Cits skats uz Maroku

22.05.2011
6 min lasīšanai

Sākšu ar to, ka jau sen biju nolēmusi uzdrukāt par manu pieredzi ceļojumā uz Maroku, taču, laika trūkuma dēļ, nekādi nav sanācis.Tad nu, pēc vairākiem jautājumiem no domubiedru grupas, nolēmu, ka jāpadalās arī par manu pieredzi, kas nebūt nav bijusi viennozīmīgi pozitīva.Tātad ceļojuma laiks - 16.-23. februāris. Maršruts - Rīga - Diseldorfa - Marakeša - Diseldorfa - Rīga.Protams, kā tūrists, kas pirmoreiz izbrauc ārpus Eiropas robežas, gatavojāmies ceļojumam laicīgi, izpētot ceļojumu aprakstus. Secinājām, ka Marakeša būs atbilstošākais un marokiešu kultūras izzināšanai labākais galamērķis, ar daudz iespējām gan tikt apskatīt tuksnesi, gan tikt uz okeānu un, protams, izzinot medinu -tirgu.Kā, mums tas izdevās, par to vēlāk.1.diena. Tā kā izlidošana uz Diseldorfu bija no rīta, laicīgi pošamies uz lidostu ar pozitīvām emocijām un iespēju tikt prom, no tajā laikā, -30 grādiem Latvijā.Pēc aptuveni 2 h, esam Diseldorfas lidostā un meklējam vietu, kur palikt pa nakti, jo nākamais lidojums tikai nākamajā dienā vakarā. Izmaksas lidostas viesnīcā 35 eiro par 12h, taču viss ir pilns, līdz ar to meklējam citas iespējas. Tuvākā pilsētā ir Kevelaer, kur var nonākt ar autobusu par 7 eiro turp un atpakaļ. Jāmin, ka pilsēta atrodas tikai kādu 10 km attālumā. Uz Diseldorfu atmetam cerības braukt, jo autobusa biļetes divām personām izmaksātu 56 eiro, kas priekš studenta, ir diezgan pasālīti.Kevelaerā par 60 eiro atrodas istabiņu (lētākā), vakarā izpētam apkārtni un gaidam nākamo dienu. 2.dienaIzlidošana 15.00, pēc 4 h lidojuma ierodamies Marakešas lidostā un meklējam veidlapas, kas jāaizpilda, lai pasē dabūtu zīmodziņu par ierašanos. Rindā pasu kontrolē aptuveni pavadītais laiks 1h. Pēc pasu kontroles dodamies meklēt taksi, kas mūs nogādātu līdz viesnīcai, kas gan atrodas ārpus Marakešas kādu 20 min brauciena attālumā. Pirmās problēmas rodas ar to, ka neviens nezin, kur šāda viesnīca atrodas un, ja zin, tad pieprasa par braucienu 30 eiro, par ko neesam gatavi maksāt. Dodamies apdzīvotās vietas tuvumā un meklējam variantus tur. Tad kāds no vietējiem piedāvā nogādāt līdz viesnīcai un pat sameklē šoferi, cena 10 eiro. Esam ar mieru.Pēc nepilnas pusstundas esam galā, pēc 10 reižu riņķī braukšanas, un pirmais šoks par marokiešu nekaunību iestājas, kad jāmaksā par, tā saucamo labestīgo gidu, kas pieprasa ne tikai par braucienu, bet arī par saviem pakalpojumiem 10 eiro. Tā kā citas izvēles nav, kopā atdodam 15 eiro un steidzam viesnīcā iečekoties un nolikt mantas, lai paspētu uz Marakešas lielo laukumu, izbaudiet kādas tradiocionālās vakariņas.Atkal sākas problēma ar taksi. Pēc šajos ceļojumu aprakstos izlasītā, bijām reķinājušies nekur nebraukt dārgāk par 5-6 eiro, bet cenas izrādās kādas 3reiz dārgākas nekā Rīgā, pārvietojoties ar taksi.Pēc kārtējās kaulēšanas par 10 eiro tomēr līdz centram nonākam.Pirmais kultūršoks, visur, kur tu ej, cilvēki uzmācās vienkārši tik bezkaunīgi un diedelē naudu tādos apmēros, ka liktos, ka mēs būtu miljonāri. Protams,sākotnēji to izdodās iznorēt. Taču, tas nebūt nav viss. Ieejam laukumā, lai apskatītos tos slavenos čūsku dīdītājus, kas, tev nemaz neprasot uzmet kaklā čūskas un aicina bildēties. Visi tik laipni, tik jauki, liekas, ka paradīzē esi nonācis. Bet, kur, nu, par 2 bildēm prasa mums 30 eiro, pa lēto esot. Un nelaiž prom, rauj aiz drēbēm un sāk uz tevis bļaut, ka saki, ka nemaz fočēties neesi gribējis. Rezultātā 2 eiro viņu no mums dabūja.Vakariņās šodien plānā ,sākumā, gliemeži. Pasūtam lielajos traukos un nu bus lielā ēšana,. Pirmais kumoss un tāda vilšanās, ka nezini, kur spļaut. Par spīti izsalkumam, dažus jau mēģināju notiesāt, manam draugam gan gāja ļoti pie sirds, ka par manējo trauciņu izēda.Vakariņu turpinājums pie kādas no nojumēm, kur pilns ar tūristiem un vietējie pienes visu, ko vien sirds vēlas. Pasūtījām mēs kaut ko līdzīgu tadžikam, taču bez gaļas un svaigo apelīnu sulu. Tā vietā mums tiek atnests šķīvis ar kalmāriem un citām jūras veltēm, olīves. Beigās jau īsto ēdienu dabūjām. Bija garšīgi un tā maize, mmm, vēl joprojām atceros to garšu. Protams, arī rēķinā parādās viss, ko nebijām pasūtījuši, līdz ar ko dabujām pārmaksāt, bet vietējais tik smaida, viss esot pareizi. Kontstātējām, ka visur jāskaita līdz.Atpakaļ tikām ar taksi nu jau par 8 eiro. Atbilstoši kultūršokam un nespējai loģiski domāt, pa pirmo dienu bijām paspējuši iztērēt trešo daļu naudas. Tikai kur, nav ne jausmas.Un vakara noslēgums. Nevarējām atturēties no tiem apelsīniem, kas aug visur kokos, arī pie viesnīcas. Lai gan mums aizliedza viņus ēst, nenoturējāmies. Bijām vīlušies, cik viņi rūgti. Vairāk pēc greifrūtiem garšoja. 3. dienaMūsu šodienas plāns, brokastis viesnīcā un medinas apmeklējums.Brokastīs omlete, pa tīri garšīga bija, svaigas bulciņas un sulas. Piens un kafija gan nekam neder, tā arī nesapratām, no kā viņi taisīti.Noskaidrojām, ka no viesnīcas iespējams bezmaksas autobuss uz centru, kāpjam iekšā un dodamies ceļā. Galamērķis pie vienīgā fiksēto cenu pārtikas veikala, par ko gan uzzinājām tikai pēdējā dienā :D Izkāpjot no autobusa jau atkal sākās, kādi 10, tā saucamie, gidi, nenormāli sacenšas par katru tūristu. Piedāvā par velti aizvest un izrādīt visu, ko vien sirds kāro. Mēs jau kā vientieši, pirmoreiz, Marokā, arī ticam un tik dodamies līdzi. Pat netiekot līdz pašam labākajām vietā tirgū, mūs tik ved iekšā pašās dārgākajās vietās, ko, protams, uzzinājām tikai pēc tam. Izbaudas vietējās smaržas, brīnumlūpukrāsas, ko nevar noberzēt, smaržīgos klucīšus, izrāda mums paklājus, pacienājot ar vietējo piparmētru tēju, parāda saulespuķu cepšanas vietas un mūsu ekskursija ir galā, jo tālāk mūs nepavada, pašā tirgus burzmā, neviens gids iekšā neies. Un tad atkal sākas, atkal jau tiek pieprasīta maksa, neadekvāti augsta, par ko vispār netikām brīdināti. Secinājums: neuzticēties nevienam vietējām, jo labvēļu tur nav, ka tik izkāst tev visu naudu, un viņi nesaprot, ka tev naudas nav. Labi, ka veiksmīgi tikām vaļā un devāmies tālāk paši. Nu jau māka bij rokā un sapratām, ka Maroka tā iedomātā paradīze nemaz nav. Beidzot vieni izbaudījām tirgus burvību un sākām kaulēties. Sapratām, ka cenas uz pusi nokaulēt var tiešām, ja grib vairāk, tad īpaši jācenšās. ā, un labākais, ko uzzinājām. 5dienas viņiem esot izpārdošanas dienas, viss pa lēto, puscenu. It kā, bet, atnākot 1dien, secinājām, ka tieši tad cenas ir mazākas, jo tūristu mazāk. Iepirkuši vietējos apelsīnus, devāmies ar kājām uz dzelzceļa staciju, lai dotos uz okeānu. Atraduši šito vietu, secinājām, ka līdz tuvākajai vietai, lai tiktu pie okeāna, jābrauc 3 h, kas bija daudz par daudz, lai nonāktu atpakaļ un vilciens iet tikai kādas 3 reizes dienā. Izcenojums, ja kādam svarīgi, 30 eiro vienā virzienā.Devāmies atpakaļ uz viesnīcu, kur palaikojāmies pie baseina un ēdām mūsus iepirktos vietējos apelsīnu.Tālākais plāns - tuksneša apmeklējums. Piedāvājumu atradām tajā pašā medinā, cenas visur vienādas. Sazvanījāmies, 7.00 no rīta mūs savāks. 4.diena.7.00 mums ir pakaļ ar jaunu skaistu mašīnu, par ko nobrīnījāmies un jau 7.30 pārsēžamies mikroautobusā, kur izrādās esam tikai jaunieši, bet no visām pasaules malām.Braucam pāri kalniem kopā kādas stundas 7-8, ar visām pieturvietām un pusdienām. Pusdienu vietā gan mēs meklējam citas ēstuves, jo tas, pie kā pieveda bija tik sālītas, tad jau Rīgas labākajā restorānā lētāk varētu paēst. Kāpēc tādas cenas, tā arī nenoskaidrojām. Bet noteikti mēs redzējām vairāk, nekā tie, kas ieturējās tajās veitās, ko piedāvāja mūsu ceļojuma izvadātājs.Ap 17.00 bijām vietā, kur sākās brauciens ar kamieļiem. It kā nosacījums, ka visiem jābūt šallēm un ūdenim, ko, paskatoties uz cenām, neviens neizmantoja un jājām tapat.Lielais prieks, ko gaidījām no jāšanās pārvērtās diezgan lielā nekomfortā, jo tas kupris, uz kura jāsēž ir tika neērts un spiež, visas sievietes bija tā nomocījušās, ka likās, ka par iešanu ar kājām vispār jāaaizmirst. Pēc 2 h bijām klāt berberu teltī, kur mums paredzēta nakšņošanas. Tur gan bija jauki cilvēki, kuriem vismaz bija samaksāts un naudu nediedelēja.Nobaudījām vietējo ēdienu - tadžiku, man pat speciāli veģetāro sagatavoja, vakaru pavadījām, sagaidot saulrietu tuksnesī. Bija tā vērts. Nakts teltī, bet no rīta jau agri devāmies prom.Visa dienā ceļā. 5.dienaTā kā nākamajā dienā dodamies prom, nolēmām visu dienu nolaiskoties saulītē pie baseiena. Ārā +28, laiciņš vnk ideāls. Vakarā domājām iepirkt suvenīrus, bet tas beidzās ļoti bēdīgi.Jāmin, ka medinā ap 17.00 vispār nekas nenotiek un ielas ir visas vienādas, ka ļoti viegli apmaldīties, kas notika arī mūsu gadījumā. Protams, piedāvāja mums palīdzību kāds vietējais, šoreiz no kaulēšanās gan nekas nesanāca, jo aizmugurē mums sekoja kāds būdīgs vietējais, kas draudēja beigties diezgan slikti. Pa 5 min gājienu, atkal 20 eiro tika izmesti vējā. šajā vakarā, lai cik skaisti būtu Marokā, sapratām, ka šī nav valsts, kur mēs gribētu atgrizties, jo cilvēki šeit ir tik riebīgi. Viņiem visiem ir nospļauties par katru tūristu. Arī, ja tu būsi atdevis visu naudu viņam, viņam nebūs gana. Tik riebīga tauta. Ja viņu nebūtu, ceļojums būtu izdevies. 6. dienaNo rīta sakrāmējam mantas, vēl brauciens pēc suvenīriem. šī gan bija 2diena, mazāk tūristu, līdz ar to, nedaudz laipnāka attieksme un cenas daudz zemākas. Iepirkām vietējo berberu viagru (pēc garšas diezgan traka, laikam pārvārījām tējā), smaržas, smaržīgos klucīšus, no kuriem man radās atkarība, un vēl visādus ādas izstrādājumus.Brauciens atpakaļ uz lidostu un šoreiz pēc 6 h esam Diseldorfā. Bija pretvējš, līdz ar to, lidojām divreiz ilgāk. ā, izbraucot no Marokas somas netika pārbaudītas, kā arī neviens nepārbaudīja, kāda tev valūta makā.Nakts Diseldorfā un nākamajā dienā esam Rīgā, kur termometrs rāda -20. Rezumē:Marokai vajag stiprus nervus, un uz šādu braucienu ir jāgatavojas psiholoģiski.Lai gan uzskatīju, ka nekas nevar ceļojumā atņemt ceļošanas prieku, maldījos, jo tas bija arī pārbaudījums manām attiecībām ar maniem tuvajiem.Taču, nenožēloju, ka aizbraucu, jo tagad zinu, ko nozīmē būt citā kontinentā un daba Marokā tiešām skaista un redzēt ir ko. A, un doma par mašīnas īrēšanu. Pēc tā, ko redzējām, kā izskatās satiksme, labi, ka to neizvēlējāmies. P.S. Mūsu viesnīca saucās Kenzi Club Oasis. Un tur attieksme pret tūristiem ideāla, palīdzēja ar valodu, jo Marokā faktiski runā franciski, maz saprot angliski.Foršs personāls un nummuriņš arī. ;)

Cits skats uz Maroku

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem