9 dienas jeb kā es braucu Z-Itāliju lūkoties. (17.04- 25.04)

  • 7 min lasīšanai
AUTOBUSS- IZBRAUKŠANA pl.6 Hmmm... autobusu varētu vēlēties labāku, bet būs jau labi. Viens "tūrists" kavē. Iepazīšanās ar ceļojuma kaimiņieni- Ivetu un ātri tiekam līdz Lietuvas, tad Polijas robežai ar formālu pasu pārbaudi. POLIJA CAUR AUTOBUSA LOGU. Psihas krāsas un psihas reklāmas! Un iebraucam pavasarī, kurš ar katru nobraukto km kļūst arvien redzamāks. Pieturvieta uz lauku ceļa starp fūrēm un flaki (ķidu zupa), kuru neriskēju nogaršot. Gandrīz pie katra krustojuma ar krāsainām lentēm izrotāti krusti un mazas nojumītes ar svēto statujām; granīta krustu dārzi pilsētiņās. BERLĪNE. 9h. Jaka atstāta autobusā! Auksti! Vējš izpūšas cauri, bet gids ved mūs uz plenēru skatīt Berlīni no augšas! Vējš, vējš. Vējš! Un īpaši neko daudz redzēt arī nevar- par zemu! izņemot to, ka Berlīne vēl ceļas. Apartamenti- ne šī procesa specifiskās atšķirības izskaidro rindu, bet sieviešu skaitliskais vairākums! Eju izmēģināt pretējā dzimuma podus! Nav ne vainas un nekādas atšķirības. Veiksmīgi izspraucos nepieķerta, bet vienalga, no tā kā baidījos, nenovērsu. Grupa aizgājusi bez mums! Labi, ka kaimiņiene vēl augšā un karte, kurā neorientējos. Dodamies it kā Branenburgas vārtu virzienā... Ir! un viss tūristiem. Suvenīru bodītes viena aiz otras. Minhauzens kaut kur otrā ielas pusē pārdod sevi par 1 eiro. Pie katra staba velosipēds. Pie katras metro stacijas velosipēdu rindas. Uz ielām, starp automašīnām un uz ietvēm- velosipēdi! Tiekam līdz "adatai" un kaut kur pa ceļam, lai nelauztu tradīciju, foto pie strūklakas. Kanāla malā rozā ziedoši krūmi un sirms kungs, kurš nopozē bildei. Dodamies uz Postdamera laukumu lūkoties griestos. Protams, uzskrienu vēl kādam kungam virsū, bet par smaidu viss tiek piedots, un holokausta monumentā būtu lieliski spēlēties. Pavasaris! bet nosalusi un nogurusi. Par iespaidiem- Postdamera laukums un viss, kas tam apkārt. Viennozīmīgi! Vienkāršas formas (un ne tikai vienkāršas!), grandiozi izmēri. Medejas zelts. NAKTS AUTOBUSĀ. Kur lai vēl noliek, uzliek, atstutē, piestutē, saloka, ieloka kājas? KALNI. Skati no reklāmām! Tikai nav govju, jo nav Šveice! Kaut kur starp robežām starp Austriju un Itāliju. Varbūt aizbēgt no visiem, apmesties kādā no daudzajiem ciematiņiem kalnu piekājē? Dzīvot baltā mājiņā un izbaidīt pilnīgu mieru, samierinoties ar puteklīša sindromu salīdzinājumā ar kalniem, kurus sedz sniega jumtiņi. Maza idille! Eve, redz kur ir tava mājiņa kalniņā! Daudz mājiņu. Skaistu mājiņu. Un cietokšņi un pilis, un baltas baznīciņas. Nez, ko domā un ko jūt cilvēki, kas šeit dzīvo? MILĀNA. Pl. 16 iekārtojamies hostelī. Kojas! Bet ir redzētas arī sliktākas, piem., “Baltā kaza”. Par to neiespringstu, jo Milānā nav doma gulēt, sauļoties un laiku pavadīt telpā pie tv. Gulta ir, duša ar siltu ūdeni arī, tātad viss ir kārtībā! METRO. QT8. Grupa netīši tiek sadalīta, jo neiespraucāmies vagonā. Par izkāpšanas pieturu nesatraucos, jo tālāk neaizbrauks, kaut kādas problēmas uz līnijas. Mans pirmais brauciens ar metro! Traki! Uz kurieni tā kaucot un grabot jānesas? Problēmas uz līnijas... problēmas uz līnijas... Pievēršos vietējo sejām. Nekāda satraukuma. Bet, ja viņi nav vietējie? Ja viņiem arī šis ir pirmais brauciens un viņi tāpat kā es, skatās uz pārējo reakciju? Gids nesas kā Berlīnes vējš. Opera- La Scala, strūklaka un Doma laukums, stāsts par baložiem un vīru, kas tos baro, Vittorio Emanuelle galerija un stāsts par to, kāpēc uz papēža griežas uz vērša lepnuma vietas. Maza apstāšanās pie Santa Maria delle Grazie baznīcas, “Svēto vakarēdienu” nav izredzes redzēt. Ar Ivetu izlemjam muzejiem netērēt laiku. Steigā nemanu sajūtas, nemanu savu sajūsmu. Velosipēdi! Govis (Ventspils)! Vīrieši uzvalkos! Sievietes Pradā (varbūt arī ne Pradā, bet tas tā dikt sapušķoti skan un piestāv Milānai, jo kā nekā, ja tev, itālim, mājās nav Pradas, tad tu neesi itālis. Tur tā esot obligāta lieta, ja stādā attiecīgā amatā.)! PIRMAIS VAKARS MILĀNĀ. Atrodam Doma laukuma zirgu (viens tāds vien ir!) un dodamies dzīvē, tas ir augšā. Liesmojošā gotika liesmo! Statujas visās, pat viss neiedomajākamajās, vietās, kuras nemaz nevarētu pamanīt, ja nemeklē. Saulriets! Saule spēlējas starp tornīšiem! Interni. Mazliet neērti par ekipējumu- tūrists, kad spraucies starp vīriešiem uzvalkos un smalkām dāmām. Bet nekas, vīns garšīgs! Un ne tāpēc, ka par velti. Zara ar zelta kupolu un divām brīnišķīgām mozaīkām priekštelpā. Vakariņas. Vīns tiešām piestāv Milānai un laiks doties “mājās”. Doma katedrāle! Tikai tagad aizraujas elpa! Milāna! Vakars! Vasara! Milāna! Milāna! To nevar nemaz tā vienkārši aptvert, ja jūties kā iemests pasakā un vari būt liecinieks pārītim, kurš uz soliņa skūpstās un strādniekam, kurš dodas uz mājām! DE JA VOU. Aizmūrēts balkoniņš otrajā stāvā, silta vasaras nakts, cigarete un ielas meitene, kas krūmiņos čurā. Jāpiezīmē, ka mūsu hostelis bija uz Salmoiraghi ielas, uz ielas meiteņu ielas. Tad nu pavisam dabiski par to radās jociņš. OTRĀ DIENA MILĀNĀ. IZSTĀDE. LIMA. iSALONI. Viena zāle kā divas ķīpenes un pavisam tādu- 24! Mēs ir malači! Sešas izstaigājām, savācām bukletus, kurus vairs nebija spēka nest. Sasmēlos tendences, faktūras, idejas un swarcovski kristālu mirdzumu. Metro iespiestas starp itāļu vīriešiem braucam uz “mājām” nomest bukletus un tad uz Limu iepazīt īsto Milānu, bez Pradas un Armani, toties ar D&G jostiņām, kuras tirgo afro. Vīrietis, kurš izskatās pēc cilvēka, kurš saistīts ar mafiju (tv filmu ietekme!) malko kafiju terasē. Nokrīt velosipēds un tā saimniece cenšas sevi noturēt pieklājības normās. Trīs meitenes dodas izklaidēties. Un mēs uz centru. Un jau atkal aizraujas elpa, kad acu priekšā parādās Doma katedrāle! Neaptverama brīvības sajūta! Tā ir visur. Tā ir manī kā kaut kas sen aizmirsts, kā bērnībā. Smaidi! Sirds un prāta brīvība! Ejam izpētīt nezināmo skeletu (aizmirsu izlasīt info par viņu) un pakļaujos vājībai- grāmatnīca. Šoreiz tūristu grāmatnīca un tas nozīmē, ka nav grāmatu man nezināmā valodā, bet ir ļoti daudz grāmatu ar mākslas darbu reprodukcijām, par ap fotogrāfijām un interjeriem. Mana Grāmatu Paradīze! TREŠĀ DIENA MILĀNĀ. IZSTĀDE. PĒDĒJĀ NAKTS. SESTO RONDO. Izstaigājam hosteļa kvartāliņu un izpētam vietējo veikalu. Izstāde vairs neatstāj tik milzīgu iespaidu kā iepriekšējā dienā. Viss jau redzēts. Un mazliet žēl, ka vairs nepietiks laika grandiozo kapiņu apskatei, kuri domāti nemirstīgām, dižām personām. Maza atpūta istabiņā ar vīna nobaudīšanu un dodamies uz doma laukumu. Vakars. Līdzi paņemtais vīns. Klasiskā mūzika, kura skan pavisam savādāk un piestāv šai vietai. Trīs griešanās uz papēža uz vērša lepnuma vietas. Un ar Ivetas draugiem dodamies uz Sesto Rondo ar norunu nenokavēt pēdējo metro. Kamēr izgāju uzsmēķēt man jau pasūtīts alus... hmmmm. Parciņā pie krodziņiem spēlējas bērni. Mazas trīsstāvu mājiņas dzelteni oranžos toņos. Gaiss smaržo pēc mājām. Dodamies uz metro, kurš ir jau slēgts. Tā gadās! Nakšņošanai ir divi varianti- soliņš, vai ielavīšanās pie puišiem viesnīcā... Kaut kas uzstājīgi pīkst... Modinātājs! Jau pusstundu! Ātra gaisa ieelpošana uz balkoniņa starp karogiem un ātras atvadas... starts uz metro. Un es atkal sajūtos laimīga! Ielas tukšas, visi vēl guļ (Rīgā šajā laikā cilvēki nesas uz darbu), domās pārcilāju visas nepieciešamās lietiņas, kuras jāpaspēj izdarīt pirms izbraukšanas. SIRMIONES PUSSALA PIE LAGO DE GARDA. Maza idille ezera krastā, kurai atvēlētas tikai divas stundas. Palmas un caurspīdīgs ūdens! Nolemju, ka divās ielās neapmaldīšos un dodos viena ar mērķi atrast ielas galā pludmali! Villas! Pils! Saule! Sieviete sauļojas. Pārītis. Bērni. Iebrienu ūdenī līdz ceļiem. Patīkami vēss! Trīs tūristi skrien pakaļ autobusam! VERONA. Ir divi varianti kā izvairīties no tūristiem fotogrāfijās. Pirmais- iet visiem pa priekšu, otrais- atpalikt. Gids atkal ātri mūs izrauj cauri centram- no Amfiteātra arēnas līdz Pietra tiltam. Skats uz Romiešu teātri un Arheoloģijas muzeju. Katedrāles un baznīcas. Džuljetas māja un stāsts par viņas kapu, kurā, protams, viņas pašas nav. Tā nu sagadījās, ka es neesmu Džuljeta un mans mīļais nav Romeo, cīņa pēc vietas un foto uz slavenā balkoniņa man neliekas vitāli nepieciešama. Vienīgais, kas liekas uzmanības vērts, ir sienas, kas ved uz šo slaveno pagalmiņu un arī ne sentimenta un romantisku idiļļu dēļ. Vienkārši kā māksla, kā savdabīgs grafīti, kuru veidojuši tūkstošiem tūristu dns. Via Mazzini kafejnīcā (ar baltiem velosipēdiem) glāze baltvīna, kurš tik ļoti piestāv Itālijai un man kļūst labāk. FUSINAS KEMPINGS. Adrijas jūras lagūna un tai pāri izgaismota Venēcija! Vēl vairāk nostiprinās sapnis par auto ar treileri, bet cerības, ka šeit varēs uzlādēt fotoaparāta baterijas un telefona akumulatoru, izgaist. Nav kontaktu. Laikam šeit tāpat kā Milānas kojās, kāds baidās no neuzmanīgiem tūristiem. No rīta uzzinu, ka esmu nogulējusi tusiņu, jo labāk, man šodien nav slikti kā vakar (laikam vaina neēšanā, bet Itālijā negribas ēst, tam nav laika!), un esmu izgulējusies, lai pilnībā varētu izbaudīt satraukumu pirms ieelpošu Venēciju! KUĢĪTIS. Aizkavēju rindu nogaidot, kad iekāpšanas tiltiņš būs pilnīgi brīvs, lai varētu tam ātri tikt pāri. Peldam! Mazas saliņas ar sagruvušiem mūriem apkārt un villu drupas. Canale della Gindecca. Nāk prātā redzētās filmas par Venēciju. VENĒCIJA. Iemīlējos Venēcijā! Viņas mazliet šķībajās ar nodrupušo krāsu mājās un šaurajās ieliņās, tiltiņos, cilvēkos, starp kuriem var pamanīt arī kādu dusmīgāku seju, kas droši vien ir izskaidrojams ar šaurajām ielām. Tikai ap pl.10 ielās parādās cilvēku pūļi. Pirms tam kluss un mierīgs. Kaut kur pamanāms vientuļš sētnieks un vientuļš gājējs, un mēs. Gids nesas kā vējš, kura brīžiem šeit pietrūkst. Katedrāles, kuras nu jau jūk kopā ar jau redzētajām. Canal Grande un Ponte di Rialto. Ieliņas, tiltiņi... ieliņas... laukumi. Atpalieku, bet doma par noklīšanu neliekas slikta. Tikai telefons izlādējies. Nevarētu piezvanīt uz mājām un ar prieku pateikt: “Es apmaldījos Venēcijā, negaidiet mani mājās!”. Piazza S.Marco. Arkāžu rindas! Tiltiņš un vēl viens! Gondolu sastrēgums! Pusdienās augļi un izlejamais vīns no plastmasas pudeles, kurš iegādāts šaurā šķērsieliņā. Saule! Brīvība! Prieks! Sešas stundas par maz, lai visu redzētu, lai visu sajustu un visu ieelpotu. Par maz, lai mīlētu, bet pietiekami, lai iemīlētos un vēlētos šeit atgriezties, lai neatskatoties priecātos par krāsainu veļiņu, kas izkārta no krāsainu (vietām nodrupušas krāsas mūri) māju logiem, gružiem, kas laiski plūst pa kanāliem un vientuļu koku, kurš ieaudzis maza dārziņa mūros! Par gružiem gan jāsaka lielais Fui, bet nekas nevar būt pilnīgi ideāls, tad kļūtu garlaicīgs. Un nebūt ne vietējie tajā vainojami, bet nevīžīgie tūristi, kas aiz sevis laukumos un citās malās atstāj gružu kaudzes. UZ VĪNI. Pirmā pieturvieta- lielveikals Panorama. Gards launags ar gardiem tomātiņiem, turpat pie autobusa un fūrēm, uz izkaltušas zālītes, piedzerot vīnu. Otrā pieturvieta pie Grācas. Visi iespējamie elektrības padeves kontakti tiek aizņemti ar telefona un fotoaparāta uzlādēšanas ierīcēm. Miegs. VĪNE. 9h. Zirgi. Visi saka, ka Vīne ir skaista pilsēta, bet tā tāda nav pēc Itālijas. Pompozas uzpūstas mājas kā butaforija izrādei. Auksta, bezpersoniska un jau redzēta (ja visas Rīgas greznās mājas saliktu kopā un sapostu). Katedrālē jūtos kā dzīvnieks, kas ieslēgts būrī (metāla žogs atdala ieeju katedrālē, kur notiek dievkalpojums). Dodamies uz Sezession un pirmoreiz visa ceļojuma laikā man paliek bail no cilvēkiem, no narkomāniem. MariahilferstraBe ielas šķērsieliņās interesanti, savādāk. Jauna meitene ar suni lūdz palīdzību (panks, bet vai narkomāne?) un mazā pagalmiņā paslēpies mazs teātris. Juvelieru veikaliņu pagalmiņš. Jaunas dizaineres un indiešu (ar rokoko eņģeļiem kā panno) veikaliņš. Maza baznīciņa. Saceļas vējš un acīs iepūš pilsētas putekļus. Ivetai šodien dzimšanas diena, bet es neatradu ziedus un Klimtu neredzēju, bet nobaudīju gardu ruma kūku. AUTOBUSS. Saulriets kalnos un vēl viens stāsts par kājām. Polija. Ceļš kļūst sliktāks, ar bedrēm, tātad, drīz jau mājās!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais