

Glābēji - krievu vecmāmiņas un itāļu vectētiņš

Skumji un no Itālijas haosa noguruši izejam no stacijas, lai meklētu citu transportu. Tā kā ir svētdiena, viss ir slēgts, cilvēki aizvien nerunā angliski, tāpēc vienīgais glābiņš šķiet bariņš krieviski runājošu tantuku, kas pie stacijas durvīm cenšas notirgot dažas senas grāmatas. Vecmāmiņas mums laipni izstāsta, ka konkrētajā miestā ir divas autoostas – katra savā virzienā. Apsekojam abas, taču viss ir slēgts un nekādas rakstiskas norādes, kad un no kuras platformas kāds autobuss varētu doties uz Bergamo, nav atrodamas. Kādu brīdi klimstam, apsverot tālāko darbības stratēģiju. No mums starojošo apjukumu pamana kāds itāļu vectētiņš, kurš stādās priekšā kā taksists. Izdzirdot, ka ieminamies par Bergamo, viņš itāliski kaut ko runā par autobusiem. Te pēkšņi uzrodas vēl kāds itāļu kungs. Nu viņi pa abiem žestikulē un mēģina mums kaut ko iestāstīt. Beigu beigās pievienojas trešais, kurš izrādās netālu stāvošā autobusa šoferis. Ar neverbālās komunikācijas un dažu starptautiski saprotamu apzīmējumu izrunāšanas palīdzību tiekam autobusā, kurš it kā vedīs pasažierus uz Bergamo lidostu. To mums vēl nevajag, taču zinām, ka pilsēta no lidostas ir tikai 10 minūšu brauciena attālumā. Lidostas autobusi mūs aizvedīs bez grūtībām. Šoferis sola braukt „turbo” ātrumā, lai mēs, viņa nejaušie pasažieri, tiktu ātrāk galā. Pa autobusa logu vērojam skaistus dabas skatus un spriežam – labi, ka vismaz nelīst :) .

Sajūsma uz balkona

Kad beidzot nonākam Bergamo, mūs vajā sajūta, ka neveiksmju sērija noteikti turpināsies, taču nevar paredzēt, kā tieši, tāpēc esam nervozi un iztrūkušies. Bet par laimi izrādās, ka visi sarežģījumi beigušies. Mūsu rezervētā viesnīca izrādās burvīga. Nejauši tiekam pie viena no retajiem numuriem ar satriecošu skatu. Pēc kaķu tantes dzīvoklī pieredzētā 4 zvaigžņu komforts, stils un tīrība šķiet kaut kas debešķīgs. Balkons ir gan istabā, gan... vannas istabā (!!!). Klausāmies itāļu mūziku, gozējamies saulītē un vērojam skaisto skatu uz Bergamo vecpilsētu. Pēc pastaigas pa pilsētu, saldējuma ēšanas un pakavēšanās dažādu krāsu ziedošu rožu ieskāvumā (Itālijā it visur smaržo, gan ziedi, gan cilvēki), vakaru turpinām uz sava neiedomājami lieliskā balkoniņa, malkojot itāļu vīnus, skatoties uz naksnīgo vecpilsētu un pārspriežot ceļojuma laikā piedzīvoto. Vairāki starpgadījumi ar pat pavisam mazu laika distanci jau vairs nešķiet tik traģiski, drīzāk komiski un uzjautrinoši.

Tikai grūtībās dzimst atziņas

No rīta, saulītes apspīdēti, uz sava balkoniņa laiski ēdam kruasānus un dzeram kafiju. Mājās atgriežamies ar vairākām atziņām:

Un noslēgumā jāsaka vecā patiesība – viss ir labs, kas labi beidzas. Ierodoties Latvijā, uzzinām pēdējos jaunumus - Rīgas mēram švaki ar veselību un Īslandē atkal trako vulkāns. Labi, ka veiksmīgi esam mājās :) . Bildes apskatāmas galerijā.